0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIAktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās

Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās

Evija Mugina, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Juridiskā departamenta direktore

Raksts ir turpinājums aktuālās tiesu prakses apskatam par 2023. un 2024. gadā pieņemtajiem Latvijas Republikas Senāta nolēmumiem publisko iepirkumu lietās. Sākumu skat. žurnāla jūnija numurā, turpinājumi – jūlija, augusta un septembra numuros. Piedāvājuma nodrošinājuma neatbilstība Senāta 2024. gada 30. janvāra spriedumā lietā SKA–24/2024  Šajā lietā skatīts jautājums par piedāvājuma nodrošinājuma neatbilstību un sekām, ja nodrošinājums neatbilst kādām nolikuma prasībām. Praksē visbiežāk piedāvājuma nodrošinājums tiek atzīts par neatbilstošu nepareizi norādīta derīguma termiņa dēļ, tomēr konkrētajā gadījumā neatbilstība bija tieši…


Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu


Izmēģini 7 dienas tikai par 1€ *

IZMĒĢINĀT

* Turpinās automātiski, par 24,99 €/mēnesī, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

Jau ir abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
jaunākie
vecāki populārakie
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās
Foto: © LIGHTFIELD STUDIOS – stock.adobe.com

Raksts ir turpinājums aktuālās tiesu prakses apskatam par 2023. un 2024. gadā pieņemtajiem Latvijas Republikas Senāta nolēmumiem publisko iepirkumu lietās. Sākumu skat. žurnāla jūnija numurā, turpinājumi – jūlija, augusta un septembra numuros.

Evija Mugina, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Juridiskā departamenta direktore
Evija Mugina,
Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Juridiskā departamenta direktore
Foto: Aivars Siliņš

Piedāvājuma nodrošinājuma neatbilstība

Senāta 2024. gada 30. janvāra spriedumā lietā SKA–24/2024 

Šajā lietā skatīts jautājums par piedāvājuma nodrošinājuma neatbilstību un sekām, ja nodrošinājums neatbilst kādām nolikuma prasībām. Praksē visbiežāk piedāvājuma nodrošinājums tiek atzīts par neatbilstošu nepareizi norādīta derīguma termiņa dēļ, tomēr konkrētajā gadījumā neatbilstība bija tieši piedāvājuma nodrošinājuma tekstā par bankas garantijā noteikto garantijas spēkā esības termiņu. 

Kā to nosaka Publisko iepirkumu likuma 50. panta sestā daļa, nodrošinājuma devējs izmaksā pasūtītājam piedāvājuma nodrošinājuma summu gadījumā, ja pretendents atsauc savu piedāvājumu, kamēr ir spēkā nodrošinājums, ja pretendents, kuram piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, pasūtītāja noteiktajā termiņā nav iesniedzis tam iepirkuma procedūras dokumentos un iepirkuma līgumā paredzēto saistību izpildes nodrošinājumu un ja pretendents, kuram piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, neparaksta iepirkuma līgumu vai vispārīgo vienošanos pasūtītāja noteiktajā termiņā. Tādējādi Senāts atzīst, ka piedāvājuma nodrošinājuma mērķis ir veicināt nopietnu un pārdomātu piedāvājumu iesniegšanu un samazināt pasūtītāja risku, ka pretendents iepirkuma procedūras laikā no sava piedāvājuma varētu atkāpties, tāpēc piedāvājuma nodrošinājuma institūts ir vērsts uz efektīvu konkrētās publiskā iepirkuma procedūras mērķu sasniegšanu.

Publisko iepirkumu likuma 50. panta piektā daļa nosaka, ka piedāvājuma nodrošinājums ir spēkā īsākajā no šādiem termiņiem:

  1. iepirkuma procedūras dokumentos noteiktajā minimālajā piedāvājuma nodrošinājuma spēkā esības termiņā;
  2. ja iepirkuma procedūras dokumentos ir noteikts, ka pretendents, kuram piešķirtas iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, pirms iepirkuma līguma noslēgšanas iesniedz saistību izpildes nodrošinājumu, — līdz dienai, kad izraudzītais pretendents iesniedz šādu saistību izpildes nodrošinājumu;
  3. līdz iepirkuma līguma noslēgšanai.

Minētajai normai atbilstošs noteikums attiecībā uz piedāvājuma nodrošinājuma spēkā esību bija noteikts arī konkursa nolikumā, un konkrētajā iepirkuma procedūrā pasūtītājs bija paredzējis, ka konkursa uzvarētājam saistību izpildes nodrošinājums jāiesniedz pēc iepirkuma līguma noslēgšanas. Attiecīgi ir secināms, ka konkursa uzvarētāja piedāvājuma nodrošinājumam ir jābūt spēkā pēc iepirkuma līguma noslēgšanas līdz brīdim, kad tiek iesniegts saistību izpildes nodrošinājums, un uz šādu pretendentu (konkursa uzvarētāju) nevar tikt attiecināts īsākais piedāvājuma nodrošinājuma spēkā esības termiņa noteikums – līdz iepirkuma līguma noslēgšanai. Kā to norāda arī Senāts, šāds Publisko iepirkumu likuma 50. panta un nolikuma normu iztulkojums nozīmē, ka faktiski jebkura pretendenta piedāvājumam ir jābūt pievienotam piedāvājuma nodrošinājumam, kas nepieciešamības gadījumā būs spēkā arī pēc iepirkuma līguma noslēgšanas, proti, līdz saistību izpildes garantijas iesniegšanai, jo piedāvājuma iesniegšanas brīdī nav iespējams paredzēt, kura pretendenta piedāvājums tiks izraudzīts saskaņā ar iepirkuma piedāvājuma izvēles kritēriju, un tieši tāpēc efektīvai konkrētā iepirkuma mērķu sasniegšanai ir likumsakarīgi, ka pasūtītājam ir bijis svarīgi, lai katra pretendenta piedāvājuma nodrošinājums nosedz arī šo risku.

Pieteicējas konkursā iesniegtajā piedāvājuma nodrošinājumā (bankas garantijā) noteikts, ka šī garantija ir spēkā līdz īsākajam no šādiem termiņiem: 

  • līdz piedāvājuma derīguma termiņa beigām,
  • līdz iepirkuma līguma noslēgšanai.

Attiecīgi garantijā trūkst tiešas norādes par piedāvājuma nodrošinājuma spēkā esību līdz dienai, kad pieteicēja atbilstoši nolikuma prasībām iesniedz saistību izpildes nodrošinājumu. Kā norāda Senāts, vispārīgi tā ir pretendenta atbildība – gādāt, lai iesniegtais piedāvājums atbilst iepirkuma nolikuma prasībām, un pretendentam jau sākotnēji ir jāizrāda pienācīga rūpība, lai to nodrošinātu.

Analizējot jautājumu par to, vai ir pieļaujams precizēt iesniegto piedāvājuma nodrošinājumu, Senāts cita starpā norāda, ka pasūtītāja loma piedāvājuma nodrošinājuma derīguma pārbaudē nav pašam pareizi izšķirt hipotētisko strīdu, kas varētu rasties saistībā ar šī dokumenta spēkā esību, bet saņemt to drošību, kuru sniedz atbilstoši iepirkuma nolikuma prasībām sagatavots piedāvājuma nodrošinājums. Senāts arī norāda, ka, tā kā pasūtītāja interese ir pēc iespējas izvairīties no hipotētiskā strīda par bankas garantijas spēkā esību, tad nav nozīmes, vai bankas garantijas interpretācija varētu novest pie pasūtītājam labvēlīga secinājuma, bet nozīme ir tam, vai bankas garantija tās sākotnējā redakcijā ļāva vispār izvairīties no iespējamiem strīdiem par šo garantijas spēkā esību, neieslīgstot diskusijā par garantijas interpretāciju. Tādējādi Senāts atzīst par nepieļaujamu un neatbilstošu tiesību normām pasūtītāja rīcību, ar kuru tika pieņemts jauns pieteicējas piedāvājuma nodrošinājums. Senāts arī secina, ka šāds – drošs un derīgs – nodrošinājums pasūtītājai tika sniegts tikai pēc tam, kad pieteicēja iesniedza precizējošo informāciju, un šajā gadījumā izšķiroša nozīme ir tam, vai piedāvājumam pievienotais dokuments pēc savas būtības jau sākotnēji atbilda iepirkuma nolikumā paredzētajam. Tā kā sākotnēji iesniegtajam piedāvājuma nodrošinājumam bija būtisks trūkums, kas varēja radīt risku, ka nodrošinājuma summa varētu netikt izmaksāta, Senāts arī piekrita rajona tiesas secinājumam, ka piedāvājuma nodrošinājums bija neatbilstošs un nebija pieļaujama tā precizēšana jau piedāvājumu vērtēšanas laikā.

Izmaksu kompensācijas mehānisms iepirkuma līgumā

Senāta 2024. gada 16. februāra spriedums lietā SKA–6/2024 

Šajā lietā tiesa vērtēja strīdu par to, vai pasūtītājam, slēdzot ilgtermiņa līgumu (šajā gadījumā uz 10 gadiem) par pasažieru pārvadājumu nodrošināšanu ar autobusiem reģionālajos maršrutos, iepirkuma līgumā ir jāparedz pakalpojumu kompensēšanas mehānisms, t.i., piedāvājumā ir jāspēj prognozēt piedāvātā pakalpojuma cenu nākamajiem 10 gadiem un uz šīs cenas pamata tiek noteiktas pakalpojumu sniedzējiem izmaksājamās kompensācijas, savukārt piegādātāju (pieteicēju) ieskatā iepirkuma līgums neparedz pilnvērtīgu pakalpojuma cenas pārskatīšanas kārtību tad, ja mainās izmaksas, kas šo cenu ietekmē.

Jāpiebilst, ka šajā lietā Senāts arī vērsās Eiropas Savienības Tiesā (EST) ar prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā, ka uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem attiecas arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regula Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus. No EST 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā C–421/22 izriet, ka Regula Nr. 1370/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā kompensācijas shēma, ar kuru – publiskā pakalpojumu iepirkuma ietvaros un atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkursa procedūras rezultātā – kompetentajām valsts iestādēm nav noteikts pienākums regulāras indeksācijas veidā kompensēt pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam, kam jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, visu ar šo pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā.

Pieteicēju viedoklis šajā lietā balstīts uz to, ka iepirkuma līgumā paredzētais kompensācijas princips nav atbilstošs, jo nenodrošina atbilstīgu zaudējumu kompensāciju par sniegtajiem pakalpojumiem. Kā uzsver Senāts, atsaucoties uz EST spriedumā norādīto, jebkurai kompensācijas shēmai ir jābūt vērstai arī uz to, lai veicinātu lielāku sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzēja efektivitāti, bet tāda shēma, kas jebkuros apstākļos garantē automātisku visu to izmaksu segšanu, kuras saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, neietver šādu stimulu palielināt efektivitāti, jo attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam nenākas ierobežot savas izmaksas.

Attiecībā uz pieteicēju argumentu, ka konkrētajā gadījumā nevar balstīties uz pieņēmumu, ka konkursa procedūra izraisa to, ka sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzējam maksājamā kompensācija samazinās līdz minimumam, jo konkrētajā iepirkumā Konkurences padome konstatējusi aizliegtu vienošanos, tātad iepirkums nav noticis brīvas konkurences apstākļos, Senāts norādīja, ka izskatāmajā lietā tiek vērtēts iepirkuma procedūras nolikums un tajā vispārīgi paredzētā kompensācijas shēma, un nolikuma tiesiskuma vērtēšanā nav pamata ņemt vērā vēlāk iespējami notikušu konkurences tiesību pārkāpumu – karteļa vienošanos starp atsevišķiem iepirkuma dalībniekiem. Kā norāda Senāts, vēlāk iespējami noticis tiesību pārkāpums arī no loģikas viedokļa pats par sevi neko neliecina par iepriekš izstrādāta iepirkumu procedūras nolikuma tiesiskumu, jo nolikums balstās uz pieņēmumu par iepirkuma dalībnieku tiesisku rīcību un nosaka noteikumus tieši tiesiskai rīcībai.

Senāts spriedumā arī norāda, ka kompensācijas apmēram ir jābūt atšķirīgam atkarībā no riska, kādu sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs ir gatavs uzņemties. Tiesas ieskatā tieši konkursa procedūra un konkurences esība palīdz atrast ekonomisko līdzsvaru starp sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju vēlmi pelnīt un valsts vēlmi nodrošināt sabiedrībai svarīgu pakalpojumu ar pēc iespējas mazāku publisko resursu izlietojumu, un tieši katra tirgus dalībnieka individuālie ekonomiskie apsvērumi, tostarp gatavība uzņemties vispār komercdarbībai raksturīgus riskus, ir būtiski faktori, kas konkurences apstākļos paši par sevi ļauj atrast līgumslēdzējām pusēm pieņemamu attiecību starp pieprasījumu un piedāvājumu. Tiesa arī spriedumā argumentē, ka par nesamērīgiem iepirkuma līguma nosacījumiem var liecināt mazs iesniegto piedāvājumu skaits, taču šajā gadījumā kopā ir bijis pietiekams piedāvājumu skaits, līdz ar to pasūtītājam nav bijis nepieciešams pārskatīt iepirkuma noteikumus.

Savukārt attiecībā uz pieteicēju argumentu, ka par nesamērīgiem līguma noteikumiem liecina arī piegādātāju nespēja un grūtības izpildīt līgumsaistības, Senāts norādīja, ka situācija, ka, pienācīgi neapsverot savu piedāvājumu, pakalpojumu sniedzēji varētu saskarties ar grūtībām līguma izpildē, ir jebkurā konkursa procedūrā un vispār jebkurā konkurences situācijā tirgū vienmēr pastāvošs risks, taču zāles pret to nav pretendentiem pēc iespējas labvēlīgāku noteikumu iekļaušana iepirkuma dokumentācijā un līgumā – tas samazinātu pasūtītāju līdzekļu efektīvas izmantošanas iespējas. 

Kvalifikācijas prasību pamatotība

Senāta 2024. gada 23. februāra rīcības sēdes lēmums lietā SKA–435/2024

Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 41. panta otrās daļas regulējumam pasūtītājs var noteikt minimālo atbilstības līmeni šā likuma 45. un 46. pantā minētajām prasībām jeb kvalifikācijas (atlases) prasībām. Prasību apjomu, kā arī pieprasīto minimālo spēju līmeni konkrētā iepirkuma līguma izpildei nosaka samērīgi iepirkuma līguma priekšmetam. Senāts, izskatot strīdu par to, vai pasūtītāja noteiktās kvalifikācijas prasības attiecībā uz iepriekšējo pieredzi specifisku pakalpojumu sniegšanā, ir samērīgas un pamatotas, ir norādījis uz Publisko iepirkumu likuma 41. panta otrās daļas interpretāciju, atsaucoties uz jau pastāvošo judikatūru, proti, jebkuras prasības iepirkumā kaut kādā mērā sašaurina to personu loku, kuras varētu piedalīties iepirkumā, taču nepieļaujami ir nevis jebkuri, bet vienīgi nepamatoti konkurences ierobežojumi. Pat ja iepirkuma prasībām atbilst mazs uzņēmumu loks, tas pats par sevi nenozīmē, ka prasības nepamatoti ierobežo konkurenci un ir prettiesiskas. Būtiski, vai prasības ir objektīvi pamatotas un nav diskriminējošas.

Senāts norāda, ka pieredzes prasībām ir jābūt atbilstošām iepirkuma priekšmetam, objektīvi nepieciešamām un samērīgām, kas savukārt tiek pārbaudīts, novērtējot konkrētos lietas apstākļus. Senāts nolēmumā ir uzsvēris, ka pieredzes prasības nolikumā paredzētas atbilstoši iepirkuma priekšmetam, tās ir saprotamas un objektīvas, atbilst minimālajām nepieciešamajām pieredzes prasībām un ir samērīgas, ievērojot riskus nekvalitatīva uzticamības pakalpojuma sniegšanas gadījumā. Turklāt ir vēl būtiska iezīme, uz ko norāda Senāts, proti, nav konstatējams, ka šajā gadījumā pieredzes prasības ir noteiktas maksimālā vai optimālā līmenī, vai ka tās būtu identiskas iepirkuma priekšmeta izpildei nepieciešamajām darbībām, prasmēm un tā apjomam. Tāpat arī tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nav konstatējusi pamatu apgalvojumam, ka pasūtītājas vienīgā interese ir mākslīgi sašaurināt konkurenci un noslēgt līgumu ar jau esošo pakalpojuma sniedzēju.

Tehniskās specifikācijas prasību pamatotība

Senāta 2024. gada 28. marta spiedums lietā SKA–142/2024

Šajā lietā ir skatīts jautājums par tehniskās specifikācijas prasību atbilstību Publisko iepirkumu likuma regulējumam. Jautājums skatīts, izvērtējot iepirkuma par digitālās iespiešanas un pēcapstrādes kompleksa iegādi nolikuma prasības, proti, pieteicēja izvirzītās prasības uzskatīja par nepamatotām un konkurenci ierobežojošām. Strīdus būtība saistīta ar to, ka pieteicējas ieskatā tehniskās specifikācijas prasību kopums ir vērsts uz viena konkrēta ražotāja iekārtu. Izskatot lietu pēc būtības, tiesa vērtēja katras konkrētās (apstrīdētās) prasības pamatotību un pušu argumentus, tāpat tiesa konstatēja, ka prasībām atbilst divu ražotāju iekārtas. Jāizceļ ir arī Senāta arguments, ka tas, ka pastāv noteikta atbilstība starp tehniskās specifikācijas prasībām un iepirkumā uzvarējušā pretendenta piedāvātās iekārtas tehniskajiem datiem, ir tikai loģiski, jo citādi attiecīgā iekārta nemaz nevarētu uzvarēt iepirkumā. 

Senāts spriedumā, atsaucoties jau uz esošo Senāta praksi, norāda, ka, ja vien pasūtītājs spēj pamatot, ka tā tehniskajā specifikācijā noteiktais iepirkuma priekšmets (tam izvirzītās prasības) ir objektīvi izskaidrojams ar saprātīgu vajadzību un nav norāžu, kas liktu domāt, ka prasības izvirzītas ar mērķi nepamatoti ierobežot konkurenci, ar to vispārīgi ir pietiekami, lai atzītu konkrētās prasības pamatotību. Diktēšana pasūtītājam, kādas prasības tam būtu jāizvirza iepirkuma priekšmetam (proti, kas tieši jāiepērk), nav pieļaujama, jo faktiski nozīmētu iejaukšanos pasūtītāja izvēles brīvībā un neatbilstu publisko iepirkumu procedūras pamatprincipiem. Vienlaikus Senāts spriedumā arī uzsver to, ka, apstrīdot konkrētu tehniskās specifikācijas prasību pamatotību, pieteicējai arī ir jāsniedz konkrēti argumenti, kas atspēko pasūtītāja vajadzības, kas izteiktas tehnisko specifikāciju prasību veidā, pretējā gadījumā pieteicējas argumenti ir vērtējami vienīgi kā vispārīga pieteicējas nepiekrišana tam, kādas prasības pasūtītājs ir izvēlējies izvirzīt iepirkuma priekšmetam. 

Pieteicēja kasācijas sūdzībā iebilst pret to, ka daļā par tehniskās specifikācijas ietvertajām prasībām argumenti ir balstīti uz Iepirkumu uzraudzības biroja pieaicinātā eksperta atzinumu, taču pieteicējas ieskatā šo prasību izvērtēšana ekspertam nav atbilstošas kompetences, proti, eksperts strādā poligrāfijas nozarē, kurā galvenokārt tiek izmantoti ofseta printeri, līdz ar to ir apšaubāms, vai ekspertam ir pietiekamas zināšanas arī tieši par digitālās drukas nozarē visbiežāk izmantoto printeru veidu – UV digitālās drukas printeriem. Senāta ieskatā šādi pieteicējas apsvērumi ir vērtējami kā tādi, kas vispārīgi var radīt saprātīgas šaubas par eksperta zināšanām digitālās drukas iekārtu jomā un par šādu šaubu pamatotību visefektīvāk varētu pārliecināties tiesas sēdē, tādējādi Senāta ieskatā tiesai, izvērtējot lietu pēc būtības, bija jāizsauc eksperts uz tiesas sēdi, un minētais ir pamats rajona tiesas sprieduma atcelšanai. No minētā ir secināms, ka situācijā, kurā specifisku prasību pamatotība ir atkarīga no eksperta sniegtā atzinuma, ir svarīgi pārbaudīt, vai tiešām šis eksperts ir kompetents specifiska jautājuma izvērtēšanai, šādu kompetenci var pārbaudīt tiesa tiesas sēdē.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada oktobra (136.) numurā.

Lasiet arī:

BJP NUMURU E-ARHĪVS