Kā panākt efektīvāku zaudējumu atlīdzināšanu Latvijā?

Latvijas Republikas Senāts pirms diviem gadiem pieņēma spriedumu¹, kas, šķiet, slēdza diskusiju par iepriekš novērtētu zaudējumu pieļaujamību Latvijā, faktiski atzīstot tos par nepieļaujamiem. Šis lēmums sākotnēji radīja cerības uz skaidrību, taču beigās izrādījās vilšanās, jo pat pēc juristu publikācijām un divu gadu ilga klusuma joprojām nav vienotas izpratnes par šī institūta piemērojamību Latvijas tiesību sistēmā. Tas liecina par tēmas aktualitāti un ir vērts padziļināti izprast, kas ir iepriekš novērtētie zaudējumi, kā tie tiek aplūkoti citās tiesību sistēmās un kāpēc to pieļaujamība Latvijā būtu jāpārvērtē. Viedokli par šo jautājumu izglītojošā seminārā sniedza Sergejs Rudāns, ZAB COBALT vadošais speciālists un zvērināts advokāts.

Iepriekš novērtēto zaudējumu interpretācija Eiropas tiesībās

1 Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 30. marta spriedums lietā Nr. C24160116, SKC–3/2023.

Iepriekš novērtētie zaudējumi ir tiesību institūts, kas radies anglosakšu tiesību sistēmā, un to izpratnei bieži tiek meklētas atbildes tieši tur. Tomēr jāņem vērā, ka anglosakšu tiesības ir ļoti plašs jēdziens, kas aptver dažādas valstis ar atšķirīgu tiesu praksi. Piemēram, Lielbritānijas tiesas spriedums var nesakrist ar Austrālijas vai Singapūras tiesu lēmumiem. Arī ASV tiesu praksē ir piemēri, kas liecina, ka iepriekš novērtēto zaudējumu institūts anglosakšu tiesībās nav īsti savienojams ar Latvijas tiesību sistēmu. S. Rudāns uzskata, ka pareizāk būtu meklēt izpratni un piemērošanas robežas kontinentālās Eiropas valstīs, kuru tiesību sistēma ir līdzīga Latvijai, nevis valstīs, kurās nav līgumsoda regulējuma.

Kontinentālajā Eiropā pastāv trīs dažādas izpratnes par iepriekš novērtētiem zaudējumiem.

Austrijas tiesībās dominē pieeja, ka iepriekš novērtēti zaudējumi patiesībā nav vajadzīgi, jo puses var risināt šīs problēmas, izmantojot līgumsodu. Austrijas juristi (līdzīgi kā Latvijā) uzskata, ka līgumsodam ir divas funkcijas — sodoša (preventīva) un kompensējoša. Puses var sašaurināt līgumsoda tvērumu, atstājot tikai kompensējošo daļu, tādējādi būtībā līgumsods līdzināsies iepriekš novērtētiem zaudējumiem. Tas ļauj kreditoram panākt vēlamo, proti, atbrīvoties no pienākuma pierādīt zaudējumu esamību un apmēru, vienlaikus aizsargājot parādnieku, jo tiesai ir tiesības izvērtēt līgumsoda samērīgumu un samazināt to, ja tas pārsniedz nodarīto zaudējumu apmēru. Līdzīgi kā Latvijā, līgumsoda iekļaušana līgumā nenozīmē, ka kreditors atsakās no tiesībām piedzīt zaudējumus lielākā apmērā nekā līgumsoda summa.

Šveicē iepriekš novērtēti zaudējumi tiek izprasti kā līgumā atrunāta summa, kas vainīgajai pusei jāsamaksā līguma pārkāpuma gadījumā, tādējādi būtiski līdzinoties līgumsodam. Līdz ar to praksē pastāv problēmas nošķirt līgumsodu no iepriekš novērtētiem zaudējumiem. Tomēr iepriekš novērtētiem zaudējumiem Šveicē ir vairākas īpatnības. Pirmkārt, kreditoram, pat ja līgumā ir punkts par iepriekš novērtētiem zaudējumiem, strīdus gadījumā ir pienākums vismaz pirmšķietami pierādīt zaudējumu esamību (pašu esamību, nevis precīzu apmēru). Otrkārt, Šveicē pastāv tiesas kontrole pār iepriekš novērtēto zaudējumu samērīgumu. Ja iepriekš novērtētie zaudējumi ir pārmērīgi, tiesai ir tiesības šo summu samazināt, piemērojot pēc analoģijas Šveices Civillikuma normas par līgumsoda samazināšanu. Tiesa labo tikai acīmredzamu netaisnību, nemēģinot noskaidrot patieso zaudējumu apmēru. Parasti šāda vienošanās nozīmē, ka vienlaikus tiek ierobežota arī parādnieka atbildība ar iepriekš novērtēto zaudējumu summu. Tas nodrošina taisnīgumu, atvieglojot pierādīšanu kreditoram un ierobežojot parādnieka atbildību. Šāds risinājums pastāv arī Francijā, Igaunijā, Lietuvā un citās valstīs, norāda S. Rudāns.

Vācijas tiesību risinājums ir interesants, jo iepriekš novērtēti zaudējumi tiek formulēti kā apgāžama prezumpcija — ja līguma puse A pārkāpj saistības, ir pamats uzskatīt, ka zaudējumi radušies noteiktā apmērā, taču puse A var to atspēkot, iesniedzot savus pierādījumus. Šāds regulējums Vācijas Civillikumā parādījās pagājušā gadsimta 70. gados, pirms tam to attīstīja tiesu prakse. Vācijas regulējums ir striktāks, jo vērsts uz sociāli un ekonomiski vājākās līguma puses aizsardzību. Atšķirībā no Šveices, kur tiesa vērtē tikai pārmērīgumu, Vācijas tiesai ir jāiedziļinās katrā centā un jāvērtē vissīkākie parādnieka iebildumi pret prasību, ja tas iesniedz pierādījumus, ka patiesais zaudējumu apmērs ir ievērojami mazāks nekā iepriekš novērtētā summa (šai atšķirībai ir jābūt virs 10%).

Vācijā sagaidāmo zaudējumu apmērs tiek noteikts kā konkrētai komercdarbības nozarei raksturīgs vidējais zaudējumu apmērs. Šai pirmajā mirklī šķietami savādajai pieejai ir vairākas priekšrocības: ātri iegūstama informācija par nozarei raksturīgo apmēru, ātra tiesas viedokļa izteikšana par samērīgumu, vieglāka izpratne līguma pusēm, turklāt komersantam nav jāatklāj savi privātie finanšu rādītāji. Tiek radīts vidējais standarts, kas nodrošina lielāku noteiktību un taisnīgumu parādniekam. Kreditoram joprojām ir pienākums vispārīgi pierādīt, ka iepriekš novērtēto zaudējumu apmērs pirmšķietami atbilst vidējam zaudējumu apmēram konkrētajā nozarē, kas tiek definēta ļoti šauri (piemēram, transportlīdzekļu tirdzniecībā tiek nodalītas lietotas/jaunas automašīnas, kravas/vieglās automašīnas). Šāda konkretizācija nodrošina, ka līgumā ierakstītais vidējais zaudējumu apmērs atbilst reāli sagaidāmajiem zaudējumiem konkrēta pārkāpuma gadījumā.

S. Rudāns secina, ka iepriekš novērtētu zaudējumu apmēra formulējuma izvērtēšanai Latvijas līgumos būtu daudz lietderīgāk ieskatīties Šveices un Vācijas tiesībās, nevis anglosakšu tiesībās. Viņš norāda, ka iepriekš novērtētus zaudējumus var noteikt ne tikai kā fiksētu summu, bet arī, piemēram, ieviešot līgumisku prezumpciju, vai pat kā hibrīda risinājumu starp abām pieejām. Svarīgi, ka neatkarīgi no tiesību sistēmas, tiesām vienmēr tiek dots pilnvarojums īstenot kontroli pār šādu pušu vienošanos, vērtējot iepriekš novērtētu zaudējumu summas samērīgumu vai (Vācijā) pārbaudot tās atbilstību tipiski vidējam zaudējumu apmēram un pārbaudot parādnieka iebildumus.

Latvijas precedenta analīze

Augstākās tiesas (Senāta) spriedums, kas atzina iepriekš novērtētos zaudējumus par nepieļaujamiem, balstījās uz lietu, kurā uzņēmuma bijušais valdes loceklis pēc darba maiņas pārkāpa konkurences aizlieguma līgumu un viņam bija jāmaksā zaudējumu atlīdzība, kas atbilda viņa saņemtajai summai par šī aizlieguma ievērošanu. Senāts vērtēja tikai vienu iepriekš novērtēto zaudējumu veidu, kas drīzāk bija formulēts kā līgumsods. Spriedums saturēja vairākus argumentus.

Šai lietā Senāts atzinis, ka Latvijas tiesībās nav pieļaujams pušu iepriekš novērtēto zaudējumu atlīdzības institūts un puses nevar vienoties par to, ka līguma pārkāpuma gadījumā pusei būs pienākums maksāt līgumā paredzētu konkrētu zaudējumu atlīdzības summu bez nepieciešamības pierādīt Civillikumā noteiktos zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus.

Senāts uzskatīja, ka Civillikuma normas ir imperatīvas (jāievēro jebkurā gadījumā — redakcijas piezīme), kas S. Rudāna ieskatā ir pārsteidzoši, jo civiltiesībās valda privātās autonomijas princips, kas ļauj pusēm vienoties par atšķirīgiem noteikumiem. Imperatīvas normas parasti sastopamas nozarēs ar vājākām pusēm (darba tiesības, patērētāju aizsardzība). Senāts neesot paskaidrojis, kāpēc divi komersanti nevar vienoties par iepriekš novērtētajiem zaudējumiem.

Latvijas tiesību aktos bieži pieļauti iepriekšnoteiktie zaudējumi, tikai ar citu formulējumu. Lai gan atkāpšanās nauda nav klasisks iepriekšnoteikto zaudējumu piemērs, jo tā ir maksa par tiesību izmantošanu, tomēr tās apmērs tiek aprēķināts, ņemot vērā zaudējumus, kas rastos pusei, kura vēlētos palikt pie līguma, bet to nevar izdarīt otras puses atkāpšanās tiesību dēļ. Tāpat līgumos tiek skaidri noteikti nokavējuma procenti kā atlīdzība par prezumēto atrauto peļņu. Vēl pastāv parāda atgūšanas izmaksas un dažos līgumos pat tieši parādās termins «iepriekšnoteiktie zaudējumi». Īpaša uzmanība jāpievērš Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. pantam, kas regulē netaisnīgus līguma noteikumus, kurā skaidri pieļauta iespēja, ka puses var vienoties par iepriekšnoteiktiem zaudējumiem. Šī norma paredz, ka tiesa var atzīt par netaisnīgu tādu līguma noteikumu, kas uzliek patērētājam, kurš pārkāpj savas saistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu kompensāciju par saistību neizpildi, norāda eksperts.

Senāts lēmis arī to, ka nav spēkā līgumi, kas paredz noteiktas naudas summas maksāšanu, ja zaudējumi nav iestājušies. «Tas nav izprotams, jo līgumsods tieši nodrošina šādu rezultātu — līgumsoda maksāšanas pienākums var iestāties pat bez faktiskiem zaudējumiem,» uzskata S. Rudāns. Šveicē, Vācijā un Austrijā tiekot atzīts, ka puses var vienoties par līgumsodu, pat ja nav vainojamas otras puses līguma pārkāpumā. «Līdz ar to, ja puses var vienoties par līgumsodu, kāpēc nevar vienoties par «maigāku» risinājumu — iepriekš novērtētiem zaudējumiem, kas atbilst prognozētai zaudējuma summai? Senāts ar šo spriedumu faktiski atstāja tikai līgumsodu, kas parādniekam rada negatīvākas mantiskās sekas, jo tas ietver arī sodu.»

Nākamais Senāta arguments — likums aizliedz vienošanās, kas atbrīvo prasītāju no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu pierādīšanas. Tomēr nevienā valstī, kur iepriekš novērtētie zaudējumi ir atļauti, tas nenozīmē prasītāja pilnīgu atbrīvošanu no pierādīšanas. Joprojām ir jāpierāda līguma pārkāpums, zaudējumu pirmšķietamā esamība un cēloņsakarība. Šis pierādīšanas standarts ir līdzīgs tam, kā Latvijā būtu jāpierāda līgumsods (izņemot zaudējumu pirmšķietamās esamības pierādīšanu).

Tāpat Senāts norādījis, ka likums aizliedz vienošanās, kas atbrīvotu tiesu no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu izvērtēšanas. «Tomēr nevienā valstī, kur iepriekš novērtētie zaudējumi ir atļauti, tiesa netiek atbrīvota no šādu vienošanos vērtēšanas. Manuprāt, Senāts kļūdaini uzskatīja iepriekš novērtētos zaudējumus par Latvijas civiltiesībām svešu konceptu, kas radītu kreditoru patvaļas risku,» uzskata S. Rudāns.

Praktiski ieteikumi Latvijas uzņēmējiem

S. Rudāns iesaka, ka, ņemot vērā Senāta spriedumu, uzņēmējdarbībā drošākais variants šobrīd ir vienoties par līgumsodu un vadīties no Austrijas juristu pieredzes, vienkārši samazinot līgumsodu līdz prognozēto zaudējumu apmēram un skaidri atrunājot to līgumā, cerot, ka tiesa mazāk kritiski vērtēs līgumsoda apmēru.

Tomēr, ja ir vēlēšanās izmantot Šveices risinājumu (noteikta naudas summa par līguma pārkāpumu), kas precīzi atbilst Senāta vērtētajam gadījumam, ir būtiski skaidri parādīt līguma tekstā, ka puses ir patiesībā vienojušās par iepriekš novērtētajiem zaudējumiem, nevis mēģina apiet līgumsoda regulējumu. Tas nozīmē, ka līgumā būtu iekļaujami noteikti elementi.

Ļoti būtiski, lai līgumā būtu skaidri saprotams, kādā veidā puses noteikušas zaudējumu apmēru. Zaudējumu apmēram jābūt pielāgotam konkrētam pārkāpumam, nevis attiecinātam uz visiem iespējamiem pārkāpumiem. Juristam būtu jāizvērtē, kādus zaudējumus var radīt konkrēts pārkāpums un katram atsevišķam pārkāpumam jānosaka iespējamais zaudējumu apmērs. Iespējamo zaudējumu apmēram jābūt noteiktam jau līguma noslēgšanas brīdī. Ja to nevar izdarīt, tad labāk jāizvēlas līgumsods. Šaubu gadījumā drošāk norādīt mazāku apmēru, jo nesamērīgi liels apmērs varētu liecināt par līgumsodu.

Ieteicams iekļaut līgumā kreditora pienākumu pirmšķietami pierādīt zaudējumu esamību, ja par to radīsies strīds. Tāpat būtu pareizi, ja iepriekš novērtēti zaudējumi vienlaicīgi ierobežotu arī parādnieka atbildību (līdzīgi kā Šveicē). Vēl līgumā ieteicams skaidri atrunāt, ka parādniekam ir tiesības vērsties tiesā un lūgt izvērtēt iepriekš novērtētu zaudējumu samērīgumu, varbūt pat norādot dažus kritērijus, kas tiesai būtu jāņem vērā.

Latvijas juristiem līdz šim brīdim nav izdevies pietiekami pamatot iepriekš novērtēto zaudējumu atšķirību no līgumsoda, uzskatot to vienkārši par nosaukuma maiņu līgumā bez sīkāku paskaidrojumu nepieciešamības. Pēc apskatītā Senāta sprieduma kļuvis skaidrs, ka šāda pieeja radīs pārpratumus. Tiesu praksi var mainīt tikai tad, ja iepriekš novērtēto zaudējumu institūts tiks respektēts kā atšķirīgs no līgumsoda. Tas prasa vairākus apgrūtinošus nosacījumus kreditoram, bet paver plašākas iespējas piedzīt lielāku summu nekā to ļautu līgumsods.

Kāpēc Latvijā iepriekš novērtētie zaudējumi būtu izdevīgāki nekā līgumsods?

Lai gan vienošanās par iepriekš novērtētajiem zaudējumiem Latvijā prasa apgrūtinošākus nosacījumus un ir vieglāk vienoties par līgumsodu, iepriekš novērtētie zaudējumi sniedz vairākas priekšrocības saistībā ar pašreizējā līgumsoda regulējuma nepilnībām.

Galvenās līgumsoda regulējuma nepilnības:

1. līgumsoda apmēra ierobežojums ar 10% no galvenās saistības apmēra. Daudzos gadījumos šāds ierobežojums ir neadekvāts, norāda S. Rudāns. Piemēram, par iznomātu telpu savlaicīgu neatbrīvošanu maksimālais līgumsoda apmērs tiek attiecināts uz nomas maksu, nevis uz radītajiem zaudējumiem, kas bieži pārsniedz 10% no nomas maksas un nespēj nodrošināt ne disciplinējošu, ne preventīvu funkciju.
2. Civillikumā noteiktā 10% ierobežojuma attiecināšana uz «kavētās saistības vērtību». Daži juristi uzskata, ka 10% jāpiemēro tikai kavētajai saistības daļai, kas noved pie netaisnīgiem rezultātiem. Piemēram, aizdevuma līgumā, ja kavēta neliela aizdevuma daļa, līgumsods tiktu rēķināts tikai no tās, nevis no visas aizdevuma summas. Taču tas neatbilst cita veida situācijām, piemēram, par būvniecības defektiem, kur remonta izmaksas var būt niecīgas, bet kopējie zaudējumi (piemēram, neiespējamība izmantot liftu) būvdarbu pasūtītājiem ir daudz lielāki, tāpēc 10% būtu attiecināmi uz visu līgumu kopumā, nevis tikai kavētās saistības vērtību.
3. Līgumsoda «apēšana» ar likumiskajiem nokavējuma procentiem. Saskaņā ar Civillikumu kreditoram ir tiesības prasīt līgumsodu par nokavējumu tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz likumiskos nokavējuma procentus. Tas nozīmē, ka, tiklīdz līgumsods sasniedz 10% no parāda summas, likumiskie nokavējuma procenti to sāk «apēst», un parādniekam var kļūt izdevīgi neko nedarīt, jo viņa maksājumi vairs nepalielinās. Kreditors ir spiests gaidīt un riskē ar to, ka parāda summa apstājas.
4. Zaudējumu pierādīšanas pienākums līgumsodam par saistības neizpildi. Interpretējot Civillikuma 1722. pantu, iespējams, ka kreditoram vispirms ir jāpierāda zaudējumu apmērs, un tikai tad iespējams saprast, par cik līgumsods pārsniedz zaudējumu summu un par kādu daļu tas tiesīgs prasīt līgumsodu. «Tas faktiski iznīcina līgumsoda jēgu, jo puses slēdz līgumsodu tieši tāpēc, lai atbrīvotos no pienākuma pierādīt zaudējumu apmēru,» secina zvērināts advokāts.

Lai gan Latvijas tiesu prakse šobrīd ir piesardzīga, rūpīgi formulēta vienošanās par iepriekš novērtētajiem zaudējumiem, kas ņem vērā Centrāleiropas pieredzi un atbilst Civillikuma dispozitīvajām normām, varētu tikt atzīta par spēkā esošu. Tā varētu novērst pašreizējā līgumsoda regulējuma nepilnības un nodrošināt taisnīgāku un efektīvāku strīdu risināšanu nākotnē.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūlija (523.) numurā.

Lasiet arī:

• Labumu darbiniekiem detalizētāka uzskaite 2025. gadā (IIN atvieglojumi darbinieku piesaistei un mobilitātei)
• Komandējums vai darba brauciens?
• Uzkrātās saistības — palīgs izmaksu uzrādīšanai attiecīgajos pārskata periodos