EST atziņas par norīkošanu darbam citā dalībvalstī, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz 90 dienas 180 dienu posmā

Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) ir pieņemts tiesību normu piemērotājiem noderīgs spriedums par Ukrainas valstspiederīgo (trešās valsts valstspiederīgie) norīkošanu darbam citā dalībvalstī, ja uzturēšanās ilgums citā dalībvalstī pārsniedz 90 dienas 180 dienu posmā.

EST 2024. gada 20. jūnija spriedums lietā C–540/22 SN u.c. pret Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

Lietas apstākļi

Vairākiem Ukrainas valsts­piederīgajiem Slovākijas ie­stādes izsniedza pagaidu uzturēšanās atļauju, kas bija derīga līdz 2020. gada 21. novembrim. Ukrainas valsts­piederīgie strādāja Slovākijā reģistrētajā sabiedrībā ROBI spol s.r.o., kura viņus norīkoja darbā Nīderlandē reģistrētajā sabiedrībā Ivens NV, proti, uzdevumu veikšanai Roterdamas ostā (Nīderlande).

ROBI 2019. gada 4. decembrī informēja Nīderlandes atbildīgās iestādes par to darbu būtību, kuros Ukrainas valsts­piederīgie tika norīkoti, un darbu ilgumu, kas sākotnēji bija paredzēts uz laiku no 2019. gada 6. decembra līdz 2020. gada 4. martam. 

Neilgi pirms plānoto darbu beigām, t.i., 2020. gada 28. februārī, ROBI informēja Nīderlandes atbildīgās iestādes par darbu pagarināšanu līdz 2021. gada 31. decembrim. Tādējādi kopējais darbu ilgums būtu pārsniedzis laiku, kas dod tiesības pārvietoties ārvalstniekam, kam dalībvalsts uz Šengenas konvencijas 21. panta 1. punkta pamata izsniegusi uzturēšanās atļauju, proti, 90 dienas 180 dienu posmā.

ROBI, rīkojoties Ukrainas valsts­piederīgo vārdā, 2020. gada 6. martā iesniedza Nīderlandes iestādēm pieteikumus parastās uzturēšanās atļaujas – uz noteiktu laiku – saņemšanai. Par katra šā pieteikuma izskatīšanu bija jāmaksā nodeva, kuras apmērs – atkarībā no konkrētā pieteicēja situācijas – bija 290 EUR vai 320 EUR.

Nīderlandes atbildīgās ie­stādes izsniedza uzturēšanās atļaujas, par kurām bija iesniegti pieteikumi. Tomēr uzturēšanās atļauju derīguma termiņi bija saīsināti tā, lai tie atbilstu to uzturēšanās atļauju derīguma termiņam, kuras jau Slovākija bija izsniegusi pieteicējiem pamatlietā. Tādējādi, Nīderlandes atbildīgās iestādes izsniedza uzturēšanās atļaujas uz laiku, kas ir īsāks par laiku, kurā tiks veikti darbi, kuru vajadzībām bija paredzēts viņus norīkot uz Nīderlandi.

Ukrainas valsts­piederīgie pieteicēji pamatlietā iesniedza iebildumus par katru no lēmumiem, ar kuriem viņiem bija piešķirta uzturēšanās atļauja. iņu iebildumi tajā laikā attiecās gan uz pašu pienākumu iegūt uzturēšanās atļauju pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, gan uz izsniegto uzturēšanās atļauju derīguma termiņu, kā arī uz nodevām, kas jāmaksā par pieteikumu šo atļauju saņemšanai izskatīšanu. Valsts sekretārs ar 2021. gada 7. aprīļa lēmumiem minētos iebildumus noraidīja kā nepamatotus.

Ukrainas valsts­piederīgie cēla prasību iesniedzējtiesā, ar ko lūdza atcelt 2021. gada 7. aprīļa lēmumus – ar pamatojumu, ka esot pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 56. un 57. pants. Hāgas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST trīs prejudiciālus jautājumus.

Eiropas Savienības Tiesas atziņas

Par atvasinātās uzturēšanās tiesībām

EST, atbildot uz pirmo jautājumu, nolēma, ka LESD 56. un 57. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējam, kas ir trešās valsts valsts­piederīgais un ko darbam vienā dalībvalstī norīkojis otrā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, ne vienmēr var atzīt „atvasinātas uzturēšanās tiesības” – nedz dalībvalstī, kurā viņš tiek nodarbināts, nedz dalībvalstī, kurā viņš ir norīkots darbā.

ES akcentēja, ka atvasinātu uzturēšanās tiesību – judikatūras izpratnē (skat. EST 2018. gada 5. jūnija spriedumu Coman u.c., C673/16, EU:C:2018:385, 23. punktu, kā arī 2018. gada 12. jūlija spriedumu Banger, C89/17, EU:C:2018:570, 27. un 28. punktus un tajos minēto judikatūru) pamatā ir fiziskās personas, kas ir Savienības pilsonis, LESD 21. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs. Tomēr šīs tiesības neattiecas uz uzņēmumiem, kuri var atsaukties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas nostiprinātas attiecīgi LESD 49. un 56. pantā. Attiecības starp pirmās pakāpes radiniekiem vai starp personām, kuras izveidojušas vai nostiprinājušas līdzīgas attiecības un kuru vidū katrs izmanto Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā garantētās pamattiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, nav salīdzināmas ar attiecībām starp uzņēmumu un tā darbiniekiem. 

EST, atbildot uz otro jautājumu, nolēma, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka – gadījumā, ja citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums pirmajā dalībvalstī sniedz pakalpojumus, kuru ilgums pārsniedz trīs mēnešus, – šim uzņēmumam ir pienākums iegūt no uzņemošās dalībvalsts uzturēšanās atļauju katram darba ņēmējam, kas ir trešās valsts valsts­piederīgais un ko tas plāno tur norīkot darbā. Lai iegūtu šo atļauju, tas iepriekš informē par pakalpojumiem, kuru sniegšanai ir nepieciešama šo darba ņēmēju norīkošana darbā, un informē uzņemošās dalībvalsts iestādes par uzturēšanās atļaujām, ko viņam izsniegusi dalībvalsts, kurā uzņēmums reģistrēts, kā arī iesniedz tām attiecīgo darba līgumu.

Kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu – tas, ka darba devējs, kas reģistrēts dalībvalstī, izmanto savas tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, darba ņēmējiem, kuri ir trešo valstu valsts­piederīgie un kurus tas šajā nolūkā norīko darbā citā dalībvalstī, nerada viņiem tiesības uzturēties šajā dalībvalstī. 

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

EST uzsvēra, ka attiecībā uz Direktīvu 96/71¹, lai gan tā varētu būt piemērojama attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri ir norīkoti darbā un kuri ir trešo valstu valsts­piederīgie, ciktāl runa ir par tajā paredzētajām tiesībām, tik un tā – saskaņā ar šīs direktīvas 20. apsvērumu – tā neskar dalībvalstu tiesību aktus par darba ņēmēju, kuri ir trešo valstu valsts­piederīgie, ieceļošanas, uzturēšanās un nodarbināšanas nosacījumiem.

Mērķis aizsargāt sabiedrisko kārtību

Vienlaikus EST norādīja, ka atšķirībā no paziņošanas procedūras, kas balstīta uz pārbaudi, kurā tiek izmantota saņemtā vai jau uzglabātā informācija, uzturēšanās atļaujas procedūra, ciktāl tajā paredzēts, ka ieinteresētā persona personīgi ierodas atbildīgās iestādes telpās, varētu dot iespēju padziļināti pārliecināties par viņa identitāti, kurai saistībā ar cīņu pret sabiedriskās kārtības apdraudējumu, ir īpaši svarīga loma.

Mērķis aizsargāt sabiedrisko kārtību varētu attaisnot to, ka dalībvalsts pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citā dalībvalstī un kas vēlas norīkot darbā darba ņēmējus, kuri ir trešo valstu valsts­piederīgie, izvirza prasības, ka tiem, ja uzturēšanās šajā pirmajā dalībvalstī ilgums pārsniedz trīs mēnešus, jāiegūst uzturēšanās atļauja katram no šiem darba ņēmējiem, un to, ka pirmā minētā dalībvalsts vienlaikus nosaka, ka šādas atļaujas izsniegšana ir atkarīga no pārliecināšanās par to, ka attiecīgā persona nerada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai. Ja nav iespējams pienācīgi veikt attiecīgas pārbaudes, balstoties uz informāciju, kuras iesniegšanu paziņošanas procedūrā minētā dalībvalsts paredz vai, saprātīgi spriežot, būtu varējusi paredzēt, par to būtu jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

Uzturēšanās atļaujas termiņš nepārsniedz darba atļaujas termiņu

EST, atbildot uz trešo jautājumu nolēma, ka: LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, uzturēšanās atļaujas, kas varētu tikt piešķirta darba ņēmējam, kurš ir trešās valsts valsts­piederīgais un kurš norīkots darbā šajā dalībvalstī, derīguma termiņš jebkurā gadījumā nevar pārsniegt aplūkojamajās valsts tiesiskajā regulējumā noteikto ilgumu, pat ja tas būtu mazāks par to, kas nepieciešams pakalpojumu sniegšanai, kuras vajadzībām šis darba ņēmējs tiek norīkots darbā. Otrkārt, šīs uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš nepārsniedz darba atļaujas derīguma termiņu un tās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu, kas attiecīgajai personai piešķirta dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts. Treškārt, lai saņemtu minēto uzturēšanās atļauju, ir jāsamaksā nodeva, apmērā, kas pārsniedz tās nodevas apmēru, kura Savienības pilsonim jāmaksā, lai saņemtu likumīgas uzturēšanās apliecinājumu, ja vien – vispirms – šīs atļaujas sākotnējais derīgums termiņš nav acīmredzami pārāk īss, lai tas atbilstu pakalpojumu sniedzēju vairākuma vajadzībām, – turpinot – būtu iespējams panākt uzturēšanās atļaujas termiņa pagarināšanu bez pārmērīgām formalitātēm un – visbeidzot – šis apmērs aptuveni atbilst administratīvā procesa izmaksām saistībā ar pieteikuma šādas atļaujas saņemšanai izskatīšanai.

EST nolēmuma trešo daļu pamatoja ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas noteic: tas, ka tiek paredzēts, ka piešķirto uzturēšanās atļauju derīguma termiņš jebkurā gadījumā nevar pārsniegt konkrētu ilgumu, kas noteikts aplūkojamajā dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, nešķiet pats par sevi esam pretrunā Savienības tiesību normām, pat ja šis ilgums var būt mazāks nekā nepieciešams, lai varētu īstenot pakalpojumu sniegšanu, kuras vajadzībām šie darba ņēmēji ir norīkoti darbā. Proti, šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesību akti, kuru mērķis nav regulēt kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi sniedz pakalpojumus, un kuru ierobežojošā iedarbība, ko tie varētu radīt pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ir ārkārtīgi nejauša un ļoti netieša, lai tajos noteikto pienākumu varētu uzskatīt par tādu, kas varētu būt šķērslis šai brīvībai, nav pretrunā LESD 56. pantā noteiktajam aizliegumam (skat. EST 2022. gada 27. oktobra spriedumu Instituto do Cinema e do Audiovisual, C411/21, EU:C:2022:836, 29. punktu).

Nodevas par dalībvalsts izsniegtām uzturēšanās atļaujām apmērs

Attiecībā uz nodevu apmēru, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – un atbilstoši samērīguma principam – pasākums, kas paredz nodevu samaksu par dalībvalsts izsniegtām uzturēšanās atļaujām, par saderīgu ar LESD 56. pantu ir uzskatāms vienīgi tad, ja šo nodevu apmērs nav nedz pārmērīgs, nedz nesamērīgs. Maksājamo nodevu apmēra pārmērīgums vai nesaprātīgums un līdz ar to arī nesamērīgums tik un tā ir jānovērtē, ņemot vērā ar šā pieteikuma izskatīšanu radušās izmaksas, kuras sedz attiecīgā dalībvalsts.

Līdz ar to, apstāklis, ka nodevas, kuru samaksa tiek prasīta par uzturēšanās atļaujas izdošanu darbā norīkotam darba ņēmējam, kurš ir trešās valsts valsts­piederīgais, ir lielākas nekā nodevas, kas maksājamas par uzturēšanās apliecinājuma izsniegšanu Savienības pilsonim, principā nevar būt pietiekams, lai ar to vienu pašu pierādītu, ka šo nodevu apmērs ir pārmērīgs vai nesamērīgs un līdz ar to ir pretrunā LESD 56. pantam, bet var būt uzskatāms par pietiekamu norādi par šīs summas nesamērīgumu, ja uzdevumi, kas valsts pārvaldes iestādēm jāveic, lai piešķirtu šādu uzturēšanās atļauju, cita starpā ņemot vērā aplūkojamajā dalībvalsts tiesiskajā regulējumā šajā ziņā izvirzītos nosacījumus, kā arī attiecīga droša dokumenta izgatavošanas izmaksas, ir līdzvērtīgas nepieciešamajām izmaksām saistībā ar uzturēšanās apliecinājuma izsniegšanu Savienības pilsonim, bet tas būtu jākonstatē iesniedzējtiesai.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada jūlija (133.) numurā.

• • Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros
  • Vai atvaļinājuma laikā jāapmaksā svētku dienas? Kāpēc?
  • Kādas dienas jāapmaksā atvaļinājumā

BJP NUMURU E-ARHĪVS