Aktuālā Eiropas Savienības Tiesas prakse publisko iepirkumu lietās

Raksts ir turpinājums žurnāla Bilance 2025. gada aprīļa numurā iesāktajam apskatam par Eiropas Savienības Tiesas (EST) praksi publisko iepirkumu lietās. Šie EST spriedumi palīdz izprast Eiropas Savienības (ES) publisko iepirkumu direktīvu regulējumu, kas ir attiecīgi pārņemts arī Latvijas normatīvajos aktos.

Par piegādātāja izslēgšana no publiskā iepirkuma procedūras saistībā ar būtiskiem trūkumiem iepriekšējā līguma galveno pienākumu izpildē

Vispārējās tiesas 2024. gada 18. decembra spriedums lietā T776/22

1 ES iestāžu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (turpmāk — Finanšu regula). Finanšu regula bija spēkā līdz 2024. gada 29. septembrim, un šo regulu aizstāja Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2024/2509 (2024. gada 23. septembris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (pārstrādāta redakcija).

Vispirms jāvērš uzmanība, ka šo spriedumu ir pieņēmusi Vispārējā tiesa, kas ir viena no EST nodaļām. Vispārējā tiesa izskata prasības pret ES)iestādēm, kā arī pieņem nolēmumus lietās par darba attiecībām starp ES iestādēm un to ierēdņiem. Konkrētajā gadījumā prasītāja cēla prasību pret Eiropas Komisiju par tās 2022. gada 1. oktobra lēmumu, ar ko prasītāja izslēgta no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kas rīkota atbilstoši t.s. Finanšu regulai¹.

Prasītāja (TP) bija noslēgusi konsorcija līgumu ar citu sabiedrību (konsorcija partneri), lai piedalītos Eiropas Komisijas (EK) izsludinātā publiskā būvdarbu iepirkuma procedūrā par būves modernizāciju. Konkursa rezultātā tika noslēgts būvdarbu līgums un būvdarbi tika pabeigti. Vēlāk pēc būvdarbu pabeigšana tika konstatēti būves defekti, kurus konsorcija vārdā novērsa un remontdarbus veica nevis TP, bet otrs konsorcija partneris. EK nebija apmierināta ar partnera veiktajiem remontdarbiem, un tālāk strīds tika risināts šķīrējtiesā, kas pieņēma galīgo nolēmumu, saskaņā ar kuru prasītājai (TP) un tās partnerim solidāri piespriests samaksāt EK summu, kas atbilst būves remontam nepieciešamajām izmaksām. Šķīrējtiesa konsorcija rīcību kvalificēja kā rupju nolaidību. EK 2022. gada 1. oktobrī pieņēma lēmumu, ar ko prasītāja tiek izslēgta no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās. Minēto EK lēmumu prasītāja apstrīdēja ES Vispārējā tiesā.

Izskatot prasītājas prasību atcelt EK lēmumu, Vispārējā tiesa pievērsās jautājumam, vai tiesas (šajā gadījumā — šķīrējtiesas) konstatējums, ka pieļauti tādi trūkumi līgumsaistību izpildē, kuri attiecināmi uz personu grupu, ar ko ES iestāde vai struktūra noslēgusi iepirkuma līgumu, no kura izriet solidāra līgumiskā atbildība katrai no šajā grupā iesaistītajām personām, ļauj attiecīgajai iestādei, pamatojoties tikai uz šo solidāro līgumisko atbildību, noteikt izslēgšanas pasākumu vienai no šīm personām (konkrētajā gadījumā TP).

Atbilstoši Finanšu regulā noteiktajiem izslēgšanas iemesliem iepirkuma procedūrās attiecīgā ES iestāde izslēdz piegādātāju no dalības piešķiršanas procedūrās, kuras reglamentē ar šo regulu, ja cita starpā persona vai subjekts, pildot juridiskas saistības, ko finansē no budžeta, saistībā ar galveno pienākumu izpildi ir pieļāvis būtiskus trūkumus, kuri ir noveduši pie priekšlaicīgas juridisko saistību izbeigšanas vai ir noveduši pie līgumsodu vai citu līgumā noteiktu sodu piemērošanas. Tādējādi, kā to norāda Vispārējā tiesa spriedumā, Finanšu regulā ir atsauce uz trūkumu pieļaušanu, pildot juridiskas saistības, un attiecīgais izslēgšanas iemesls ir piemērojams līgumsaistību izpildes trūkumu pieļaušanas gadījumā, taču nav paredzēts, ka visu trūkumu pieļaušana līgumsaistību izpildē automātiski izraisa izslēgšanas pasākuma noteikšanu, proti, šajā tiesību normā ir atsauce uz faktu, ka saistībā «ar galveno pienākumu» izpildi pieļauti «būtiski trūkumi». Vispārējā tiesa norāda, ka tas nozīmē, ka šādā gadījumā attiecīgajai iestādei (kas atbild par iepirkuma procedūru) jāveic neatkarīga faktu juridiskā kvalifikācija, kura atšķiras no tās, ko attiecīgā gadījumā ir veikusi tiesa saistībā ar noslēgtā līguma izpildi. Minētais nozīmē, ka nevar tikt piemērota automātiska piegādātāja izslēgšana no dalības iepirkuma procedūrās, kas rīkotas atbilstoši Finanšu regulai, pat ja iepriekš tiesa ir konstatējusi līguma saistību neizpildi un līguma pārkāpumus iepriekš noslēgtā līguma izpildē.

Vispārējā tiesa spriedumā atzīst, ka apskatāmā Finanšu regulas norma ir analoga Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (turpmāk — Direktīva 2014/24/ES) ietvertajai tiesību normai, kas paredz iespēju izslēgt no dalības iepirkuma procedūrā ikvienu ekonomikas dalībnieku, ja tas pieļāvis būtiskus vai pastāvīgus trūkumus. Direktīvā 2014/24/ES paredzētā izslēgšanas iemesla piemērošanas gadījumā EST jau iepriekš ir lēmusi, ka dalībvalstis var paredzēt prezumpciju, ka jebkurš ekonomikas dalībnieks, kurš ir juridiski atbildīgs par publiskā iepirkuma līguma pareizu izpildi, tiek uzskatīts par tādu, kas šī līguma izpildes laikā veicinājis tādu būtisku vai pastāvīgu trūkumu rašanos vai saglabāšanos, kuru dēļ minētais līgums tika izbeigts, tomēr, ja šis līgums piešķirts ekonomikas dalībnieku grupai, kuru individuālā ietekme uz šiem trūkumiem un to novēršanas centieni ne vienmēr ir vienādi, šādam pieņēmumam jābūt atspēkojamam. Un EST ir secinājusi, ka neatkarīgi no šādas grupas dalībnieku solidārās juridiskās atbildības minētā izslēgšanas iemesla piemērošana jāpamato ar šīs individuālās rīcības nelikumību vai nolaidību.

Vispārējā tiesa atcēla EK lēmumu, ar ko prasītāja izslēgta no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, jo tiesas ieskatā šajā gadījumā EK ir balstījusies vienīgi uz prasītājas kā konsorcija dalībnieces solidāro atbildību, neņemdama vērā tās individuālo rīcību. Tiesa spriedumā arī norāda, ka attiecīgā iestāde, noslēdzot līgumu, var pieprasīt, ka ir iespējams identificēt katra dalībnieka sniegtos pakalpojumus un noteiktu katra dalībnieka individuālo atbildību, kura atšķiras no to iespējamās solidārās līgumiskās atbildības. Tiesa tāpat norāda, ka attiecīgajai iestādei vienmēr būs iespēja tiesā izskaidrot, ka tai nav bijis iespējams nošķirt katra kompleksas grupas dalībnieka atbildību, tomēr tai būs jāpierāda, ka tā vismaz ir mēģinājusi veikt individuālu pārbaudi un savu lēmumu par izslēgšanu nav balstījusi tikai uz konstatējumu par apsūdzētās personas solidāro līgumisko atbildību.

Par sarunu procedūras piemērošanu

EST 2025. gada 9. janvāra spriedums lietā C578/23

Minētais EST spriedums pieņemts saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru noteikto regulējumu. Analoģisks regulējums ir arī spēkā esošajā Direktīvā 2014/24/ES. Direktīvas regulējums paredz, ka līgumslēdzējas iestādes valsts līguma slēgšanas tiesības var piešķirt sarunu procedūrā, iepriekš nepublicējot līguma paziņojumu, cita starpā, ja tehnisku vai māksliniecisku apsvērumu dēļ vai tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību, līguma slēgšanas tiesības var piešķirt tikai konkrētam komersantam. Šāda norma ir paredzēta arī Publisko iepirkumu likumā.

Kā tas izriet no lietas apstākļiem, Čehijas Finanšu ministrija 1992. gada 29. jūnijā noslēdza līgumu ar IBM World Trade Europe/Middle East/Africa Corporation, kā rezultātā tika izveidota informācijas sistēma Čehijas nodokļu administrācijas vajadzībām. 2016. gada 1. martā līgumslēdzēja iestāde, kas aizstāja Finanšu ministriju, sāka sarunu procedūru par tiesībām slēgt publisku līgumu par šīs informācijas sistēmas uzturēšanu ar IBM Česk· republika spol. s r. o., pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar attiecīgās informācijas sistēmas tehnisko uzturēšanu, kā arī ar iemesliem, kas saistīti ar nepieciešamību aizsargāt IBM Česk· republika ekskluzīvās autortiesības uz šīs sistēmas pirmkodu, jo saskaņā ar sākotnējā līguma noteikumiem šai sabiedrībai ir minētās sistēmas licences tiesības. Čehijas konkurences iestāde vērsās tiesā, uzskatot, ka sarunu procedūra piemērota nepamatoti un pati līgumslēdzēja iestāde ir radījusi ekskluzivitātes iemeslu.

Līgumslēdzēja iestāde norādīja, ka nav radījusi IBM Česk· republika ekskluzivitātes stāvokli, jo sākotnējā līguma noslēgšanas dienā tā bija vienīgais ekonomikas dalībnieks, kas spēja sniegt nepieciešamos pakalpojumus un sākotnējā līguma noteikumi par autortiesībām attiecībā uz informācijas sistēmas pirmkodu atbilda šajā datumā spēkā esošajiem valsts normatīvajiem aktiem. Kā norāda līgumslēdzēja iestāde, ja nebūtu izvēlēta sarunu procedūra, minētā informācijas sistēma nebūtu izmantojama un nodokļu administrācija nebūtu varējusi pildīt savas funkcijas, un publiskā iepirkuma procedūras uzsākšana, lai Čehijas nodokļu administrācijas vajadzībām iegādātos jaunu informācijas sistēmu, finansiālā ziņā nebūtu saprātīga.

Čehijas tiesa uzdeva prejudiciālo jautājumu EST par iepriekš minētā direktīvas normas interpretāciju kontekstā ar situāciju, kurā konkrēta piegādātāja ekskluzīvās tiesības ir radījusi pati līgumslēdzēja iestāde, proti, vai direktīva jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai līgumslēdzējas iestādes rīcība ir izraisījusi ekskluzivitātes stāvokli šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā faktiskie un tiesiskie apstākļi, kuros noslēgts līgums par pirmo iepirkumu, kura rezultātā ir veikti turpmāki publiskie iepirkumi.

Kā spriedumā atzina EST, attiecīgā direktīvas tiesību norma ļauj izmantot sarunu procedūru bez iepriekšēja paziņojuma publicēšanas, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, pastāv tehniski vai mākslinieciski iemesli vai iemesli, kas attiecas uz tādu ekskluzīvu tiesību aizsardzību, kuras saistītas ar līguma priekšmetu, un, otrkārt, šo iemeslu dēļ līguma slēgšanas tiesības ir absolūti nepieciešams piešķirt konkrētam ekonomikas dalībniekam. EST arī norāda, ka sarunu procedūras izmantošanu nevar pamatot, atsaucoties uz to, cik tehniski specifiska ir valsts pārvaldē izmantotā programmatūra, kas ir piegādes līguma priekšmets, ja nav informācijas, kas pierādītu, ka ir veikta nopietna izpēte, lai papildus ekonomikas dalībniekam, kam piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, identificētu citus ekonomikas dalībniekus, kuri varētu piegādāt piemērotu programmatūru. Turklāt EST ieskatā ar šo prasību nebūtu saderīgi, ja šādai līgumslēdzējai iestādei būtu ļauts šo tiesību normu piemērot, kaut arī tai ir piedēvējama ekskluzivitātes stāvokļa, uz kuru tā šajā ziņā atsaucas, radīšana vai saglabāšana. It īpaši tāpēc, ka, lai sasniegtu ar attiecīgo iepirkumu paredzēto rezultātu, šai līgumslēdzējai iestādei nebija jārada šāds ekskluzivitātes stāvoklis vai tās rīcībā bija reāli un ekonomiski saprātīgi līdzekļi šāda stāvokļa izbeigšanai.

EST arī norāda, ka konkrētajos apstākļos dalībvalsts tiesai ir jāizvērtē, vai ekskluzivitātes stāvokļa turpināšanās līdz brīdim, kad minētā līgumslēdzēja iestāde pieņem lēmumu izmantot sarunu procedūru bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas, notiek šīs līgumslēdzējas iestādes darbības vai bezdarbības dēļ, proti, vai līgumslēdzējas iestādes rīcībā bija reāli un ekonomiski saprātīgi līdzekļi, lai izbeigtu šo ekskluzivitātes stāvokli, pirms tā nolēma izmantot sarunu procedūru bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas. EST spriedumā secināja, ka līgumslēdzēja iestāde nevar atsaukties uz ekskluzīvo tiesību aizsardzību, ja šādas aizsardzības iemesls tai ir piedēvējams jeb citiem vārdiem — ja pati iestāde ar savu darbību ir šo ekskluzivitāti nepamatoti radījusi.

Par tehniskās specifikācijas prasībām un atsauci uz konkrētu veidu vai ražošanu

EST 2025. gada 16. janvāra spriedums lietā C424/23

Beļģijas līgumslēdzēja iestāde rīkoja iepirkumu par kanalizācijas tīkla būvniecību, pārvaldību un uzturēšanu un tehniskajā specifikācijā noteica prasību izmantot notekūdeņu novadīšanas sistēmās keramikas caurules un lietus ūdeņu novadīšanas sistēmās — betona caurules. Savukārt ieinteresētais piegādātājs — plastmasas kanalizācijas cauruļu ražotājs — uzskatīja, ka šāda prasība ir pretrunā publiskā iepirkuma principiem, jo netiek paredzēta iespēja piedāvāt plastmasas kanalizācijas caurules. Viens no jautājumiem, ar ko Beļģijas iesniedzējtiesa vērsās EST, saistīts ar Direktīvas 2014/24 42. panta 4. punkta regulējumu, kas nosaka, ka var būt gadījumi, kad nav iespējams sagatavot pietiekami precīzu un saprotamu līguma priekšmeta aprakstu saskaņā ar direktīvā minētajām metodēm. Attiecīgi dalībvalsts tiesa jautāja, vai līgumslēdzējas iestādes būvdarbu publiskā iepirkuma tehniskajās specifikācijās var precizēt, no kādiem materiāliem jābūt izgatavotiem pretendentu piedāvātajiem produktiem.

Direktīvas 2014/24 42. panta 4. punkta norma nosaka: «Izņemot tad, ja līguma priekšmets to attaisno, tehniskajās specifikācijās nemin konkrētus ražotājus vai avotus vai konkrētus procesus, kuri raksturo kāda konkrēta ekonomikas dalībnieka nodrošinātos produktus vai pakalpojumus, vai tirdzniecības markas, patentus, tipus, vai konkrētu izcelsmi, vai ražošanas veidu, kas dažiem uzņēmumiem vai produktiem var nodrošināt priekšrocības vai izraisīt to izslēgšanu. Izņēmuma gadījumos šādu atsauci var iekļaut, ja nav iespējams sagatavot pietiekami precīzu un saprotamu līguma priekšmeta aprakstu saskaņā ar 3. punktu. Šādu atsauci papildina ar vārdiem «vai līdzvērtīgs»». EST norāda, ka situācijā, kad attiecīgajā ekonomikas nozarē pastāv produkti, kurus var atšķirt atkarībā no to ražošanas un it īpaši materiāla, prasība izmantot produktus, kas sastāv no noteikta materiāla, jākvalificē kā atsauce uz «tipu» vai «konkrētu ražošanas veidu».

Vienlaikus, kā to norāda EST, ja tāda atsauce, kā Direktīvas 2014/24 42. panta 4. punktā minētā, ir pamatota ar līguma priekšmetu, to var iekļaut tehniskajās specifikācijās un nav piemērojams šīs tiesību normas pirmajā teikumā paredzētais aizliegums vai tās otrajā un trešajā teikumā paredzētie nosacījumi. Citiem vārdiem — tehniskā specifikācija var saturēt prasības par specifisku izcelsmi, tipu vai ražošanas veidu bez norādes «vai līdzvērtīgs», ja izņēmuma gadījumos prasība par noteikta veida vai izcelsmes produkta, vai pat noteiktas preču zīmes produkta, vai tāda produkta, kas iegūts, pamatojoties uz konkrētu patentu vai paņēmienu, nenovēršami izriet no līguma priekšmeta. Tas nozīmē, ka saistībā ar kanalizācijas būvdarbu tehniskās specifikācijas prasību, ļaujot piedalīties tikai tiem ekonomikas dalībniekiem, kas notekūdeņu novadīšanai piegādā keramikas caurules un lietus ūdeņu novadīšanai — betona caurules, vispirms ir jānoskaidro (un tas jāizvērtē dalībvalsts tiesai), vai prasības par konkrēto materiālu, nepieļaujot ekvivalentu, izriet no paša līguma priekšmeta.

Kā norāda EST savā spriedumā, prasība par konkrēta materiāla izmantošanu publiskajā līgumā var it īpaši acīmredzami izrietēt no līguma priekšmeta, ja tā balstīta uz līgumslēdzējas iestādes estētisko skatījumu, vai nepieciešamības, lai darbs atbilstu tās videi, vai neizbēgami ir jāizmanto produkti, kas veidoti no šī materiāla, un šādās situācijās nav iespējama nekāda alternatīva, kas būtu balstīta uz atšķirīgu tehnisku risinājumu. Savukārt, izņemot gadījumus, kad materiāla izmantošana neizbēgami izriet no līguma priekšmeta, EST ieskatā līgumslēdzēja iestāde nevar pieprasīt konkrēta materiāla izmantošanu, ja tā nav pievienojusi norādi «vai līdzvērtīgs», un tehniskajās specifikācijās līgumslēdzējai iestādei jāatturas noteikt prasību izmantot noteiktu materiālu, vai nu neminot šo materiālu, vai minot vienu vai vairākus materiālus, kam pievienota norāde «vai līdzvērtīgs».

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada maija (521.) numurā.

• Piedāvājuma izskaidrošanas robežas iepirkumos
• Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās