Mūsdienu digitālajā laikmetā veikt darījumus — pirkt un pārdot preces un pakalpojumus — ir iespējams pat ar Pita salā (tālākā vieta uz zemeslodes no Latvijas) esošām personām. Saprotams, ka šādos darījumos visbiežāk darījuma partneris nekad fiziski pat netiek sastapts, bet līgumi tiek slēgti un saziņa notiek elektroniski. Tas ir ērti, tomēr Latvijā diemžēl joprojām ir sastopama vieglprātīga attieksme pret darījumu partneru identificēšanu un informācijas par tiem saglabāšanu. Visbiežāk ar šo grēko personas, kas tikko ir uzsākušas saimniecisko darbību, tomēr autoram nereti praksē ir nācies saskarties ar izpratnes trūkumu par darījuma partneru identificēšanas nepieciešamību arī no ilglaicīgi darbojošiem komersantiem.

Kā tad īsti ir — vai tiešām bez nekādiem riskiem var tiesiski nezināt savu darījuma partneri? Raksts ir veltīts šī jautājuma detalizētai analīzei no dažādu normatīvo aktu tvēruma.

Situācijas, tirgojot preces un pakalpojumus internetā, var būt dažādas. Saimnieciskās darbības veicējs (pašnodarbinātais, SIA u.c.) to var veikt, neizmantojot citām personām piederošās platformas (tīmekļvietnes, mobilās lietotnes), t.i., izvietojot informāciju par precēm un pakalpojumiem savā tīmekļvietnē vai pasūtījumus no potenciālajiem klientiem vienkārši saņemot elektroniskās sarakstes veidā. Taču tikpat labi saimnieciskās darbības veicējs savu darbību var veikt caur citām personām piederošām platformām, kur tirgojamās preces un pakalpojumus automātiski iespējams saņemt vai lejupielādēt pēc samaksas veikšanas. Gala pircēji, pasūtot pirkumu, apmaksu veic caur šo platformu. Platforma ietur komisijas maksu un izmaksā ienākumu no šī pirkuma. Īpašumtiesības uz precēm nepāriet platformai, tā darbojas kā starpnieks. Gala pircēju, kam pāriet īpašumtiesības, pārdevējs nevar identificēt, jo pircējam nav jānorāda savi personas dati platformā, veicot pirkumu. Tāpēc pircējs var būt fiziska vai juridiska persona no jebkuras valsts.

Vai abās šajās situācijās ir kādi riski dēļ nezināšanas par to, kas ir pircējs? Atbilde — riski noteikti ir, turklāt ne viens vien. Tālāk detalizēti aplūkosim tos.

Grāmatvedības kārtošana

Grāmatvedības likuma 11. panta pirmā daļa nosaka pienākumu par darījumu noformēt grāmatvedības attaisnojuma dokumentu. Attaisnojuma dokuments ir dokuments, kurš apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esību un kurā ietverti vismaz Grāmatvedības likuma 11. panta piektajā daļā minētie rekvizīti un informācija par saimniecisko darījumu. Atbilstoši minētā panta piektās daļas 5. punktam attaisnojuma dokumentā ietverami vismaz šādi rekvizīti un informācija par saimniecisko darījumu: ziņas, kas ļauj nepārprotami identificēt citus saimnieciskā darījuma dalībniekus, ja tādi ir (norāda tādas pašas ziņas, kādas šīs daļas 4. punktā noteiktas attiecībā uz dokumenta autoru). Paejot atpakaļ uz Grāmatvedības likuma 11. panta piektās daļas 4. punktu, redzam tur prasību grāmatvedības attaisnojuma dokumentā norādīt šādas ziņas:

1. komercsabiedrībai, individuālajam komersantam — firma, reģistrācijas numurs vai nodokļu maksātāja reģistrācijas kods,
2. fiziskai personai, kas veic saimniecisko darbību, bet nav individuālais komersants — vārds un uzvārds, nodokļu maksātāja reģistrācijas kods.

Situācijā, ja internetā tiktu tirgotas nevis programmas, attēli, audio–video faili un tamlīdzīgas e–lietas, bet gan preces, būtu jāņem vērā arī Grāmatvedības likuma 12. pantā un Ministru kabineta 2021. gada 21. decembra noteikumu Nr. 877 «Grāmatvedības kārtošanas noteikumi» 33. punkta un 40.6. apakšpunkta nosacījumi attiecībā uz preču piegādes dokumentu, kur jau atkal atgrieztos pie Grāmatvedības likuma 11. panta piektajā daļā noteiktām prasībām par darījuma partneri.

Tātad, nezinot pircēju, netiek ievērots Grāmatvedības likuma 11. un 12. pantā noteiktais par grāmatvedības attaisnojuma dokumenta noformēšanu, respektīvi, nav iespējams sagatavot derīgu grāmatvedības attaisnojuma dokumentu.

Pievienotās vērtības nodoklis (PVN)

PVN likuma 140.³ pantā ir noteikts īpašais PVN piemērošanas režīms jeb tā saucamais OSS Savienības režīms, kas piemērojams preču tālpārdošanai uz citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, ja pircējs ir nereģistrēts PVN maksātājs, citas dalībvalsts nereģistrēts PVN maksātājs vai persona, kura nav PVN maksātājs, kā arī pakalpojumiem, kuru sniegšanas vietu nosaka pēc PVN likuma 20.–30. panta citas dalībvalsts personai, kura nav PVN maksātājs, taču ne nereģistrētam PVN maksātājam. Tirgojot e–lietas, darījums tiek klasificēts kā elektroniski sniegts pakalpojums. Šādam pakalpojumam, ja tā saņēmējs ir citas ES dalībvalsts persona, kura nav PVN maksātājs, kā arī tālpārdošanas darījumiem, pēc 10 000 eiro sliekšņa visās ES dalībvalstīs kopā iepriekšējā vai kārtējā kalendāra gadā pārsniegšanas jāpiemēro pakalpojuma saņēmēja vai tālpārdošanas darījuma pircēja ES dalībvalsts PVN likme, reģistrējoties tā dalībvalstī PVN nolūkiem vai arī jebkurā ES dalībvalstī OSS Savienības režīma izmantošanai.

Iepriekš minētā dēļ, nezinot e–lietu pakalpojumu pircēju vai tālpārdošanas darījuma pircēja, pastāv risks nepareizi piemērot PVN, kas var būt piekritīgs gan Latvijai, gan citai ES dalībvalstij.

Lai būtu vēl nopietnāk, jāatgādina, ka PVN likuma 30. panta otrā daļa satur prasību zināt ne tikai e–lietu pakalpojumu pircēju statusu, bet arī to, kur tie šos pakalpojumus izmantos (Latvijā vai ārpus ES). Tātad arī pēc šī panta var rasties PVN nenomaksas risks, ja netiek noskaidrots darījuma partneris (kā arī papildu tas, kur sniegtais pakalpojums tiks izmantots).

Visbeidzot, ja par darījumu netiek noformēts viens attaisnojuma dokuments, kas satur gan grāmatvedības attaisnojuma dokumenta, gan PVN rēķina rekvizītus, tad, noformējot atsevišķi PVN rēķinu, PVN likuma 125. panta pirmās daļas 5. un 6. punkts un 126. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka pienākumu PVN rēķinā norādīt preču vai pakalpojumu saņēmēja juridiskās personas nosaukumu (fiziskajai personai — vārds, uzvārds), juridisko adresi (fiziskajai personai — deklarētā dzīvesvieta), preču vai pakalpojumu saņēmēja reģistrācijas numuru Valsts ieņēmumu dienesta (VID) PVN maksātāju reģistrā vai citas ES dalībvalsts PVN maksātāju reģistrā, ja nodokļu maksātājam ir piešķirts kāds no šiem numuriem, ja PVN rēķins ir izsniegts par darījumu, kura vērtība bez PVN nav mazāka par 30 eiro.

Tātad nezinot pakalpojumu saņēmēju, nav iespējams sagatavot derīgu PVN rēķinu, kas savukārt tālāk var radīt problēmas ar PVN deklarācijas aizpildīšanu, kā arī ar priekšnodokļa atskaitīšanu par iegādātajām precēm un pakalpojumiem e–lietas pārdošanas nodrošināšanai PVN rēķina neesamības dēļ.

Tāpat jau drīzā nākotnē darījuma partnera noteikšana būs svarīga arī saistībā ar Padomes 2020. gada 18. februāra Direktīvu 2020/285, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem un Regulu (ES) Nr. 904/2010 groza attiecībā uz administratīvu sadarbību un informācijas apmaiņu nolūkā uzraudzīt mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pareizu piemērošanu, kurā minētais būs jātransponē Latvijas PVN regulējošajos normatīvajos aktos un jāsāk piemērot ar 2025. gada 1. janvāri. Minētajā Direktīvā ir noteikts, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējs vēlēsies piemērot jauno īpašo režīmu mazajiem uzņēmējiem, tam būs jānorāda un regulāri jāsniedz informācija par savu veikto preču piegāžu un sniegto pakalpojumu apjomu visās citās ES dalībvalstīs. Tā kā šis apjoms būs jānorāda atsevišķi par katru ES dalībvalsti, būs ļoti svarīga pircēja identificēšana tieši klienta dalībvalstī, lai, nepareizi nosakot piegādāto preču un pakalpojumu iegādes dalībvalsti, nejauši netiktu pārkāpti īpašā režīma izmantošanas nosacījumi konkrētajā ES dalībvalstī, jo šie nosacījumi katrā dalībvalstī var būt (un noteikti arī būs) atšķirīgi.

Patērētāju tiesības

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10. un 12. pants, kā arī Ministru kabineta 2014. gada 20. maija noteikumi Nr. 255 «Noteikumi par distances līgumu» nosaka tiesības patērētājam, respektīvi, pircējam, izmantot atteikuma tiesības un vienpusēji atkāpties no pirkuma līguma 14 dienu laikā (attiecībā uz e–lietām gan jāņem vērā, ka tās ir jāpiegādā pastāvīgā datu nesējā).

Ja pircējs nav zināms, tad ir ļoti apgrūtinoši, ja ne neiespējami, ievērot distances līguma nosacījumus. Patiešām, kā var būt drošs, vai pircējs pamatoti prasa atpakaļ naudu vai atgriež iegādāto neatbilstošas kvalitātes preci vai pakalpojumu, ja pircēju nav iespējams identificēt? Tādējādi pārdevējam tas var draudēt vai nu ar nepamatotiem finansiāliem izdevumiem, vai arī ar administratīvo sodu un biznesa reputācijas zaudēšanu.

Informācija par pasūtījuma saņemšanu

Atbilstoši likuma «Par nodokļiem un nodevām» 1. panta 11. punktam un 15. panta pirmās daļas 4. punktam, saņemot pasūtījumu, neatkarīgi no darījuma gala rezultāta, ir jāuzglabā finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus attaisnojuma dokumentus un citus darbību apliecinošus dokumentus (tajā skaitā jebkādu elektronisku vai papīra dokumentu formā esošu informāciju, kas ietekmē nodokļu aprēķinu un nomaksu) līdz dienai, kad tie nepieciešami, lai izpildītu prasības par saimnieciskās un finansiālās darbības norises izsekojamību, bet ne mazāk kā 5 gadus, ievērojot fizisko personu datu aizsardzību.

Ko nozīmē iepriekš izceltie vārdi «neatkarīgi no darījuma gala rezultāta»? Acīgs lasītājs noteikti zinās, ka likuma «Par nodokļiem un nodevām» 15. panta pirmās daļas 4. punktā šādu vārdu nav. Taču šeit ir jāņem vērā likuma «Par nodokļiem un nodevām» 1. panta 11. punktā iekļauto darījuma definīciju, proti, darījums ir darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, grozīšanai, turpināšanai vai izbeigšanai. Tādējādi ir jāsaglabā informācija ne tikai par izpildītajiem pasūtījumiem, bet arī par neizpildītajiem vai atceltajiem pasūtījumiem, jo arī nenotikuši darījumi ir darījumi iepriekš minētā likuma izpratnē.

Līdz ar to arī situācijās, kad saimnieciskās darbības veicējs centās nodibināt biznesa attiecības, veica saraksti, lai vienotos par pasūtījumu utt., bet beigu beigās darījums izjuka un nenotika, par to ir saglabājama visa informācija. Turklāt šī informācija var būt jebkādā elektroniskā veidā, piemēram, elektroniskā sarakste e–pastā vai kādā no tiešsaistes lietojumprogrammām (MS Teams, Skype, Telegram u.c.), vai mājas lapā esošajā čata sadaļā. Tāpat saglabājama ir arī informācija, kas saistīta ar interneta elementiem (interneta protokola adresi, domēniem u.tml.) un jebkura cita informācija par internetā veiktajiem darījumiem tā, lai tos valsts iestādes — VID, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Finanšu izlūkošanas dienests, policija u.c. varētu nolasīt no attiecīgā datu nesēja.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršana

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 1. panta 4. punkts nosaka, ka klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci. 

Tātad arī šī likuma ievērošanai ir jāzina darījuma partneris.

Sankcijas

Sankciju jautājums pēdējo vairāk nekā divu gadu laikā, kopš sākās pilna mēroga karš Ukrainā, ir ļoti aktualizējies. Sankcijas ir daudzas un dažādas — ir gan Latvijas nacionālās, gan ANO, NATO, ASV un ES noteiktās. Diemžēl, bet mēs dzīvojam laikā, kad pasaule ir pilna ar dažādām sankcijām pret noteiktām valstīm, uzņēmējiem un arī cilvēkiem. Dažas no šīm valstīm ar tajās esošiem uzņēmumiem un cilvēkiem ir pat Latvijas kaimiņvalstis. 

Līdz ar to — vai ir vērts riskēt ar visu vieglas peļņas vārdā, pārdodot preci vai pakalpojumu nezināmam pircējam, kas beigās var izrādīties persona, kurai nedrīkstēja neko pārdot?

Atbilstoši Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 8. pantam, ja attiecībā uz sankciju subjektu noteikts preču importa, eksporta, tranzīta vai starpniecības pakalpojumu aizliegums, privāto vai publisko tiesību subjektam ir aizliegts sankciju subjektam pārdot, piegādāt, nodot, eksportēt vai kā citādi atsavināt noteikta veida stratēģiskas nozīmes preces vai citas likumā noteiktās preces vai ļaut piekļūt tām.

Iepriekšējais izcēlums jāatceras, ņemot vērā pēdējā laika statistikas datus par vairākkārt pieaugušo Latvijas preču eksportu uz dažām saulainām Vidusāzijas valstīm, kurām iepriekš interese par atsevišķu preču iegādi bija niecīga vai šādas intereses nebija pat vispār. Līdz ar to sankciju kontekstā rodas loģisks jautājums — vai preces no Latvijas tiešām ir nepieciešamas šīm valstīm, vai patiesībā tomēr vienam citam lielam šo valstu ziemeļu kaimiņam?

Līdz šim rakstā aplūkojām darījuma partnera nenoskaidrošanas riskus saistībā ar izejošiem darījumiem, t.i., preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Tomēr tas nenozīmē, ka darījuma partneri var nezināt arī pretējā darījumu virzienā, proti, veicot preču iegādi un saņemot pakalpojumus. Tāpēc, vēlreiz atgriežoties pie PVN, aplūkosim, ar ko var beigties darījuma partnera nezināšana arī ienākošajos darījumos saistībā ar šo nodokli.

Priekšnodoklis

Jāatgādina, ka gan Latvijas, gan ES tiesu judikatūrā ir atzīts, ka prasība pārbaudīt darījuma partnera identitāti ir saprātīga un samērīga. Minētā prasība nepārsniedz objektīvas nepieciešamības robežas un nav traktējama kā «pienākums pārbaudīt savu darījuma partneri». Turklāt tas ļauj novērst to, ka darījumi neietilpst kāda augšupejošās vai lejupejošās ķēdes posma dalībnieka izdarītā krāpšanā, par kuru saimnieciskās darbības veicējs zināja vai tam vajadzēja par to zināt. Tas vien, ka nodokļu maksātājs nav veicis darījuma partnera uzticamības pārbaudi, pats par sevi nevar radīt nodokļu maksātājam negatīvas sekas. Taču, izvērtējot apstākli, vai nodokļu maksātājs zināja vai viņam vajadzēja zināt par iesaistīšanos darījumu ķēdē, lai gūtu fiskālas priekšrocības PVN veidā, fakts, ka nodokļu maksātājs nav veicis saprātīgus pasākumus darījuma partnera novērtēšanai, var radīt šaubas, ka viņš ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, kas var novest pie priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību lieguma (sk., piemēram, ES Tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietas Nr. C–439/04 un C–440/04, 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. C–255/02, Administratīvās apgabaltiesas 2015. gada 14. oktobra spriedumu lietā Nr. A420438913 u.c.).

Tāpat atbilstoši tiesu judikatūrai priekšnodoklis nav atskaitāms, ja darījums ir noticis, bet ne ar saņemtajā PVN rēķinā norādīto darījuma partneri PVN augšupejošā vai lejupejošā izkrāpšanas ķēdē, par ko preču vai pakalpojumu pircējs zināja vai tam vajadzēja par to zināt (sk., piemēram, 2013. gada 28. februāra ES Tiesas spriedumu lietā Nr. C–563/11 u.c.).

Iepriekš minētie ES Tiesas spriedumi, lai gan ir paveci, tomēr uz tiem joprojām regulāri atsaucas gan Latvijas tiesas, gan ES Tiesa, taisot spriedumus arī mūsdienās. Vienlaikus priekšnodokļa atskaitīšanas risks saistībā ar nenoskaidrotu darījuma partneri, no kā iegādātas preces vai saņemti pakalpojumi, pastāv arī bez PVN izkrāpšanas fakta. Salīdzinoši nesen — 2021. gada 9. decembrī — ES Tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. C–154/20, kurā tika atzīts, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir jāliedz, ja darījums ir noticis, bet patiesais preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs nav identificēts un nav pierādījumi, ka tas ir PVN maksātājs, jo šādai pierādīšanai pircējam pietrūkst datu.

Un vēlreiz par PVN

Raksta noslēgumā saistībā ar iepriekš minēto ES Tiesas spriedumu lietā Nr. C–154/20 ir jāatzīmē, ka tikai loģiski būtu, ja šāda pieeja darbotos arī uz otru pusi, proti, arī uz izejošiem darījumiem. Tā tas arī ir, proti, ES Tiesa 2024. gada 29. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. C–676/22, atbilstoši kuram atbrīvojums no PVN (jeb PVN 0% likme) jāatsaka dalībvalstī reģistrētam piegādātājam, kurš ir piegādājis preces uz citu dalībvalsti, ja šis piegādātājs nav pierādījis, ka šīs preces tika piegādātas saņēmējam, kuram bija nodokļa maksātāja statuss pēdējā minētājā dalībvalstī, un ja, ņemot vērā faktiskos apstākļus un piegādātāja sniegto informāciju, trūkst nepieciešamo datu, lai pārbaudītu, vai minētajam saņēmējam bija šis statuss. Vienkāršiem vārdiem sakot — ES Tiesa atzina, ka nav pamata piemērot PVN 0% likmi par preču piegādi ES teritorijā un nodokļu administrācijai nav jāpierāda, vai preču piegādātājs ir piedalījies krāpšanā PVN jomā, ja šis piegādātājs nav pierādījis, ka preces ir piegādātas nodokļa rēķinā norādītajam pircējam, kurš ir reģistrēts PVN maksātājs citā ES dalībvalstī, vai arī citam reģistrētam PVN maksātājam šajā citā ES dalībvalstī.

Autoram, gaidot iepriekš minēto tiesas spriedumu, bija diskusijas ar Latvijas vadošajiem PVN teorētiķiem par to, vai uz šajā lietā uzdoto prejudiciālo jautājumu vispār ir iespējams atbildēt apstiprinoši, jo tas būtu pretrunā PVN neitralitātes principam. Kā redzams no tiesas sprieduma, tad PVN neitralitāte ne vienmēr ir noteicošā. Tādējādi ES Tiesas spriedums lietā Nr. C–676/22 kārtējo reizi tikai apstiprina sen zināmo un tiesu judikatūrā nostiprināto patiesību, ka neviens tiesību princips (pat tāds kā tiesiskās paļāvības princips, kas vispār ir viens no tiesiskas valsts pamatiem) nav absolūts. Arī no PVN neitralitātes principa, tāpat kā no jebkura cita principa, ir iespējamas atkāpes. Kā piemērus te varētu minēt situācijas, ja tiek konstatēta ļaunprātīga tiesību izmantošana, vai, ja notiek divu tiesību principu sadursme (piemēram, 2023. gada nogalē Senāts atteicās ierosināt kasācijas sūdzību par zemākas instances tiesas spriedumu, kurā tiesa bija lēmusi par sliktu PVN izkrāpējiem, kas tiesā bija centušies pamatot savas tiesības uz VID izsniegtu uzziņu tiem, jo tā bija iegūta, sniedzot nepatiesas un nepilnīgas ziņas) u.c., bet tas jau ir cits stāsts.

Secinājumi

Šajā rakstā aplūkotais nepārprotami sniedz atbildi uz raksta sākumā uzdoto jautājumu. Tātad — nedrīkst veikt saimniecisko darbību ar nereti dzirdētu teicienu — «es savas preces un pakalpojumus pērku un pārdodu caur Amazon, eBay vai Etsy, bet kas ir mani pircēji vai tie, no kā es pērku, nav ne jausmas». Darījuma partneris ir jāzina! Prettiesiski nezinot savu darījuma partneri un nesaglabājot informāciju par to, rodas pat ļoti daudz risku — gan šajā rakstā minētie, gan — pilnīgi droši — vēl arī citi.

Jums arī varētu interesēt:

• Nodokļu sekas izsniegtajiem aizdevumiem
• Reprezentācija, ilgtspēja vai reklāma?