Turpinām apskatīt 2023. gada nozīmīgākos tiesu nolēmumus darba tiesisko attiecību strīdos. Šai reizē piedāvājam divus Senāta Civillietu departamenta spriedumus un divus Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmumus. Trijās lietās risināti jautājumi par atlīdzības noteikšanu, tostarp divās no tām – strīds par darbiniekam izmaksāto summu atmaksu.

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 12. jūnija spriedums lietā Nr. SKC–93/2023 (C69189618)

Lietas faktiskie apstākļi

Darbiniece tika atlaista, pamatojoties uz Darba likuma (DL) 101. panta 1. daļas 11. punktu, izmaksājot atlaišanas pabalstu četru vidējo izpeļņu (5194.06 EUR) apmērā.

Darbiniece uzteikumu apstrīdēja tiesā. Ar Kurzemes apgabaltiesas spriedumu uzteikums atcelts, darbiniece atjaunota. Pēc divām dienām darbiniece vienojās par darba attiecību izbeigšanu. Vienošanās paredzēja, ka darbiniecei izmaksā 4473,04 eiro saskaņā ar Kurzemes apgabaltiesas spriedumu.

Pēc trīs mēnešiem darba devēja cēla tiesā prasību pret darbinieci, lai atzītu vienošanos par spēkā neesošu daļā un dotā izpildījuma atprasījumu.

Pirmās un apelācijas instances tiesa darba devējas prasību apmierināja daļēji. Atzina vienošanās punktu par spēkā neesošu un piedzina 4473,04 eiro. 2020. gadā Senāts pirmajā reizē spriedumu atcēla.

Skatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa prasību noraidīja. Savukārt, Senāts skatot lietu atkārtoti spriedumu atcēla.

Vēlreiz skatot lietu, apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji:

1) noraidīja darba devēja prasību daļā par 2018. gada (..) janvāra vienošanās 2. punkta atzīšanu par spēkā neesošu, jo apstāklis, ka darba devēja kļūdījās un izmaksāja darbiniecei naudas summu, kura tai nepienākas, pats par sevi nedod pamatu uzskatīt vienošanās 2. punktā ietverto saistību par spēkā neesošu maldības dēļ. Izvērtējot vienošanās 2. punkta tekstu kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, secināms, ka faktiski notikusi vienošanās par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu izmaksāšanu darbiniecei sakarā ar viņas atjaunošanu darbā. Darba devējai pēc vienošanās noslēgšanas bija jāveic savstarpējs ieskaits, dzēšot iepriekš izmaksāto atlaišanas pabalstu ar vienošanās 2. punktā minēto summu. Ņemot vērā, ka ar vienošanos tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības, darba devējai bija pienākums izmaksāt darbiniecei arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Rezultātā darba devējai bija jāizmaksā darbiniecei 158,31 EUR. Darba devēja pieļāva kļūdu un darbinieces kontā ieskaitīja 4473,03 EUR.

2) prasību par 4314,72 EUR atmaksu apmierināja, jo DL 78. pants noteic, ka darba devējai ir tiesības atprasīt no darbinieka summas, kas pārmaksātas darba devējas maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksu ir zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt. Noslēdzot 2018. gada (..) janvāra vienošanos, darbiniecei bija zināms, ka viņai izmaksātais atlaišanas pabalsts ir lielāks nekā vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējuma laiku. Viņai bija zināmi arī Kurzemes rajona tiesas un Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas nolēmumos izdarītie secinājumi. Turklāt minētajā civillietā darbinieces intereses pārstāvēja zvērināta advokāte, kura atbildētājai izskaidroja tiesiskās sekas, kādas iestāsies, ja izmaksātā atlaišanas pabalsta summa būs lielāka nekā aprēķinātā vidējā izpeļņa. Darbiniece, atsakoties atmaksāt 4314,72 EUR, nerīkojās labā ticībā. 

Darbiniecei iesniedza kasācijas sūdzību prasības apmierinātajā daļā, pa kuru Senāts kārtējo reizi ierosināja kasācijas tiesvedību.

Senāta atziņas

Šajā reizē Senāts atkal spriedumu atcēla, norādot, ka tiesai vajadzēja noskaidrot, vai 4314,72 EUR izmaksāti darba devējas maldības dēļ. 

Senāts atzina, ka tiesa nav sniegusi nepārprotamu atbildi uz to, vai ir konstatējama DL 78. panta pirmās daļas 1. punktā minētā otra pazīme, proti, darba devēja maldība.

Neesot maldībai, nepastāvētu tiesiskais pamats prasītās summas piedziņai no darbinieces. Senāts izteica turpmāk minētās tēzes.

Par DL 78. panta piemērošanu

Saskaņā ar DL 78. panta pirmās daļas 1. punktu darba devējs ir tiesīgs atprasīt no darbinieka summas, kas pārmaksātas darba devēja maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksu zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt. Lai pareizi izšķirtu strīdu, tiesai bija jāpārbauda, vai lietā konstatētie faktiskie apstākļi atbilst minētās tiesību normas sastāvam, jo tikai tad iestātos normā paredzētās tiesiskās sekas. 

Lai darba devējs varētu īstenot atprasījuma tiesības, jāpastāv abiem DL 78. panta pirmās daļas 1. punktā ietvertajiem nosacījumiem: 

1. darba devējs ir maldījies par summu izmaksas pamatotību un 
2. darbinieks zinājis, vai viņam bija jāzina, ka saņemtās summas viņam nepienākas. 

Tātad darba devējs ir tiesīgs atprasīt nevis jebkādas darbiniekam pārmaksātas summas, bet tikai tādas, kuru izmaksa atbilst tajā norādītajām pazīmēm. 

Par Civillikuma piemērošanu darba tiesiskajās attiecībās

1 Sk. Senāta (paplašinātā) sastāvā 2014. gada 27. marta spriedumu lietā Nr. SKC– 1683/2014, C30450410.

Saskaņā ar DL 28. panta trešo daļu darba līgumam piemērojami Civillikuma (CL) noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Atbilstoši Senāta judikatūrai DL 78. pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret CL normām (CL 2369.–2392. pants), kas reglamentē atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanās dēļ¹. 

DL 78. panta pirmajā daļā paredzētajām atprasījuma tiesībām, ciktāl DL nav noteikts citādi, ir piemērojamas CL normas par prasījumiem no netaisnas iedzīvošanās. 

Maldības jēdziens

2 Sk. Senāta 2013. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC– 400/2013, C30325507 7.4. punktu.

Saskaņā ar CL 2369. pantu tas, kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu, kaut ko izdara vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma. Senāts ir norādījis, ka atprasījuma tiesība tieši pēc CL 2369. panta ir personai, kura izpildījuma došanas brīdī ir maldīgi pieņēmusi, ka viņas saistība pret izpildījuma devēju patiešām pastāv².

3 Sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. sKC–131/2016, C2714209, 9.3. punktu.

Atbilstoši CL 1441. pantā noteiktajam, maldība var rasties vai nu no tam, ka pavisam trūkst ziņu par kādiem faktiskiem apstākļiem – faktiska maldība – vai kādām tiesiskām normām – tiesiska maldība. Tātad maldība, kā tas izriet no minētās normas satura, ir darījuma dalībnieka nepareizs, īstenībai neatbilstošs priekšstats par apstākļiem, kas saistīti ar darījuma priekšnoteikumiem, saturu, tiesiskām sekām, un tā var rasties, piemēram, informācijas trūkuma vai šīs informācijas kļūdainas izpratnes dēļ. Atbilstoši CL 1458. pantam maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas³.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada oktobra (124.) numurā.

• Lēmuma pieņemšana par personas atbrīvošanu no dienesta
• Atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu atmaksa
• Virsstundu aprēķināšana summētā darba laika organizācijas ietvaros