Saimnieciskā darbība ir darbība par atlīdzību. Dibinot uzņēmumu, mērķis ir ar savu reģistrēto darbību nopelnīt. Fiziskajām personām jāseko, kurā brīdī viņu darbība jau ir uzskatāma par saimniecisko darbību, kas ir reģistrējama.

Tai ir trīs pazīmes, kas noteiktas likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. pantā:

1. darījumu regularitāte un sistemātiskums (trīs un vairāk darījumi taksācijas periodā vai pieci un vairāk darījumi trijos taksācijas periodos);
2. ieņēmumi no darījuma pārsniedz 14 229 un vairāk eiro taksācijas gadā, izņemot ienākumus no personīgā īpašuma atsavināšanas atbilstoši šā likuma 9. panta pirmās daļas 19.² punktam — ienākumi no personīgā īpašuma (fiziskajai personai piederošas personiskai lietošanai paredzētas tādas kustamas lietas kā mēbeles, apģērbs un citas kustamas lietas) atsavināšanas;
3. darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību.

Savas darbības ietvaros uzņēmumi pārdod, pērk, ražo, sniedz un saņem, kur viena puse ir pārdevējs, bet otra saņēmējs. Rodas ne tikai ieņēmumi, bet arī izdevumi, kas var būt saistīti ar saimniecisko darbību, par kuriem uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) nav jāmaksā, gan arī tādi, kurus neuzskata par saistītiem ar saimniecisko darbību un par kuriem to rašanās mēnesī ir jāmaksā UIN, un arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) priekšnodoklis nav atskaitāms.

Pamatdarbība un papildu darbība

Likuma «Par nodokļiem un nodevām» 15. pants nosaka nodokļu maksātāju pienākumus, tostarp līdz katra gada 1. maijam iesniegt nodokļu administrācijai informāciju par pamatdarbības veidu vai tā maiņu. Par palīgdarbības veidu ir jāziņo Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) ar brīdi, kad tas ir radies. To nosaka Ministru kabineta (MK) 2015. gada 22. septembra noteikumi Nr. 537 «Noteikumi par nodokļu maksātāju un nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu dienestā» 27. punkta 10. apakšpunkts. Tajā ir noteikts, ka, reģistrējot nodokļu maksātāju vai struktūrvienību, VID nodokļu maksātāju reģistrā ieraksta pamatdarbības veidu un papildu darbības veidu atbilstoši Eiropas Savienības Saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas NACE 2. red. ar detalizāciju līdz četrām zīmēm. Ja nav reģistrēts papildu darbības veids, uzņēmums šo darbību it kā neveic vai it kā nav tiesīgs veikt. Nevienā citā normatīvajā dokumentā tas nav noteikts, līdz ar ko tie nodokļu maksātāji, kas savu darbību ir reģistrējuši un tiem nav struktūrvienību, MK noteikumus Nr. 537 nepārlasa, jo ir pietiekami daudz citu aktuālu normatīvo aktu, to izmaiņu, kam sekot un izpildīt. Lūk, kādas ir sekas, ja nav iesniegta informācija par visiem ieņēmumu gūšanas veidiem:

1. pats nodokļu maksātājs veic nereģistrētu saimniecisko darbību,
2. saņēmējam nav tiesību uz PVN rēķinā uzrādīto priekšnodokļa summu,
3. izdevumi, kas rodas saņēmējam, ir uzskatāmi par nesaistītiem ar saimniecisko darbību.

Tas nozīmē, ka, ja uzņēmuma pamatdarbība ir, piemēram, vairumtirdzniecība, bet papildu ieņēmumus tas gūst no telpu iznomāšanas, transporta pakalpojumiem, tad katrs no ieņēmumu gūšanas veidiem ir jādeklarē kā papildu darbības veids.

Atgādināšu, kas ir pamatdarbības veids — atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra regulai (EK) Nr. 1893/2006, ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju, kā arī groza Padomes regulu (EEK) Nr. 3037/90 un dažas EK regulas par īpašām statistikas jomām (dokuments attiecas uz EEZ) (turpmāk — NACE 2. red.) klasificēts nodokļa maksātāja (izņemot fiziskās personas, kas neveic saimniecisko darbību) darbības veids ar vislielāko īpatsvaru kopējā apgrozījumā taksācijas gadā. Nodokļu maksātājiem, kas uzsāk saimniecisko darbību, pamatdarbības veidu nosaka pēc plānotajiem apgrozījuma rādītājiem (likuma «Par nodokļiem un nodevām» 1. panta 32. punkts).

Saimnieciskā darbība ir darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu vai cita veida darbību par atlīdzību. Papildu darbība nav definēta, bet ir saprotams, ka arī tā ir saimnieciskā darbība, no kuras uzņēmums papildus pamatdarbībai gūst ieņēmumus.

Ieņēmumu nodrošināšanai neizbēgami ir arī izdevumi. Lai izdevumus varētu atzīt par saistītiem ar saimniecisko darbību, nepietiek tikai reģistrēt savas darbības veidus, bet saņēmējam ir arī jāpārliecinās, vai pārdevējs, pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs pārdot konkrētās preces, vai sniegt pakalpojumus, ko tas sniedz. Kā to izdarīt? Pagaidām tikai saņemot informāciju no paša pārdevēja, jo VID publiskojamo datu bāzē tiek uzrādīts pamatdarbības NACE kods, arī Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija nav pilnīga. Ierosinājums par NACE kodu publiskošanu pagaidām nav guvis atsaucību. 

Problēma radīsies, ja izdevumus, kurus uzskatām par saistītiem ar saimniecisko darbību UIN izpratnē, tomēr apšaubīs un neatzīs tikai tāpēc, ka piegādātājs/pakalpojumu sniedzējs nebūs reģistrējis savu ieņēmumu gūšanas veidu. Šie izdevumi kļūs par nesaistītiem ar saimniecisko darbību (UIN likuma 8. pants), par ko PVN priekšnodoklis nav atskaitāms. Visa summa kļūs par UIN apliekamo bāzi konkrētajā mēnesī.

Ja darījums jau ir uzrādīts kā saistīts ar saimniecisko darbību un PVN priekšnodoklis ir atskaitīts, tad, protams, pārbaudes gadījumā būs papildu uzrēķini nokavējuma naudas un soda naudas veidā par nepamatoti samazinātu nodokļu bāzi gan UIN, gan PVN. 

Kā identificēt, vai izdevumi ir vai nav saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību? Vispirms uzdodot jautājumu, vai šos ieņēmumus uzņēmums gūtu, ja nebūtu konkrēto izdevumu. 

Kā izvairīties no iespējamiem nodokļu uzrēķiniem, ja piegādātājs nav informējis VID par papildu darbības kodu 46.41 «Tekstilizstrādājumu vairumtirdzniecība»? Ir normatīvais regulējums attiecībā uz darījumu identificēšanu UIN likuma 8. panta 1. daļā — identificējot ar saimniecisko darbību nesaistītus izdevumus, tos vērtē ne tikai atbilstoši juridiskajai formai, bet arī darījuma ekonomiskajai būtībai. Likuma «Par nodokļiem un nodevām» 23. pantā ir noteikts, ka nodokļu administrācija nosaka nodokļa maksājuma apmēru, ņemot vērā nodokļu maksātāja atsevišķa darījuma vai darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu. Pircējs pēc būtības neko nav pārkāpis, ja savas saimnieciskās darbības ietvaros (atbilstošs NACE kods ir uzrādīts) tas iegādājas preces, kas veido ar saimniecisko darbību tieši saistītus izdevumus, bet tas, ka piegādātājs nav deklarējis papildu darbības NACE kodu, var radīt problēmas. Tāpēc, pirms uzsākt sadarbību, nepieciešams pajautāt piegādātājam, vai atbilstošais kods ir deklarēts. Ja nav, tad aicināt to nekavējoties izdarīt.

Informāciju par savu pamatdarbības un papildu darbības veidu var iesniegt VID EDS sadaļā: «Dokumenti» — «No veidlapas» — «Nodokļu maksātāja pamatdarbības veida un reģistrācijas datu izmaiņu veidlapas» — «Paziņojums par nodokļu maksātāja pamatdarbības veidu», iesniedzot nodokļu maksātāja (juridiskās vai citas personas) ziņojumu par izmaiņām reģistrācijas lapā, norādot uzņēmuma darbības veidus un obligāti norādot pamatdarbības veidu atbilstoši saimnieciskās darbības statistiskās klasifikācijas kodiem — NACE. Klasifikators atrodams Centrālās statistikas pārvaldes tīmekļvietnē https://www.csp.gov.lv/lv/klasifikacija/nace-2-red.

Darījuma ekonomiskā būtība un pamatojums

Likuma «Par nodokļiem un nodevām» 23. panta «Nodokļa maksājuma apmēra precizēšana» 14. apakšpunkts noteic: «Nodokļu administrācija nosaka nodokļa maksājuma apmēru, ņemot vērā nodokļu maksātāja atsevišķa darījuma vai darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu.»

Bieži vien šis nosacījums paliek likumā, dzīvē tas netiek ievērots vai netiek izprasts. Laikam tāpēc, ka daudziem šķiet, ka, ja visu juridiski pareizi noformē jeb «man visi dokumenti ir kārtībā», tad jau var darīt to, ko paredz līgums. Dažkārt tas tiek izmantots, lai uzņēmuma izdevumos paslēptu savus personīgos izdevumus. Citiem vārdiem sakot, tas var nozīmēt izdevumus, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību.

Tātad svarīgs ir ne tikai pirkums kā tāds, bet arī nepieciešamība to veikt. 

Fiktīvus darījumus šeit pieminēšu tikai tik, cik tiem nu jau ir cits regulējums, un par tādiem, tikai dokumentāliem darījumiem, var saņemt ne vien nodokļu uzrēķinu, bet var piemērot arī kriminālatbildību.

Darījuma cena

Likuma «Par nodokļiem un nodevām» 23.² pants «Principi preču, darbu un pakalpojumu cenas noteikšanai nodokļu aprēķināšanas vajadzībām» faktiski nosaka, kā veidojas darījuma jeb tirgus cena. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums (UIN likums) uzliek pienākumu maksāt nodokli darījumos ar saistītām personām par nesaņemtiem ieņēmumiem un lielākiem izdevumiem nekā darījumos ar nesaistītām personām, uzskatot tos par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, tāpat kā peļņas, apgrozījuma vai cita bāzes lieluma samazinājumu, kuru nodokļa maksātājs veic pēc savas iniciatīvas vai dalībnieka rīkojuma.

Attaisnojuma dokumentu noformēšana

Ikviena saimnieciskā darījuma dalībnieka pienākums ir noformēt kvalitatīvu (normatīvajam regulējumam atbilstošu) attaisnojuma dokumentu, kas sevī ietver Grāmatvedības likuma 11. pantā noteiktos attaisnojuma dokumenta rekvizītus, papildus, ja nepieciešams, norādot preču piegādes dokumenta, PVN rēķina, čeka un citos normatīvajos aktos noteiktos rekvizītus. Šim dokumentam jāatbilst arī Dokumentu juridiskā spēka likuma prasībām, lai tiesvedībās varētu aizstāvēt savas intereses. Vienlīdz svarīgi ir atbilstoši noformēt dokumentus un grāmatvedībā reģistrēt saņemtos dokumentus, pirms tam tos pārbaudot. Dokuments saņēmējam ir pat svarīgāks, nozīmīgāks no iespējamā nodokļu uzrēķina viedokļa nekā tas, ko pats ir sagatavojis. Kāpēc? Jo katrs saņemtais dokuments ietver izdevumus, kas ātri var kļūt par nesaistītiem ar saimniecisko darbību nekvalitatīva dokumenta dēļ, un līdz ar to var tikt ne tikai pie UIN, bet arī pie priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežojuma jeb atskaitītā priekšnodokļa reiz divi atmaksas valstij. Lai arī dokumenta noformēšana neietekmē faktisko darījuma norisi, piemēram, prece saņemta, par to samaksāts, prece jau pārdota un nauda arī saņemta jeb viss ir noticis…, bet atnāk pārbaudītājs un konstatē neatbilstības darījuma pamatojuma dokumentā. Viņam prieki, mums bēdas. Negribu oponēt tiem, kas šo sarežģītību ieviesuši un kādam uzlikuši par pienākumu pārbaudīt, vai visi rātni to ievēro, bet gribētu gan ierosināt mazināt abpusējo administratīvo slogu un dokumentu noformēšanas prasības vienkāršot, jo to ievērošana neizslēdz fiktīvus darījumus, krāpšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas. 

Ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi visiem

Raksta sākumā minēju par NACE kodiem un saimnieciskā darbības veidu deklarēšanu, kas tādējādi jau definē izdevumus, kas būs saistīti ar saimniecisko darbību vai arī nebūs, ja darbības veids nebūs deklarēts. Tas ir vien aspekts, kas jāņem vērā, identificējot izdevumus, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību. Vēl ir UIN likuma 8. panta regulējums par konkrētiem izdevumiem, kuri nevienam nav saistīti ar saimniecisko darbību. Tie ir izdevumi, kuri dažādu apstākļu dēļ rodas vai ir nepieciešami, bet bez tiem saimniecisko darbību ikviens var veikt līdzīgos apjomos kā ar tiem. Tās ir dāvanas, dāvanu kartes, izņemot mazas vērtības dāvanas līdz 20 EUR, kas saimnieciskās darbības ietvaros vienmēr ir nesaimnieciski izdevumi, arī dāvanas sadarbības partneriem, darbiniekiem, kas reizēm šķiet neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa kā cēli un novērtējoši žesti. Nesaimnieciskie izdevumi ir arī ziedojumi. Par ziedojumiem UIN likuma 12. pantā noteiktajos gadījumos UIN nav jāpiemēro.

Pieminēšu arī nodokļa maksātāja izdevumus dalībnieku vai darbinieku atpūtai, izklaides pasākumiem un citus labumus dalībniekiem un darbiniekiem, ja šie labumi nav bijuši iekļauti fiziskās personas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliekamajā ienākumā, izņemot gadījumu, kad likumā «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» šim ienākuma veidam ir noteikts atbrīvojums. Papildus likumā ir noteikti personāla ilgtspējas pasākumi, kurus par tādiem var saukt tikai gadījumā, ja tie aptver visu kolektīvu. Par šo pasākumu izdevumiem var nemaksāt UIN, ja tie kopā ar reprezentācijas izdevumiem nepārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gada kopējās darba ņēmējiem aprēķinātās bruto darba samaksas, par kuru samaksātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), un, ja tie ir uzskaitīti atsevišķā uzskaites kontā, taču PVN priekšnodoklis nav atskaitāms nemaz. Tajā pat laikā neviens darba kolektīvs neiztiek bez darbinieku motivēšanas, bez kopīgiem pasākumiem, kas satuvina kolektīvu, palīdz labāk iepazīt katru, ar kuru kopā esam ikdienas darbos, lai varētu sekmīgi virzīt uzņēmuma attīstību. Grūti šos izdevumus nosaukt par nesaistītiem ar saimniecisko darbību.

Īpašs stāsts ir par degvielas pārtēriņu. Kas īpašs? Tas, ka hībrīdauto degvielas pārtēriņš rodas gandrīz vienmēr. Tas nozīmē, ka, vēloties pārvietoties dabai draudzīgāk, tiekam pie papildu nodokļiem — UIN un PVN. Ko darīt? Lūgt palīdzību Finanšu ministrijai, lai sakārto normatīvo regulējumu atbilstoši reālās dzīves noteikumiem. Uzņēmējs, saimnieciskās darbības veicējs, šajā brīdī ir ķīlnieks, ja negrib iedzīvoties nepatikšanās no nodokļu administrācijas puses. Pavisam aizmirsti ir elektroauto, kas pa Latviju brauc jau vairāk nekā 10 gadus. VID skaidrojums par elektrības patēriņu šīm automašīnām, maigi sakot, ir pavisam nepiemērots, pat dīvains. Tas paredz veikt tādu pašu aprēķinu kā degvielai, kas nav iespējams. Vienlīdzības zīme nav liekama tāpēc, ka iekšdedzes dzinēju automašīnas degvielu tērē, lai darbinātu motoru, bet elektrību tērē no akumulatora automašīnas dažādu ierīču darbināšanai. Elektroauto elektrību tērē gan motora, gan visu citu ierīču darbināšanai. CSDD informācijā par automašīnu elektrības patēriņa normu nav. Šajā gadījumā, ja ir izdevumi par elektrības uzlādi (var arī nebūt), tad tie visi ir uzskatāmi par saistītiem ar saimniecisko darbību, ja par auto maksā uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli.

Gribu pieminēt arī dažādu pārvietošanās līdzekļu izdevumus, kas ir kļuvuši aktuāli, bet ne pašsaprotami no nodokļu likumu regulējuma, proti, koplietošanas braucamrīki (nosaukšu tos tā). Kā noteikt un dokumentēt izdevumus, ja šos pārvietošanās līdzekļus ērtības un līdzekļu ekonomijas nolūkā izmantojam kā pārvietošanās līdzekli saimnieciskās darbības ietvaros? Ieviešam uzņēmuma maksājumu kartes, limitējam braucienus, pamatojam lietderību (darījumu ekonomiskā būtība).

Uzņēmumā, kam uzskaitē ir dažādi krājumi, paredz, ka glabāšanas laikā tiem rodas zudumi. Tie ir uzņēmuma plānotie jeb dabiskie, jeb normatīvie zudumi, kurus aprēķina katram pārskata gadam, pamatojoties uz faktisko krājumu zudumu vērtību iepriekšējos trīs pārskata gados. Nodokļa maksātājiem, kuri reģistrējušies pārskata gadā, kā arī tādiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuru darbības veids, izmantotās izejvielas vai pārdodamo krājumu (preču) sortiments ir būtiski mainījies, plānoto zudumu normas aprēķina, pamatojoties uz attiecīgā komersanta pārskata gada prognozi un ievērojot saimnieciskās darbības specifiku. Ja krājumu (preces) zudumu norma ir noteikta normatīvajā aktā, nodokļa maksātājs krājumu (preces) zudumu normu nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Pie izdevumiem, kas nav ekonomiski saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita krājumu (preču) zudumus un norakstīto krājumu (preču) vērtību, kas pārsniedz nodokļa maksātāja plānoto zudumu normatīvus pārskata gadam. 

Ko darīt, ja uzņēmuma manta tiek bojāta vai kļūst nelietojama, piemēram, plūdu dēļ? Aplēšam zudumus, dokumentējam (inventarizējam), cik lieli ir zaudējumi, kas radušies. UIN likums nosaka, ka nepārvaramas varas dēļ zaudētos nodokļa maksātāja krājumus un pamatlīdzekļus uzskata par izdevumiem, kas saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību. Domāju, ka stingrākam pamatojumam noderēs arī kāds pašvaldības vai valsts institūcijas dokuments, kas apliecina notikušo nepārvaramas varas faktu.

Iztrūkumus, izlaupījumus uzskata par nesaistītiem ar saimniecisko darbību. Taču, ja nodokļa maksātājs ir veicis visus iespējamos pasākumus, lai atgūtu iztrūkumos un izlaupījumos zaudētās vērtības, bet, ja zaudējumi pārsniedz 50 EUR, par notikušo nekavējoties ir paziņojis izmeklēšanas iestādei un tā ir pieņēmusi lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu vai par atteikumu uzsākt kriminālprocesu, tad šīs zaudējumu summas uzskata par izdevumiem, kas ir saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību. Šos noteikumus vajadzētu attiecināt arī uz mūsdienās tik ļoti izplatītajiem krāpšanas gadījumiem, kad ar viltu tiek izkrāptas nozīmīgas naudas summas no uzņēmumu kontiem gan ar viltus rēķinu palīdzību, gan ar pārtvertiem, prasmīgi izmainītiem e–pastiem un, iespējams, citos veidos. Protams, arī šajā gadījumā ir jādara viss iespējamais, lai pamatotu notikušo, tajā skaitā jāziņo policijai.

Kopsavilkums

Pilnīgi visi nesaimnieciskie izdevumi netika ietverti šajā rakstā, to ir gana daudz. Ja sākotnēji, 2017. gada beigās, bija cerība uz saprotamāku UIN aprēķinu no 2018. gada, tad visi, kam tas ir aktuāli, redzam, ka ir milzum daudz visādu iemeslu tikt pie UIN, ja kaut ko aizmirstam, kaut ko UIN deklarācijā nepamanām. Svarīgākais no šeit uzrakstītā:

1. papildu darbības veidu reģistrēšana;
2. papildu darbības veidu publiskošanas nepieciešamība;
3. svarīgs ir ne tikai pirkums kā tāds, bet arī nepieciešamība to veikt; 
4. darījuma cenas pamatotība — nesaņemti ieņēmumi un lielāki izdevumi darījumos ar saistītām personām faktiski ir peļņas samazinājums, par ko jāmaksā UIN;
5. darījumu apliecinoša dokumenta noformēšanas nozīmība;
6. ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi galvenokārt ir tie, bez kā uzņēmums var netraucēti nodrošināt savu darbību;
7. izdevumi, kuru apmēru attiecībā uz saimniecisko darbību ierobežo UIN likuma regulējums, — auto degviela, mantas, tajā skaitā, krājumu zudumi; 
8. zdevumi, kuru apmēru attiecībā uz saimniecisko darbību nenosaka likums, — elektroauto patērētā elektrība, koplietošanas pārvietošanās līdzekļu izmantošana, naudas līdzekļu izkrāpšana.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada maija (497.) numurā.