Strādāt attālināti ir visnotaļ brīnišķīga iespēja, ko ieguvām negribot (vismaz daļa strādājošo), bet kas ienāca mūsu darba ikdienā uz palikšanu. Strādājot attālināti, viena no galvenajām vērtībām — ietaupītais laiks, ko pavadām ceļā uz darbu un atpakaļ (dažreiz tā ir stunda vai pat vairāk). Vecākiem reizēm ir svarīgi būt mājās ar apslimušu bērnu, neņemot slimības lapu, vai, ja pats jūtas ne visai vesels, pāris dienu strādāt no mājām un atgūt veselību. Tikpat svarīgi neatrasties sabiedriskās vietās vīrusu laikā — samazinās risks saslimt.

Kas ir attālinātais darbs?

Attālināta darba jēdziens ir noteikts Darba aizsardzības likumā: attālinātais darbs — tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas tā rakstura dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos.

Attālinātais darbs šā likuma izpratnē attiecas ne tikai uz darbu ar datoru, bet arī jebkuru citu darbu, kas tiek veikts ārpus uzņēmuma telpām, piemēram, kādu lietu izgatavošana vai apstrāde darba devēja uzdevumā.

Lasot likumu, vienmēr jāizlasa arī likuma anotācija, un anotācijā ir teikts, ka par attālināto darbu tiek uzskatīti tikai tie darbi, kurus darba rakstura dēļ ir iespējams veikt uzņēmuma darba vietās, bet pēc darba devēja un darbinieka savstarpējas vienošanās veic mājās vai citā darba vietā, turklāt darbs var tikt veikts arī vairākās darba vietās, pārvietojoties, privātās vai publiskās vietās, kopstrādes telpās vai reizēm arī ārpus telpām. Par attālināto darbs tiek uzskatīts tikai tad, ja darba devējs un nodarbinātais ir vienojušies par tā veikšanu pastāvīgi vai regulāri, nevis tad, ja atsevišķos ārkārtas gadījumos dažādu apstākļu dēļ nodarbinātais savu darbu veic ārpus savas pastāvīgās darba vietas uzņēmumā.

Kādēļ autore liek uzsvaru uz «pastāvīgi un regulāri»? Tas ir tādēļ, ka saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 7. panta pirmo daļu darba devējam ir jānodrošina darba vides iekšējā uzraudzība uzņēmumā, kas ietver arī darba vides riska novērtēšanu. Novērtēt darba vidi attālinātā darba gadījumā darba devējam var būt stipri apgrūtinoši, jo attālināts darbs var būt ne tikai dzīvoklī, bet arī kafejnīcā, parkā vai automašīnā, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 96. pants ikvienam garantē tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, tādēļ darba devējam nav tiesību apmeklēt un novērtēt nodarbinātā darba vietu, ja tā atrodas mājās vai citā vietā, kas nav darba devēja valdījumā, ja darbinieks vai attiecīgās vietas īpašnieks pret to iebilst. Attiecībā uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību jāuzsver, ka attālinātais darbs var tikt veikts tikai tad, ja darba devējs un darbinieks vienojas par šāda veida darbu izpildi. Ja darbinieks attālināto darbu veic pastāvīgi vienā darba vietā un ir iespējams nodrošināt darba vietas pārbaudi, tad darba devējs var novērtēt darba vides riskus konkrētajā darba vietā, ja darba devējs un darbinieks par to vienojas.

Tātad — ir daudz dažādu nianšu, kurām jāpievērš uzmanība saistībā ar attālinātā darba veikšanu, kuras, var gadīties, esam palaiduši garām vai kurām nepievēršam pienācīgu uzmanību.

Kurš drīkst strādāt attālināti?

Atbilde ir vienkārša — jebkurš, ja to pieļauj darbinieka darba specifika un ir vienošanās ar darba devēju.

Lai darbinieks varētu veikt darbu attālināti, vispirms par to pusēm jāvienojas rakstveidā darba līgumā. Ja noslēgtajā darba līgumā nav paredzēta attālinātā darba veikšana, pusēm jāveic grozījumi darba līgumā. Darba devējs nav tiesīgs darbinieku piespiest veikt darbu attālināti bez darbinieka piekrišanas.

Darba likuma 40. panta otrajā daļā ir noteikts, ka darba līgumā norāda darba vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās) vai to, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu. Atrunājot darba līgumā iespēju strādāt attālināti, lietderīgi veikt izmaiņas arī darba kārtības noteikumos, kuros jau konkrēti tiek atrunātas prasības attālinātā darba veikšanai: Latvijas teritorija, Eiropas Savienības (ES) teritorija, trešo valstu teritorija u.tml. Kādēļ? Izmantojot iespēju veikt darbu attālināti, darbinieks var aizlidot uz kādu valsti un strādāt tur, tāpēc darba devējam ir jāatrunā prasības attālinātā darba veikšanai gan šeit, Latvijas teritorijā, gan citās valstīs. 

Veicot darbu attālināti, darba devējs ir tiesīgs noteikt periodisku darbinieka atrašanos darba vietā. Ja darbinieka atrašanās darba vietā ir nepieciešama uzņēmuma darbības nodrošināšanai, šis noteikums būtu atrunājams darba līgumā.

Darba vieta un darba vide

Darba aizsardzības likumā ir noteikts, ka darba devējs ir atbildīgs par darbinieku drošību un veselību darbā. Šis princips ir attiecināms ne tikai uz darbu klātienē, bet arī uz attālināto darbu. Tādējādi arī šāda veida darbam ir jāveic darba vides riska novērtēšana, nodarbināto apmācība darba aizsardzības jautājumos un citi pienākumi, lai nodrošinātu nodarbinātā veselībai drošu un nekaitīgu darba vidi.

Darba aizsardzības likumā noteikts, ka darbinieks, kurš veic attālināto darbu, sadarbojas ar darba devēju darba vides riska novērtēšanā un sniedz darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem, kas, nodarbinātajam veicot darbu, var ietekmēt viņa drošību un veselību.

Darba vides riska novērtēšana uzņēmumā veicama atbilstoši katram tā darbības veidam. Ja darba apstākļi ir līdzīgi, pietiek ar darba vides riska novērtēšanu attiecībā uz vienu darba vietu vai darba veidu. Ja nodarbinātais attālināto darbu veic dažādās vietās, darba devējs darba vides riska novērtēšanu veic attiecībā uz konkrēto darba veidu, bet, ja nodarbinātais attālināto darbu veic pastāvīgi vienā vietā, darba devējs darba vides riska novērtēšanu veic attiecībā uz konkrēto darba vietu, ja darba devējs un nodarbinātais par to ir vienojušies. Darba vides riska novērtēšanā iesaista uzticības personu vai nodarbināto pārstāvi un nodarbināto, kurš pārzina konkrēto darba vietu.

Lai darbinieks varētu strādāt attālināti, darba devējam ir jānodrošina attālināta piekļuve darba e–pastam; darba telefonam ir jābūt pāradresētam uz privāto telefonu, nodrošinot sasniedzamību; darbiniekam nepieciešams atbilstošs tehniskais nodrošinājums un pieeja attiecīgām informācijas tehnoloģiju sistēmām. Ja darba devējs nevar nodrošināt darbinieku ar atbilstošu tehnisko aprīkojumu, piemēram, datoru, tad izvērtējams, vai ir iespēja izmantot un pielāgot nodarbinātā personīgo datoru (ar atbilstošu pieslēgumu, iestatījumiem un programmatūru) darba vajadzībām.

Darba vides novērtējums var būt dažāds.

Ir būtiski, lai tiktu identificēta darba vieta, kurā pamatā darbinieks strādās, kā arī darba apstākļi šajā vietā. Lai atvieglotu darba vides riska novērtēšanu, attālinātā darba gadījumā darba vides riska novērtēšanu var veikt darba veidam (piemēram, attālinātajam darbam, veicot darbu ar datoru), izvērtējot, kādiem darba vides faktoriem darbinieks varētu tikt pakļauts. Šie apstākļi ir dažādi — gan ergonomiskie faktori, gan telpas mikroklimats, gan apgaismojums, arī psihoemocionālie faktori u.c. Tomēr, ja darbinieks strādā vienā darba vietā, piemēram, mājās, un darba devējs un darbinieks par to vienojas, darba vides riska novērtēšanu var veikt arī konkrētajai darba vietai.

Darbiniekam, kurš veic attālināto darbu, ir jāsadarbojas ar darba devēju un jāsniedz darba devējam informācija par apstākļiem, kādi ir attālinātajā darba vietā un kā tie var ietekmēt viņa drošību un veselību, veicot darbu. Šim mērķim var izmantot dažādas aptaujas lapas, ko aizpilda pats darbinieks, izvērtējot apstākļus savā darba vietā un pārliecinoties, vai darba vieta ir piemērota darba veikšanai, piemēram, vai ir atbilstošs galda un krēsla izvietojums, pietiekams apgaismojums, atbilstoša datortehnika u.c.

Ir aktuāls jautājums — vai man kā darbiniekam jāļauj darba drošības speciālistam izvērtēt darba vidi, ierodoties pie manis mājās?

Darbinieka izraudzītās darba vietas (mājokļa) apmeklējums ir pieļaujams tikai tad, ja darbinieks pats to ierosina, vai piekrīt darba devēja izteiktai iniciatīvai. Vienlaikus darbinieka nepiekrišana šādam apmeklējumam pati par sevi nevarētu būt pamats atteikumam vienoties par attālinātā darba veikšanu (ja pastāv citas iespējas novērtēt darba vides riskus vai iespēja aizstāt to ar darba vides riska novērtēšanu darba veidam). Atteikšanās vienoties par attālināto darbu, ja darbinieks nepiekrīt mājokļa apmeklējumam vai tam pielīdzināmam pasākumam (piemēram, videonovērošana), būtu pieļaujama retos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja darba vieta prasa specifisku aprīkojumu un neatbilstības var radīt būtisku risku nodarbinātā dzīvībai vai veselībai.

Ar kameru vai bez?

Bieži vien darba devējs neuzticas darbiniekam un vēlas to kontrolēt, pieprasot darba laikā ieslēgt videokameru un turēt to ieslēgtu visas darba dienas laikā. Cik tas ir tiesīgi? Vai darba devējs var uzlikt par pienākumu darbiniekam visu darba dienu strādāt ar ieslēgtu videokameru, lai darbiniekus patstāvīgi un ilgstoši novērotu un kontrolētu, piemēram, darba veikšanas kvalitāti un kvantitāti?

Saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (turpmāk tekstā — VDAR), katra atsevišķa darbība ar personas datiem ir uzskatāma par atsevišķu personas datu apstrādi (VDAR 4. panta 2. punkts). Darba devējam, veicot personas datu apstrādi, ir jāievēro VDAR 5. pantā minētie personas datu apstrādes principi, un saskaņā ar tiem personas dati ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkam (mērķim) («datu minimizēšana»). Pēc tam, kad ir noteikts personas datu apstrādes nolūks (mērķis) un nepieciešamais datu apjoms nolūka (mērķa) sasniegšanai, darba devējam ir jāizvērtē personas datu apstrādei piemērojamais tiesiskais pamats — personas datu apstrāde var tik atzīta par tiesisku tikai tad, ja personas datu apstrādei ir piemērojams vismaz viens no VDAR 6. panta 1. punktā minētajiem pamatojumiem.

Ir svarīgi uzsvērt, ka darba vietā un darba laikā darbiniekam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, līdz ar to arī darba laikā darba devējam ir jārespektē darbinieka privātā dzīve — attālinātā darba procesā darba vieta ir darbinieka privātā telpa (mājas). Līdz ar to, kad darba devējs veic darbinieka nepārtrauktu novērošanu, iejaukšanās darbinieka privātumā ir ievērojami lielāka nekā īstenojot videonovērošanu klātienes darba vietā. Jāņem vērā, ka viens no galvenajiem šādas apstrādes likumības priekšnoteikumiem ir proporcionalitāte starp darbinieka tiesībām un darba devēja interesēm.

Līdz ar to, pirms šādas personas datu apstrādes uzsākšanas, darba devējam jau sākotnēji ir pienākums izvērtēt, kādēļ vispār šādas darbības veikt ir nepieciešams, vai pastāv iespēja piemērot labāku, darbinieku privātumu mazāk aizskarošu veidu kā sasniegt nolūku (mērķi) — veicināt darbinieku produktivitāti un kontrolēt darba izpildes gaitu attālinātā darba procesā, piemēram, ieviest iknedēļas atskaites, kuras sagatavo un iesniedz darbinieki par paveiktajiem darbiem.

Savukārt prasība sanāksmju laikā ieslēgt kameru, lai sapulces laikā būtu iespējami lielāks klātbūtnes efekts, ir pietiekama darba devēja prasība un nav traktējama kā VDAR pārkāpums. Darbiniekam ir jābūt lojālam un jāņem vērā darba devēja prasības, pēc iespējas tās izpildot. Sapulču laiks vienmēr tiek plānots savlaicīgi, un darbiniekam ir pietiekami laika, lai pielāgotu savu telpu un apkārtni tā, lai sapulces laikā būtu ērti strādāt ar ieslēgtu kameru. Arī ministriem ir gadījies, ka sapulces vai pat televīzijas tiešraides laikā telpā ieskrien bērns vai kāds mājdzīvnieks. Tāpēc aizbildināties, ka kameru nav iespējams ieslēgt absolūti nekad, tomēr nav darbinieka labas gribas izpaudums.

Attālināts darbs no ārvalstīm

Kā jau autore minēja — attālinātā darba vieta var atrasties ne tikai darbinieka dzīvoklī vai mājā, bet tā var būt arī ārpus Latvijas teritorijas. Darbinieks var aizbraukt ciemos pie draugiem vai radiem uz citu valsti uz ilgāku laiku, var vienkārši vēlēties ziemas auksto periodu pavadīt siltākos laika apstākļos, tāpēc noīrē dzīvesvietu, piemēram, Spānijā, bet turpināt veikt savus tiešos darba pienākumus attālināti. Mēdz būt situācijas, kad ģimenē kāds no ģimenes locekļiem dodas ilgstošā komandējumā uz ārvalstīm un ģimenes kopābūšanas nolūkos otrs ģimenes loceklis dodas līdzi uz pusgadu, gadu vai pat ilgāku laiku, jo viņa darba specifika pieļauj darbu attālināti. Strādājot ārzemēs, ir daudz dažādu papildu nianšu, kas darba devējam jāparedz, piemēram, laika zonu nesakritība, darbinieka saslimšanas iespējas, darba vides klātienē novērtēšanas neiespējamība, internets un mobilie sakari, kā arī noteikti citas lietas, kas ir raksturīgas konkrētam uzņēmumam.

Tā kā darba līgumā tiek atrunāts darba laiks (sākums un beigas), strādājot attālināti, svarīgi atrunāt darba laiku tieši tajos gadījumos, ja darbinieks ir ārpus Latvijas, jo, kā autore jau minēja, var mainīties laika josla. Piemēram, Latvijā darba laika sākums ir pulksten 8.00 no rīta, bet valstī, kurā darbinieks atrodas, ir cita laika josla, un tā ir, piemēram, mīnus 3 stundas, un darbiniekam tie ir pulksten pieci no rīta. Darba kārtības noteikumos ir jāveic atruna, vai darbinieks tomēr sāk darbu pēc Latvijas laika, vai arī viņam ir iespēja uzsākt darbu stundu vai divas vēlāk un beigt darbu stundu vai divas vēlāk.

Ja attālinātais darbs tiek veikts ārzemēs, darba devējs var palūgt atsūtīt fotogrāfijas vai ieslēgt kameru un sazināties ar videozvanu, lai redzētu, kā (cik ergonomiski) darbinieks ir iekārtojis darba vietu. Darbiniekam nav jārāda viss dzīvoklis vai māja, bet konkrētā vieta, kurā paredzējis strādāt. Ieteicams, ka darbinieks aizpilda paškontroles veidlapu, kurā viņš novērtē savu darba vietu (kāda ir platība, grīdas stāvoklis, krēsls, galds, datora novietojums, cita biroja tehnika, vadu izvietojums, apgaismojums, interneta kvalitāte u.c.).

Darba aizsardzības speciālistam būtu jāizvērtē gan fotogrāfijas, gan pašnovērtējuma veidlapa, lai saprastu, kādi darbiniekam ir darba apstākļi, kas būtu uzlabojams, kā varētu palīdzēt. Citā valstī strādājot, darba devēja atbalsts, lai sagādātu darba aprīkojumu, var būt neiespējams, tāpēc jāizvērtē, vai kaut ko var uzlabot ar vienkāršiem paņēmieniem, piemēram, dators jānovieto augstāk, to uzliekot uz grāmatām, ja nav speciālu paliktņu.

Darba kārtības noteikumos jāatrunā saslimšanas situācijas — kā tiks apstiprināts saslimšanas fakts, kā tiks izrakstīta darbnespējas lapa un vai tādu var saņemt ārvalstīs. Var gadīties, ka ārvalstīs slimības lapu saņemt īsti nav iespējams, jo darbinieks nav citā valstī sociāli apdrošināta persona. Ja tomēr ārvalstīs darbnespējas apliecinājumu var iegūt, tad jāsaprot, kā tāds dokuments tiek vērtēts Latvijā.

Ministru kabineta noteikumos Nr. 152 «Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība» noteikts, ka ārvalstī izsniegtu darbnespēju apliecinošu dokumentu atzīst, neizsniedzot jaunu darbnespējas lapu par attiecīgo periodu, ja ir ievēroti vairāki nosacījumi: minētais dokuments satur informāciju, kas ļauj nepārprotami secināt, ka persona, kurai tas izsniegts, dokumentā norādītajā laikposmā bijusi darbnespējīga, ka ārvalstī izsniegtajam dokumentam ir pievienots Valsts valodas likuma 10. panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā apliecināts tulkojums valsts valodā, izņemot gadījumus, kad atbilstoši Valsts valodas likuma 10. panta ceturtajai daļai dokumentus pieņem un izskata bez tulkojuma valsts valodā, ka persona, kurai dokuments izsniegts, ir ievērojusi tiesību aktos un starptautiskajos līgumos noteikto kārtību attiecīgajā ārvalstī izsniegto dokumentu īstuma apliecināšanai. Tātad dokuments, kas apliecina darbnespēju, ir izsniegts ārvalstī, kura ir pievienojusies 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijai par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasību atcelšanu un ar kuru Latvijai nav noslēgts līgums par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām, un dokumenta īstums apliecināts minētās konvencijas 3. pantā noteiktajā kārtībā; dokuments, kas apliecina darbnespēju, ir izsniegts ārvalstī, kura nav pievienojusies šo noteikumu 9.3.1. apakšpunktā minētajai Hāgas konvencijai un ar kuru Latvijai nav noslēgts līgums par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām, un dokuments ir legalizēts Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā vai diplomātiskajā (konsulārajā) pārstāvniecībā, vai arī dokuments, kas apliecina darbnespēju, ir izsniegts kādā no ārvalstīm, ar kurām Latvijai ir noslēgts līgums par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām, un dokumenta īstums apliecināts atbilstoši attiecīgā starptautiskā līguma noteikumiem.

Svarīgi atrunāt ne tikai saslimšanas brīžus, bet arī darbinieka sasniegšanu darba vajadzībām, proti, mobilos sakarus. Ja darbiniekam ir izsniegts darba telefons un darba devējs apmaksā mobilā telefona rēķinus, kas notiks ar rēķina apmaksu, ja darbinieks būs valstī, kas nav ES dalībvalsts un kurā ir paaugstināti mobilo sakaru tarifi? Vai darba devējs sedz noteiktu izmaksu apjomu, vai nesedz neko u.tml. Kurš apmaksā ceļa izdevumus turp un atpakaļ, kurš sedz kancelejas preču iegādes izdevumus? Kā tiek novērtēta darbinieka darba vide? Kādas ierīces un iekārtas, ko devis darba devējs, darbinieks drīkst ņemt līdzi, braucot strādāt ārvalstīs pēc savas iniciatīvas? Noteikti vēl ir virkne nianšu, kas jāizvērtē katrā situācijā, ja darbinieka darba vieta nav Latvijā.

Attālinātais darbs un izdevumi

Kā klātienes, tā attālinātā darba gadījumā ievērojams pamatprincips, ka darba devējs ir atbildīgs par darbam nepieciešamā aprīkojuma nodrošināšanu, uzstādīšanu un uzturēšanu, ja vien darbinieks neizmanto savu aprīkojumu. Attālināti strādājot, darbiniekam var rasties izdevumi par interneta ierīkošanu un abonēšu, papildu elektrības izdevumi, sakaru u.c. izdevumi. Lai regulētu šādu papildu izdevumu, kas saistīti ar attālināto darbu, segšanas kārtību, Darba likuma 76. pants tika papildināts ar ceturto daļu, kas stājās spēkā 01.08.2021.

Minētajā normā noteikts, ka darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.

Tādējādi gadījumā, ja darbinieks un darba devējs vienojas par attālinātā darba veikšanu, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, pēc vispārīgā principa sedz darba devējs, ja vien individuālajā darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.

Tomēr darba devējam pienākums atlīdzināt ir tikai tos izdevumus, kas ir objektīvi pamatoti un radušies saistībā ar attālinātā darba veikšanu. Darba devējs un darbinieks var vienoties, ka darbinieks no darba vietas uz attālinātā darba veikšanas vietu pārvieto materiālās vērtības — darba inventāru, kas nepieciešams darba pienākumu veikšanai attālināti, piemēram, datoru, biroja krēslu u.tml. Tajā pašā laikā Darba likuma 76. pants paredz iespēju vienoties, ka darbinieks darba vajadzībām izmantos savu darba aprīkojumu un darba devējs atlīdzinās darbinieka izdevumus, kuri darbiniekam radušies sakarā ar viņam piederoša darba aprīkojuma nolietošanos (amortizāciju).

Likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» (likums par IIN) pārejas noteikumu 159. punktā noteikts, ka no aplikšanas ar nodokli 2021. un 2022. taksācijas gadā atbrīvo ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus, kurus atbilstoši Darba likumam sedz darba devējs, ja to kopējais apmērs mēnesī par pilnas slodzes darbu nepārsniedz 30 eiro.

Savukārt 160. punktā noteikts, ka 159. punktu piemēro, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

• vienošanās par attālinātā darba veikšanu ir noteikta darba līgumā vai ar darba devēja rīkojumu un ir norādīts, kādus izdevumus darba devējs kompensē;
• ar attālinātā darba veikšanu saistītos izdevumus sedz darba devējs, kuram ir iesniegta darbinieka algas nodokļa grāmatiņa;
• ar attālinātā darba veikšanu saistīto izdevumu apmēri tiek noteikti proporcionāli slodzei un līgumā vai rīkojumā norādīto attālinātā darba dienu skaitam mēnesī, ja darbs tiek veikts gan attālināti, gan darba vietā.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 610 «Noteikumi par paziņojumā par fiziskajai personai izmaksātajām summām iekļaujamo informāciju» 5. punktam pārsnieguma daļu deklarē kopā ar darba algu un tā ir apliekama ar algas nodokli, savukārt izmaksāto attālinātā darba izdevumu kompensāciju līdz 30 eiro norāda «Paziņojumā par fiziskajai personai izmaksātajām summām» atsevišķi no darba algas, norādot ienākuma veida kodu 3063 «Attālinātā darba kompensācija».

Trūkumi attālinātajam darbam

Šobrīd attālināto darbu nenosaka iespējamā saslimstība ar kovidu, tā lielākoties ir darbinieku iniciēta vēlme, jo ir pieradums strādāt no mājām, ir sajustas attālinātā darba priekšrocības: ietaupās laiks ceļā uz/no darba, ietaupās ceļa izdevumi, būsim godīgi — var pagulēt ilgāk, var paspēt paveikt mājasdarbus, piemēram, izmazgāt veļu, pagatavot ēdienu u. tml. Savukārt darba devējiem darbinieku strādāšana no mājām ir labs izmaksu samazinājums — var samazināt īrēto telpu platību un līdz ar to ietaupīt uz nomas maksu, elektroenerģijas izmaksas ir mazākas, nekā tās būtu, ja darba vietā visi strādātu klātienē, samazinās komunālo pakalpojumu izmaksas (tostarp sanitāro materiālu izmaksas, te pieminot tualetes papīru, ziepes, dvieļus), birojos samazinās kafijas, tējas, dzeramā ūdens izmaksas. Būtiski samazinās biroja izmaksas, tādas kā kancelejas piederumu izmaksas, tintes izmaksas printeros u. tml. Pēdējo uzskaitīto izmaksu samazinājums gan vairāk attiecināms uz biroja procesu digitalizāciju. Būtisks izmaksu ietaupījums ir tas, kas darba devējiem dod motivāciju turpināt atļaut darbiniekiem strādāt attālināti.

Protams, attālinātajam darbam joprojām ir trūkumi, kas īsti nav novēršami. Tomēr, neskatoties uz tiem, darbinieks labprātāk strādā attālināti, nevis dodas uz biroju, pat tādā gadījumā, ja viņam darba devējs piedāvā darbu turpināt birojā.

Darbs no mājām nereti ir nopietna attiecību pārbaude ģimenē, sevišķi, ja ir bērni, kuriem arī ir jāpaliek mājās un jāmācās attālināti. Koncentrēšanās problēmas, ja telpas jādala ar ģimenes locekļiem, kuri vai nu strādā, vai pilda mājas uzdevumus.

Attālināti strādājot, zūd tiešās komunikācijas, ikdienas darbavietas tradīcijas, piemēram, kopējā rīta vai pēcpusdienas kafija, kopējās neformālās diskusijas par izlasītajām grāmatām, skatītajām filmām, teātra izrādēm. Jo arī neformālā atmosfēra veido darba vidi, bet ilgstošā attālinātība izjauc kolēģu iedibinātās savstarpējo attiecību tradīcijas — pat pēc kolektīva atkalapvienošanās darbam birojā, sarunas un interese vienam par otru tomēr mazinās. Kaut arī koncentrēšanās problēmas mājās ir viena no attālinātā darba problēmām, arī atgriešanās kolektīvā darbā un pilnais birojs var kļūt par traucēkli, lai koncentrētos.

Lai cik tas šķistu dīvaini, bet attālinātais darbs ir ievērojami mainījis grāmatvežu mācīšanās paradumus. Diemžēl jāsaka, ka daudzi grāmatveži «aizmirsuši» par mācībām. Vai nu negrib, vai neprot un neizmanto iespējas mācīties attālināti, neizmanto iespējas piedalīties semināros un apmācībās. Daļa grāmatvežu aizbildinās par dārdzību, bet jāņem vērā tas, ka, ja seminārs notiek attālināti, tas nenozīmē, ka semināru organizētājiem nav izmaksu — platformas, kurās translē (veido) seminārus, ir maksas. Cenas cēlušās arī lektoru izmaksām. 

Piedaloties semināros un apmācībās attālināti, ir ļoti daudz priekšrocību — tiek ietaupīts uz ceļa izdevumiem, ēšanas izmaksām, kas neizbēgami rodas, ja jābrauc uz citu pilsētu uz semināru, un pats svarīgākais — mēs ietaupām savu laiku. Kaut arī tas nav gluži ētiski — mācīt, kā ietaupīt uz semināru izmaksām, bet tomēr. Ja šķiet, ka 50 vai 100 eiro par semināru ir pārāk dārgi, vienmēr var atrast kādu kolēģi, kura «piemetīs» pusi no cenas. Pievienot datoru televizoram un skatīties semināru kopā, uz liela ekrāna, labos apstākļos — kas var būt labāk par šo? Autore joprojām ar smaidu atceras pirmās semināru tiešraides, kas bija krietnus gadus pirms kovida un bija neierasts jaunums — autorei bija draugi, kas pirms semināra piezvanīja vai atsūtīja ziņu: kafija uzvārīta, kūciņas nopirktas, galds uzklāts — varat sākt semināru.

Pirmajā kovida gadā iespēju mācīties bija ļoti maz. Grūti bija pierast pie attālinātā darba un attālinātajām apmācībām. Nākamajā kovida gadā grāmatvežu mācīšanās aktivitātes strauji pieauga, un bija novērojama liela vēlme mācīties, bet šis gads norāda uz grāmatvežu atsalumu mācīšanās jomā. Autore pieņem, ka strādāšana no mājām rada maldīgu priekšstatu, ka nekas jauns darba vidē un nodokļu jomā nav, tāpēc nav vērts tērēties mācībām. Šo sajūtu pastiprina tiešo kontaktu ar kolēģiem — grāmatvežiem — neesamība. Tomēr tā nav taisnība, ka izmaiņas normatīvajos aktos netiek veiktas un nekas jauns nav jāapgūst. Piemēram, gada pārskata sagatavošana. Tas ir process, ko grāmatvedis veic reizi gadā. Ir pilnīgi normāli, ka noteiktie procesi tiek piemirsti un ir nepieciešams atkārtot. Vislabākā atkārtošana — apmeklēt kvalitatīvu semināru, ko lasa atzīts speciālists.

Izmaiņas normatīvajos aktos tiek veiktas katru gadu.

Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā 2021. gada novembrī bija grozījumi, kas stājās spēkā no 2022. gada. Likumprojekts bija izstrādāts, lai: uzlabotu finanšu pārskata informācijas salīdzināmību globālā mērogā (pilnveidotas finanšu pārskata posteņu atzīšanas, novērtēšanas un norādīšanas normas atbilstoši Starptautisko grāmatvedības standartu prasībām); uzlabotu pētniecības un attīstības statistikas datu iegūšanu, tai skaitā izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas resursus; uzlabotu datu iegūšanu par būvniecības pakalpojumu sniegšanu, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas resursus, kas atvieglos valsts nodevas par reģistrācijas darbībām būvkomersantu reģistrā administrēšanu; saskaņotu Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā un Komerclikumā ietvertās publikācijas prasības.

Saistībā ar Grāmatvedības likumu 2022. gadā tika izdoti četri jauni Ministru kabineta noteikumi:

• Nr. 439 «Noteikumi par biedrību, nodibinājumu un arodbiedrību gada pārskatiem un grāmatvedības kārtošanu vienkāršā ieraksta sistēmā»;
• Nr. 380 «Noteikumi par reliģisko organizāciju un to iestāžu gada pārskatiem un grāmatvedības kārtošanu vienkāršā ieraksta sistēmā»;
• Nr. 322 «Kārtība, kādā individuālie komersanti un citas fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā»;
• Nr. 145 «Kārtība, kādā uzņēmumi, kuri kārto grāmatvedību divkāršā ieraksta sistēmā un ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji par ienākumiem no saimnieciskās darbības, sagatavo un iesniedz finanšu pārskatu».

Pievienotās vērtības nodokļa likumā 2022. gadā tika veikti apjomīgi grozījumi. Likumprojekta mērķis bija noteikt līdzīgus pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas noteikumus aizsardzības jomas pasākumiem, kas tiek īstenoti Eiropas Savienības Kopējās drošības un aizsardzības politikas un Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas satvarā, noteikt pagaidu atbrīvojumu importam un preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, reaģējot uz Covid–19 pandēmiju, nodrošināt ar starptautisku līgumu uzņemto saistību izpildi PVN jomā, vienādot pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu preču atpakaļievešanai iekšzemē ar ES regulējumu, kā arī veikt citus tehniskus precizējumus Pievienotās vērtības nodokļa likumā.

Un tie nav vienīgie normatīvie akti, kuros veiktas izmaiņas.

Tieši attālināti strādājot, nošķirti no saviem kolēģiem un amata brāļiem un māsām, kad pietrūkst ikdienas komunikācijas, var rastiem savlaicīgas informācijas par izmaiņām normatīvajos aktos vakuums, tāpēc ļoti rūpīgi jāseko līdzi visam, kas notiek nodokļu pasaulē. Atslābt nedrīkst ne mirkli. Grāmatvedis — tā ir profesija, kurā strādājot, jāmācās ik brīdi!

Attālinātā darba normatīvais regulējums ir:

• Darba likums;
• Darba aizsardzības likums;
• Ministru kabineta noteikumi Nr. 359 «Darba aizsardzības prasības darba vietās»;
• MK noteikumi Nr. 343 «Darba aizsardzības prasības, strādājot ar displeju»;
• MK noteikumi Nr. 660 «Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība»;
• Attālinātā darba ar datoru — pašnovērtējums.

Rakstā izmantotie materiāli:

• Darba likums;
• Darba aizsardzības likums un saistošiem MK noteikumi;
• Valsts darba inspekcijas publicētie materiāli attālinātā darba veikšanai;
• Interneta vietnē «Strādā vesels» (www.stradavesels.lv) ievietotie materiāli.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada maija (497.) numurā.