Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam divus Senāta Civillietu departamenta spriedumus un divus Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmumus. Trijās lietās risināti jautājumi par atlīdzības noteikšanu, tostarp divās no tām – strīds par darbiniekam izmaksāto summu atmaksu.

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 13. jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–613/2023 (A420210021)

Valsts darba inspekcija (VDI) bija uzlikusi par pienākumu darba devējai pārrēķināt darbinieces uzskaitītās virsstundas, izslēdzot no pārskata perioda darbinieces darbnespējas laiku, un izmaksāt piemaksu (vai arī piemaksas starpību) par virsstundu darbu 2019. gada un 2020. gada IV ceturksnī. 

Lietā bija strīds par virsstundu aprēķināšanas metodi summētā darba laika organizācijas ietvaros, ja darbiniekam pārskata periodā ir bijusi darbnespēja un atvaļinājums. 

Pirmās un apelācijas instances tiesas spriedumos atzina, ka darba devējas pieteikums ir noraidāms, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

n summētā darba laika organizācijas gadījumā darba devējam nolīgtā pārskata perioda ietvaros ir jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas darba laika ievērošana. 

n Darbinieka saskaņā ar darba grafiku plānotais darba laiks un faktiski nostrādātais darba laiks var atšķirties no normālā darba laika. Tāpēc darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar normālo darba laiku – astoņām stundām dienā vai 40 stundām nedēļā, lai konstatētu nostrādātās virsstundas.

n Izslēdzot no pārskata perioda darbnespējas, atvaļinājuma vai citas attaisnotas prombūtnes periodu, tiek noteikts normālais darba laiks pēc šo periodu izslēgšanas. Līdz ar to, izslēdzot no pārskata perioda darbnespējas periodu, attiecīgi stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālu darba laiku – astoņas stundas dienā vai 40 stundas nedēļā. 

n Nav tiesiska pamata ņemt vērā tikai personai darbnespējas periodā darba grafikā paredzētās darba stundas, tas neatbilstu iepriekš minētajiem normāla darba laika un virsstundu aprēķināšanas noteikumiem summētā darba laika organizācijas gadījumā (Senāta 2021. gada 29. aprīļa spriedumu lietā SKA–377/2021 11. punkts). 

n Virsstundu aprēķināšana un apmaksa ir darba devēja pienākums, kas noteikts Darba likumā. Lietā nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem, kurus inspekcija nevarētu noskaidrot. Proti, lietā nav strīda par darbinieces nostrādātajām stundām un darbinieces attaisnotās prombūtnes periodiem, bet strīds ir par to, kā pie konstatējamiem apstākļiem aprēķināmas virsstundas. Līdz ar to VDI nav pārkāpusi savu kompetenci.

Kasācijas sūdzībā tika izvirzīts strīds par to, vai virsstundu aprēķināšanas metodika, kuru par pareizu ir atzinis Senāts, ir piemērojama arī par laika posmu (par 2019. un 2020. gadu) pirms Senāta nolēmuma spēkā stāšanās. Tāpat kasācijas sūdzībā izteikts lūgums mainīt izveidojušos Senāta judikatūru par virsstundu aprēķināšanu darbiniekiem, kuriem noteikts summētais darba laiks, jo tā rada vienlīdzības principa pārkāpumu starp darbiniekiem ar normālo darba laiku, kā arī judikatūra neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem noteikumiem. 

Senatoru kolēģija atzina, ka apgabaltiesas spriedums atbilst Senāta judikatūrai par summēto darba laiku un atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot, ka nepamatots ir pieteicējas uzskats, ka Senāta spriedumi par izskatāmajā lietā vērtējamajiem jautājumiem, kas tika pieņemti 2019. gadā, stājās spēkā 2021. gadā, kad Senāts, attiecīgās lietās skatot atkārtoti, atteica ierosināt kasācijas tiesvedību. 

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 351. pantam kasācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā pasludināšanas dienā. 

Līdz ar to Senāta 2019. gada 5. jūlija spriedumi lietās Nr. SKA–792/2019 un Nr. SKA–794/2019 stājās spēkā 2019. gada 5. jūlijā. VDI ir pamatoti piemērojusi konkrētajos spriedumos nostiprinātās atziņas par virsstundu aprēķināšanas metodiku, nosakot pienākumu pieteicējai pārrēķināt darbinieces 2019. gada IV ceturksnī un 2020. gada IV ceturksnī uzskaitītās virsstundas, no pārskata perioda izslēdzot darbnespēju, ņemot vērā uz to brīdi jau izveidojušos Senāta judikatūru attiecīgajā jautājumā. 

Summētā darba laika organizācija nevar pasliktināt darbinieku stāvokli, salīdzinot ar darbiniekiem, kuriem noteikts normālais darba laiks, jo summētā darba laika piemērošana ir iespējama, ja darbu nav iespējams veikt normālā darba laika ietvaros.

Darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši normālajam darba laikam pārskata periodā. Tādējādi darbinieks, kuram noteikts normālais darba laiks, un darbinieks, kuram noteikts summētais darba laiks, neatrodas salīdzināmos apstākļos attiecībā uz virsstundu aprēķināšanu. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada oktobra (124.) numurā.

• Lēmuma pieņemšana par personas atbrīvošanu no dienesta
• Maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas