0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIApmaksājamās un neapmaksājamās brīvdienas

Apmaksājamās un neapmaksājamās brīvdienas

Maija Grebenko, Mg. Sci. oec., praktiskās grāmatvedības speciāliste

Ja kāds jautātu par brīvdienu apmaksu, atbilde noteikti būtu — «brīvdienas nav jāapmaksā». Darba likums (DL) nosaka vispārējo nedēļas atpūtas dienu, un tā ir svētdiena (DL 143. pants), tomēr pietiekami bieži ir sastopami darba režīmi, kad darbinieki kā atpūtas dienas izmanto divas dienas — sestdienu un svētdienu. Pastāv arī tādas iestādes, kurās atpūtas dienas tiek izmantotas citās kombinācijās, piemēram, muzejs var strādāt nedēļas nogalē, bet «atpūsties» pirmdien un otrdien. Darbinieka un darba devēja attiecības parasti regulē darba līgums (DL 40. pants), kurā…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCE par 12 € / mēnesī



ABONĒT


Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai

Jau ir E-BILANCE abonements?

Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Apmaksājamās un neapmaksājamās brīvdienas
Ilustrācija: © Uncanny Valley — stock.adobe.com

Ja kāds jautātu par brīvdienu apmaksu, atbilde noteikti būtu — «brīvdienas nav jāapmaksā». Darba likums (DL) nosaka vispārējo nedēļas atpūtas dienu, un tā ir svētdiena (DL 143. pants), tomēr pietiekami bieži ir sastopami darba režīmi, kad darbinieki kā atpūtas dienas izmanto divas dienas — sestdienu un svētdienu. Pastāv arī tādas iestādes, kurās atpūtas dienas tiek izmantotas citās kombinācijās, piemēram, muzejs var strādāt nedēļas nogalē, bet «atpūsties» pirmdien un otrdien.

Maija Grebenko,Mg. Sci. oec., praktiskās grāmatvedības speciāliste
Maija Grebenko,
Mg. Sci. oec.,
praktiskās grāmatvedības speciāliste
Foto: Aivars Siliņš

Darbinieka un darba devēja attiecības parasti regulē darba līgums (DL 40. pants), kurā iespējams ietvert abām pusēm saistošo informāciju, piemēram, jānorāda nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku. Ja runa ir par darba samaksu, tad DL 75. pantā noteikts, ka atvaļinājuma laikā darbiniekam vidējo darba dienas (stundas) izpeļņu jāreizina ar darba dienām (stundām) atvaļinājuma laikā. Arī likumā par maternitātes un slimības apdrošināšanu, aprēķinot slimības naudu, to nosaka par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā.

No teiktā izriet, ka brīvdienas darbiniekam būtu jāapmaksā vienīgi tad, kad (dažādu iemeslu dēļ) darbinieks tiešā veidā veica darbu. Šāda situācija var veidoties, ja «summēta» darbinieka darba diena saskaņā ar grafiku sakrita ar sestdienu/svētdienu. Tomēr šādā gadījumā darbiniekam tiek apmaksāta viņa darba diena, nevis tāpēc, ka tā ir brīvdiena.

Analoģiska situācija, kad darbiniekam būtu jāapmaksā brīvdienas, gadās, ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības, jānovērš nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, vai ir jāpabeidz noteiktā laikā iepriekš neparedzētos darbus (DL 136. pants).

Tātad brīvdienu apmaksa parasti nebūt nav ikdienišķa parādība. Tomēr apmaksa nav vienīgais darba devēja rīcības veids: ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, atļauts nodarbināt darbinieku svētdienā, piešķirot viņam atpūtu citā nedēļas dienā (DL 143. pants).

Īpašas dienas darba kalendārā

Šoreiz mums jāgriežas pie likuma «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām»:

Ja svētku dienas — 4. maijs, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18. novembris — iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu.

Šāda diena 2024. gadā ir pirmdiena — 6. maijs.

Nosakot pirmdienu par brīvdienu, jāatbild uz jautājumu: vai šo brīvdienu būtu jāapmaksā? 

Ja 6. maijs ir darbinieka darba diena un DL «ļauj» tajā nestrādāt, tad šāda diena tiek uzskatīta par attaisnoto prombūtni, un, kā jebkura attaisnotā prombūtne, tā ir apmaksājama diena. Secinājums pēc analoģijas ar pirmssvētku dienas nenostrādāto stundu — darbiniekam DL nosaka (atļauj) strādāt par vienu (vismaz) stundu mazāk, bet darba devēja pienākums šo stundu apmaksāt.

Tādējādi maijā darba samaksa sastāv no divām daļām: apmaksātais darba laiks — 21 diena/167 stundas un atlīdzība par attaisnoto prombūtni — 1. maijs (8 st.), 6. maijs (8 st.) un pirmssvētku dienas (1 st.) (kopā 184 stundas). Visām stundām jābūt apmaksātām!

Brīvdiena, kuru ir jāapmaksā 

Ja darbinieks slimotu maija sākumā, tad 1. maijs nav jāapmaksā, jo tā ir svētku diena (nav darba diena), savukārt, ja slimotu 6. maijā, šo dienu ir jāapmaksā, jo tā parasti ir darba diena (nav jāpielīdzina sestdienai/svētdienai, kuru nekad neapmaksā). 

Analoģiski jāvērtē minētās dienas, ja šajā periodā ir atvaļinājums: par 1. maiju — atvaļinājums jāpagarina (kā par svētku dienu), bet 6. maiju jāuzskata par atvaļinājuma dienu, jo pirmdiena ir darbinieka darba diena, kuru atvaļinājuma laikā apmaksā.

Jebkurā gadījumā nedrīkst 6. maiju vērtēt kā «pārcelto» svētku dienu! Kurā dienā svētki noteikti likumā, tādi tie arī ir, neatkarīgi no citiem noteikumiem un apstākļiem!

Ja šajā dienā darbiniekam būtu bijis jāstrādā, tad apmaksa ir darba samaksa (nav jārēķina piemaksa 100% ne kā par svētku dienu, ne kā par virsstundu darbu). Ja darbinieks strādāja brīvajā dienā, viņam jāpiešķir brīvdiena citā laikā. Tikai tad, ja brīvdiena (par darbu 6. maijā) nav piešķirta, bet pārējās darba darba dienas arī ir nostrādātas, darbiniekam rodas virsstundas ar attiecīgu apmaksu. Tātad — vai piemaksa par virsstundām, vai apmaksāta brīvdiena.

Nedrīkst šo brīvdienu (6. maiju, kuru nosauca par brīvdienu) pielīdzināt vispārējām «sestdienām un svētdienām», kuras atvaļinājuma un slimības laikā nav jāapmaksā.

Normas sākotnējā redakcija (DL 74. panta 1. daļas 8. punkts) bija attiecināma uz akorda algas saņēmējiem. Citiem vārdiem, ja DL nebūtu aizlieguma strādāt svētkos (kas sakrīt ar darba dienām), darbinieks varētu nopelnīt vairāk. Darbinieks nav vainojams, ka darbdiena sakrita ar svētkiem, tādēļ likums garantē, ka darba samaksa iekļaus divas daļas: par faktiski veikto darbu un par attaisnoto prombūtni, kopsummā nodrošinot minimālo mēneša algu. Turklāt arī darba devējs nevar ne ieviest, ne atcelt likumā paredzētās svētku dienas. Tieši tādēļ Ministru kabineta (MK) 2015. gada 24. novembra noteikumos Nr. 656 «Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu» normālais mēneša darba laiks noteikts kā darbam veltītas stundas (darba alga) un attaisnotās prombūtnes stundas (atlīdzība). Rezultātā visas stundas ir apmaksātas un darbiniekam garantēta minimālā mēneša alga.

Ja alga ir lielāka par minimālo

No vienas puses, MK noteikumi Nr. 656 attiecas un minimālo stundas tarifa likmi, kuru izmantojot darbinieks vienmēr saņems vismaz minimālo mēneša algu, ja nekavēs darbu. Šādu normu bija jānostiprina normatīvajā aktā, lai nebūtu nekādu domstarpību.

Vai noteikumos minēto stundas likmes noteikšanas algoritmu būtu jāpiemēro darbiniekam ar ievērojami lielāku algu? Jāsaka, ka nav jau aizliegts. Bet vai pastāv šāda nepieciešamība? Domāju, ka darba devējam (faktiski — grāmatvedim) ir tiesības izvēlēties veikt aprēķinus, balstoties uz pieredzi, piemēram, attiecināt darbinieka mēnešalgu proporcionāli tikai darba dienu skaitam (nevis darba dienām + prombūtnes dienām). Arī šādā gadījumā var rasties problēmas, bet jāuzdrošinās aizstāvēt savu viedokli.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada jūnija (510.) numurā.

Jums arī varētu interesēt: