Šī nav gluži darba strīda lieta, bet lieta, kurā Latvijas Republikas Senāts sniedz Darba likumā lietoto jēdzienu nozīmi. Šo spriedumu būtiski izlasīt ikvienam, kuram ir auto, kas tiek novietots maksas autostāvvietās. Tātad, arī darbiniekiem, kuri, veicot darba pienākumus, pārvietojas ar auto.

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC–77/2023 (C68291820)

Lietas faktiskie apstākļi

Prasītājs bija novietojis auto Rīgā vietā, kur bija izvietotas šādas ceļa zīmes: Nr. 537 (stāvvieta) un papildzīme Nr. 851 (maksas stāvvietas darbības laiks), kas noteic maksas stāvvietu: darbdienās no plkst. 8.00–20.00 un sestdienās no plkst. 9.00–17.00. 

Prasītājam 2019. gada 6. maijā, plkst. 13.40, SIA Rīgas satiksme maksas autostāvvietā bija izrakstīts paziņojums par nesamaksāto autostāvvietas lietošanu – 17 eiro. 

Prasītājs uzskatīja, ka atbildētāja nebija tiesīga prasīt un saņemt no prasītāja maksu par autostāvvietas lietošanu dienā, kura valstī ar likumu bija noteikta par brīvdienu (proti, tā kā svētku diena 4. maijs 2019. gadā iekrita sestdienā, tad nākamā darbdiena – 6. maijs – valstī bija noteikta par brīvdienu saskaņā ar likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešā daļu.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas prasību noraidīja.

Senāta atziņas

Senāts atzina, ka spriedums ir atceļams, jo tiesa ir nepareizi piemērojusi likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 11. panta trešo daļu un Maksas autostāvvietu saistošo noteikumu 11.1. punktu. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir sajaukusi jēdzienus „darba diena” un „darbdiena”, nepamatoti nav nošķīrusi jēdzienu „brīvdiena” Darba likuma izpratnē un vispārējās „brīvdienas” jēdzienu likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kā arī kļūdījusies, sasaistot vispārējās „brīvdienas” jēdzienu ar „atpūtas dienas” jēdzienu, kas novedis pie nepareiza secinājuma, ka ceļa zīmju kontekstā svētku dienai un vispārējai brīvdienai ir atšķirīgas tiesiskās sekas un ka maksas autostāvvietu apzīmējošās ceļa zīmes konkrētajā gadījumā sniedza prasītājam pilnīgu informāciju par stāvvietas izmantošanu, tostarp, ka dienā, kas bija noteikta par vispārēju brīvdienu, viņam par autostāvvietu ir jāmaksā. Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Darbdienas, svētku dienas un brīvdienas jēdziens

Nedz Ceļu satiksmes noteikumos, nedz citos normatīvajos aktos nav tieši definēts ne „darbdienas”, ne „brīvdienas”, ne „svētku dienas” jēdziens. Ievērojot, ka „darbdienas” saistīts ar darba tiesisko attiecību jomu, šis jēdziens noskaidrojams, ņemot vērā arī Darba likuma normas. Savukārt „brīvdienas” un „svētku dienas” jēdziena noskaidrošanā jāņem vērā arī likums „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kurā šie tiesību institūti regulēti.

No Darba likuma 16. panta piektās daļas („Ja termiņš izbeidzas nedēļas atpūtas dienā vai svētku dienā, par termiņa pēdējo dienu atzīstama nākamā darbdiena”), 74. panta astotās daļas („[..] darbinieks neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā”), 133. panta trešās daļas („Sestdienās darbs beidzams agrāk nekā citās dienās”), 133. panta ceturtās daļas pirmā teikuma („Ja darba nedēļas ietvaros viena darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, darba devējs šo darba dienu var noteikt par brīvdienu un pārcelt to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros”) un 143. panta trešās daļas pirmā teikuma („Vispārējā nedēļas atpūtas diena ir svētdiena”) un likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešās daļas („Ja svētku dienas – 4. maijs, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu”) izriet, ka kalendārās dienas var iedalīt šādās kategorijās: 

1. „darba diena” – diena, kad darbinieks veic darbu, kas var būt arī sestdiena, svētdiena vai svētku diena;
2. „atpūtas diena” – diena, kad darbinieks neveic darbu, vispārēji tā ir svētdiena;
3. „svētku diena” – diena, kad darbinieks neveic darbu, kas var būt jebkura nedēļas diena;
4. „darbdiena” – pirmdiena līdz piektdiena, ja tās nav svētku dienas;
5. „brīvdiena” Darba likuma izpratnē – darba diena, kuru darba devējs darbiniekam noteicis brīvu, pārceļot darba dienu uz sestdienu; 
6. „brīvdiena” likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” – faktiski pirmā pirmdiena pēc 4. maija, Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma dienas vai 18. novembra, ja tās iekrīt sestdienā vai svētdienā.

Senāts atzinis, ka ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu. Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību nenoteikta skaita gadījumos (sk. Senāta 2010. gada 22. februāra lēmumu lietā Nr. SKA–101/2010, A42553907, 12. punktu). No minētā izriet, ka arī ceļa zīmēs lietotie apzīmējumi, tostarp simbols, kas apzīmē darbdienas, ir ar vispārēju nozīmi, jo ceļa zīmes attiecas uz visām personām, kuras iesaistītas ceļu satiksmē ceļa zīmes darbības teritorijā.

Līdz ar to iepriekš minētie jēdzieni „darba diena”, „atpūtas diena” un „brīvdiena” Darba likuma izpratnē, kam ir individuāla, nevis vispārēja nozīme, nav ņemami vērā, apsverot ceļa zīmju nozīmi, jo nav svarīgi, vai konkrētajai personai, kas iesaistīta ceļu satiksmē ceļa zīmes darbības teritorijā, darba devējs attiecīgo dienu ir noteicis par darba dienu, atpūtas dienu vai brīvdienu. 

Turpretim jēdzieni „darbdiena”, „svētku diena” un „brīvdiena” likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” izpratnē ir ar vispārēju nozīmi, jo tie vienlīdz attiecas uz visiem, un tāpēc tie ir vai var izrādīties nozīmīgi, apsverot kāda ir nozīme ceļa zīmēm, kuru darbība ir atkarīga no kalendārās dienas statusa.

Ceļa zīmju ar simbolu „Darbdienās” piemērošana vispārējās brīvdienās 

No likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešās daļas izriet, ka ne svētku diena, ne brīvdiena nav darbdiena. Tātad, ja, kā tas bija konkrētajā gadījumā, 851. papildzīme informēja, ka par autostāvvietu ir jāmaksā darbdienās un sestdienās, tad par stāvvietu nepārprotami nebija jāmaksā darbdienās, kas noteiktas par svētku dienām vai vispārējām brīvdienām, jo tad tās vairs nav darbdienas. 

Turklāt Maksas autostāvvietu saistošie noteikumi tieši noteica, ka par autostāvvietu nav jāmaksā svētku dienās, tādējādi apliecinot, ka arī šo noteikumu izpratnē darbdienai var būt noteikts cits statuss, kas ir pamats uz šo dienu neattiecināt darbdienas režīmu autostāvvietu maksas kontekstā. Šāds konkrētās saistošo noteikumu normas kā īres līguma noteikuma iztulkojums atbilst arī Civillikuma 1508. pantam, kas noteic, ka saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam, kurš vismazāk saista parādnieku. 

Tas vien, ka šajos saistošajos noteikumos nebija īpaši norādīts, ka darbdienas režīmu autostāvvietu maksas kontekstā neattiecina arī uz vispārējām brīvdienām, nenozīmē, ka darbadienu stāvvietas režīms attiektos uz vispārējām brīvdienām, jo, ņemot vērā iepriekš secināto, dienas noteikšana par vispārēju brīvdienu attiecīgajai dienai atceļ darbdienas statusu. Citiem vārdiem, saskaņā ar likumu nosakot darbdienu par vispārēju brīvdienu, mainās arī uz šo dienu attiecināmais autostāvvietas režīms, ja stāvvietā novietota ceļa zīme ar simbolu „Darbdienās”. Proti, vispārējai brīvdienai nav piemērojams darbdienas stāvvietas režīms. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada marta (129.) numurā.

• Darba tiesisko attiecību izbeigšana, iestājoties likumā paredzētajam apstāklim
• Pamatojums darbinieka atstādināšanai ilgāk par trim mēnešiem

BJP NUMURU E-ARHĪVS