Par nodokļu piemērošanu vecākiem, ja students saņem mobilitātes atbalstu

Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir sagatavojusi spriedumu tiesību normu piemērotājiem noderīgā lietā par Regulā (ES) Nr. 1288/2013¹ minēto fizisko personu mobilitātes atvieglošanai paredzēto stipendiju aplikšana ar nodokli un personiska nodokļa bāzes atskaitījuma aprēķināšanu par apgādājamo, kurš ir saņēmis Eiropas Savienības mobilitātes atbalstu (stipendiju) mācībām programmā Erasmus+. 

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1288/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā «Erasmus +» un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK. Bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim. 2 E. P. pret Ministarstvo financija Republike Hrvatske, Samostalni sektor za drugostupanjski upravni postupak.

Rakstā aplūkotā lietas EST tika skatīta, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. pantam, t.i., sniedzot prejudiciālo nolēmumu.

EST 2025. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. C277/23²

Horvātijas pilsones (turpmāk — E.P.) apgādībā bija students, kurš 2014./2015. akadēmiskajā gadā saņēma programmas Erasmus+ mobilitātes atbalstu studijām universitātē Somijā. 2014. gada beigās pirms došanās uz Somiju saistībā ar dalību programmā Erasmus+ viņam tika izmaksāta 1840 EUR liela stipendija.

E.P. Horvātijā bija jāmaksā ienākuma nodoklis, kā arī ienākuma nodokļa piemaksa kā vietējās pašvaldības īpašs nodokļu ienākums. E.P. bija tiesības uz nodokļu priekšrocībām.

Horvātijas Republikas Finanšu ministrijas Nodokļu administrācija 2015. gada 27. jūlijā informēja E.P., ka tai ir jāmaksā nodoklis, jo attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim ir atcelts personiskā nodokļa bāzes atskaitījuma palielinājums par viņas apgādājamo, pamatojoties uz to, ka viņa šajā laikposmā bija saņēmusi summas, kas pārsniedz likumā noteikto robežvērtību, jo viņas apgādājamais saņēma mobilitātes atbalstu 1840 EUR programmā Erasmus+.

E.P. iesniedza sūdzību Horvātijas administratīvo procedūru atbildīgajam dienestam, norādot, ka viņa par 2014. gadu nepamatoti nav varējusi saņemt personiskā nodokļa bāzes atskaitījuma palielinājumu par savu apgādājamo bērnu.

2019. gada 17. jūlijā tika izdots lēmums, ar kuru E.P. sūdzība tika noraidīta kā nepamatota. E.P. cēla prasību Administratīvajā tiesā, kura 2020. gada 30. janvārī izdeva nolēmumu, ar kuru prasību noraidīja. Savukārt iesniegtā apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2021. gada 20. janvāra spriedumu.

E.P. iesniedza konstitucionālo sūdzību Horvātijas Republikas Konstitucionālajā tiesā, norādot, ka netiek izpildīts Horvātijas Republikas Konstitūcijā paredzētais pienākums aizsargāt subjektīvās tiesības, kas E.P. izriet no Savienības tiesībām. E.P. ieskatā ir notikusi diskriminācija, pamatojies uz LESD 18. pantu, kā arī pieteicēja ir nostādīta nelabvēlīgākā situācijā, pamatojoties uz LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 21. panta 1. punktu, jo apgādājamais mācību nolūkā ir izmantojis tiesības pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts.

Lietā noskaidrots arī, ka Horvātijas Republikas darbība kļuvusi par iemeslu, kāpēc studenti nevēlas izmantot programmas Erasmus+ iespējas. Horvātijas Republikas ombudes ziņojumos par 2017. gadu ir konstatēts, ka, saskaņā ar Horvātijas universitāšu ziņām, studenti ir atteikušies izmantot programmā Erasmus+ paredzētos pasākumus, attiecīgi ir samazinājies studentu pieteikumu skaits. Studenti savu atteikumu bija izdarījuši pēc tam, kad bija uzzinājuši, ka, balstoties uz Horvātijas Republikas Finanšu ministrijas interpretāciju, programmā Erasmus+ paredzētā mobilitātes atbalsta mācībām saņemšanas sekas ir tādas, ka viņu vecākiem tiek liegtas tiesības uz personiskā nodokļu bāzes atskaitījuma palielinājumu par apgādībā esošiem bērniem.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Horvātijas Republikas Konstitucionālajā tiesa vērsās EST, uzdodot jautājumus par ES tiesību interpretāciju.

Atbildot uz uzdotajiem jautājumiem EST nolēma, ka LESD 20. un 21. pants, lasot tos kopsakarā ar LESD 165. panta 2. punkta otro ievilkumu, jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar ko, lai noteiktu personiskā nodokļu bāzes atskaitījuma apmēru, uz kuru vecākam, kas ir nodokļa maksātājs, ir tiesības par apgādājamo bērnu, ņem vērā tādu mobilitātes atbalstu mācību nolūkos, ko šis bērns ir saņēmis programmā Erasmus+, izraisot to, ka ienākuma nodokļa aprēķinā attiecīgā gadījumā tiek zaudētas tiesības uz šī atskaitījuma palielinājumu.

3 EST 2025. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. C277/23 46. punkts.

EST uzvēra, ka «mobilitātes atbalsta, ko apgādājams bērns ir saņēmis saistībā ar programmu Erasmus+, ņemšana vērā, lai noteiktu nodokļu bāzes atskaitījuma summu, uz kuru vecākam, kas ir nodokļu maksātājs, ir tiesības par šo bērnu, kālab tiek zaudētas tiesības uz šī atskaitījuma palielinājumu, aprēķinot ienākuma nodokli, var būt Savienības pilsoņiem saskaņā ar LESD 21. pantu piemītošo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties ierobežojums.»³

4 Turpat, 49.–50. punkts.

EST tiesa spriedumu argumentēja ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem: «nelabvēlīgas nodokļu sekas vecākam, kas ir nodokļu maksātājs un kā apgādībā ir bērns, kurš ir izmantojis pārvietošanās brīvību, ir pārvietošanās brīvības ierobežojums LESD 21. panta izpratnē, jo šādas sekas izriet no tā, ka šis bērns izmanto šo brīvību. Apstāklim, ka šīs nelabvēlīgās sekas tādējādi ir īstenojušās nevis attiecībā uz bērnu, kurš ir izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, bet gan uz vecāku, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav izmantojis šīs pašas tiesības, tālab nav nozīmes, lai konstatētu, ka pastāv brīvas pārvietošanās ierobežojums saskaņā ar LESD 21. pantu. Šādos apstākļos uz šī ierobežojuma sekām var atsaukties ne tikai Savienības pilsonis, kurš ir izmantojis pārvietošanās brīvību, bet arī Savienības pilsonis kā prasītāja pamatlietā, kura apgādībā ir šis pirmais minētais pilsonis un kuru šī iemesla dēļ šī ierobežojuma nelabvēlīgās sekas skar tieši.»⁴

5 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 12. jūlijs, Schempp, C403/03, EU:C:2005:446, 25. punkts, kā arī 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C165/14, EU:C:2016:675, 42. un 43. punkts.

EST savā judikatūrā ir atzinusi iespēju konkrētos apstākļos atsaukties uz LESD 21. pantu un uz tiesību normām, kas pieņemtas tā piemērošanai attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri paši nav izmantojuši brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts.⁵

6 2025. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. C277/23 62. punkts.

EST norādīja, ka: «programmā Erasmus+ piešķirtajam mobilitātes atbalstam mācību nolūkos piemērojamais nodokļu režīms nav atbilstīgs, lai saskanīgi un sistemātiski ņemtu vērā vecāku, kuri ir ienākuma nodokļa maksātāji un kuru apgādībā ir bērns, kas piedalās šajā programmā, reālo nodokļu maksātspēju. Tā kā šī attieksme šiem vecākiem, kas ir nodokļu maksātāji, var radīt smagāku nodokļu slogu, lai gan viņu rīcībā esošie līdzekļi tā segšanai nav palielinājušies, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums var pat radīt pretējas sekas.»⁶

Jums arī varētu interesēt:

• Vai darbiniekiem var noteikt atšķirīgu dienas naudas apmēru?
• Eiropas Savienības Tiesas atziņas lietās par fiziskās personas datu apstrādi
• Par jurisdikcijas noteikšanu patērētāju tiesību jomā