Vai aprites ekonomikas mērķus var sasniegt, tikai palielinot nodokļus?

Dabas resursi uz zemes ir ierobežoti, turklāt saimnieciskās darbības rezultātā tie palēnām izsīkst. Turpretī cilvēku skaits un atkritumu daudzums pasaulē palielinās. Dabas resursi tiek patērēti ātrāk, nekā daba resursus spēj ģenerēt. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ir nepieciešams atteikties no lineārā ekonomikas modeļa un pāriet uz aprites ekonomikas modeli. Lai to sasniegtu, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tiek izvirzīti konkrēti sasniedzamie mērķi. Turpmāk rakstā par to, kādi rezultāti ir Latvijai un kā mēs izskatāmies, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm. Analizētie dati ir par dažādiem laika periodiem, atkarībā no to pieejamības.

Pēdējos gados aprites ekonomikai  tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība visā pasaulē, jo tas ir veids, kā pārvarēt pašreizējo ražošanas un patēriņa modeli, kas balstīts uz nepārtraukti pieaugošu resursu izmantošanu un atkritumu daudzuma palielināšanos. Aprites ekonomikas mērķis ir palielināt resursu izmantošanas efektivitāti, izmantojot trīs pamatprincipus — novērst atkritumus un piesārņojumu, produktus un materiālus pēc iespējas ilgāk izmantot apritē un saglabāt dabas kapitālu.

Ja salīdzina ES dalībvalstīs radīto sadzīves atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju, apjomi būtiski atšķiras (sk. 1. att.), ko izskaidro atšķirīgi patēriņa modeļi un ekonomiskās labklājības līmenis.

Laikā no 2005. līdz 2021. gadam lielākajā daļā ES dalībvalstu, ieskaitot Latviju, sadzīves atkritumu apjoms, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir palielinājies, tomēr 10 valstis ir panākušas samazinājumu.

Ja salīdzina ES vidējo rādītāju, tad 16 gadu laikā tas ir pieaudzis par 26 kg jeb 5,1%, 2021. gadā sasniedzot 532 kg uz vienu iedzīvotāju. Latvijā palielinājums ir ļoti būtisks — no 320 kg līdz 461 kg jeb par 44,1%, tomēr tas joprojām ir mazāks par ES vidējo. Pieauguma tendence ir satraucoša, lai to apstādinātu — jāsamazina pārmērīgs un nevajadzīgs iepakojums, jāveicina atkārtoti izmantojama un uzpildāma iepakojuma izmantošana.

1. attēls Sadzīves atkritumi uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs 2005. un 2021. gadā, kg

Pāreja uz aprites ekonomiku ir process, kam nepieciešama plaša daudzlīmeņu un daudzu ieinteresēto personu iesaistīšanās. Lai veicinātu aprites ekonomikas pasākumu ieviešanu un nodrošinātu finansiālu stimulu uzņēmumiem pieņemt ilgtspējīgāku praksi uzņēmējdarbībā, tiek izmantoti dažādi politikas pasākumi. Aplikšana ar vides nodokļiem ir viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem instrumentiem, jo tas ir maksājums par piesārņojumu, piemēram, par notekūdeņiem, atgāzēm un atkritumiem, lai saglabātu ekoloģisko vidi. 

ES dalībvalstīs plaši tiek izmantots poligonu nodoklis, kam ir liela nozīme atkritumu apsaimniekošanas prakses uzlabošanā dalībvalstīs. Tas ļauj novirzīt ievērojamus atkritumu daudzumus no poligoniem uz atkritumu apsaimniekošanu. Tā kā ES ilgtermiņa mērķis ir pāriet uz aprites ekonomiku, kura izvairās no atkritumu rašanās un izmanto atkritumus kā resursus, ir izveidota ES Atkritumu poligona direktīva, kura nosaka, ka dalībvalstīm līdz 2035. gadam ir jāsamazina uz poligoniem nosūtītais sadzīves atkritumu daudzums līdz 10% vai mazāk no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma. 

Sadzīves atkritumu apglabāšana poligonos ES dalībvalstīs atšķiras ļoti būtiski (2. att.), tomēr visās tā samazinās. Starp Baltijas valstīm lielākais samazinājums ir Lietuvā. Savukārt Latvijā, neskatoties uz būtisku samazinājumu, 2021. gadā tika apglabāti 52% no sadzīves atkritumu kopapjoma, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz ES vidējo līmeni (23%). Turpretī Igaunijā un Lietuvā rādītājs ir mazāks par 20%, un astoņām dalībvalstīm tas jau 2021. gadā bija mazāks par 10%. Eiropas Vides aģentūra novērtēja un identificēja dalībvalstis, kurās pastāv risks nesasniegt noteiktos mērķrādītājus attiecībā uz sadzīves atkritumu pārstrādi, izlietotā iepakojuma reciklēšanu un uz poligonos apglabātā atkritumu daudzuma samazināšanu, Latvija bija viena no tām. 

2. attēls Sadzīves atkritumu apglabāšana poligonā ES dalībvalstīs 2010., 2021. g., %

Latvijā viens no instrumentiem, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, ir palielināta dabas resursu nodokļa (DRN) likme, kas par sadzīves atkritumu apglabāšanu ir būtiski palielināta — no 1,06 EUR/t 2006. gadā līdz 110 EUR/t 2024. gadā jeb vairāk nekā 10 reizes, un arī turpmāk līdz 2026. gadam ieplānots likmes palielinājums par 10 EUR/t gadā. 2023. gadā DRN likme par atkritumu apglabāšanu Latvijā bija pati lielākā starp dalībvalstīm, kā arī vairāk nekā divas reizes lielāka nekā dalībvalstīs vidēji (46 EUR/t). Palielinoties DRN likmei, palielinās arī atkritumu apsaimniekošanas tarifs, kā rezultātā tiek veicināta iedzīvotāju un uzņēmumu interese gan par radīto atkritumu apjoma samazināšanu, gan par atkritumu šķirošanu un vides piesārņojuma mazināšanu, kā arī jaunu dabai saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumā, un, pats galvenais, samazināts apglabāto atkritumu daudzums. DRN likmju paaugstināšana nodrošina aprites ekonomikas politikas attīstību, kas veicina resursu atkārtotas izmantošanas, samazināšanas un pārstrādes principus, kā rezultātā dabas resursi un enerģija tiek patērēti mazāk, kā arī sekmēta atkritumu pārstrāde. 

Vides nodokļi ietver ne tikai resursu un piesārņojuma nodokļus, bet arī energoresursu un transportlīdzekļu nodokļus. Absolūtos skaitļos kopējie vides nodokļu ieņēmumi Latvijā straujāk palielinājās līdz 2018. gadam (1. tab.), pēc tam ieņēmumi bija mazāki un 2021. gadā vēl netika sasniegts 2017. un 2018. gada līmenis. Būtiskas ir šo nodokļu ieņēmumu struktūras izmaiņas pēdējos gados, t.i., samazinās energoresursu nodokļu īpatsvars (no 85,2% 2016. gadā līdz 81,9% 2021. gadā), bet palielinās piesārņojuma un resursu nodokļu īpatsvars (attiecīgi no 2,1% līdz 4,8%). Turklāt palielinās arī piesārņojuma un resursu nodokļu īpatsvars no nodokļu ieņēmumiem kopā (attiecīgi no 0,24% līdz 0,43%), lai gan kopumā vides nodokļu īpatsvars no nodokļu ieņēmumiem samazinās (attiecīgi no 11,7% līdz 9,0%). No tā var secināt, ka Latvijā darbaspēka un patēriņa nodokļu ieņēmumi palielinās straujāk nekā vides nodokļu ieņēmumi. 

1. tabula Vides nodokļi Latvijā un to īpatsvars nodokļu ieņēmumos

Arī turpmāk Latvijā plānots straujāks piesārņojuma un resursu nodokļu palielinājums. Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā nosaka nodokļa likmju palielināšanu un jaunu objektu noteikšanu no 2024. gada 1. jūlija — tabakas izstrādājumu filtriem, tekstilizstrādājumiem, mitrajām salvetēm, baloniem un citiem plastmasu saturošiem izstrādājumiem. Par dabas resursu ieguvi DRN likmju palielinājums veikts gan 2024. gadā un plānots arī 2026. gadā.

Lai sasniegtu vides aizsardzības politikas mērķus, DRN darbojas divos virzienos — piesārņotājs maksā nodokli, vienlaikus atbildīgs ražotājs saņem nodokļa atlaides par pārdomātu resursu izmantošanu un vides piesārņojuma samazināšanu. DRN atvieglojumu apmērs Latvijā pieaug katru gadu, 2021. gadā sasniedzot 266,26 miljonus eiro, kas ir par 229,9 miljoniem jeb sešas reizes vairāk nekā kopējie DRN ieņēmumi šajā gadā (3. att.). DRN atvieglojumu apmērs pieaug arī attiecībā pret IKP.

3. attēls Dabas resursu nodokļa atvieglojumu apmērs Latvijā 2016.–2021. gadā, milj. eiro, % no IKP

Pēc Finanšu ministrijas atzinuma DRN atvieglojumi ir efektīvi, jo pēdējos piecos gados ražotāja paplašinātās atbildības sistēmās apsaimnieko vairāk nekā 90% no radītā iepakojuma vai videi kaitīgu preču atkritumu apjoma. Tādējādi tiek sasniegti normatīvajos aktos noteiktie izlietotā iepakojuma vai videi kaitīgu preču atkritumu pārstrādes un reģenerācijas mērķi, kas izriet no ES direktīvas, kas nosaka, ka iepakojuma un videi kaitīgu preču atkritumu reģenerācijas līmenim jābūt vismaz 60%, bet Latvija jau 2021. gadā sasniedza 65,2%.

Tomēr vides pārvaldības ilgtermiņa mērķu sasniegšanai nepieciešams arī nodokļu palielinājums par videi kaitīgām darbīgām. Lai samazinātu apglabāto sadzīves atkritumu daudzumu, Latvijā DRN likme par atkritumu apglabāšanu tiek palielināta nepārtraukti. Pozitīvi jāvērtē, ka pieaug savākto atkritumu daudzums, turklāt kopš 2017. gada tas ir lielāks nekā radīto atkritumu daudzums, tātad tiek savākti arī iepriekš radīti atkritumi. Atkritumu pārstrāde, lai gan nevienmērīgi, bet uzrāda pieaugošu tendenci, kas ļauj samazināt arī apglabāto atkritumu daudzumu. Tomēr apglabāto sadzīves atkritumu daudzums būtiski samazinājies tikai no 2017. gada, iespējams to veicināja DRN likmes dubultošana no 12 EUR/t 2016. gadā līdz 25 EUR/t 2017. gadā, kā arī citi pasākumi, kas ietver pastiprinātu atkritumu šķirošanu, iedzīvotāju izglītošanu un kolektīvās apziņas veicināšanu. No 2017. gada stājās spēkā grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kas noteica stingrākus nosacījumus sadzīves atkritumu šķirošanai. Turklāt palielinājies arī atkritumu eksports no 229 tūkst. t 2016. gadā līdz 574 tūkst. t 2017. gadā jeb 2,5 reizes. Lielu ietekmi uz atkritumu eksporta palielinājumu atstāja Liepājas metalurga darbības pārtraukšana 2016. gadā, jo metāllūžņu pārstrāde vairs nenotika Latvijā, bet tos šķiroja un eksportēja uz Turciju, Dienvidaustrumāzijas valstīm un Ķīnu. Visi šie pasākumi kopā ļāva ļoti būtiski samazināt apglabāto sadzīves atkritumu daudzumu no 558 tūkst. t 2016. gadā līdz 262 tūkst. t 2017. gadā jeb par 53%.

4. attēls Sadzīves atkritumu daudzums (mln t) un DRN likme par sadzīves atkritumu apglabāšanu, EUR/t

Tomēr neliels apglabāto atkritumu samazinājums Latvijā turpinājās tikai trīs gadus un, sākot ar 2020. gadu, tas atkal palielinājās, neskatoties uz ikgadēju nodokļa likmes palielināšanu. Daļēji to ietekmēja arī eksporta apjoma samazinājums, ko izraisīja Covid–19 pandēmijas laikā noteiktie ierobežojumi. 

Pārstrāde ir galvenā atkritumu apsaimniekošanas darbība, kura novērš atkritumu apglabāšanu un vērtīgo resursu iznīcināšanu atkritumos. Savukārt, lai veicinātu pārstrādi, nepieciešams uzlabot atkritumu šķirošanu, ieviešot vienotus un saprotamus šķirošanas nosacījumus, kā arī veicinot patērētāju informētību par to, kādi materiāli ir izmantoti katrā konkrētajā iepakojumā.

Gandrīz visās ES dalībvalstīs, izņemot Zviedriju un Rumāniju, sadzīves atkritumu pārstrāde laikā no 2010. līdz 2021. gadam ir palielinājusies (5. att.), visstraujāk Slovēnijā, Slovākijā, Lietuvā un Latvijā, tomēr joprojām ir būtiskas atšķirības. Dažas valstis jau 2021. gadā sasniedza 2025. gadam noteikto sadzīves atkritumu pārstrādes mērķrādītāju — 55%. Turpretī 18 dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai (2021. gadā 44,1%) pastāv risks, ka līdz 2025. gadam netiks panākts noteiktais atkritumu pārstrādes līmenis.

5. attēls Sadzīves atkritumu pārstrādes līmenis ES dalībvalstīs 2010. un 2021. gadā, %

Viens no materiāliem, kura izmantošana pieaugusi visstraujāk, ir plastmasa. Lai gan šim materiālam ir daudz priekšrocību, tas rada ļoti negatīvas sekas, ja kļūst par atkritumiem vai piesārņojumu kā mikroplastmasa. 

Latvijā gadā vidēji tiek radītas 35,9 tūkst. tonnas plastmasas iepakojuma, no kura 2021. gadā pārstrādāti tikai 41,6% (2. tab.), kas ir sliktākais rādītājs starp Baltijas valstīm, taču pozitīvi vērtējams, ka pārstrāde kopš 2016. gada ir palielinājusies. Eiropas Komisija ir noteikusi arvien stingrākus minimālos pārstrādes mērķus plastmasas iepakojuma atkritumiem, — līdz 2025. gadam — 50%, līdz 2030. gadam — 55%. Arī šajā rādītājā Latvijai pastāv risks, ka 2025. gadā tas netiks sasniegts. 2. tabulas dati parāda, ka ES dalībvalstīs vidēji visās produktu grupās pārstrādes līmenis samazinās, tātad atkritumi palielinās straujāk nekā to pārstrāde. 

2. tabula Izlietotā iepakojuma pārstrāde pa produktu grupām ES vidēji un Baltijas valstīs 2016. un 2021. gadā, %

Sākot ar 2021. gadu, ES dalībvalstīm ir jāmaksā nodeva 0,80 EUR par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu atkritumos. Latvija par nepārstrādāto plastmasu ir iemaksājusi ES budžetā vairāk nekā 15 miljonus eiro gadā. Šāda summa tika maksāta no valsts budžeta, jo nebija izveidota sistēma, kura ražotājiem vai importētājiem liktu maksāt par nepārstrādājamiem iepakojumiem. Tikai sākot no 2024. gada 1. jūlija šī summa tiek iekasēta no apsaimniekotāja, kas noslēdzis līgumu par ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas piemērošanu. Rezultātā ražotāji un tirgotāji tiks motivēti izmantot vieglāk pārstrādājamus materiālus. Tomēr jāņem vērā, ka pārstrāde ir saistīta ar investīcijām jaunu inovatīvu tehnoloģiju izmantošanā un izstrādātiem viediem dizaina risinājumiem.

Atkritumu apsaimniekošanā ļoti svarīga ir mērķtiecīga politika vietējā un valsts līmenī. Latvijā aprites ekonomiku veicinošs bija 2022. gads, jo no 1. februāra tika ieviesta depozīta sistēma. Kopš šīs sistēmas ieviešanas, pārstrādei tika atgriezti aptuveni 80% no visiem depozīta produktiem, bet atkārtoti uzpildāmu stikla pudeļu un alus PET iepakojuma atgriešanas rādītājs bija 90%. Lai veicinātu depozītu iepakotāju — ražotāju, izplatītāju un importētāju, iesaisti depozītu sistēmā, kopš 2020. gada ir noteikts: ja DRN maksātājs nepiedalās šajā sistēmā, tam jāmaksā DRN par depozīta iepakojumu divkāršā apmērā, bet kopš 2024. gada četrkāršā apmērā.

Izmantojot pārstrādātus materiālus jaunu produktu ražošanai, tiek novērsta ietekme uz vidi, kas saistīta ar dabas resursu ieguvi un apstrādi, kā arī veicināta citu aprites ekonomikas priekšrocību sasniegšanai. ES dalībvalstīs vidēji atkārtoti izmantoto materiālu īpatsvars nedaudz palielinās, no 10,7% no kopējā izmantoto materiālu apjoma 2010. gadā līdz 11,5% 2022. gadā. 

Arī šajā rādītājā atšķirības starp ES dalībvalstīm ir būtiskas (skat. 6. att.), tomēr lielākā daļa valstu ir palielinājušas atkārtoti izmantojamo materiālu īpatsvaru. No Baltijas valstīm vislabākie rezultāti ir Igaunijai, pārsniedzot ES vidējo rādītāju, Latvija rādītāju ir uzlabojusi, 2022. gadā sasniedzot 5,4%. Otrreizējo izejvielu tirgus ir izaicinošs, jo ir ražotāji, kuri vēlas augstāko materiāla kvalitāti, kura ir sarežģīti panākama, turklāt ekonomisko apstākļu dēļ pārstrādes izmaksas palielinās. Savukārt ražotāji vēlas lētākas izejvielas, tāpēc jaunu produktu ražošanai izvēlas pirmreizējas izejvielas. Tas ir radījis situāciju, ka uzņēmumi turpina investēt atkritumu pārstrādē, taču pieprasījums pēc šiem materiāliem samazinās, tā ietekmējot pārstrādes attīstības iespējas.

6. attēls Atkārtoti izmantoto materiālu īpatsvars ES dalībvalstīs 2010. un 2022. g., %

Labākai vides pārvaldībai Latvijā tiek plānotas izmaiņas arī pašreizējā DRN sadalījumā starp valsts un pašvaldības pamatbudžetiem par dabas resursu ieguvi un vides piesārņošanu, tai skaitā par atkritumu apglabāšanu. Pašlaik nodokļa maksājumus par sadzīves atkritumu apglabāšanu ieskaita 60% valsts pamatbudžetā un 40% vietējā pašvaldībā, kuras teritorijā atkritumi tiek apglabāti. Turpretī 2025. gadā sadalījums pa budžetiem mainīsies, 50% tiks ieskaitīti valsts pamatbudžetā, 30% vietējā pašvaldībā un 20% attiecīgajā atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošo pašvaldību pamatbudžetā. Turklāt ar DRN likuma grozījumiem tiek noteikta lielāka pašvaldības atbildība atkritumu apsaimniekošanā, kā arī precizēts, kādiem mērķiem pašvaldības var izmantot līdzekļus, kas iegūti no DRN, tādējādi palielinot pašvaldību lomu vides ilgtspējīgā pārvaldībā.

Aprites ekonomikas ieviešanas progresu var novērtēt, izmantojot resursu produktivitātes vērtību, kura raksturo saistību starp ekonomisko aktivitāti (IKP) un materiālo resursu patēriņu. 

Diemžēl resursu produktivitātes rādītājs Latvijā pēdējās desmitgadēs nepalielinās (7. att.), savukārt iekšzemes materiālu patēriņš palielinās līdz ar IKP pieaugumu. Tas nozīmē, ka Latvijā izaugsme ir atkarīga no resursu patēriņa. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2021. gadā Latvijā resursu produktivitāte bija 1,25 EUR/kg, kas ir gandrīz divas reizes mazāka nekā vidēji ES — 2,45 EUR/kg. Negatīvi jāvērtē materiālo resursu patēriņa līmeņa pieaugums, 2022. gadā sasniedzot vairāk nekā 16 tonnas dabas resursu uz iedzīvotāju gadā, turklāt tas ir virs ES vidējā rādītāja — 14,4 tonnas uz vienu iedzīvotāju. VARAM izstrādātajā Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gadam kā viens no mērķiem ir līdz 2027. gadam panākt resursu produktivitātes pieaugumu Latvijā, sasniedzot 1,55 EUR/kg. Lai uzlabotu resursu produktivitāti, ir nepieciešams pasākumu kopums — investīcijas infrastruktūras attīstībā — maksimāla izejvielu izmantošanas palielināšana, atkritumu plūsmas samazināšana, izmantojot pārstrādi un enerģijas reģenerāciju, jāstimulē uzņēmumus pieņemt resursefektīvus uzņēmējdarbības modeļus ar mazāku ietekmi uz vidi.

7. attēls Resursu izmantošana un ekonomiskā izaugsme Latvijā 2000.–2022. gadā, indekss (2000=100)

Savukārt, lai veicinātu ES aprites ekonomikas ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, Latvijā nepieciešams vairāku pasākumu kopums, līdz ar ekonomiskajiem instrumentiem (investīcijas, vides nodokļi un to atlaides), arvien lielāka uzmanība jāpievērš sabiedrības izglītošanai, kas ietver arī ražotāju un iepakotāju izpratnes veidošanu par videi draudzīgākiem materiāliem, jaunām iespējām iepakojuma samazināšanā un jaunu tehnoloģiju izmantošanā, bet zinātnieku uzdevums ir šādu materiālu un tehnoloģiju radīšana un popularizēšana. Savukārt tiem, kas vēl šaubās par aprites ekonomikas nepieciešamību, ieteicams aizbraukt ekskursijā uz Getliņiem un savām acīm skatīt apglabāto atkritumu kalnus!

Raksts sagatavots, izmantojot Luīzes Fiļipovas maģistra darbu «Dabas resursu nodoklis kā ekonomiskais instruments aprites ekonomikas veicināšanai Latvijā» (2024).

Jums arī varētu interesēt:

• Vai jaunieši ir gatavi kļūt par nodokļu maksātājiem?
• Mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem labvēlīgas izmaiņas no 2024. gada