Vasara ir klāt, un pašā tās karstumā žurnālā Bilance ķeramies klāt jaunam pētniecisko rakstu ciklam. Tajā šoreiz lūkosim saprast, kā attīstās desmit Latvijas lielākās pilsētas jeb valstspilsētas un cik tās ir svarīgi motori Latvijas kopējā ekonomikā. Ievadrakstā žurnāla jūlija numurā analizējam, kā centrālās valdības īstenotā reģionālā un ekonomiskā politika palīdz vai traucē šiem motoriem uzņemt pēc iespējas lielākus apgriezienus.
Latvijā dažādos plānošanas dokumentos tiek uzsvērts Rīgas un pārējo lielāko pilsētu īpatsvars valsts kopējā ekonomikā, taču visai bieži tas notiek negatīvā kontekstā. Kopumā 9 valstspilsētās tiek saražotas divas trešdaļas no Latvijas IKP, kamēr to iedzīvotāju skaits ir tikai puse no Latvijas iedzīvotāju skaita. Nereti šī Latvijas mēroga “lielpilsētu” ekonomiskā dominance tiek uztverta kā problēma, kurai būtu aktīvi meklējams risinājums.
Bet, pirmkārt, būtu jāsaprot, vai šī dominance ir kas slikts, un, otrkārt, vai tā tiešām ir tik nesamērīga? No ekonomikas teorijas viedokļa pilsētu ekonomikas priekšrocības ir pavisam skaidras un loģiskas – blīva resursu koncentrācija ģeogrāfiski mazākā apvidū veicina augstāku saimniecības efektivitāti, jo tad pastāv daudz lielāka preču daudzveidība, spēcīgāka konkurence, mazākas transporta izmaksas un ir vairāk preču pircēju. Tāpat šīs koncentrācijas rezultātā pilsētas kļūst par zināšanu apmaiņas, labāko prakšu pārneses, jaunu ideju un inovāciju dzimšanas un to komercializācijas vietām. Arī globāli pilsētas ar mazliet vairāk nekā pusi pasaules iedzīvotāju skaita rada vairāk kā 80% no globālā iekšzemes kopprodukta – tātad šis īpatsvars ir vēl lielāks nekā Latvijā.
Ja aplūkojam Eurostat datus, tad redzams, ka Latvijas reģionālās nevienlīdzības piemērs nav nekas unikāls. Gan salīdzinot bagātāko reģionu ar nabadzīgāko, gan – bagātāko reģionu ar valsts vidējo rādītāju, Latvija nebūt nav pati nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Piemēram, pret valsts vidējo vislielākā proporcija vērojama Rumānijā, kur Bukarestes reģiona IKP attiecība pret valsti sasniedz 233%, Čehijā, kur šī attiecība Prāgas reģionam pret valsti ir 227%, un Polijā, kur tā ir 213%. Šajā rādītājā Rīga un Latvija ar 131% patiesībā ir viena no sabalansētākajām valstīm Eiropā.
Tomēr tas nav traucējis Latvijas reģionālās politikas plānotājiem Reģionālās politikas vadlīnijās ierakstīt mērķi, ka jāmazina Rīgas un pārējo valsts reģionu IKP atšķirības. Minētais rādītājs no 135% (kāds tas bija 2016. gadā) esot jāsamazina līdz 129%. Savukārt četru mazāk attīstīto plānošanas reģionu (Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale) vidējam IKP uz vienu iedzīvotāju līmenim pret augstāk attīstīto plānošanas reģionu (Rīgu) jāpalielinās no 47% līdz 55% procentiem.
Šāda politikas mērķa formulēšana šķiet absurda. Faktiski tas nozīmē, ka, lai mērķis būtu sasniedzams, pārāk strauja Rīgas reģiona izaugsme nebūtu vēlama. J0, ja Rīga augtu pārāk strauji, tad reģionālās atšķirības nemazinātos un… politika būtu izgāzusies.
Akadēmiskie pētnieki norāda, ka šāda pieeja reģionālajā plānošanā ir ļoti novecojusi, jo citur pasaulē tika izmantota līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Secinot, ka tā nedarbojas, tika izveidota jauna stratēģija – proti, tik daudz neuztraukties par reģionālajām līmeņu atšķirībām, bet gan par katra reģiona īpašā, unikālā potenciāla iespējami pilnvērtīgāku izmantošanu un līdz ar to – maksimālu šī reģiona izaugsmi. Tam palīdz gudri un precīzi mērķētas investīcijas, reģionu ekonomikas specializācija. Reģionu izlīdzsvarošanās parasti nāk vēlāk – kā vispārējas valsts ekonomiskās attīstības blakusefekts, bet sākumā šo attīstību visstraujāk parasti nodrošina tieši lielākie urbānie centri. Palūkosimies kaut vai uz to, kas notiek pie kaimiņiem – Lietuvas gadījumā visvairāk tieši Viļnas straujā attīstība pēdējos desmit gados ir tā, kas aizrāvusi uz priekšu visu valsti.
Un tomēr – ne tikai reģionālās, bet arī ekonomiskās politikas plānotāji Latvijā domā, ka vairāk jāatbalsta nevis tās investīcijas, kas varētu nest lielāko atdevi, bet gan – tās, kuras mērķētas uz nabadzīgākajiem reģioniem. “Reģionu sabalansēta izaugsme” esot “viens no ekonomikas attīstības virzītājiem.” Tāpēc Ekonomikas ministrija, izstrādājot jauno atbalsta programmu jaunu darba vietu radīšanai eksportējošos uzņēmumos, kā arī, finansējot “lielus un mērogojamus investīciju projektus”, ir “paredzējusi, ka atbalsts prioritāri tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem ar zemāko IKP.” Tātad, piešķirot atbalstu, svarīgākais kritērijs būs nevis paša atbalstāmā uzņēmuma eksporta izaugsmes potenciāls vai augsta pievienotā vērtība, vai, piemēram, investīciju projekta paredzamā atdeve, bet gan… reģions, kur uzņēmums atrodas. Jāsecina, ka ekonomikas politika Latvijā iet reģionālās izlīdzināšanas politikas pavadā.
Savs komentārs par to ir arī Latvijas Bankas ekonomistam, pilsētu ekonomikas pētniekam Oļegam Krasnopjorovam. “Nav loģiski, ka atņemam naudu tām pašvaldībām, kurās iedzīvotāji vēlas dzīvot un kur attīstās uzņēmējdarbība, un ieguldām to tajās pašvaldībās, no kurām cilvēki brauc projām. Cilvēki tur nevēlas dzīvot, bet mēs tur ieguldām, jo mums, lūk, vajag, lai IKP uz vienu iedzīvotāju sadalītos vienmērīgāk. Protams, kaut kādai naudas pārdalei starp pašvaldībām ir jābūt, tā tas notiek visās ES valstīs. Taču, ja jautājums ir, vai tas veicina ekonomisko izaugsmi, tad atbilde – visticamāk, nē. Iznāk tā – jo sliktāk pašvaldībai veicas, jo vairāk naudas tā saņem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Līdz ar to daļai no pašvaldībām zūd motivācija attīstīties. Tas ir tāpat kā ar sociālajiem pabalstiem – tiem jābūt tik lieliem, lai indivīdu uzturētu pie dzīvības, bet ne tik lieliem, ka šim indivīdam zūd motivācija jebko darīt. Ir pašvaldības, kuru budžeta struktūrā ieņēmumi no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un centrālās valdības veido pat pusi no visiem ieņēmumiem. Šī situācija turpinās jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, un neviens neprognozē, ka tā varētu mainīties,” – tā Oļegs Krasnopjorovs.
Vērtējot spēkā esošos normatīvos reģionālās un ekonomiskās plānošanas dokumentus, jāsecina, ka arī tie aizkavējušies tikpat senā pagātnē. Mūsdienu atziņas par reģionālās ekonomikas attīstībai izšķiroši svarīgajiem faktoriem – ne vien lielo centru izaugsmes stimulēšanu, bet arī diviem lielajiem “S” – SPECIALIZĀCIJU (kas ir īpaši svarīga mazāku pilsētu un reģionu gadījumā) un SADARBĪBU (kam visvairāk jānotiek starp lielākajām pilsētām) – šajos dokumentos vai nu neparādās vispār, vai arī šķiet iemestas tikai formalitātes pēc. Pat ja dažas aprakstītās idejas ir interesantas, kā politikas rezultatīvie mērķi tiek izvirzīti tie paši iepriekšējie, donkihotiskie un sevi nepierādījušie – reģionālo atšķirību mazināšana. Cik ilgi turpināsim cīnīties ar vējdzirnavām, noraugoties, kā kaimiņvalstu lielo pilsētu sekmīgā izaugsme aizrauj Lietuvu un Igauniju arvien tālāk no mums? Kad beidzot sapratīsim, ka tieši lielākās pilsētas ir tās vistas, kas Latvijas ekonomikai spēj izdēt zelta olas, un tās vajag nevis slodzīt būros, bet gan labi pabarot?
Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Ekonomikas izrāviena pamatā – mērķtiecīga lielo pilsētu attīstība» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024