Kopš 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes beigām varētu rasties iespaids, ka Latvijas ekonomika kopumā diezgan sekmīgi attīstās — straujāk vai lēnāk, tomēr visu laiku pieaugot, un pat Covid–19 pandēmija šo kopumā pozitīvo tendenci spēja satricināt tikai īslaicīgi. Taču, salīdzinot Latvijas ekonomikas izaugsmi ar citām valstīm — Eiropas Savienības (ES), bet, jo īpaši tuvāko kaimiņvalstu kontekstā, — perspektīva vairs neizskatās tik pievilcīga. Tā atklāj ievērojamu mūsu valsts atpalicību ne tikai no Igaunijas, kuras loma Baltijas pirmrindnieces statusā jau bija pierasta, bet arī Lietuvas, ar kuru, šķiet, vēl tikai nesen gājām soli solī. 

Tāpēc nav pārsteiguma, ka pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk izskan viedokļi, tiek rīkotas diskusijas un parādās publikācijas, kas veltītas Latvijas ekonomiskās konkurētspējas analīzei Baltijas valstu kontekstā — kāpēc atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, kā to mainīt? Arī žurnāls Bilance uzsāk pētniecisku publikāciju sēriju, kurā gada garumā analizēsim mūsu ekonomikas atpalicības cēloņus un meklēsim iespējamos risinājumus, katrā žurnāla numurā pievēršoties noteiktam tematam — tautsaimniecībai svarīgam attīstības faktoram. 

Lai saprastu, kur un cik ātri varam nokļūt, vispirms iespējami precīzi un godīgi jāapzinās, kur atrodamies patlaban. Pētījuma ievadraksts veltīts esošās situācijas fiksācijai, aplūkojot svarīgākos makroekonomikas datus un par būtiskākajiem uzskatāmos indikatorus. Ko rāda skaitļi? Cik tieši tālu mēs atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas? Varbūt situācija nemaz tik slikta nav? Vai tieši pretēji — tā ir vēl sliktāka nekā domājam?

Iekšzemes kopprodukts un nacionālais kopprodukts

Tradicionāli par pirmo un galveno ekonomikas vērtības mēru tiek pieņemts iekšzemes kopprodukts (IKP). Virspusēji varētu šķist, ka šis ir vienkāršs un nepārprotams tautsaimniecības apjomus salīdzinošs rādītājs, tomēr IKP iespējams mērīt un aprēķināt vairākos veidos. Plašsaziņas līdzekļos, īpaši ziņu sadaļās, visbiežāk tiek publiskoti dati par iekšzemes kopproduktu faktiskajās cenās. Saskaņā ar šo rādītāju, Latvijas IKP 2022. gada beigās bija 20 710 eiro uz iedzīvotāju, Lietuvā — 23 580 eiro uz iedzīvotāju, Igaunijā — 27 170 eiro uz iedzīvotāju. Igaunija pēc šī rādītāja ieņēma 19. vietu, Lietuva — 21. vietu, bet Latvija — 23. vietu ES. Igaunijas IKP pārspēja Latviju par 31%, bet Lietuvas IKP to pārsniedza par 14%. 

Tomēr IKP faktiskajās cenās nav precīzākais indikators, jo neņem vērā dažādos cenu līmeņus un līdz ar to naudas pirktspējas atšķirības dažādās valstīs. Daudz labāku priekšstatu par situāciju sniedz IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Saskaņā ar šo rādītāju, pēc Eurostat datiem, Latvijas IKP pērn bijis 25 900 statistiskās valūtas vienību jeb «pirktspējas standartu» (fiktīva «valūta», ko Eurostat matemātiski radījis salīdzināmības labad), Lietuvas IKP — 31 500, bet Igaunijas IKP — 30 700 pirktspējas standartu. Šeit parādās interesantas atšķirības. Atklājas, ka pēc pirktspējas paritātes ekonomiski jaudīgākā Baltijas valsts jau patlaban ir ne vairs Igaunija, bet gan Lietuva. Pēc šī kritērija Lietuva ieņem 19. vietu, Igaunija — 20. vietu, bet Latvija — 26. vietu. Latvijas atpalicība procentuālā izteiksmē no Lietuvas ir lielāka (Lietuva mūs apsteidz par 21,6%), bet no Igaunijas — mazāka (18,5%). 

Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes

Lai gan IKP ir nenoliedzams dažādu valstu ekonomiku salīdzināšanas kritēriju «karalis», iespējams, ka šis karaļa tituls tam ticis ne gluži pelnīti, jo tā ēnā stāv kāds cits, varbūt pat vēl precīzāks valsts iekšējo ekonomikas jaudu raksturojošs rādītājs — nacionālais kopprodukts jeb nacionālais kopienākums (NKP). Ar ko NKP atšķiras no IKP? IKP ir ģeogrāfiskas robežas — tas mēra visu valsts teritorijas iekšienē saražoto preču un pakalpojumu kopējo tirgus vērtību, ieskaitot tajā arī nerezidentiem piederošo uzņēmumu aktivitāti. Savukārt NKP ņem vērā tikai pašu valsts iedzīvotāju radīto kopproduktu, neievērojot ģeogrāfiskās robežas. Atšķirībā no IKP, NKP neieskaita ārvalstniekiem piederošo uzņēmumu valsts iekšienē saražoto vērtību, toties ieskaita valsts iedzīvotājiem ārvalstīs piederošo uzņēmumu saražoto vērtību. Īsāk sakot, IKP ņem vērā uzņēmuma atrašanās vietu, kamēr NKP — īpašumtiesības. Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists, žurnālam Bilance norāda: «NKP mēra labklājību precīzāk nekā IKP.» 

Vairumā gadījumu IKP un NKP rādītāji valstīm būtiski neatšķiras, tomēr ir precedenti, kad tie var atšķirties ļoti ievērojami. Piemēram, Īrijai, kur tās liberālās korporatīvo nodokļu politikas dēļ savas ES pārstāvniecības reģistrējuši daudzi no globālajiem informācijas tehnoloģiju (IT), farmācijas un arī citu nozaru gigantiem, un kuras IKP tādējādi ir fiktīvi «uzpūsts» ar šo megakorporāciju pienesumu, IKP pārsniedz NKP pat par 40% (2022. gadā Īrijas IKP bija ap 500 miljardiem eiro, kamēr NKP — ap 360 miljardiem eiro). 

Varbūt arī Baltijas ekonomiku ainavā NKP spēj viest kādas Latvijai pozitīvas izmaiņas? Diemžēl šeit cerības nemeklēt. Eurostat vēl nav apkopojis datus par 2022. gadu, taču 2021. gadā šajā rādītājā gan Lietuva, gan Igaunija mums bija krietni priekšā — Igaunijā (15. vieta ES) nacionālais kopienākums uz iedzīvotāju bija 28 409 pirktspējas standarti, Lietuvā (16. vieta ES) — 27 921 pirktspējas standarti, kamēr Latvijā (23. vieta ES) — tikai 22 934 pirktspējas standarti. Atpalicība no Lietuvas ir gandrīz identiska IKP rādītājam (21,7%), bet atpalicība no Igaunijas — pat krietni lielāka nekā IKP gadījumā (23,8%).

Nacionālais kopienākums uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes

Vēl viens veids kā palūkoties uz iekšzemes kopprodukta rādītājiem, salīdzinot reizē gan Baltijas valstis savstarpēji, gan arī to kopējo atpalicību no ES vidējiem rādītājiem, ir valsts IKP attiecība pret ES vidējo. Nav pārsteidzoši, ka arī šādā griezumā Latvija pozitīvi neizceļas. Mūsu valsts IKP uz iedzīvotāju pagājušajā gadā sasniedzis 74% no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja (24. vieta), kamēr Lietuvas — 89% (16. vieta), bet Igaunijas — 87% (17. vieta). 

Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju, pēc pirktspējas paritātes, procentuāli pret ES vidējo

Lielos, vispārējos ekonomikas indikatorus, tādus kā IKP un NKP, var pētīt detalizētāk gan pašus, gan ņemot talkā citus rādītājus, lai analizētu kopējo valsts tautsaimniecību divos virzienos — ekonomisko jaudu (attīstību) un iedzīvotāju labklājību. Šķiet pašsaprotami, ka galvenajam valsts tautsaimniecības izaugsmes mērķim būtu jābūt nevis ekonomikas attīstībai pašai par sevi (šāds mērķis būtu gluži statistisks, tukšs un pašmērķīgs), bet gan iedzīvotāju labklājībai. Būtībā ekonomikas izaugsme ir tikai instruments, līdzeklis, kamēr mērķis ir labklājība. Turpmāk apskatīsim dažus svarīgākos rādītājus, kas liecina par Latvijas konkurētspēju Baltijas valstu vidū gan līdzekļa (ekonomikas jaudas), gan mērķa (labklājības) kontekstā. 

Produktivitāte

Produktivitāte ir viena no svarīgākajām ekonomiskās efektivitātes mērauklām, kas atspoguļo to, cik izejas resursu (darbinieki, darba stundas, materiāli utt.) nepieciešams, lai saražotu noteiktu skaitu preču/pakalpojumu. ES makroekonomikas rādītājos produktivitāti Eurostat aprēķina, iekšzemes kopproduktu dalot ar nodarbināto personu skaitu (iegūst produktivitāti uz nodarbināto) vai dalot ar nostrādāto stundu skaitu (iegūst produktivitāti uz nostrādāto stundu). Eurostat atzīmē, ka produktivitāte uz nostrādāto stundu ir precīzāks produktivitātes attīstības līmeni raksturojošs rādītājs nekā produktivitāte uz nodarbināto personu, jo tas izlīdzina pilna un nepilna laika strādājošo radītās statistiskās deformācijas (produktivitātē uz personu ieskaitīti gan tie, kas strādā pilnu, gan tie, kas pusslodzes u.c. darba režīmus). Ja produktivitātes uz nodarbināto rādītājā Latvija no Baltijas kaimiņiem atpaliek pat nedaudz mazāk nekā ierastajā amplitūdā (2022. gadā Latvijai — 75,4% no ES vidējā, kamēr Lietuvai — 83,1%, bet Igaunijai — 82,8%), tad tieši ar produktivitāti uz nostrādāto stundu situācija ES kontekstā ir vēl sliktāka (tiesa gan, visām Baltijas valstīm). Šajā rādītājā Latvija sasniedz tikai 64,7% no ES vidējā, turklāt apsteidzot tikai Grieķiju (55,4%) un Bulgāriju (54%). Savukārt Lietuvā vienas nostrādātās stundas produktivitāte ir 72,3% no ES vidējā, bet Igaunijā — 71,3%, un Latvijas kaimiņi apsteidz arī Portugāli, Poliju, Horvātiju, Ungāriju, bet Lietuva — arī Rumāniju. 

Pozitīvi vismaz ir tas, ka Latvijas produktivitāte ir viena no visstraujāk augošajām ES.

Ņemot šo pašu rādītāju — produktivitāte uz katru nostrādāto stundu, Latvijas izaugsme šāgada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar atskaites punktu — 2015. gadu — bijusi ceturtā straujākā ES, audzējot produktivitāti par gandrīz 20%. Šajā ziņā esam pirmie starp Baltijas valstīm, ES mērogā atpaliekot tikai no Īrijas, Rumānijas un Polijas. Lietuvas izaugsmes rādītājs šo gadu laikā bijuši 17%, Igaunijas — 12%. Arī par atskaites punktu izvēloties 2010. gadu, Latvija joprojām ir Baltijas līderis — pēdējo 13 gadu laikā produktivitāte uz nostrādāto stundu pie mums augusi par 37,3%, Lietuvā — par 32,7%, bet Igaunijā — tikai par 17,4% (turklāt interesanti, ka Igaunijai šis kumulatīvais rādītājs vēl 2021. gada beigās bija krietni augstāks — virs 31%; produktivitāte pērn gan kritusi visās Baltijas valstīs, tomēr Latvijā lēnāk nekā Igaunijā un Lietuvā). 

Produktivitāte uz nostrādāto stundu, procentuāli pret ES vidējo

Atklājas, ka, lai gan iepriekš apskatītajos rādītājos (IKP un NKP uz iedzīvotāju) Latvijas atpalicība no Lietuvas/Igaunijas grozījās ap 20% jeb piektdaļu, produktivitātē uz nostrādāto stundu tā ir krietni mazāka — ap 10–11% jeb apmēram desmito daļu. Mīklas atrisinājums slēpjas faktā, ka arī pašu nodarbināto īpatsvars Latvijā ir zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā (bezdarba līmenis Latvijā pērn bijis 6,9%, kamēr Lietuvā — 6%, bet Igaunijā — 5,6%). Žurnālam Bilance skaidrojumu sniedz Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists: «Ienākumu līmenis pēc definīcijas ir produktivitāte (IKP uz nodarbināto) un nodarbināto daļa iedzīvotāju kopskaitā. Latvijas ienākumu atpalicībā no Lietuvas un Igaunijas abas šīs komponentes ir vienlīdz svarīgas. Zemāka nodarbinātība Latvijā atspoguļo augstāku bezdarbu, iedzīvotāju mazāku līdzdalību darba tirgū (līdzdalības līmenis ir ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (t.i., nodarbināto un bezdarbnieku) īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā), kā arī (salīdzinājumā ar Lietuvu) mazāku darbspējas vecuma iedzīvotāju daļu.»

Eksports 

Eksports tradicionāli ekonomikas teorijā uzskatīts par vienu no veselīgas tautsaimniecības svarīgākajiem indikatoriem. Eksports nozīmē valsts spēju nopelnīt starptautiskajā tirgū, pārdodot tajā saražotās preces un pakalpojumus citās valstīs. Kā salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņiem izskatāmies eksporta jomā?

Eurostat dati rāda, ka šajā jomā Latvijas atpalicība no Baltijas kaimiņiem ir vēl lielāka nekā citos apskatītajos makroekonomikas indikatoros. Pagājušajā gadā Latvijas preču un pakalpojumu kopējais eksports sasniedza rekordvērtību — gandrīz 27,5 miljardus eiro (faktiskajās cenās). Tomēr iedzīvotāju skaita ziņā mazākajai Igaunijai tas bija vēl lielāks — gandrīz 31 miljards eiro, savukārt Lietuvai — vairāk nekā divreiz lielāks jeb teju 58,5 miljardi eiro. Aprēķinot eksporta apjomu uz vienu iedzīvotāju, dati ir nepielūdzami. Baltijas līderis šajā rādītājā ir Igaunija ar 23 228 eksportētiem eiro uz katru iedzīvotāju, otro vietu ieņem Lietuva, kur pagājušajā gadā katrs iedzīvotājs vidēji eksportējis preces un pakalpojumus 20 842 eiro vērtībā, kamēr trešajā vietā esošajai Latvijai šis rādītājs ir tikai 14 654 eiro. Atpalicība no kaimiņiem šajā jomā sasniedz jau dramatiskus mērogus — no Lietuvas atpaliekam par 42%, bet no Igaunijas — par 58%.

Preču un pakalpojumu eksports uz iedzīvotāju (2022)

Iedzīvotāju ienākumi

Viens no tiešākajiem valsts labklājību raksturojošiem lielumiem ir iedzīvotāju ienākumu rādītāji. Kā populārākais plašsaziņas līdzekļos parasti tiek analizēts vidējās algas lielums. Atšķirībā no standarta vidējās algas rādītāja bruto, kas neko daudz neizsaka par algas saņēmēja labklājību, jo nav zināms, cik katrā gadījumā tiek nomaksāts nodokļos, Eurostat apkopo arī vairākus specifiskākus un precīzākus vidējo ienākumu neto rādītājus. Viens no tiem — ikgadējie neto ienākumi pilna laika nodarbinātam vidējās algas saņēmējam, ja tam nav bērnu. Šajā rādītājā Latvija ar 13 985 eiro lieliem gada ienākumiem ES ieņem trešo vietu no beigām jeb 25. vietu (vēl mazāki ienākumi šādiem darbiniekiem ir tikai Bulgārijā un Slovākijā). Savukārt Lietuva ar 16 655 eiro gadā ir par piecām vietām augstāk (20. vieta ES), apsteidzot Horvātiju, Rumāniju, Ungāriju un Portugāli. Igaunija apsteidz vēl trīs ES valstis (Slovēniju, Grieķiju, Čehiju) un ar 17 825 eiro ieņem 16. vietu, atrodoties jau gandrīz ES viducī. Latvijas atpalicība no Lietuvas šeit ir ierastajā (tuvu 20%) līmenī, bet no Igaunijas vēl skarbāka — 27,4% (tiesa, šie dati neierēķina pirktspējas paritāti). 

Gada neto ienākumi vidējās algas saņēmējam bez bērniem (2022)

Savukārt ģimenei ar diviem bērniem, kurā abi vecāki pelna vidējo algu, aina izskatās jau būtiski citādi. Pēc Eurostat datiem, šādā Latvijas ģimenē kopējie neto gada ienākumi pērn bija 27 030 eiro, un Latvija no ES beigu gala izrāvusies būtiski augstāk — uz 21. vietu, apsteidzot Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Horvātiju, Rumāniju un Bulgāriju. Lietuva ir tikai vienu vietu virs mums ar ļoti līdzīgu rādītāju — 27 838 eiro. Igaunija gan atkal demonstrē «klasi», atrodoties priekšā vēl 4 valstīm, un tur šāda «dubultas vidējās algas» divu bērnu ģimene uz rokas pērn saņēmusi 34 448 eiro. Latvijas atpalicība no Lietuvas šajā gadījumā ir minimāla — tikai 3%.

Atliek secināt, ka, vismaz attiecībā pret Lietuvu, Latvijā visai efektīvi darbojas atvieglojumi par apgādājamiem (Lietuvā tādu vispār nav).

Interesanti, ka atpalicība no Igaunijas šajā gadījumā gan saglabājas absolūti identiska iepriekšējai situācijai (vidējās algas saņēmējam bez bērniem) — 27,4%. 

Gada neto ienākumi ģimenei ar 2 bērniem, kur abi vecāki ir vidējās algas saņēmēji (2022)

Tomēr ir vēl kāds ienākumu rādītājs, kas tiek uzskatīts par vēl precīzāku labklājības raksturlielumu nekā augšminētie ienākumi no algota darba. Un tieši šajā ienākumu indikatorā Baltijas salīdzinājumā rodami vislielākie pārsteigumi. Tie ir mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli pēc pirktspējas paritātes. Šis indikators ņem vērā ne tikai darba algas, bet arī visus pārējos ienākumus — no pasīvajiem ienākumiem kā peļņa no nekustamā īpašuma izīrēšanas vai dividendēm, līdz sociālajiem pabalstiem. Šis rādītājs atklāj gluži neierastu ainu. Pēdējā no Baltijas valstīm šajā aspektā ir tieši ierastā līdere Igaunija, kur minētie ienākumi 2021. gadā bijuši ekvivalenti 17 576 pirktspējas standartiem. Tieši virs Igaunijas atrodas Latvija, kur šis rādītājs bijis mazliet augstāks — 17 880 pirktspējas standarti, bet krietni atrāvusies no abām pārējām Baltijas kaimiņienēm šajā ziņā ir Lietuva ar 20 999 pirktspējas standartiem. Pirmo reizi Latvija kādu no kaimiņvalstīm apsteidz. Šis rādītājs ir tik interesants, ka prasītu papildu pētniecību un ekspertu skaidrojumus. Redzamākais secinājums šķiet tāds, ka Igaunijā iedzīvotāju ienākumos daudz lielāks ir darba ienākumu īpatsvars, kamēr Latvijā un Lietuvā salīdzinoši lielāku lomu spēlē dažādi cita veida ienākumi. Varbūt tās ir, piemēram, uzņēmumu īpašnieku dividendes, mazturīgo pabalsti vai vēl kas pavisam cits (varbūt šajā rādītājā tiek iekļauti emigrantu pārskaitījumi?).

Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli pēc pirktspējas paritātes (2022)

Nabadzība un nevienlīdzība

Viens no būtiskākajiem labklājīgas valsts rādītājiem ir tas, cik mazas vai daudzskaitlīgas tajā ir ekonomiski/sociāli vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupas. Primārā metode šī rādītāja mērīšanai ir to iedzīvotāju īpatsvara noteikšana, kuri atrodas zem nabadzības riska robežas. Jāpiebilst, ka šī nabadzības riska robeža nav kāds visām ES valstīm universāls ienākumu līmenis, bet gan tiek noteikta pret katras pašas valsts iedzīvotāju ienākumu mediānu (60% apmērā no šīs mediānas). Pretējā gadījumā Latvijas un vēl dažu ES valstu rādītāji noteikti izskatītos pavisam dramatiski — pie mums zem nabadzības riska robežas, ja par atskaites punktu ņemtu, piemēram, Luksemburgas iedzīvotāju ienākumus, droši vien atrastos absolūtais vairums iedzīvotāju. Taču arī ar relatīvo indikatoru izskatāmies pietiekami skumji. Latvijā ir trešais augstākais zem nabadzības riska robežas dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvars ES — 22,5% (2022. gada dati). Mierināt sevi varam vien ar to, ka Igaunijai šajā ziņā klājas vēl mazliet sliktāk — tur šādu cilvēku ir 22,8% (vissliktākais rādītājs ES ir Bulgārijai — 22,9%). Arī Lietuva ir turpat netālu, piektajā vietā no beigām (pa vidu šajā kompānijā iespraukusies vēl Rumānija) — ar 20,9%. Tad seko Spānija, Itālija un citas valstis. Interesanti, ka nebūt ne visas bijušās padomju ietekmes zonas valstis ir ar sliktākajiem rādītājiem. Absolūtā čempione pozitīvā ziņā ES mērogā ir Čehija, kur zem nabadzības riska robežas dzīvo tikai 10,2% cilvēku, tai seko vēl divas ex–Varšavas bloka dalībnieces Slovēnija un Ungārija (abām 12,1%) un tikai tad ierindojas izslavēti labklājīgās un egalitārās Dānija un Somija (12,4% un 12,7%). 

Iedzīvotāji zem nabadzības riska robežas (2022)

Līdzās nabadzībai par ļoti būtisku labklājības indikatoru tiek uzskatīta arī ienākumu nevienlīdzība. Nebūtu jāiedomājas, ka nevienlīdzība ir kaitīga tikai tāpēc, ka sabiedrībā rezultējas savstarpējā skaudībā un nenovīdībā — pētījumi liecina par ļoti daudzām būtiskām negatīvām blaknēm, ko izraisa ienākumu nevienlīdzība, un kas faktiski uztur arī nabadzības apburto loku — sākot no sociālās sadarbības un uzticības trūkuma, izglītības un veselības stāvokļa, politiskās polarizācijas, noziedzības pieauguma un beidzot ar pašas ekonomikas nestabilitāti. Ienākumu nevienlīdzību mēra ļoti daudzos un dažādos veidos, bet viens no populārākajiem indikatoriem ir Džini koeficients (skala no 0 līdz 100 — jo zemāks rādītājs, jo zemāka nevienlīdzība). Šajā rādītājā Latvija atkal ieņem trešo vietu uz ES «kauna pjedestāla» — ar koeficientu 34,3. Šoreiz no Baltijas kaimiņiem atpaliek Lietuva (36,2). ES pēdējā vietā atkal ir Bulgārija, kur Džini koeficients sasniedz 38,4. Igaunijai ar ienākumu līdzsvarošanu veicas nedaudz labāk — tur koeficients ir 31,9, un apsteigtas vēl arī Itālija, Spānija, Portugāle un Rumānija. 

Ienākumu nevienlīdzība (2022)

Kopvērtējums

Protams, šajā rakstā apskatītie rādītāji ne tuvu nav visi, kurus varētu analizēt, tomēr tā ir daļa no galvenajiem, kas raksturo gan valsts pašreizējo ekonomikas attīstības stāvokli, gan labklājību. Rakstu sērijas turpinājumā nākamajos mēnešos iedziļināsimies jau konkrētos tematos un turpināsim detalizētāk pētīt dažādus specifiskākus, pakārtotus indikatorus. Šoreiz noslēgumā vērts palūkoties uz vēl vienu prestižu rādītāju, kas pretendē uz «lielās bildes» statusu — šajā gadījumā kompozītindikatoru, kura tapšanā pētnieki ņem vērā un analizē dažādus statistikas datus. Tas ir tautas attīstības indekss (Human Development Index), kuru kopš 1990. gada publicē ANO, un kas izvērtē valstu attīstību trīs pamatdimensijās: ienākumi (pamatā — NKP), veselība (mūža ilgums) un izglītība (zināšanas). Jaunākajā reitingā Latvija ieņem 39. vietu pasaulē, Lietuva — 35. vietu, bet Igaunija — 31. vietu. 

Baltijas valstu salīdzinājuma kontekstā piedāvājam arī improvizētu kopvērtējumu no šajā rakstā apskatītajiem rādītājiem. Šajā tabulā apkopota vidējā Latvijas atpalicība no Lietuvas un Igaunijas, saskaitot kopā visus iepriekšējos rādītājus un izdalot ar to skaitu.

Latvijas vidējā atpalicība Baltijā

Cik tālu atpaliekam laika izteiksmē?

Šā raksta tapšanas laikā vairākiem ekonomistiem uzdeva jautājumu — cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai pie reāli pozitīvākā iespējamā scenārija (ja Latvija attīstītos maksimāli ātrāk par kaimiņiem) mēs varētu sasniegt un sākt apsteigt Lietuvas un Igaunijas ekonomikas apjoma un labklājības līmeņus?

«Latvijas vidējais ienākumu līmenis ir par ceturtdaļu zemāks nekā ES vidēji. Laika izteiksmē tie ir aptuveni 15 gadi — šobrīd esam tikpat pārtikuši kā ES—27 valstis ap 2008. gadu. Igaunijas un Lietuvas atpalicība no ES–27 vidējā ienākuma līmeņa ir divreiz mazāka nekā mums. Latvijas atpalicībai no Igaunijas ienākumu ziņā ir gara vēsture. Savukārt Lietuvas ekonomikas izrāviens ir tieši pēdējo 10–15 gadu fenomens,» norāda Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists. Viņš uzskata, ka pie nosacījuma, ja Latvija uzsāk strukturāli reformēt ekonomiku produktivitātes veicināšanai, tad Lietuvu un Igauniju ir iespējams noķert un apsteigt «vienas paaudzes» laikā (tātad, apmēram 20–30 gados). «Strukturālo reformu īstenošana, mazinot birokrātiskos ierobežojumus, stiprinot investoru aizsardzību, kā arī ceļot izglītības un veselības aprūpes kvalitāti, ļautu Latvijai vienas paaudzes laikā no trešās vietas labklājības ziņā pakāpties uz pirmo Baltijas valstu vidū. Kā redzam, nepastāv tāda brīnumnūjiņa, kas ļautu Latvijai panākt Lietuvu un Igauniju līdz rītvakaram, gada laikā vai pat līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Strukturālās reformas ir kā koks, kuru vajadzēja iestādīt vēl pirms 20 gadiem. Jā, tas nav paveikts, taču tā vietā, lai bērtu pelnus uz galvas, ir jāatceras, ka nākamais labākais stādīšanas laiks ir šodien (vienlaikus apzinoties, ka augļi būs tikai pēc kāda laika),» skaidro O. Krasnopjorovs. 

Līva Zorgenfreija, Swedbank Latvia galvenā ekonomiste, sniedz izvērstu datu analīzi, kas liecina — lai gan, virspusēji raugoties, Latvijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes faktiski atpaliek tikai par dažiem gadiem, realitātē šo «dažu gadu» atpalicības dzēšanai būs nepieciešams krietni ilgāks laiks, jo ierēķināms inflācijas faktors, un arī kaimiņvalstis turpinās attīstīties.

«Latvijas ekonomikas attīstība iepaliek attiecībā pret Baltijas kaimiņiem. Plaisa sāka iezīmēties atkopšanās posmā pēc finanšu krīzes. Latvijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 2022. gadā bija aptuveni tādā līmenī, kādā Igaunijā šis rādītājs bija 2020. gadā, bet Lietuvā — 2019. gadā. Tātad par 2–3 gadiem atpaliekam no kaimiņiem, kas nav laba ziņa, bet neizklausās arī bezcerīgi. Tomēr, lai noķertu pārējās Baltijas valstis, nepieciešams augt straujāk nekā tām būtiski ilgāk nekā pāris gadus, jo arī kaimiņi savā attīstībā uz vietas nestāvēs. 

Pieņemam, ka kaimiņos ekonomikā saražotais apjoms vidējā termiņā augs par aptuveni 2,5–3%, kā šobrīd prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, bet cenu līmenis ekonomikā ik gadu palielināsies par 3% (līdzīgi kā starpkrīžu periodā 2011–2019). «Noķert» kaimiņus līdz 2030. gadam Latvija var, audzējot ekonomikas apjomu par 6% gadā, un redzot ikgadēju cenu līmeņa kāpumu par 4%. Tātad mums jāspēj panākt izaugsme tuvu 10% nominālā izteiksmē gadā, kas nav maz. 

Pirms Covid–19 pandēmijas un pēc finanšu krīzes tik straujš pieaugums (virs 10%) manīts vien 2012. gadā, bet vidēji ekonomika augusi ar ātrumu aptuveni 6% gadā,» skaidro L. Zorgenfreija. 

Līdzīgus apsvērumus ekonomiste izsaka attiecībā uz vidējās algas līmeņu izlīdzināšanos: «Vidējā neto alga Latvijā pērn bija 1006 eiro, kamēr Lietuvā 1000 eiro slieksnis tika pārsniegts 2021. gadā, bet Igaunijā — jau 2018. gadā. Ja skatāmies uz neto algas pirktspēju, tad no Lietuvas un Igaunijas atpaliekam par attiecīgi trīs un pieciem gadiem. Lai «noķertu» kaimiņus līdz 2030. gadam, pieņemot, ka pārējā Baltijā algas vidējā termiņā augs par 5–6% (Swedbank prognoze), neto algai Latvijā jāaug par vidēji 10% gadā. Algu izaugsmei, protams, jāiet kopā ar produktivitātes pieaugumu, lai mūsu uzņēmumi nezaudētu konkurētspēju. Ja tiek mazināts darbaspēka nodokļu slogs, neto alga var augt strauji, tieši neapdraudot konkurētspēju.» 

Savukārt Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists, piedāvā atšķirīgu redzējumu uz Baltijas valstu iekšējo konkurenci. Viņš neliek tik būtisku uzsvaru uz kaimiņu panākšanu — galvenais, lai vispār notiktu attīstība un labklājības pieaugums. «Es domāju, ka Latvijai ir jāfokusējas uz savu ekonomisko sniegumu, jāmeklē iespējas to uzlabot un nevajag noteikt par mērķi panākt noteiktu līmeni galvenajiem makro rādītājiem (IKP uz iedzīvotāju utt.) salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Ja mēs izvirzām mērķi, ka ir jāpanāk Lietuvas IKP uz iedzīvotāju, teiksim, 10 gadu laikā, tad ar to arī pieņemam — jo lēnāk Lietuva attīstīsies, jo labāk. Taču tas ir absurdi. Mūsu interesēs ir, lai kaimiņvalstis attīstītos pēc iespējas straujāk. Abas kaimiņvalstis ir mūsu lielākie preču eksporta tirgi. Augstāka labklājība Baltijā kopumā arī veicina pakalpojumu eksportu uz šīm valstīm, vairo drošību Baltijā kopumā utt. Manis pēc Latvija var Lietuvu nepanākt nekad, ja vien abas valstis strauji attīstās,» uzskata P. Strautiņš.

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai kaimiņu muguras vēl redzam?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada jūlija (499.) numurā.

Lasiet arī: Latvijā darbaspēka nodokļu slogs — lielākais Baltijā