Noilguma termiņš prasībai, ja darbiniekam bija iespēja iepazīties ar darba samaksas aprēķinu

Senāta Civillietu departamenta 2024. gada 6. novembra spriedums lietā Nr. SKC–471/2024 (C770964723)

Lietas faktiskie apstākļi

Prasītāja, tāpat kā vairāki citi atbildētājas darbinieki, kuriem saskaņā ar Darba likuma noteikumiem būtu jāstrādā 35 stundas nedēļā, faktiski strādāja 40 stundas nedēļā.

Ar darba devēja 01.06.2022. lēmumu nolemts apmaksāt virsstundas, kuras darbinieki nostrādājuši no 10.03.2020. līdz 31.12.2021. Lēmums attiecās uz darbiniekiem, kuru darbs šajā laikā bija saistīts ar īpašu risku un kuriem tādējādi normālais darba laiks nedrīkstēja pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā (Darba likuma 131. panta trešā daļa). Pirms minētā lēmuma pieņemšanas darba devēja, jau sākot vismaz ar 2020. gadu, sadarbībā ar citām iestādēm un institūcijām risināja jautājumu par Darba likuma 131. panta trešās daļas piemērošanu dienestā strādājošiem.

Prasītāja 03.06.2022. iesniegumā lūdza darba devēju veikt samaksu par 384 virsstundām, kuras viņa nostrādāja laikā no 10.03.2020. līdz 01.01.2022. Darba devēja ar 23.12.2022. lēmumu grozīja 01.06.2022. lēmumu, nosakot, ka nodarbinātajiem tiks apmaksātas virsstundas par attiecīgo periodu, ja tiks piešķirti naudas līdzekļi, turklāt tiks ņemts vērā Darba likuma 31. panta pirmajā daļā noteiktais noilgums — visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš.

Prasītāja 13.03.2023. cēla prasību tiesā, kurā lūdza piedzīt no atbildētāja 4932,26 eiro par laikā no 10.03.2020. līdz 31.12.2021. nostrādātajām virsstundām.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība apmierināta. No darba devēja par labu prasītājai piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 31.12.2021. — 4932,36 eiro, ieturot likumā noteiktos nodokļus.

Darba devēja iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kurā pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020. Spriedums pārējā daļā (par piemaksas par virsstundām laikā no 01.05.2020. līdz 31.12.2021. — 4393,63 eiro, ieturot likumā noteiktos nodokļus, piedziņu) kā nepārsūdzēts stājās likumīgā spēkā.

Apelācijas instances tiesa prasītājas prasību apmierināja daļēji:

• piedzina piemaksu par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020. — 288,46 eiro, ieturot likumā noteiktos nodokļus; 
• noraidīja prasību pārējā daļā, t.i., par 250,27 eiro piedziņu.

Senāts nolēma atcelt Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru no darba devēja par labu prasītājai piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020. — 288,46 eiro. Senāts norādīja, ka konkrētajā gadījumā prasītāja nav apstrīdējusi darba devēja norādīto, ka darba samaksas aprēķini, vēlākais līdz mēneša astotajam datumam, prasītājai ir bijuši elektroniski pieejami Horizon WEB vai HoP portālā, kas aizstāj šo aprēķinu izsniegšanu papīra formātā. Tieši šim apstāklim bija nozīme, lai pareizi noteiktu, kāds noilguma termiņš prasītājas prasījumam bija piemērojams saskaņā ar Darba likuma 31. pantu. Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Par darba samaksas aprēķina mērķi

Darba likuma 71. pantā noteiktā darba samaksas aprēķina mērķis ir dot iespēju darbiniekam pārliecināties, ka viņa darbs ir uzskaitīts precīzi, samaksa ir aprēķināta pilnīgi un nodokļi un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ieturētas pareizi. 

Noilgums divi vai trīs gadi?

Ja darbinieks konstatē neatbilstības, viņš var vērsties pie darba devēja to novēršanai, bet, ja tas nedod rezultātu — divu gadu laikā tiesā. 

Ja darbiniekam darba samaksas aprēķins nav bijis izsniegts, viņš līdz ar to ir ticis nostādīts neizdevīgākā situācijā, tādēļ šādā gadījumā noilguma termiņš ir trīs gadi. 

1 Sk. Senāta 2017. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC–1295/2017, C17132015, 13. punktu.

Ja, piemēram, darbinieks atbilstoši informācijai darba samaksas aprēķinā ir konstatējis apstākļus par neapmaksātu virsstundu darbu un noilguma divu gadu termiņa robežās ir vērsies tiesā, tad vienādas darba funkcijas veicošam darba kolēģim, kurš darba samaksas aprēķinu saņēmis nebija un šos apstākļus savlaicīgi konstatēt nevarēja, bet šo informāciju ieguva jau pēc darba kolēģa ierosinātā tiesas procesa, pamatoti piešķirts garāks termiņš prasības celšanai, kas tomēr, neskatoties uz darba devēja neattaisnojamu rīcību, ierobežots ar trīs gadiem.¹

Virsstundas ir darba samaksas sastāvdaļa

Atbilstoši Darba likuma 71. pantam darba samaksas aprēķinā jānorāda arī nostrādātās virsstundas. Tātad virsstundas ir darba samaksas aprēķina sastāvdaļa, par kuru darba devējam nav jāizsniedz darbiniekam atsevišķs virsstundu aprēķins.

Darba samaksas aprēkina izsniegšana ir tā pieejamības nodrošināšana

Darba samaksas aprēķina izsniegšanai pielīdzināma arī tā pieejamības nodrošināšana elektroniski, piemēram, Horizon WEB vai HoP portālā (darbinieka pašapkalpošanās modulī), jo tādējādi aprēķins darbiniekam ir pieejams un zināms, lai varētu pārbaudīt, vai ir aprēķināti visi maksājumi, uz kuriem darbiniekam ir tiesības.

Tas apstāklis, ka darbiniekam izsniegtajā darba samaksas aprēķinā ir kādas nepilnības, piemēram, nav norādītas nostrādātās virsstundas, var radīt pamatu prasījumam par aizskarto tiesību novēršanu, bet neietekmē divu gadu noilguma termiņa piemērošanu atbilstoši Darba likuma 31. panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Lietā nav strīda, ka atbildētājs Horizon WEB vai HoP prasītājai pieejamos darba samaksas aprēķinos par 2020. gada martu un aprīli nebija norādījis, ka prasītāja ir strādājusi virsstundas. Šis apstāklis nenozīmē, ka prasītājai nebija izsniegts darba samaksas aprēķins.

Darba samaksas aprēķina izsniegšana ir noilguma termiņa sākuma brīdis

Atšķirībā no citās tiesību normās paredzētajiem gadījumiem, kad noilguma noteikšanā ir nozīme laikam, kad tiesīgā persona uzzina par tiesību aizskārumu (piemēram, Civillikuma 149. panta pirmā daļa), izskatāmajā lietā juridiska nozīme ir Darba likuma 31. panta otrajā daļā norādītajam apstāklim, kurš noteic noilguma termiņa tecējuma sākuma brīdi, proti, darba samaksas aprēķina izsniegšanas dienai.

Tā kā prasītājai tika izsniegti darba samaksas aprēķini par 2020. gada martu un aprīli, darot tos pieejamus elektroniski, prasītājas prasījumam par piemaksas par virsstundām piedziņu bija piemērojams Darba likuma 31. panta pirmajā daļā noteiktais divu gadu noilguma termiņš, atbilstoši kuram prasītājai tiesības prasīt piemaksu par virsstundām par 2020. gada martu bija līdz 2022. gada 8. aprīlim, bet par 2020. gada aprīli — līdz 2022. gada 8. maijam.

Par noilguma iestāšanas fakta iestāšanos

Senāts atzina par nepieciešamu obiter dictum (neoficiāls tiesneša izteikums prāvas vai sprieduma nolasīšanas laikā) uzsvērt, ka jautājumā par noilguma termiņa noteikšanu var nebūt pietiekami ar Darba likuma normu piemērošanu, jo Darba likuma 31. panta normas noteic speciālos noilguma termiņus, bet nesatur norādījumus par apstākļiem, kas atbilstoši vispārējās tiesību normās paredzētajam regulējumam prasa izvērtējumu, jo var iespaidot noilguma iestāšanās fakta nodibināšanu (piemēram, var pastāvēt lietas dalībnieku norādīti apstākļi, kas liecina par noilguma pārtraukšanu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu). Līdz ar to var nākties pievērsties jautājumam par noilgumu regulējošo vispārējo tiesību normu — Civillikuma 1902.–1906. panta — piemērošanu.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada janvāra (517.) numurā.

• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem

BJP NUMURU E-ARHĪVS