Kas ir normālais darba laiks pie summēta darba laika ar pārskata periodu?

Atbilde

Normālais darba laiks ir definēts divos normatīvajos aktos:

1) Darba likuma 131. pants:

Domājams, piekritīsiet, ka Darba likumā definētais normālais darba laiks ir vienāds visiem nodarbinātajiem, tajā skaitā arī tiem, kam darba laiks noteikts kā summētais vai maiņu darbs. Tas ir atkarīgs no tā, vai darba līgumā noteikta 40 stundas vai 35 stundas nedēļā (atšķirības parasti saistītas ar to, kurā dienā iekrīt svētku diena un kura diena ir pirmssvētku). 

Sakarā ar to, ka likumdošanā nav neviena cita normatīvā akta, kas skaidrotu jebkādus aprēķinus, uzskatu, ka minētais formulējums attiecas uz visiem nodarbinātajiem. Tātad nav pamata uzskatīt, ka citādi nodarbinātām personām (arī tām, kurām noteikta summētā darba laika uzskaite vai maiņu darbs) normālais mēneša darba laiks būtu jāskaita citādi. 

Ņemot vērā tiesas spriedumu A 420224216 SKA–433/2019), varu secināt, ka darbiniekam, kam noteikta summētā darba laika uzskaite, mēnesī ir jānostrādā tieši tās stundas, kas tabulā uzrādītas B ailē, bet atlīdzība jāaprēķina arī par svētkos nenostrādātajām stundām, kā arī par pirmssvētku nenostrādāto stundu. Savukārt, ja darbinieks svētkos tika nodarbināts, tad svētkos esošās stundas tiek apmaksātas kā nostrādātās, bet klāt jāaprēķina arī piemaksa (ne mazāk kā 100% apmērā).

Biežāk, minot normālo darba laiku, orientējas uz piecu dienu darba nedēļu ar 8 stundām dienā, bet ir arī citi varianti. Nebūtu prātīgi vienlaikus runāt par visiem, tādēļ apskatīsim situāciju, kad darba līgumā minēta (to prasa DL 40. pants) 40 stundu gara darba nedēļa.

2) MK noteikumi Nr. 656 "Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu".

Šajos MK noteikumos, nosakot minimālo stundas tarifu likmi, ir paskaidrots, ka minimālā mēneša alga tiek dalīta ar normālo darba laika stundu skaitu, kas ir:

Nav minēts, ka šis skaidrojums attiecināms uz kādu konkrētu nodarbināto grupu, tātad — uz jebkuru nodarbināto. Nekādu citu secinājumu no šiem dokumentiem nav iespējams izdarīt, izņemot to, ka stundas likmes noteikšanai jāizmanto tabulas D aile (apmaksājamās stundas šajā mēnesī). Tādējādi darbiniekam aprēķinātā samaksa par jebkuru mēnesi (ja nostrādātas B ailes stundas) sastāvēs no samaksas par darbu un samaksas, ko garantē Darba likuma 74. panta 1. daļas 8. punkts (faktiski visi gadījumi, kas minēti panta pirmajā daļā).

Ja darbinieks nostrādājis mēnesī vairāk stundu nekā B ailē norādītais laiks, tad viņam rodas virsstundas (kuras gan jāapmaksā, gan jāaprēķina piemaksa). Ja starp nostrādātajām stundām bijušas arī svētku stundas, tās ir gan jāapmaksā, gan jāaprēķina piemaksa (par darbu svētku dienās). 

Šis piemērs skaidro stundas likmes piemērošanu, ja darbinieka darba samaksa noteikta kā stundas likme (apriori ir zināma) un tā nav jārēķina katru mēnesi.

Ja tomēr kādam aprēķinam (atvaļinājums, darbnespēja u.c.) ir vajadzīga vidējā stundas likme, tad to nosaka saskaņā ar DL 75. panta 5. daļu — norma nav mainījusies kopš likuma pieņemšanas.

Bet ir vēl viena situācija, kad aprēķinos ir vajadzīga vienkārši "stundas algas likme". Šis aprēķins DL ieviests salīdzinoši nesen (16.08.2017.) un attiecas uz gadījumiem, kad darbiniekam noteikta mēneša alga, piemēram, minimālā — 500 eiro, bet darbiniekam ir jāapmaksā gan virsstundas, gan naktīs vai svētkos nostrādātais laiks. 

Šim mērķim DL ieviests 75.³ pants. "Stundas algas likmes aprēķināšana", turklāt šī norma attiecināma tieši uz summēto darba laiku:

Šeit arī rodas dilemma: 500 eiro dalīt ar 167,42, vai tomēr ar 174,00 (sk. tabulas pēdējo rindu)?

Loģiski domājot, ja mēs apmaksājam nostrādāto darba laiku (un arī atlīdzību par nenostrādāto laiku) saskaņā ar D ailē norādītajām stundām, uzskatu, ka stundas likmei ir jābūt rēķinātai, ņemot vērā 174 stundas, jo arī šiem darbiniekiem tiek kompensētas nenostrādātās stundas svētkos. Pretējā gadījumā (ja stundas likmei izmantosim B ailes stundas), stundas likme būs ievērojami lielāka un darba devējs pat nepamanīs (kopsummā), ka darbiniekiem tiek aprēķināta ievērojami lielāka darba samaksa. Bet tas jau ir tikai autora secinājums. Diemžēl par šo aprēķinu informācija nav oficiāli pieejama. Likumu skaidrošana ir Ministru kabineta prerogatīva, bet likumdevējs to nav paredzējis Darba likumā. Ļoti izdevīga pozīcija!

Ņemot vērā, ka neskaidrību un pretrunu gadījumos bieži vien jautājums tiek risināts fiziskās personas labā, domājams, ka reālajā situācijā par "attiecīgā kalendāra gada vidējo darba stundu skaitu mēnesī" drošāk jāizmanto B ailes rezultāts (167,42 stundas).

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada februāra (470.) numurā.