Darba devēja iniciēta darba līguma uzteikšana

Rakstā turpinām skatīt Latvijas Republikas Senāta aktuālos spriedumus darba tiesībās. Šajā reizē pieminētas divas civillietas un viena administratīvā lieta, kurā skaidrotas gan Darba likuma, gan Civillikuma normas, kā arī pamatots, kāpēc ar nodarbinātību saistītā strīdus situācija nav risināma administratīvā procesa kārtībā.

Senāta Civillietu departamenta 2024. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–129/2024 (C77838522)

Darba likuma 110. pantā ir noteikts, ka darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu, ja darbinieku arodbiedrība nepiekrīt darba līguma uzteikumam. Šādā gadījumā strīds tiek skatīts tiesā un ar spriedumu tiek izlemts par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. 

Šajā lietā radās strīds, vai Darba likuma 112. panta pirmās daļas tiesību norma, kas paredz pienākumu izmaksāt atlaišanas pabalstu, ir piemērojama arī gadījumā, kad darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas.

Tāpat Senātam bija jāatbild uz jautājumu, vai darbiniekam ir tiesības prasīt likumiskos nokavējuma procentus, ja darba devējs ir nepamatoti atteicis izmaksāt darbiniekam kādu no summām, kas darbiniekam pienākas atlaišanas dienā.

Lietas faktiskie apstākļi

Darbiniece cēla tiesā prasību, lai piedzītu no darba devējas atlaišanas pabalstu un likumiskos procentus. Prasība pamatota ar to, ka darba devēja vēlējās izbeigt darba tiesiskās attiecības pamatojoties uz Darba likuma 101. panta 1. daļas 9. punktu, bet arodbiedrība nedeva piekrišanu. Darba devēja citā lietā cēla prasību tiesā, kuru tiesa apmierināja un izbeidza darba tiesiskās attiecības. Savukārt darba devēja atlaišanas dienā neizmaksāja atlaišanas pabalstu, jo uzskatīja, ka šādā situācijā darba attiecību izbeigšanas pamats ir nevis darba devējas uzteikums, bet gan tiesas spriedums.

Pirmās instances tiesa darbinieces prasību apmierināja. Apelācijas instances tiesa apmierināja prasību daļā par atlaišanas pabalsta piedziņu, bet noraidīja daļā par likumisko procentu piedziņu.

Senāta atziņas

Senāts atcēla spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par likumisko procentu piedziņu, bet pārējā daļā atstāja spriedumu negrozītu. Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Darba likuma 112. panta pirmās daļas tiesību norma ir piemērojama arī gadījumā, kad darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas

Darba likuma 110. panta ceturtās daļas kārtībā taisīts tiesas spriedums nav patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamats, bet gan pēc būtības apstiprina darba devēja izvirzīto darba līguma uzteikšanas pamatu. Proti, šāda sprieduma pamatā joprojām ir darba devēja vienpusēja griba un Darba likuma 101. panta pirmajā daļā uzskaitītie darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamati.

Darba devēja vēršanās arodbiedrībā un tiesā uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punkta pamata pieder pie darba devēja iniciēta darba līguma uzteikšanas procesa un attiecīgi tā noslēgums – darba tiesisko attiecību izbeigšana ar spriedumu – ir darba līguma uzteikšana Darba likuma 112. panta pirmās daļas izpratnē.

Darba tiesisko attiecību izbeigšana ar tiesas spriedumu uz tāda pamata, kas neietilpst Darba likuma 112. panta pirmajā daļā uzskaitīto pamatu lokā, nerada šīs tiesību normas piemērošanas iespēju

Darba tiesisko attiecību izbeigšanai uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punkta pamata situācijā, kad taisīts tiesas spriedums, ir tādas pašas sekas kā tad, ja izsniegts darba devēja sastādīts uzteikums. Proti, darbinieks bez savas vainas un iniciatīvas, pret savu gribu ir zaudējis darbu, un Darba likuma 112. panta normas mērķis ir aizsargāt šādu personu likumiskās intereses.

Apstāklis, ka arodbiedrība, aizstāvot prasītājas kā savas biedres intereses, nebija devusi piekrišanu darba līguma uzteikšanai, nevar radīt viņai nelabvēlīgākas sekas (liegt atlaišanas pabalstu) nekā darbiniekam, kas nav arodbiedrības biedrs.

Darba devēja pienākums tiesvedības laikā maksāt darba samaksu

Darba devējam, ceļot tiesā prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu, ir tiesības un pienākums nodarbināt darbinieku, līdz spēkā stājas spriedums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Līdz ar to darba ņēmējam šajā laikā izmaksātās summas ir viņa nopelnītā darba samaksa, nevis darba devēja izmaksas, kas aizstāj atlaišanas pabalstu.

Darbinieks var prasīt likumiskos nokavējuma procentus, ja darba devējs ir nepamatoti atteicis izmaksāt darbiniekam kādu no viņam atlaišanas dienā pienākošajām summām

Civillikuma (CL) 1759. panta 1. punkts paredz, ka procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.

Lai būtu pamats CL 1759. panta 1. punkta piemērošanai un nokavējuma procentu piedziņai, tiesai ir jākonstatē nokavējums (saistības izpildīšanas prettiesisks novilcinājums (CL 1651. pants)) atbilstoši CL 1652. pantam.

CL 1652. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.

Nedz CL, nedz Darba likums neparedz, ka strīda izšķiršana tiesā pati par sevi ir pamats parādnieka atbrīvošanai no likumisko procentu samaksas pienākuma

Nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietojumu pēc tam, kad iestājies maksājuma pienākums. Nokavējuma procentu maksāšana ir saistīta ar tiesību pārkāpumu – nokavējumu, taču to daba paliek tāda pati kā procentiem vispār: arī nokavējuma procentu uzdevums ir nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls, atrodoties normālā apritē, ekvivalenci mantiskajās attiecībās.

Procentu loma izpaužas arī saistību izpildījuma nodrošināšanā.

Civillikuma 1656. pants noteic, ka parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru

Strīda esība tiesā un parādnieka iebildumi pret prasību (tostarp saistības pilnīga vai daļēja neatzīšana) paši par sevi nevar būt pamats Civillikuma 1656. pantā paredzēto tiesisko seku piemērošanai. 

Tiesas slēdzienam jābūt balstītam uz iesniegto pierādījumu vispusīgu un objektīvu vērtējumu, spriedumā argumentējot, kādi konkrētajā lietā nodibinātie apstākļi varēja parādniekam radīt saprātīgas, pamatotas šaubas par izpildāmo saistību vai tās apmēru jeb, citiem vārdiem, tiesisko paļāvību par saistības neesību vai atšķirīgu tās apmēru.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada augusta (134.) numurā.

• Atvaļināšana no dienesta veselības stāvokļa dēļ
• Nodokļu piedziņa, ja uzņēmumam nav valdes

BJP NUMURU E-ARHĪVS