Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 30. jūnija spriedumā (lietā Nr. A420257517, SKA-300/2020) izteikta tēze, ka likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm”  izpratnē ar jēdzienu „citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātais laiks” saprotams arī tas laiks, kurā persona bijusi nodarbināta kā pašnodarbinātais un pati veikusi par sevi sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Minētajā lietā kasācijas sūdzībā norādīts, ka prasības pieteicējs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir nodienējis 10 gadus un 27 dienas un uzskata, ka izdienas stāžā būtu jāieskaita arī laiks, kad pieteicējs kā pašnodarbinātais veicis saimniecisko darbību savā zemnieku saimniecībā.

Likumdevējs Izdienas pensiju likuma 2. panta pirmās daļas 1. punktā paredzējis, ka tiesības uz izdienas pensiju ir darbiniekiem, kuru izdienas stāžs saskaņā ar šā likuma 3. pantu ir ne mazāks par 20 gadiem un kuri sasnieguši 50 gadu vecumu.

Atbilstoši minētā likuma 3.pantam iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, pirmkārt, ieskaita laiku, ko darbinieks nodienējis Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs (panta pirmās daļas 1.punkts). Vienlaikus saskaņā ar šā panta pirmās daļas 10. punktu tiem darbiniekiem, kuri dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs uzsākuši pēc 1990.gada 4.maija un nodienējuši vismaz 10 gadus, izdienas stāžā ieskaita arī 80 procentus no citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātā laika. Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai atbilstoši minētajai normai personas, kura Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs pēc 1990. gada 4. maija nodienējusi vismaz 10 gadus, izdienas stāžā ieskaitāmi arī 80% no tā laika, ko persona nostrādājusi (un attiecīgi veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas) kā pašnodarbināta persona.

Apgabaltiesa atzinusi, ka laiks, kurā persona maksājusi sociālās apdrošināšanas iemaksas kā pašnodarbināta persona, nav ieskaitāms izdienas stāžā. Savukārt Senāts atzīst, ka apgabaltiesa strīdus normu (Izdienas pensiju likuma 3. panta pirmās daļas 10. punktu) interpretējusi nepareizi.

Senāts norāda, ka no Izdienas pensiju likuma 2. panta pirmās daļas 1. punkta izriet, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iekšlietu sistēmas iestādēs nodienēti vismaz 10 gadi ir laiks, kuru likumdevējs atzinis par pietiekami nozīmīgu ieguldījumu attiecīgo specifisko valsts funkciju pildīšanā, un tāpēc ir paredzējis, ka šādām personām ir piešķiramas tiesības uz izdienas pensiju, ja vien kopējais izdienas stāžs ir ne mazāks par 20 gadiem un persona ir sasniegusi vismaz 50 gadu vecumu.

Savukārt tas, ka likumdevējs strīdus normā ir paredzējis, ka šādā gadījumā izdienas stāžā ir ieskaitāms arī laiks, kas nostrādāts kaut kur citur, nevis pildot pienākumus iekšlietu sistēmai uzticēto publisku funkciju nodrošināšanas ietvaros, liecina, ka likumdevējs vēlējies pēc iespējas veicināt bijušo iekšlietu sistēmas darbinieku iespējas saņemt izdienas pensijas. Par to liecina arī tas, ka strīdus normā kā izdienas stāžā ieskaitāma atzīta nodarbinātība jebkurā iestādē, jebkurā organizācijā vai pie jebkura komersanta, proti, likumdevējs izvēlējies tādu nodarbinātības veidu uzskaitījumu, kas ir ļoti plašs.

Līdz ar to, ņemot vērā Izdienas pensiju likuma mērķi un izdienas pensijas piešķiršanas jēgu, Senāts uzskata, ka likumdevējs strīdus normā acīmredzami ir centies aptvert pēc iespējas plašāku personas nodarbinātību, būtībā cenšoties nosegt gan nodarbinātību publiskajā sektorā, gan nodarbinātību privātajā sektorā.

Šajā kontekstā Senāts nesaskata nevienu racionālu apsvērumu, kāpēc atbilstoši strīdus normas jēgai izdienas stāžā būtu ieskaitāms tikai tas laiks, kas nostrādāts pie darba devēja, izslēdzot laiku, kurā personas bijušas nodarbinātas un sociālās apdrošināšanas iemaksas maksājušas kā pašnodarbinātie, un kāpēc pašnodarbināto statusā nostrādātā laika iekļaušana izdienas stāžā nebūtu saskanīga ar strīdus normas mērķi un jēgu.

Ņemot vērā sociālās apdrošināšanas sistēmas jēgu (sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana kā pamats sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanai), primāri pret personām, par kurām ir samaksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, būtu jābūt vienlīdzīgai attieksmei neatkarīgi no tā, vai iemaksas veiktas ar darba devēja starpniecību vai maksājot pašam kā pašnodarbinātai personai.

Tas, ka formulējumā „citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās nostrādātais laiks” nav tiešā tekstā ietverta norāde uz pašnodarbinātā statusā nostrādāto laiku, pats par sevi nenozīmē, ka tātad šāds laiks neiekļaujas strīdus normas tvērumā.

Ar Izdienas pensiju likuma 3. panta pirmās daļas 10. punktā minēto citās iestādēs un organizācijās nostrādāto laiku pamatā jāsaprot nodarbinātības laiks, kurā konkrētā persona bijusi sociāli apdrošināta un par to veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Savukārt sociāli apdrošināta persona, par kuru tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir arī zemnieku saimniecības īpašnieks, kurš pilda šīs saimniecības vadības funkciju un pats par sevi veic sociālās apdrošināšanas iemaksas (likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5. panta pirmā daļa, 1. panta 3. punkta „i” apakšpunkts un 14. panta otrā daļa).

Senāts secina, ka apgabaltiesa, interpretējot strīdus normu, nav ņēmusi vērā Izdienas pensiju likuma mērķi, nav noskaidrojusi strīdus normas mērķi un jēgu, ir kļūdījusies tiesību normas sistēmiskā interpretēšanā un būtībā normu aplūkojusi tikai gramatiski, turklāt izrauti no konteksta pievēršot uzmanību tikai atsevišķiem strīdus normā lietotiem jēdzieniem.

Tas novedis pie normas nepareizas piemērošanas, kas savukārt novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Līdz ar to apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.