Par darba braucienu MK noteikumi Nr. 969 uzskata darbinieka darbu vai dienestu (..), ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē). Vienlaikus Darba likuma papildināšana ar plašākiem 14. panta skaidrojumiem (t.sk. 14.¹ un 14.²) ir veltīta darbinieku nosūtīšanai. Kāda atšķirība ir starp minētajiem terminiem, ja Latvijas darbinieki tiek sūtīti uz ārvalstīm?

Atbilde

Diemžēl tā arī ir: vairākās vietās termins "darba brauciens" pārklājas ar terminu "darbinieka nosūtīšana". Tomēr nosūtīšana, pēc autores domām, uzliek nosūtītājam ievērojami vairāk pienākumu un atbildības nekā darba brauciena gadījumā.

Pirmais, kas ir kopīgs terminiem: gan nosūtītais darbinieks, gan esošais darba braucienā ir uzņēmuma (kas darbiniekus nosūta) darbinieks. Tomēr minēto darbinieku "izmantošana" ir atšķirīga. Darba brauciena laikā darbinieks strādā sava darba devēja interesēs, izpilda darba devēja uzdevumu, savukārt nosūtītais darbinieks savu darbu veltī citai personai – tai, kura darbinieku pasūtīja konkrēta darba (citā valstī) veikšanai. Turklāt šis pasūtītājs drīkst pasūtīto darbinieku nosūtīt tālāk (veikt darbu citā vietā, citā valstī). Protams, šādā gadījumā jāievēro daži noteikumi, vismaz jābrīdina pirmreizējais darba devējs (nosūtītājs) par tiem apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem, kas piemērojami, ja darbinieks tiek tālāk nosūtīts uz citu valsti.

Protams, darbiniekam, kas norīkots darba braucienā, nav jāņem vērā svešo personu norādījumi, ja vien tie nav saskaņoti ar Latvijā esošo darba devēju.

Darba likums paredz trīs situācijas, kad piemērojams termins "nosūtīšana":

Tātad nosūtīšanas pamatā ir starptautiskais līgums, kas nav nepieciešams darba braucienā. Nodarbināšanas noteikumi tiks minēti līgumā, un jāvadās no DL 14. un 14.² panta teksta.

Šajā gadījumā faktiski ir noteikta cita darba veikšanas vieta, tomēr, nodarbinātajiem citā valstī jāņem vērā vietējās administrācijas prasības, kā arī jānodrošina darbinieku interešu aizsardzība (atkal uzmanīgi jāpēta DL 14. un 14.² panta prasības). 

Darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējam jābūt licencētam, proti, jāiegūst licence atbilstoši 2007. gada 3. jūlija MK noteikumiem Nr. 458.

Darbinieku nosūtīšanas gadījumā jārēķinās ar to, ka gan par darbiniekiem, gan par nosūtītāju jāiesniedz informācija attiecīgajās valsts iestādēs, turklāt jānorīko kontaktpersona, kura pārstāvēs nosūtītāju, un persona, kas svešā valstī pārstāves darbiniekus. Pastāv pienākums saglabāt dokumentāciju un darba samaksas aprēķinus vismaz divus gadus pēc darbu pabeigšanas. Nosūtītājam jāatskaitās divu valstu kontroles un uzraudzības iestādēm.

Nekas no teiktā neattiecas uz darba braucienā esošajām personām. Tās ir pakļautas Latvijas normatīvo aktu prasībām un atskaitās tikai Latvijas kontrolējošām iestādēm.

Jāatzīmē, ka darbinieku nosūtīšana patlaban ir diezgan dārgs pasākums, jo vairākas ES valstis, cīnoties ar dempingu, pieprasa, lai nosūtītajiem darbiniekiem maksātu līdzvērtīgas algas kā šajās valstīs. Turklāt nosūtītajam darbiniekam jānodrošina MK noteikumos Nr. 969 minētās izdevumu kompensācijas, kas netiek uzskatītas par darba samaksas daļu.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada jūnija (474.) numurā.