Aizdevuma līgums un vienošanās par apmācību

Rakstā turpinām skatīt aktuālos spriedumus darba tiesībās. Līdzīgi iepriekšējos gados ieviestai tradīcijai aplūkot Latvijas Republikas Senāta spriedumu un rīcības sēdes lēmumos izteiktās atziņas, šajā gadā turpmākajos numuros apskatīsim arī spēkā stājušos apgabaltiesu spriedumus, kuros var atrast ne mazums noderīgas darba tiesību „pērles”.

Senāta Civillietu departamenta 2024. gada 25. janvāra spriedums lietā Nr. C68452520, SKC–20/2024.

Vai, nosaucot ābolu par kartupeli, tas kļūst par kartupeli? Vai Darba likuma 96. pantā regulētā vienošanās par apmācību var tikt „apieta”, ja to nosauc par aizdevuma līgumu? Vai Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu noteikumi ir piemērojami tādai vienošanās par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai (amatam), nevis darbinieka esošajai profesijai (amatam)?

Lietas faktiskie apstākļi

Darbiniece ar darba devēju noslēdza aizdevuma līgumu par aizdevuma 4000 eiro piešķiršanu darbiniecei maģistra studiju programmas apguvei. Kā procentus par aizdevumu noteica izpildījumu, kas izpaužas kā pienākums būt darba attiecībās laika periodā, kamēr darbiniece studē, un piecus gadus no brīža, kad pabeigusi studijas un ieguvusi attiecīgo grādu vai profesionālo kvalifikāciju. Aizdevuma summu piešķīra, pārskaitot to atbilstoši studiju maksas maksājumu grafikam pa daļām uz augstskolas norādīto norēķinu kontu. 

Pēc mācību pabeigšanas uzņēmums ar darbinieci grozīja darba līgumu, un viņa pildīja amata pienākumus, kuru izpildei bija nepieciešama iegūtā izglītība.

Vairāk nekā divus gadus pēc mācību pabeigšanas darbiniece uzteica darba līgumu. Darba devēja cēla prasību tiesā par aizdevuma parāda piedziņu, savukārt, darbiniece cēla tiesā pretprasību lūdzot 1) atzīt aizdevuma līgumu un vienošanos par apmācību atbilstoši Darba likuma 96. panta otrajai daļai un 2) atzīt aizdevuma līgumu un vienošanos par spēkā neesošiem tiktāl, ciktāl tie ir pretrunā Darba likuma 96. panta noteikumiem. 

Pirmās instances tiesa darba devējas prasību apmierināja, pretprasību noraidīja, savukārt, apelācijas instances tiesa darba devējas prasību noraidīja un apmierināja darbinieka pretprasību. Senāts atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu.

Senāta atziņas

Senāts atzina, ka tiesa pamatoti secinājusi, ka pušu strīdīgajām tiesiskajām attiecībām ir piemērojami nevis Civillikuma 1943. panta noteikumi (kas regulē aizņēmēja pienākumu atdot aizdevumu), bet gan Darba likuma 96. panta otrās, trešās, ceturtās un piektās daļas noteikumi, kas regulē vienošanās par apmācību noslēgšanas priekšnoteikumus, šādas vienošanās formas un satura prasības, kā arī no tās izrietošās tiesiskās sekas.

Senāts norādīja, ka Darba likuma 96. panta otro daļu tiesa ir pareizi attiecinājusi uz konstatētajiem lietas apstākļiem, pušu starpā noslēgto aizdevuma līgumu un vienošanos juridiski kvalificējot kā šajā normā regulēto vienošanos par apmācību, un pamatoti secinot, ka vienošanās norādītā maģistra studiju programma bija saistīta ar tobrīd atbildētājas veicamo darbu, turklāt neilgi pēc kvalifikācijas iegūšanas darbiniece uz grozītā darba līguma pamata turpināja strādāt pie darba devējas citā amatā. Senāts papildus izteica turpmāk minētās atziņas.

Par Darba likuma 96. panta tvērumu

Darba devējam ir pienākums segt visus ar darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus, ja darba devējs pēc savas iniciatīvas vai normatīvajos aktos paredzēto prasību ievērošanas nolūkā nosūta darbinieku uz profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu (sk. Darba likuma 96. panta pirmo daļu). 

Savukārt tad, ja konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai apmācībai, kas primāri domāta darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai, nav noteicošas nozīmes nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par apmācību (sk. Darba likuma 96. panta otro daļu), kurai piemērojami Darba likuma 96. panta trešās, ceturtās, piektās, sestās, septītās, astotās un devītās daļas noteikumi. 

1 Sk. arī: „Darba likums ar komentāriem”. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 251. lpp.; Mickeviča N. „Apmācību izdevumu atlīdzināšana darba attiecībās. Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze”. Rīga, 2013, 8.9., 28. lpp. Pieejams: https://arodbiedribas.lv/wp-content/uploads/2019/11/apmacibu.izdevumu.atlidzinasana_n.mickevica_29.03.2013_final.pdf.

Darba likuma 96. panta otrajā daļā ir regulēta darba devēja un darbinieka brīvprātīga vienošanās par apmācību, kurai atbilstoši darba devējs iegulda finanšu līdzekļus darbinieka profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas paaugstināšanā, pretī saņemot darbinieka apņemšanos noteiktu laika posmu turpināt darba tiesiskās attiecības. Līdz ar to darbinieks saņem finanšu resursus savu profesionālo zināšanu un prasmju uzlabošanai (konkurētspējas pilnveidošanai), savukārt darba devējs saņem drošības garantu, ka noteiktu laika posmu viņš varēs gūt labumu no darbinieka iegūtajām zināšanām un prasmēm, bet darba tiesisko attiecību priekšlaicīgas izbeigšanas gadījumā – atgūt darbinieka apmācībā ieguldītos līdzekļus.¹

Darba likuma 96. panta otrajā daļā nav paredzēts, ka konkrētajiem profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem obligāti jābūt tādiem, kuru rezultātā darbinieks iegūst, uzlabo vai paplašina vienīgi savā esošajā profesijā (amatā) nepieciešamās zināšanas un prasmes. 

No Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu piemērošanas priekšnoteikumu viedokļa nav nepieciešams, lai konkrētajai profesionālajai apmācībai vai kvalifikācijas paaugstināšanai būtu noteicoša nozīme nolīgtā darba izpildei. Šajā ziņā nepieciešams vienīgi tas, lai konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi, kuri primāri vērsti uz darbinieka konkurētspējas pilnveidošanu, „atbilstoši apstākļiem būtu saistīti ar darbinieka veicamo darbu”. 

Ja profesionālās apmācības pasākumi ir saistīti ar veicamo darbu

Atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem ar darbinieka veicamo darbu var būt saistīti arī tādi profesionālās apmācības pasākumi, kuru rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai (amatam), nevis darbinieka esošajai profesijai (amatam). Šāda „saistība ar veicamo darbu” īpaši spilgti izpaužas tad, ja pēc konkrētās profesionālās apmācības pabeigšanas ir ticis grozīts darba līgums un darbinieks turpina darba tiesiskās attiecības ar darba devēju tādā jaunā profesijā (amatā), kurai noder vai ir nepieciešama konkrētās profesionālās apmācības rezultātā darbinieka iegūtā profesionālā kvalifikācija. 

Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu noteikumi ir piemērojami arī tādai vienošanās par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes (profesionālo kvalifikāciju), kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai (amatam), ja atkarībā no apstākļiem profesionālās apmācības pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas vai arī veic apmācības laikā vai pēc tās pabeigšanas. 

Atbilstoši Darba likuma 96. panta otrai daļai darba devējs un darbinieks var vienoties par tādām apmācībām, kuras nav nepieciešamas darba pienākumu veikšanai, bet kuras dod labumu darbinieka nodarbinātībai un pilnveido konkurētspēju, tostarp par noteiktas profesionālās kvalifikācijas (bakalaura vai maģistra grāda) iegūšanu. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūlija (133.) numurā.

• Nodokļu piedziņa, ja uzņēmumam nav valdes
• Taisnīga un objektīva tiesas procesa norise

BJP NUMURU E-ARHĪVS