Šajā rakstā ir apskatītas aktualitātes publisko iepirkumu jomā saistībā ar regulējumu kandidātu un pretendentu izslēgšanas noteikumu piemērošanā, kā arī Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču piegādi publisku iepirkuma līgumu ietvaros. Rakstā jautājumi apskatīti tieši Publisko iepirkumu likuma regulējuma kontekstā.

Izslēgšanas noteikumu regulējums un piemērošana

Izslēgšanas noteikumi ir definēti Publisko iepirkumu likuma 42. pantā. Izslēgšanas noteikumi likumā ir ietverti, pārņemot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (turpmāk tekstā – Direktīva 2014/24/ES), normas. Direktīvas 2014/24/ES 57. pants iedala izslēgšanas noteikumus tā sauktajos obligātajos izslēgšanas noteikumos un neobligātajos jeb fakultatīvajos. Obligātie izslēgšanas noteikumi ir saistīti, pirmkārt, ar noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums un kas attiecas arī uz piegādātāju administratīvās, pārvaldības vai pārraudzības struktūras locekļiem vai personām ar pārstāvības, lemšanas vai kontroles pilnvarām, un, otrkārt, ar nodokļu saistību neizpildi. Attiecībā uz obligātajiem izslēgšanas noteikumiem dalībvalstīm nav rīcības brīvības lemt, vai tos piemērot (ieviest nacionālajā likumā) vai nē, savukārt attiecībā uz neobligātajiem izslēgšanas noteikumiem direktīva nosaka, ka līgumslēdzējas iestādes no dalības iepirkuma procedūrā var izslēgt vai dalībvalstis var tām prasīt izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku, kas nonācis jebkurā no šādām situācijām. Turklāt direktīva arī paredz, ka dalībvalstis saskaņā ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem un ievērojot Savienības tiesību aktus nosaka šā panta īstenošanas nosacījumus. 

Neobligātie izslēgšanas noteikumi, kādus paredz direktīva, ir: 

• ja ekonomikas dalībnieks nav ievērojis pienākumus, kas paredzēti noteiktos tiesību aktos vides, sociālo un darba tiesību jomā; 
• ja ekonomikas dalībnieks ir bankrotējis vai tam tiek piemērota maksātnespējas, likvidācijas vai tamlīdzīga procedūra; 
• ja ekonomikas dalībnieks ir vainīgs kādā ar profesionālo darbību saistītā smagā pārkāpumā, kas liek apšaubīt šā ekonomikas dalībnieka godprātību; 
• ja ekonomikas dalībnieks ir ar citiem ekonomikas dalībniekiem noslēdzis tādas vienošanās, kuru mērķis ir izkropļot konkurenci; 
• ja pastāv interešu konflikts, ko nevar efektīvi izlabot ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem; 
• ja konkurences izkropļojumus, ko rada ekonomikas dalībnieku iepriekšēja iesaistīšana iepirkuma procedūras sagatavošanā, nevar izlabot ar citiem, mazāk ierobežojošiem pasākumiem; 
• ja ekonomikas dalībnieks ir pieļāvis būtiskus vai pastāvīgus trūkumus saistībā ar kādas būtiskas prasības izpildi saskaņā ar iepriekšēju publisku līgumu, kas noveda pie šāda iepriekšēja līguma priekšlaicīgas izbeigšanas, zaudējumu atlīdzināšanas vai citām līdzīgām sankcijām; 
• ja ekonomikas dalībnieks bijis vainīgs tādas informācijas nopietnā sagrozīšanā, kas jāsniedz, lai pārbaudītu, vai nepastāv izslēgšanas iemesli un ir izpildīti atlases kritēriji, nav atklājis šādu informāciju vai nespēj iesniegt apliecinošus dokumentus; 
• ja ekonomikas dalībnieks ir mēģinājis nepamatoti ietekmēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu pieņemšanas procesu, iegūt konfidenciālu informāciju, kas tam varētu sniegt nepamatotas priekšrocības iepirkuma procedūrā, vai netīši sniegt maldinošu informāciju, kas varētu būtiski ietekmēt lēmumus par izslēgšanu, atlasi vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Ievērojot direktīvas regulējumu, līdz šim pastāvēja viedoklis, ka tieši dalībvalstis ir tiesīgas noteikt, kurus no direktīvā noteiktajiem neobligātajiem izslēgšanas noteikumiem pārņemt un paredzēt to piemērošanu nacionālajos normatīvajos aktos. Tomēr šāds uzskats nav pareizs, uz ko norāda Eiropas Savienības Tiesa savā 2023. gada 21. decembra spriedumā lietā C66/22. Tiesa spriedumā vērš uzmanību, ka izskatāmajā lietā vispirms ir jānosaka, vai dalībvalstīm ir pienākums savās valsts tiesībās transponēt direktīvas neobligātos izslēgšanas noteikumus, kas paredz, ka līgumslēdzējas iestādes no dalības iepirkuma procedūrā var izslēgt vai dalībvalstis var tām prasīt izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku minētajos gadījumos. Tiesa spriedumā arī pati atzīst, ka no dažiem spriedumiem, kuros ir interpretēta minētā Direktīvas 2014/24/EK norma, izriet, ka dalībvalstis var nolemt transponēt vai netransponēt šajā tiesību normā minētos fakultatīvos izslēgšanas iemeslus. Tomēr vienlaikus šajā spriedumā tiesa atzīst, ka, pretēji tam, kas izriet no šiem (līdzšinējiem) spriedumiem, dalībvalstīm ir pienākums transponēt minēto tiesību normu savās valsts tiesībās.

Ko tieši nozīmē iepriekš minētais tiesas secinājums? Kā to spriedumā tiesa norāda, runājot par Direktīvas 2014/24/EK 57. panta 4. punkta pirmās daļas formulējumu, no tā izriet, ka izvēle izlemt, vai ekonomikas dalībnieku izslēgt vai neizslēgt no publiskā iepirkuma procedūras kāda no šajā tiesību normā uzskaitītajiem iemesliem dēļ, līgumslēdzējai iestādei ir, ja vien dalībvalstis nenolemj šo izslēgšanas iespēju pārveidot par pienākumu. Līdz ar to dalībvalstīm minētā tiesību norma ir jātransponē, vai nu ļaujot līgumslēdzējām iestādēm piemērot tajā uzskaitītos izslēgšanas iemeslus, vai arī tos padarot saistošus. Faktiski iepriekš minētais nozīmē, ka arī Publisko iepirkumu likumā ir jābūt ieviestiem visiem direktīvā paredzētajiem neobligātajiem izslēgšanas noteikumiem. 

Jāatzīmē, ka tieši ar grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī, faktiski tika transponēti visi direktīvā minētie fakultatīvie jeb neobligātie izslēgšanas noteikumi. Vienlaikus tomēr ir jāņem vērā arī Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 21. decembra spriedumā lietā C66/22 norādītās atziņas, ka dalībvalstis, transponējot minētos izslēgšanas noteikumus, nevar sašaurināt vai mainīt to tvērumu. Piemēram, kā izskatāmajā lietā, tiesa norādījusi attiecībā uz izslēgšanas noteikumu saistībā ar konkurences izkropļojumu, direktīvas regulējums nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru iespēja izslēgt pretendenta piedāvājumu tādēļ, ka pastāv nopietnas norādes par šī pretendenta rīcību, kas var izkropļot konkurences tiesību normas, tiek ierobežota tādējādi, ka šī iespēja attiecas tikai uz publiskā iepirkuma procedūru, kurā šāda veida rīcība ir notikusi. Tāpat tiesa arī norāda, ka direktīva nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tikai valsts konkurences iestādei ir piešķirtas pilnvaras lemt par ekonomikas dalībnieku izslēgšanu no publiskā iepirkuma procedūrām konkurences tiesību normu pārkāpuma dēļ, proti, dalībvalstis katrā ziņā nevar ierobežot novērtējuma brīvību, kādai šajā kontekstā ir jābūt līgumslēdzējai iestādei.

Analizējot minētajā tiesas spriedumā ietvertās atziņas, ir secināms, ka izslēgšanas noteikumi nacionālajos normatīvajos aktos ir jātransponē atbilstoši direktīvā paredzētajam, un tieši pasūtītājam ir jābūt pilnvarām un kompetencei lemt par piegādātāju izslēgšanu no dalības iepirkuma procedūrā. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka saistībā ar piegādātāju izslēgšanu no dalības iepirkuma procedūrā dēļ konkurenci ierobežojošām darbībām, Publisko iepirkumu likums paredz piegādātāju izslēgšanu, ja attiecīgās aizliegtās darbības ir konstatējusi tiesa, Konkurences padome vai arī pats pasūtītājs konkrētajā iepirkuma procedūrā. Lai gan Publisko iepirkumu likumā ietvertais izslēgšanas noteikums – pasūtītāja rīcībā ir pietiekami pārliecinošas norādes, lai secinātu, ka kandidāts vai pretendents ir ar citiem piegādātājiem noslēdzis vienošanos, kas vērsta uz konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu, faktiski aptver jebkuras konkurenci ierobežojošās darbības, rodas pamatots jautājums, vai normas tvērumā paredzēts iekļaut arī tādas situācijas, kad iepirkuma procedūrā ir iesniegti piedāvājumi, kas nav sagatavoti neatkarīgi, piemēram, piedāvājumi, kurus iesniedzis viens tirgus dalībnieks (vairāki viena tirgus dalībnieka uzņēmumi).

Attiecībā uz piedāvājumiem, kas ir iesniegti iepirkuma procedūrā kā konkurējoši piedāvājumi, bet kas nav sagatavoti neatkarīgi, ir pieņemts arī Senāta 2023. gada 22. decembra spriedums lietā SKA–247/2023, kurā Senāts sniedz savu vērtējumu šādu situāciju regulējumam. Jāatzīmē, ka šis spriedums analizē situāciju saistībā ar tiesiskā regulējuma piemērošanu līdz 2022. gada 31. decembrim, kad Publisko iepirkumu likumā vēl nebija iekļauti izslēgšanas noteikums, kas paredz piegādātāju izslēgšanu no dalības iepirkuma procedūrā, ja pasūtītāja rīcībā ir pietiekami pārliecinošas norādes, lai secinātu, ka kandidāts vai pretendents ir ar citiem piegādātājiem noslēdzis vienošanos, kas vērsta uz konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu. Kā šajā lietā atzīst Senāts, ka primārais izšķiramais tiesību jautājums ir: vai saskaņā ar vispārējiem publisko iepirkumu principiem ir pamats no konkursa izslēgt tādu piedāvājumu, kas, atbilstoši pārliecinošām norādēm, nav izstrādāts neatkarīgi, pat ja tiesiskajā regulējumā ietvertajā pretendentu izslēgšanas iemeslu katalogā šāds izslēgšanas pamats nav tieši paredzēts.

Senāts spriedumā norāda, ka tas vien, ka direktīvā paredzētais izslēgšanas iemeslu uzskaitījums ir izsmeļošs, neizslēdz iespēju dalībvalstīm paturēt spēkā vai pieņemt materiālo tiesību normas, kuru mērķis ir publisko iepirkumu jomā nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu. Senāts arī atzīst, ka vienlīdzīgas attieksmes princips liedz iepirkuma procedūrā paturēt tādus piedāvājumus, kas nav sagatavoti neatkarīgi, un tas, ka valsts normatīvajā aktā nav paredzēts šāds pretendenta (tā piedāvājuma) izslēgšanas iemesls, neatceļ pasūtītāja pienākumu pārbaudīt tā rīcībā nonākušo informāciju un izvērtēt, vai ir pamats uzskatīt, ka iesniegtie piedāvājumi nav sagatavoti neatkarīgi. 

Ņemot vērā minētajā Senāta spriedumā izteiktos secinājumus, kas vienlaikus arī balstīti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, ir secināms, ka šobrīd likumdevējs, papildinot izslēgšanas noteikumu regulējumu, faktiski ir aptvēris gan tādas situācijas, kas saistītas ar aizliegtām vienošanām, gan situācijas, kad piedāvājumi nav sagatavoti neatkarīgi un piedāvājumus faktiski ir iesniedzis viens tirgus dalībnieks jeb vairāki uzņēmumi, kas atzīstami par vienu tirgus dalībnieku. 

Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču piegāde publisku iepirkuma līgumu ietvaros

Ministru kabinets 2024. gada 5. martā ir pieņēmis noteikumus Nr. 158 „Noteikumi par ievešanai (importēšanai) Latvijā aizliegtiem lauksaimniecības un lopbarības produktiem”, kas nosaka aizliegumu ievest (importēt) noteiktus lauksaimniecības un lopbarības produktus Latvijā no Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas un aizliegumu ievest (importēt) Krievijas Federācijas vai Baltkrievijas Republikas izcelsmes lauksaimniecības un lopbarības produktus Latvijā no citām trešajām valstīm attiecas uz lauksaimniecības un lopbarības produktiem. Šie noteikumi attiecas uz noteiktiem produktiem un aizliegumu importēt, vienlaikus aktuāls jautājums ir par šādu produktu un vispār Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču iegādi publiskajos iepirkumos.

Kā norādīts informatīvajā ziņojumā „Par Krievijas lauksaimniecības un pārtikas produktu importu Latvijā”, viens no īstenojamiem pasākumiem valsts mērogā ir Valsts kancelejai un ministrijām nodrošināt, ka turpmāk to un padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu publisko iepirkumu dokumentācijā tiek paredzēts izslēgt lauksaimniecības un pārtikas produktus, kuru izcelsme ir Krievija un Baltkrievija vai kuri ir ražoti Krievijā un Baltkrievijā, un aicināt pašvaldības nodrošināt, ka turpmāk to rīkoto publisko iepirkumu dokumentācijā tiek paredzēts izslēgt lauksaimniecības un pārtikas produktus, kuru izcelsme ir Krievija un Baltkrievija vai kuri ir ražoti Krievijā un Baltkrievijā. Attiecīgi no minētā izriet, ka publiskajos iepirkumos pasūtītājiem obligāti ir jāiekļauj šādi nosacījumi, kas izslēdz tieši lauksaimniecības un pārtikas produktus, kuru izcelsme ir Krievija un Baltkrievija vai kuri ir ražoti Krievijā un Baltkrievijā.

Vienlaikus pasūtītājiem ir jāņem vērā Publisko iepirkumu likuma un Direktīvas 2014/24/EK regulējums, lai saprastu šādu aizliegumu noteikšanas tiesisko pamatu. Uz šādām situācijām ir attiecināms Publisko iepirkumu likuma 15. pantā noteiktais, ka pasūtītājs, ciktāl tas ir noteikts Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīgumā par valsts iepirkumu un citos Eiropas Savienībai saistošos starptautiskajos līgumos, piemēro vismaz tikpat labvēlīgus nosacījumus minēto līgumslēdzēju būvdarbiem, piegādēm, pakalpojumiem un piegādātājiem kā Eiropas Savienības būvdarbiem, piegādēm, pakalpojumiem un piegādātājiem. Ņemot vērā, ka ne Krievija, ne Baltkrievija nav Nolīguma par valsts iepirkumu dalībval­stis, nav arī tiesiskā pienākuma publiskajos iepirkumos ievērot vienādi labvēlīgus noteikumus. Iepirkumu uzraudzības birojs ir sagatavojis arī skaidrojumu par šī regulējuma praktisko piemērošanu. Skaidrojumā norādīts, ka pasūtītāji ir tiesīgi iepirkuma dokumentos paredzēt liegumu minēto valstu izcelsmes precēm un pakalpojumiem. Attiecīgi šādas tiesības pasūtītājiem ir neatkarīgi no iepirkuma līgumcenas. Kā uzsvērts skaidrojumā, iekļaujot iepirkuma nolikumā norādi par Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču ierobežošanu, jāparedz veids un kārtība, kādā preču izcelsme tiks pārbaudīta, un tikpat svarīgi ir iepirkuma līgumā paredzēt noteikumus par preču izcelsmes kontroli to piegādes (pieņemšanas) brīdī un tiesiskās sekas gadījumiem, ja tiks piegādātas neatbilstošas izcelsmes preces. 

Iepriekš minētais skaidrojums ir vērsts uz esošā tiesiskā regulējuma piemērošanas iespējām, lai dotu pasūtītājiem instrumentu jeb tiesības iepirkuma nolikumā šādus preču ierobežojumus noteikt, tomēr no likuma neizriet obligāts pienākums. Attiecībā uz tiešās valsts pārvaldes iestādēm šāds obligāts pienākums ir noteikts tieši saistībā ar lauksaimniecības un pārtikas produktiem, kuru izcelsme ir Krievija un Baltkrievija vai kuri ir ražoti Krievijā un Baltkrievijā. Līdz ar to secināms, ka šobrīd tiesiskais regulējums attiecībā uz Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču ierobežošanu publiskajos iepirkumos ir nosacīti iedalāms divās pakāpēs. 

Pirmā pakāpe ir obligāts pienākums noteikt iepirkuma dokumentos ierobežojumu piedāvāt tieši šo valstu lauksaimniecības un pārtikas produktus, turklāt tas attiecināms uz jebkāda veida iepirkumiem, kur varētu būt izmantojami šādi produkti, piemēram, pārtikas produktu, ēdināšanas pakalpojumu vai pasākumu rīkošanas iepirkumā. 

Otrā pakāpe ir tiesības šādus ierobežojumus noteikt attiecībā uz citām produktu un preču grupām jeb vispārējs attiecīgo valstu izcelsmes preču ierobežojums, kas var tikt iekļauts jebkurā iepirkumā. Tomēr vienlaikus pasūtītājam ir jāparedz šādu ierobežojumu faktiskā ietekme uz iepirkuma līguma izpildi, kā arī ierobežojumu ievērošanas praktiskā pārbaude un kontrole, kas ir izšķiroši ierobežojumu ievērošanas nodrošināšanai, lai šāds ierobežojums nebūtu deklaratīvs.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada maija (131.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS