Senāts pilnībā pievienojās apgabaltiesas spriedumā un judikatūrā paustajam, ka morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Tomēr arī šādā gadījumā tiesas pienākums ir spriedumu pamatot ar racionāliem juridiskiem apsvērumiem, nevis balstīties tikai uz subjektīviem ieskatiem.

Senāts spriedumā piekrita pašvaldības kasācijas sūdzībā minētajam par tiesas nepamatotu atkāpšanos no judikatūras.

Apelācijas instances tiesa kaitējuma atlīdzību bija noteikusi katram cietušajam atsevišķi, kas neatbilst judikatūrai, kurā atzīts, ka

atlīdzība par morālo kaitējumu sakarā ar bērna nāvi piešķirama par konstatētā pārkāpuma faktu, nevis atsevišķi katram ģimenes loceklim par viņu pārdzīvojumiem un ciešanām.

Pamatprincips, ka par morālo kaitējumu tiek noteikta viena atlīdzinājuma summa ģimenei par konstatēto pārkāpuma faktu, nevis par katra atsevišķa ģimenes locekļa ciešanām, tiek piemērots arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē.

Katrā gadījumā kompensācijas apmērs nemantiskā kaitējuma nodarīšanas gadījumā ir nosakāms individuāli, taču, ņemot vērā pēc faktiskiem apstākļiem līdzīgās lietās noteikto atlīdzības apmēru un tādējādi nodrošinot vienlīdzības principa ievērošanu un vienveidīgu judikatūru. No juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu (salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos – atšķirīgam).

Izskatāmajā lietā prasītāji prasību tiesā cēla, lūdzot piedzīt no atbildētājas – Varakļānu novada pašvaldības 250 000 EUR morālā kaitējuma atlīdzinājumu katram. Gan Rēzeknes tiesa, gan Latgales apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji, nosakot piedzenamās atlīdzības apmēru 40 000 EUR apmērā katram no prasītājiem, proti, kopā nosakot 80 000 EUR lielu atlīdzību.