Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam ieskatu divās civillietās, kuras tika pārsūdzētas trešajā instancē, taču, ņemot vērā, ka Senāts šajā lietā atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, plašāk tiks apskatīti apelācijas instances tiesu argumenti.

Vai situācija, kurā pieņemti dažāda rakstura lēmumi par tiešā pakļautībā esošo darbinieci, kura vienlaikus ir tava bērnu māte, ir interešu konflikts? Vai gadījumā, ja šāda situācija ir ilgstoša un pastāvīga – vai darba devējam var būt pamats uzteikt darbiniekam darba līgumu?

Šādi svarīgi jautājumi tika skatīti civillietā Nr. C30379421. 

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devēja (prasītāja) konstatēja darbinieka (atbildētāja) ilgstošu un pastāvīgu atrašanos interešu konflikta situācijā, organizējot un kontrolējot ikdienas darbu un pieņemot dažāda rakstura lēmumus par tiešā pakļautībā esošo /pers. D/, kura vienlaikus ir atbildētāja bērnu māte. 

Ņemot vērā, ka /pers. D/ savā mājsaimniecībā rūpējas par kopējiem ar atbildētāju bērniem, darba devēja uzskatīja, ka ikviens atbildētāja pieņemts labvēlīgs lēmums attiecībā uz /pers. D/, it sevišķi, kas tiešā vai netiešā veidā piešķir /pers. D/ tiesības uz mantisku labumu gūšanu, pēc būtības ir arī labvēlīgs lēmums attiecībā uz atbildētāja bērniem un līdz ar to ir vērtējams arī kā atbildētāja lēmums, kas pieņemts savu bērnu un savās personīgajās interesēs. 

Darba devēja 02.11.2020. izdeva rīkojumu, uzliekot atbildētājam pienākumu līdz 05.11.2020. rast risinājumu, kā nekavējoties pārtraukt pastāvīgu atrašanos interešu konflikta situācijā, un vienam no norādītajiem darbiniekiem rast iespēju nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības. 

Atbildētājs 12.11.2020. informēts, ka darba devējai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka atbildētājs ilgstoši un pastāvīgi ir atradies un vēl joprojām atrodas interešu konflikta situācijā, nav izmantojis rīkojumā doto iespēju labprātīgi atrisināt ilgstoši pastāvošo prettiesisko stāvokli, tādējādi turpinot pieļaut prettiesisko stāvokli. /pers. D/ darba izpildes kontroles kompetences nodošana atbildētāja vietniecei ne tikai nenovērš jau ilgstoši pastāvošu interešu konflikta situāciju, bet drīzāk ir vērtējama kā atbildētāja aktīva rīcība, lai acīmredzamais interešu konflikts tiktu paslēpts. Secīgi, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta otro daļu, atbildētājam lūgts līdz 17.11.2020. iesniegt paskaidrojumus par konstatēto pārkāpumu un, ņemot vērā, ka darbinieks bija arodbiedrības biedrs, darba devēja 24.11.2020. vērsās pie arodbiedrības par viedokļa izteikšanu uzteikumam un 10.12.2020. saņēmusi arodbiedrības 08.12.2020. atteikumu darba tiesisko attiecību uzteikumam atbildētājam. Līdz ar to darba devēja cēla prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darbinieku.

Apelācijas instance saskata interešu konfliktu

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa darba devēja prasību apmierināja un izbeidza darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu. Apelācijas instances tiesa spriedumā norādīja turpmāk minētos argumentus.

Par Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punkta tvērumu

Senāta spriedumā lietā Nr. SKC–223/2009 norādīts, ka darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punktu darba devējs var uzteikt, ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību. No minētās tiesību normas satura izriet, ka nepieciešami šādi priekšnoteikumi darbinieka atlaišanai: 1) darbinieka prettiesiskas rīcības konstatēšana; 2) prettiesiskā rīcība pieļauta darba pienākumu izpildīšanas laikā; 3) noslēgts tāds darba līgums, kurā ir svarīga un būtiska darba devēja uzticība; 4) pārkāpums ir pamats darba devēja uzticības zaudēšanai.

Lai noskaidrotu Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punkta normā ietvertā jēdziena „rīkojies prettiesiski" saturu un nozīmi, jāņem vērā darbinieka rīcības novērtējuma vispārīgie noteikumi, kas ietverti citās šā likuma normās, proti, šā likuma 50. panta pirmajā daļā (darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām darbinieka spējām un piemērotībai būtu taisnīgi no viņa sagaidāmi), otrajā daļā (darbiniekam, veicot darbu, ir pienākums rūpīgi izturēties pret darba devēja mantu) un 86. panta pirmajā daļā (gadījumos, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus) (sk. Senāta 2004. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. SKC–570).

Darbinieka rīcība ir prettiesiska arī, ja netiek veikti pienākumi

Senāts spriedumā lietā Nr. SKC–879/2011 secināja, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku ne tikai kāda konkrēta normatīvā akta pārkāpuma gadījumā, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas viņam ir saistoši.

Saskaņā ar likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 11. panta pirmo daļu valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti. Atbilstoši minētā likuma 20. panta pirmajai daļai publiskas personas institūcijas vadītājam ir pienākums atbilstoši savai kompetencei nepieļaut, lai šajā institūcijā strādājošās valsts amatpersonas nonāktu interešu konflikta situācijā un šādā situācijā īstenotu valsts amatpersonas amata pilnvaras. Atbilstoši minētā likuma 22. panta otrajai daļai valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte. 

Likums ir piemērojams nevis formāli, bet pēc būtības

Kaut arī atbildētājs cēlis iebildumus, ka attiecībā pret viņu formāli /pers. D/ neatbilst jēdzienam „radinieks" likuma izpratnē, atsaucoties uz likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 1. panta 6. punktu, kur veikts radinieku uzskaitījums – tēvs, māte, vecāmāte, vecaistēvs, bērns (arī adoptētais), mazbērns, brālis, māsa, pusbrālis, pusmāsa, laulātais, Civillietu tiesas kolēģija pievienojās pirmās instances tiesas viedoklim, ka likums ir piemērojams nevis formāli, bet pēc būtības. Proti, abu vecāku pienākums ir rūpēties par bērniem vismaz līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 24 gadiem. Tādējādi atbildētāju ar /pers. D/ vieno rūpes par kopīgiem bērniem un ikviens pieņemtais lēmums attiecībā pret darbinieci tiešā vai netiešā veidā piešķir darbiniecei tiesības uz mantisku labumu iegūšanu. Savukārt, ievērojot, ka /pers. D/ atradās atbildētāja tiešā pakļautībā, atbildētāja un /pers. D/ starpā pastāvošā saikne var radīt šaubas par viņa godprātību, objektivitāti un neatkarību, pieņemot lēmumus attiecībā uz /pers. D/. Līdz ar to, atbildētāja un /pers. D/ atrašanās padotības attiecībās ir pretēja likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" regulējumam un atzīstams, ka atbildētājs veicot darbu rīkojies prettiesiski. 

Senāts: atbildētājs bija pieļāvis būtisku pārkāpumu

Senāta Civillietu departaments ar 07.06.2023. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC–551/2023 atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un izteica šādus apsvērumus.

Arī tad, ja uzticība zaudēta tiktāl, ka pastāv atlaišanas pamats, bet atlaišanas procedūra vēl nav noslēgusies, darba devēja var uzdot darbiniekam novērst interešu konflikta situāciju.

Savukārt, pat ja rīkojums nebija nepieciešams vai kādai darbībai, kuru uzdots veikt, nebija tiesiska pamata, tas nemaina tiesas nodibināto faktu, ka atbildētājs vēl līdz rīkojuma izdošanai bija pieļāvis būtisku pārkāpumu – nepildīja ar likumu un profesionālās ētikas normām uzliktos pienākumus interešu konflikta novēršanā (pieņēma konkrētus lēmumus un veica novērtēšanu, esot interešu konflikta situācijā), kas radīja uzticības zudumu. 

Tiesa pārsūdzētajā spriedumā pierādījumu un faktisko apstākļu vērtēšanas ceļā ir nodibinājusi, ka atbildētājs ir rīkojies nevis radinieku, bet pats savās interesēs, un ka darba devējas uzticība atbildētājam zudusi tādēļ, ka atbildētāja kā iestādes vadītāja rīcība ilgstoši ir bijusi pretēja likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 11. panta pirmās daļas un 22. panta, kā arī Ētikas kodeksa prasībām.

Darba likuma tiesību normas, kas tādā gadījumā, kad arodbiedrība nav piekritusi uzteikuma izteikšanai (kuru dome izsaka lēmuma formā), paredz speciālu regulējumu, proti prasības celšanu tiesā (sk. Darba likuma 110. panta ceturto daļu), kas nozīmē, ka domei nav tiesību izteikt uzteikumu. Tiesības celt prasību ir noteiktas likumā. Turklāt prasības pamatotības pārbaudi veic tiesa un, prasības apmierināšanas gadījumā, darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ar tiesas spriedumu. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada decembra (126.) numurā.

• Maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas
• Atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu atmaksa
• Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros