EST par darba laika uzskaiti mājsaimniecībās nodarbinātajiem

Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2024. gada 19. decembra spriedums lietā Nr. C531/24 (HJ pret US, MU, piedaloties Fondo de Garantía Salarial (FOGASA)) ir noderīgs tiesību normu piemērotājiem attiecībā par darba devēja pienākumu izveidot sistēmu, kas ļauj uzskaitīt mājsaimniecībā nodarbināto personu nostrādāto darba laiku. Rakstā aplūkotā lieta EST tika skatīta, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 267. pantam, t.i., sniedzot prejudiciālo nolēmumu. 

Lietas apstākļi 

Persona (turpmāk — darbiniece HJ) tika pieņemta darbā mājsaimniecībā pie fiziskām personām (US un MU). 2021. gada 17. februārī darbiniece HJ tika atlaista no darba, bet 2021. gada 31. martā viņa cēla prasību Bilbao Darba un sociālo lietu tiesā Nr. 2 (Spānija), lūdzot atzīt atlaišanu par nepamatotu un piespriest viņas darba devējiem samaksāt par nostrādātajām virsstundām, kā arī par neizmantotajām atvaļinājuma dienām. Ceļot prasību darbiniece HJ norādīja, ka tika pieņemta darbā uz pilnu slodzi ar bruto mēnešalgu 2363,04 EUR, līdz 2020. gada 18. oktobrim strādāja 46 stundas nedēļā, bet sākot no 2020. gada 19. oktobra 79 stundas nedēļā. 

Pirmās instances tiesa (Bilbao Darba un sociālo lietu tiesā Nr. 2, Spānija) pieņēma spriedumu, ar kuru daļēji apmierināja prasību, atzīstot atlaišanu par nepamatotu, piespriežot atbildētājiem izmaksāt darbiniecei HJ kompensāciju 364,39 EUR un summu 934,89 EUR par neizmantotajām atvaļinājuma dienām un ārkārtas piemaksām. Prasības noraidītajā daļā tiesa uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi nostrādātās darba stundas un prasīto algu, norādot, ka prasītājas prasījumus nevar uzskatīt par pierādītiem, pamatojoties tikai uz to, ka atbildētāji pamatlietā nav uzrādījuši darba ņēmējas nostrādātā darba laika ikdienas uzskaiti. Tiesa atsaucās uz Karaļa dekrētu 1620/2011, kurā noteikts, ka daži darba devēji, tostarp mājsaimniecības, ir atbrīvoti no pienākuma reģistrēt viņu darbinieku faktiski nostrādāto darba laiku.

Prasītāja, nepiekrītot tiesas spriedumam noraidītajā daļā, iesniedza apelācijas sūdzību Basku zemes Augstajā tiesā. Apelācijas instances tiesai, vadoties no Eiropas Savienības (ES) tiesībām, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk — Direktīva 2003/88) ir noteikti izņēmumi no vispārējā pienākuma reģistrēt darba laiku, radās šaubas par nacionālās tiesībās noteikto, ka mājsaimniecībām nav pienākuma veikt savu darbinieku darba laika uzskaiti. Nacionālā tiesa uzskatīja, ka situācija, kurā tiek apgrūtināta mājās nodarbināto darba ņēmēju iespēja pierādīt nostrādāto darba laiku, varētu tikt uzskatīta par pretēju Direktīvas 2003/88 mērķim un EST judikatūrai šajā jomā, it īpaši 2019. gada 14. maija spriedumam CCOO (C55/18). Nacionālā tiesa konstatēja, ka darbiniece HJ nav uzskatāma par «ģimenes darbaspēku» Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma izpratnē, turklāt uz darbinieci HJ attiecas darbības, kas saistītas ar šīs direktīvas 17. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem dienas laikā sadalītiem darba laikposmiem, jo HJ bija pieņemta darbā uz pilnu darba laiku.

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Papildus, nacionālā tiesa no 2022. gada 24. februāra EST sprieduma lietā Nr. C389/20 TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs) secināja, ka Spānijā mājsaimniecībā nodarbināto personu grupa ir ļoti feminizēta, jo 95% mājsaimniecībā nodarbināto personu ir sievietes. Līdz ar to atšķirīgā attieksme darba laika reģistrācijas jautājumā salīdzinājumā ar vīriešiem rada jautājumus par Hartas 20. un 21. panta, kā arī Direktīvas 2006/54¹ ievērošanu.

Pamatojoties uz augstāk minētajiem apsvērumiem, Basku zemes Augstā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST prejudiciālu jautājumu: vai Direktīvas 2003/88 3., 5. un 6. pants, skatot tos kopsakarā ar Direktīvām 2000/78, 2006/54 un 2010/41, kā arī Hartas 20., 21. pantu un 31. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru mājsaimniecībā nodarbināto personu darba devēji ir atbrīvoti no pienākuma izveidot sistēmu, kas ļauj uzskaitīt mājsaimniecībā nodarbināto personu nostrādātā darba laika ilgumu.

EST atziņas

2 EST 2024. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. C531/24 (HJ pret US, MU, piedaloties Fondo de Garantía Salarial (FOGASA)), 62. punkts.

Atbildot uz tai uzdoto jautājumu, EST nolēma, ka «Direktīvas 2003/88 3., 5. un 6. pants, skatot tos Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kā arī tā interpretācija, ko veic valsts tiesas, vai administratīvā prakse, kas balstīta uz šādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru mājsaimniecībā nodarbināto personu darba devēji ir atbrīvoti no pienākuma izveidot sistēmu, kas ļauj uzskaitīt mājsaimniecībā nodarbināto personu nostrādātā darba laika ilgumu, līdz ar to liedzot tām iespēju objektīvi un ticami noteikt nostrādāto stundu skaitu un sadalījumu laikā.»²

3 Turpat, 31. punkts.

EST tiesa spriedumu argumentēja ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem: pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2003/88 3. un 5. panta noteikumiem dalībvalstīm ir pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai visiem darbiniekiem būtu attiecīgi obligāts nepārtraukts 11 stundu atpūtas laiks katrā 24 stundu laikposmā un katrās 7 dienās — obligāts nepārtraukts 24 stundu atpūtas laiks, un, otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta b) punktu, paredzēt 48 stundu maksimālo robežu vidējam iknedēļas darba laikam, ietverot virsstundu darba laiku (šajā nozīmē skat. EST 2019. gada 14. maija spriedumu CCOO, C55/18, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minēto judikatūru).³

4 Turpat, 33. punkts.

Tā kā Direktīvas 2003/88 3. un 5. pantā, kā arī 6. panta b) punktā tomēr nav noteikta konkrēta kārtība, kādā dalībvalstīm jānodrošina tajos paredzēto tiesību īstenošana, dalībvalstīm ir rīcības brīvība, nosakot konkrētu kārtību, ar kādu tās vēlas nodrošināt šajā direktīvā paredzēto tiesību īstenošanu.⁴

5 Turpat, 38. punkts.

EST norādīja, ka, nepastāvot tādai sistēmai, kas ļautu objektīvi un ticami uzskaitīt gan darba ņēmēja nostrādāto darba stundu skaitu un to sadalījumu laikā, gan to stundu skaitu, kuras papildus parastajam darba laikam ir nostrādātas kā virsstundas, darba ņēmējiem šķiet pārmērīgi grūti vai pat praktiski neiespējami panākt, ka tiek ievērot tiesības, kas viņiem ir piešķirtas ar Hartas 31. panta 2. punktu un Direktīvu 2003/88, lai faktiski izmantotu iknedēļas darba laika ierobežojumus, kā arī minimālos ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmus, kas paredzēti šajā direktīvā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C55/18, 47. un 48. punkts).⁵

6 Turpat, 39. punkts.

EST uzvēra, ka tas, ka darba ņēmējam tiek ļauts izmantot citus pierādīšanas līdzekļus, lai sniegtu norādes par viņa tiesību pārkāpumu un apvērstu pierādīšanas pienākumu, nevar aizstāt šādu sistēmu, ar kuru objektīvi un ticami tiek noteikts darba ņēmēja nostrādāto ikdienas un iknedēļas darba stundu skaits, jo viņš var nevēlēties liecināt pret savu darba devēju, baidoties no pasākumiem, ko pēdējais minētais varētu veikt un kas varētu ietekmēt darba attiecības darba ņēmējam par sliktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C55/18, 54. un 55. punkts).⁶

7 Spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C55/18, 68. punkts. 8 Turpat 69. un 70. punkts.

Noslēgumā EST atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Direktīvas 2003/88 izrietošais dalībvalstu pienākums sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu veikt visus vispārējos vai īpašos pasākumus, kas var nodrošināt šī pienākuma izpildi, ir saistošs visām dalībvalstu iestādēm, tostarp — atbilstoši kompetencei — to tiesām.⁷ No tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām lūgts tās interpretēt, ir jāņem vērā visas šo tiesību normas un jāpiemēro šajās tiesībās atzītās interpretācijas metodes nolūkā tās interpretēt cik vien iespējams atbilstoši aplūkotās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu. Atbilstīgas interpretācijas prasība ietver valsts tiesu pienākumu attiecīgā gadījumā grozīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar kādas direktīvas mērķiem.⁸

9 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs), C389/20, 52. punkts un tajā minētā judikatūra.

Visbeidzot attiecībā uz netiešo diskrimināciju, kas varētu rasties tādēļ, ka Spānijā mājsaimniecībās strādā vairāk sievietes, nekā vīrieši, EST noteica: tāda valsts tiesību normas un/vai administratīvās prakses, kas balstīta uz šādu tiesību normu, interpretācija judikatūrā, saskaņā ar kuru darba devēji ir atbrīvoti no pienākuma ieviest sistēmu, kas ļauj uzskaitīt katras mājsaimniecībā nodarbinātās personas ikdienas darba laika ilgumu, sieviešu dzimuma darba ņēmējas nostādītu īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darba ņēmējiem. Šāda tiesu interpretācija un/vai administratīvā prakse veidotu netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, ja vien tā nav pamatota ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem. Šajā kontekstā EST ir atkārtoti nospriedusi, ka, lai gan, izvēloties sociālās politikas un nodarbinātības mērķu īstenošanai piemērotus pasākumus, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, tomēr attiecīgajai dalībvalstij kā iespējami diskriminējošās tiesību normas autorei ir jāpierāda, ka šis noteikums ir pamatots ar objektīviem faktoriem, kam nav nekādas saistības ar diskrimināciju dzimuma dēļ.⁹

Jums arī varētu interesēt:

• Vai darbiniekiem var noteikt atšķirīgu dienas naudas apmēru?
• Eiropas Savienības Tiesas atziņas lietās par fiziskās personas datu apstrādi
• Par jurisdikcijas noteikšanu patērētāju tiesību jomā