Ekonomikas teorija vēsta, ka pilsētām ir vadošā loma valsts saimnieciskajā izaugsmē — pilsētas ir tās, kurās līdz ar iedzīvotājiem koncentrējas resursi un attīstās arvien augstākas pievienotās vērtības ekonomiskā darbība. Līdz ar to pastāv ļoti ticama iespēja, ka viens no galvenajiem straujākas Lietuvas un Igaunijas ekonomiku izaugsmes faktoriem ir sekmīgāka to lielāko pilsētu (pirmkārt, galvaspilsētu) attīstība.

Kad beigsim badināt Rīgas lauvu?

Aplūkojot datus par Baltijas galvaspilsētu reģionu iekšzemes kopproduktu (IKP), aina atklājas gandrīz identiska valstu konkurencei. Par Baltijā lielāko pilsētas ekonomiku (gan absolūtajā, gan uz vienu iedzīvotāju rēķinātajā izteiksmē) pēdējos gados ir kļuvusi Viļņa, kurai cieši seko Tallina, trešo vietu ar diezgan lielu atstarpi ieņemot Rīgai. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas statistikas iestādēm, vēl nav publicējusi Rīgas plānošanas jeb statistiskā reģiona (Rīga ar astoņām tuvākajām pašvaldībām, ieskaitot Jūrmalu, Siguldu, Mārupi, Olaini u.c.) datus par 2022. gadu, tāpēc jaunākie salīdzinošie rādītāji par trim Baltijas galvaspilsētām pieejami par 2021. gadu. Kā redzams tabulā, šajā gadā līderis pēc IKP uz iedzīvotāju Baltijā vēl bija Tallina (Harju apriņķis), taču Viļņa to apsteigusi 2022. gadā. Rīgas atpalicība 2021. gadā bijusi ap 19% no Viļņas un gandrīz 30% no Tallinas. Rīga tikai knapi pārspēja krietni mazāko Tartu apriņķi, un arī Kauņas apriņķa rādītāji neatpalika pārāk tālu.

IKP uz iedzīvotāju Baltijas galvaspilsētu reģionos, EUR

Jāpiebilst, ka IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes iezīmē Rīgai vēl nelabvēlīgāku ainu — šajā rādītājā (kur Viļņa pārspēja Tallinu jau ap 2018.–2019. gadu), Rīgas atpalicība no Viļņas sasniedza ap 35% jau 2020. gadā (no Tallinas — ap 29%). 

«Ekonomiskā attīstība sākas tieši pilsētās. To nosaka iedzīvotāju koncentrācija, kas ļauj rasties jaunām, inovatīvām idejām. Tehniskais progress un inovācijas novērojamas parasti pilsētās, un, ja tam pievienojas arī pietiekami lielas investīcijas, tas rada pamatu straujai ekonomiskajai izaugsmei,» skaidro Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists, kurš veicis vērienīgu pētījumu par Baltijas galvaspilsētu attīstību, analizējot visdažādākos faktorus. Nomalēs un mazapdzīvotās vietās tik augsta ekonomikas izaugsme nav iespējama, lai arī cik lielas nebūtu investīcijas. 

Latvijā biežākais publiski izskanējušais arguments par labu esošajam finanšu sadales mehānismam un nevērīgajai attieksmei pret galvaspilsētas attīstību kopumā bijis tas, ka «ūdensgalvai» Rīgai jau tā esot nesamērīgi liels īpatsvars valsts kopējā ekonomikā — citiem vārdiem, Rīga salīdzinoši uz Latvijas fona ir tik bagāta, ka par tās attīstību īpaši nav jāuztraucas, turklāt tai jādalās, lai izlīdzinātu reģionālās atšķirības. «Nav korekti Rīgu salīdzināt ar pārējām Latvijas pašvaldībām — jāatceras, ka Rīga konkurē nevis ar citām Latvijas pilsētām, bet gan ar citu valstu galvaspilsētām, un tajās gan ienākumu līmenis, gan dzīves kvalitāte ir krietni augstāka, bet ekonomiskā izaugsme — ātrāka,» atgādina O. Krasnopjorovs.

«Ja Rīga turpinās atpalikt, tad kā gan Latvija varēs sasniegt to IKP uz iedzīvotāju, kāds ir Igaunijā un Lietuvā?» retoriski jautā Latvijas Bankas eksperts. 

Ja aplūkojam Baltijas kaimiņvalstu datus un jo īpaši pēdējā laika veiksmes stāstu Lietuvu, redzams, ka Latvijas iecienītā formula (centieni piebremzēt galvaspilsētas attīstību, atņemot tai nodokļu naudu, kā arī ierobežojot iespējas tikt pie ārējā finansējuma) nav veids, kā kļūt kopumā turīgākiem. Proti, Lietuvā Viļņas reģions ģenerē vēl krietni lielāku lauvas tiesu no valsts kopējās ekonomikas (ja ieliekam to kontekstā ar iedzīvotāju skaita proporciju). Viļņas apriņķis 2022. gadā ar tikai 30% valsts iedzīvotāju saražojis 53,5% no kopējā Lietuvas IKP. Latvijā un Igaunijā šīs proporcijas ir mazākas — Tallinas (Harju) apriņķa īpatsvars Igaunijas kopējā ekonomikā 2022. gadā sasniedzis 61% (ar 45% iedzīvotāju), bet Rīgas plānošanas reģiona īpatsvars Latvijas ekonomikā 2021. gadā — 64% (ar 45,5% iedzīvotāju). Citiem vārdiem, ikviens Viļņas iedzīvotājs vidēji ir bijis teju divas reizes (jeb par 178%) ekonomiski jaudīgāks nekā vidējais Lietuvas iedzīvotājs, kamēr Latvijā un Igaunijā šī atšķirība ir mazāka (attiecīgi 140% un 135%).

Baltijas galvaspilsētu reģionu populācijas un ekonomiku īpatsvars valstī

«Viļņas loma Lietuvas kopējā izaugsmē ir ārkārtīgi nozīmīga. Tā aizņem vairāk nekā pusi valsts ekonomikas, šeit ar lielu atrāvienu ir augstākās algas,» Bilancei apstiprina Grēta Ilekīte, Swedbank Lietuva ekonomiste. «Viļņas izaugsme Lietuvas ekonomikas attīstībā ir bijusi ļoti svarīga,» uzsver arī O. Krasnopjorovs. 

Tā tas nav bijis vienmēr. O. Krasnopjorovs atklāj pārsteidzošus faktus — deviņdesmitajos gados Viļņā nepavisam neesot bijušas augstākās algas valstī, bet bezdarba līmenis vēl 2000. gadā bijis augstāks nekā Lietuvā vidēji. Taču Lietuvā bijusi politiskā griba attīstīt galvaspilsētu, kas rezultējusies mērķtiecīgā valsts programmā, tai skaitā aktīvi ieguldot Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļus (kamēr Latvijā ilgstoši valdījusi pretstāve starp valdību un Rīgas domi, un Rīga Latvijas pašvaldību vidū ir vienā no pēdējām vietām ES fondu naudas ieguldījumos uz vienu iedzīvotāju). 

Tiesa, budžeta sadalījums (nodokļu un citi pašu ieņēmumi un ārējais finansējums (valsts budžeta transferti, ES fondu nauda)) gan Viļņā, gan Rīgā ir apmēram līdzīgs (attiecība 2/3 pret 1/3). Tāpat gan Viļņa, gan Tallina, līdzīgi kā Rīga, iemaksā daļu savu ienākumu pašvaldību izlīdzināšanas fondos. Taču svarīgākais ir fakts, ka arī pilsētu budžetu lielums patiesībā neatšķiras. Kā intervijā Bilancei norādīja Viļņas vicemērs Andrius Grigonis, Viļņas rīcībā ir apmēram tikpat daudz naudas, cik Rīgai (pēdējā gadā — ap 1,3 miljardiem eiro). Jāpiebilst, ka patlaban iedzīvotāju skaits abās pilsētās jau ir līdzīgs, turklāt Viļņas administratīvā teritorija ir krietni lielāka (401 km² pret 307 km²). Tad kā tas nākas, ka Viļņa ar šo pašu naudu spēj izdarīt vairāk — rekonstruēt pilsētu, attīstīt ekonomiku? Vai Viļņa ar līdzekļiem prot rīkoties daudz saimnieciskāk un efektīvāk nekā Rīga? 

Viens attaisnojums mazākai atdevei no Rīgas budžeta līdzekļiem varētu būt cenu līmeņu atšķirības, skaidro O. Krasnopjorovs. Proti, Lietuvā cenas ir par 10–15% zemākas nekā Latvijā (tam skaidrojums esot Polijas tuvums, kur cenas ir vēl zemākas), līdz ar to Viļņa par to pašu summu var paveikt vairāk nekā Rīga. Otrkārt, abās valstīs, visticamāk, atšķiras arī pašvaldībām noteiktās funkcijas (ko finansē valdība un ko — pašvaldība) — pastāv iespēja, ka uz Rīgu gulstas lielāks finanšu atbildības slogs nekā Viļņai. «Manā rīcībā nav objektīvas informācijas, vai tas patiešām tā ir, bet Rīgas dome apgalvo, ka Rīgai uzlikts pienākums finansēt faktiski visu,» piebilst O. Krasnopjorovs. Vai tas varētu izskaidrot dramatiskās atšķirības abu pilsētu attīstībā pēdējos apmēram desmit gados (pat ja ņemam vērā tikai pilsētvides sakārtošanas aspektu)? Atbildi uz šo jautājumu varētu sniegt visaptverošs abu pilsētu budžetu audits. 

Ir skaidrs — lai panāktu straujāku Latvijas ekonomikas izaugsmi, izvārgušo Rīgas lauvu beidzot jāpārtrauc badināt. Risinājumi tam var būt vairāki, nepieciešama tikai politiskā griba. Viens — pie pašreizējā budžeta samazināt Rīgas atbildībā esošās funkcijas, daļu no tām pārņemot valstij. Otrs, šķietami visgrūtāk sasniedzamais (kā skaidro O. Krasnopjorovs, tam traucē politiķu pašlabuma aprēķini saistībā ar iespējām tikt ievēlētiem Saeimā no Vidzemes vēlēšanu apgabala) — mainīt Rīgas administratīvās robežas, pievienojot galvaspilsētas teritorijai Mārupi, Garkalni, Ādažus, Jūrmalu un citas apkārtējās pašvaldības, kas atrisinātu netaisnīgo nodokļu sadali, kā arī uzlabotu Rīgas demogrāfijas statistiku (Rīgas plānošanas reģions aizvien ir visapdzīvotākais urbānais reģions Baltijā ar relatīvi augstāko iedzīvotāju koncentrāciju — tā 3000 km² dzīvo 860 000 iedzīvotāju, kamēr Viļņas apriņķī līdzīgs iedzīvotāju skaits dzīvo trīsreiz plašākā teritorijā — 9000 km², savukārt Tallinas Harju apriņķī ir apmēram par 200 000 iedzīvotāju mazāk). 

Līdzīgu rezultātu varētu panākt arī ar vienkāršāku risinājumu — mainīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales sistēmu, piesaistot to nevis dzīvesvietai, bet darbavietai. Taču arī šī ideja, ko savulaik izvirzījis O. Krasnopjorovs, lai gan jau pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām saņēmusi gan Rīgas domes, gan finanšu ministra, gan Jaunās Vienotības konceptuālu atbalstu, joprojām nevirzās uz priekšu, pamatojot to ar dažādām tehniska rakstura atrunām (piemēram, uzņēmuma juridiskā adrese ne vienmēr nozīmējot, ka tā ir īstā vieta, kur darbinieks reāli strādā; esot pārāk grūti aprēķināt, ko šādas izmaiņas nozīmēšot katras pašvaldības budžetam u.tml.).

Rīga krīt no Baltijas lielākās pilsētas troņa

Iedzīvotāju skaits un to izmaiņu tendences ir viens no galvenajiem pamatiem ekonomikas attīstībai, jo lielāks un augošs iedzīvotāju skaits nozīmē gan lielākus nodokļu ieņēmumus, gan plašāku darbaspēka pieejamību, gan lielāku noieta tirgu, gan iespēju rasties jaunām biznesa idejām, gan citus pozitīvus efektus. Skumjā patiesība ir tā, ka Rīga ir vienīgā no Baltijas valstu galvaspilsētām, kur iedzīvotāju skaits samazinās. Salīdzināmos (abu valstu oficiālo statistikas iestāžu apkopotajos) datos Viļņa vēl nav kļuvusi par lielāko pilsētu Baltijā, taču skaidrs, ka tas notiks jau tuvākajā laikā (iespējams, nākamā gada sākumā). Viļņas populācija pēdējo desmit gadu laikā ir augusi no 540 000 līdz 602 000 (pēc Lietuvas Valsts datu aģentūras informācijas), Tallinas iedzīvotāju skaits — no 411 000 līdz 461 000, kamēr Rīgas — samazinājies no 643 000 līdz 609 000 (pēc CSP datiem). 

Kā Viļņai izdevies izvairīties no Rīgas likteņa demogrāfijas jomā? Saskaņā ar Viļņas vicemēra pausto, viens no Viļņas iedzīvotāju skaita pieauguma cēloņiem ir iekšējā migrācija — uz Viļņu pārceļoties daudz Lietuvas iedzīvotāju no pārējām pilsētām un ciematiem, jo galvaspilsētā pieejami labāki darba piedāvājumi, augstākas algas, labākas dzīves iespējas. Iekšējās migrācijas areāls esot ļoti plašs — būtībā visa Lietuvas teritorija, turklāt Viļņa «iesūcot iedzīvotājus» arī no citām lielajām un salīdzinoši ekonomiski labi attīstītajām pilsētām kā Kauņa, Klaipēda, Šauļi, Panevēža. Otrkārt, pēdējos gados iedzīvotāju pienesumu devusi arī imigrācija no ārpus ES valstīm — Baltkrievijas, Ukrainas, kā arī no ES valstīm (darbinieki, kas pārsvarā strādā IT sektorā). Treškārt, arī iedzīvotāju dzimstība Viļņā neesot zema (vidēji apmēram 6000 jaundzimušo gadā, salīdzinājumam Rīgā pēdējos gados tā bijusi ap 5000–5500 robežās; turklāt, kā liecina Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova pētījumā apkopotie dati, gan Viļņā, gan Tallinā vērojams iedzīvotāju dabiskais pieaugums — dzimstība pārsniedz mirstību, atšķirībā no Rīgas). Piedevām diezgan aktīvi notiek emigrējušo lietuviešu atgriešanās Lietuvā, ko arī Viļņas pašvaldība cenšoties aktīvi veicināt ar īpašu komunikācijas kampaņu palīdzību. 

Rīgas gadījumā it kā arī ir visi tie paši faktori, kam būtu jāpiesaista iedzīvotāji no reģioniem (augstākas algas, labāka darba iespējas), bet viens no galvenajiem populācijas samazināšanās cēloņiem ir tā sauktā «urban sprawl» tendence, turīgākajiem un vidusslānim migrējot ārpus pilsētas administratīvajām robežām uz Pierīgas privātmāju ciematiem (tādējādi, atšķirībā no Viļņas un arī Tallinas, Rīgas gadījumā arī valsts iekšējā migrācijas plūsma ir negatīva). Tas nozīmē, ka, lai gan šie iedzīvotāji izmanto galvaspilsētas ekonomiskā potenciāla sniegtās iespējas, tomēr tajā tieši nedzīvo, kam ir negatīvas sekas uz galvaspilsētas nodokļu ieņēmumiem, kā arī rada lielākus transporta satiksmes sastrēgumus un citas problēmas. 

Viļņā šāda iezīme neesot īpaši izteikta, katrā ziņā «tā nav liela problēma,» apgalvo A. Grigonis. To pašu saka arī G. Ilekīte:

«Viļņā nav vērojama tendence pamest pilsētas centru vai pašu pilsētu, lai pārceltos uz piepilsētām. Rīgai jāuzdod sev jautājums, kāpēc tā notiek? Kas ir galvenās problēmas, kas liek cilvēkiem pamest Rīgu?»

Tāpat Viļņā neesot pārāk bieži sastopama arī cita Rīgā izplatīta parādība — skolēnu iekārtošana no dzīvesvietas attālākās skolās to augstāka prestiža un potenciāli labākas izglītības kvalitātes dēļ (lai gan ikdienas pārbraucieni, vedot bērnus uz skolu un dodoties uz darbavietu, arī Viļņā esot galvenie sastrēgumu cēloņi). «Mūsu izglītības sistēma ir visai vienlīdzīga — ikviena skola piedāvā pietiekami labu izglītību,» saka A. Grigonis. 

Pilsētvides kvalitāte — demogrāfijas un ekonomikas stūrakmens?

Pie galvenajiem iemesliem, kas Lietuvas galvaspilsētai ļāvis pēdējā laikā tik veiksmīgi attīstīties, Viļņas vicemērs nosauc samazināto birokrātiju un optimālu biznesa vides regulējumu («šeit ir viegli uzsākt uzņēmējdarbību, nodibināt uzņēmumu iespējams dažu dienu laikā»), biznesa infrastruktūras (biroju un cita veida komercdarbības telpu, tehnoloģisko parku, inovāciju ieleju) pieejamību, kā arī dzīves kvalitātes līmeni («daudz zaļo zonu, labs sabiedriskais transports, kvalitatīvs nekustamo īpašumu piedāvājums par salīdzinoši pieejamām cenām»). Tas viss ļāvis sekmīgi piesaistīt gan iedzīvotājus, gan investorus.

Zīmīgi, ka Viļņā ir krietni lielāks to iedzīvotāju īpatsvars, kuri pilsētu novērtē kā piemērotu dzīvesvietu jaunajām ģimenēm (attiecīgi arī lielāks šādu ģimeņu un jaunu cilvēku skaits). Iemesls tam nav, piemēram, lielāka bērnudārzu pieejamība (kā liecina O. Krasnopjorova pētījums, šajā ziņā Rīga un Viļņa ir līdzīgā situācijā), bet gan pilsētvides kvalitāte kopumā. 

«Viļņas pilsētvidē veidojam labu līdzsvaru starp dzīves, darba un atpūtas zonām. Viļņa ir ļoti zaļa pilsēta — 60% no teritorijas aizņem daba (meži, parki, skvēri), investējam ekoloģiskā sabiedriskā transporta sistēmā, alternatīvos satiksmes risinājumos — velo celiņos, kā arī esam līderi auto koplietošanas jomā, kas samazina kopējo auto skaitu pilsētā. Esam mainījuši attieksmi pret ielas jēdzienu — ja agrāk valdīja uzskats, ka iela pamatā ir domāta auto plūsmai, tagad uzskatām, ka iela primāri ir paredzēta gājējiem. Praktiski tas izpaužas, piemēram, apgaismojuma plānojumā — tiek domāts, lai tas, pirmkārt, kalpotu gājējam, ne autovadītājam; gājēju ietvju zonas fiziski nodalām no autosatiksmes zonām ar apstādījumiem, krūmiem un kokiem, uzstādām daudz soliņu, un tam visam izmantojam augstas kvalitātes materiālus. Tas strādā. Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki pēc iespējas vairāk dodas ielās, pavada laiku tur,» klāsta A. Grigonis. 

Viļņas vicemēra teiktais saskan ar Viļņas ielās novērojamo. Iespējams, ka liela loma bija strauji uznākušajam pavasara siltumam, taču Bilances apmeklējuma laikā Viļņā ielas bija pilnas ar ļaudīm, daudzām kafejnīcām jau bija uzstādītas vasaras terases, pilsētas velo infrastruktūru aktīvi izmantoja liels skaits velobraucēju (turklāt daudzi pārvietojās ar kvalitatīviem, dārgiem velosipēdiem; tam varētu būt saistība ne vien ar Viļņas iedzīvotāju labklājību, bet vēl kādu O. Krasnopjorova pētījumā konstatētu faktu — salīdzinājumā ar Rīgu — mazāku gan reālo noziedzības līmeni, gan arī to, kā iedzīvotāji uztver noziedzību). Interesanti, ka Viļņā velosatiksmi veicina arī privātais sektors — kā atklāja G. Ilekīte, pilsētā esot uzņēmumi, kas piešķir piemaksas algai, ja darbinieki uz darbu dodas ar divriteni. 

Arī Rīgā vēl nesen bijuši mēģinājumi pāriet no autoorientētās filozofijas uz mūsdienīgi eiropeisko izpratni, ka priekšroka dodama gājējiem, velobraucējiem, sabiedriskajam transportam, tomēr tie ātri vien saskārušies ar spēcīgu pretestību no autovadītāju puses (kam pamatā, protams, bijuši arī objektīvi iemesli — sastrēgumu palielināšanās) un noplakuši. Kā Viļņai izdevies apiet šāda veida pretestību? Lietuvas galvaspilsētas stratēģija bijusi pārdomāta — lai gan vecpilsētā un pilsētas centrā (Senamiestis un Naujamiestis) autosatiksme tikusi atbīdīta otrajā plānā, un, kā atzīst A. Grigonis, savā ziņā pat apzināti padarīta neērta, pārējā pilsētas teritorijā vēl pirms tam tika veikti vērienīgi ieguldījumi autosatiksmes infrastruktūrā — atjaunotas un izbūvētas maģistrāles, kas kalpo kā ātri, efektīvi savienojumi starp dažādiem pilsētas rajoniem. Tiesa, ātrsatiksmes apvedceļu loks apkārt centrālajam rajonam arī Viļņā vēl neesot pabeigts, taču centra tuvumā esot izveidota park & ride sistēma (ko Rīgā skandē kā mantru jau gadiem, taču faktiski nekas tā arī nav izdarīts). Turklāt patlaban Viļņā noritot arī diskusijas par to, kā ieviest ES regulējumu par zemo emisiju zonām — tiekot apsvērta arī iebraukšanas maksas ieviešana pilsētas centrā. Kopumā Viļņā panākts tāds kā nerakstīts «sabiedriskais līgums» ar autovadītājiem, kuri zina, kur ir autosatiksmes ērtību teritorija un kur tā beidzas. Citiem vārdiem, tranzīta maģistrāļu attīstīšana pārējā pilsētas daļā ļāvusi centru primāri atvēlēt citiem, cilvēciskāka mēroga pārvietošanās veidiem, un līdz ar to panākt visus iepriekšminētos pozitīvos efektus uz pilsētvides kvalitāti, padarot to par magnētu gan iedzīvotāju, gan arī investoru piesaistei, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi. 

Vai augsta pilsētvides kvalitāte tiešām ir ne vien pilsētas ekonomiskās izaugsmes un labklājības sekas, bet arī cēlonis? Vai teicami attīstīta pilsētvide jau pati par sevi ir demogrāfiskās un ekonomiskās izaugsmes garants? Latvijā prātā nāk pretējs piemērs — Ventspils. Pilsēta kopš deviņdesmitajiem gadiem izcēlusies ar izcili augstu pilsētvides kvalitāti, kultūras un atpūtas infrastruktūru — šķietami gandrīz visu (izņemot vienīgi gaisa piesārņojumu), kam būtu jārada pamats augstai dzīves kvalitātei. Taču Ventspils rādītāji ne demogrāfijas, ne arī ekonomiskās attīstības ziņā ne tuvu nav spoži un pat ne starp labākajiem Latvijā. Kāpēc iedzīvotāji un darba devēji tomēr neraujas uz «pilsētu ar rītdienu»? Kā pauž O. Krasnopjorovs, laba darba iespējas Ventspilī būtībā ir atrodamas tikai vai nu ostā, vai pilsētas domē. Latvijas Bankas eksperts norāda, ka Ventspils gadījumā nav izpildīti visi «dzīves kvalitātes» kritēriji. Ar nobruģētām ielām, parkiem un apstādījumiem, kā arī izklaides centriem ir par maz, lai pilsēta uzplauktu, ja tajā iztrūkst, piemēram, patiesi labas izglītības iespēju vai pieklibo pilsētas pārvaldība (ne stingra «ordnunga» izpratnē, kas Ventspilī noteikti netrūkst, bet, kā zināms, publiski izskanējis ne mazums aizdomu par korupciju, investoru piesaistes lokālajām īpatnībām u.tml.). 

«Ar vienu vai dažiem dzīves kvalitātes faktoriem nevar kompensēt visu pārējo. Ventspils ir izveidota par vizuāli skaistu, lielisku vietu, kur pensijas vecuma cilvēkiem pavadīt mūža nogali, un, ja paskatāmies uz pilsētas demogrāfisko sastāvu, tad pensionāru īpatsvars Ventspilī tiešām ir ļoti augsts,» rezumē O. Krasnopjorovs. 

Tēlaini sakot, kamēr Ventspils ir ķeblis ar ļoti spēcīgu, tomēr tikai vienu kāju, bet Rīga — ķeblis bez kājām, Viļņa savai taburetei spējusi piestiprināt visas trīs kājas. Kā atzīst A. Grigonis, esot grūti pateikt, kas Viļņā sākās vispirms — straujāka pilsētas ekonomiskā izaugsme vai vērienīga pilsētvides attīstība. «Būtībā sakrita daudzi faktori, radot sinerģiju, kurā pilsēta sāka pozitīvi attīstīties. Pilsētvides attīstība tam bijusi gan cēlonis, gan sekas vienlaikus. Mums izdevās iekļūt augšupejošā spirālē, ko veicināja gan ES ietekme, gan šejieniešu angļu valodas prasmes un kopumā labā izglītība, kas, gluži tāpat kā ieguldījumi pilsētas dzīves kvalitātes veicināšanā, piesaistīja investorus. Viss darbojas roku rokā, un kāds viens atsevišķs faktors nav izdalāms,» atklāj A. Grigonis. Gan moderna, kvalitatīva pilsētvide, gan nekoruptīva, godīga un atvērta pārvaldība, gan aktīvs darbs investoru piesaistē un ekonomikas veicināšanā — tas viss kopā slīpējis Viļņas veiksmes stāstu. 

Protams, ne visas problēmas Viļņā ir atrisinātas un ne visi pilsētvides kvalitātes aspekti ir augstākajā līmenī. Lai gan pašvaldības iniciētā veloceliņu ierīkošanas stratēģija ar domu «uzbūvēt tik daudz celiņu, cik vien iespējams» (G. Ilekīte) ir pienesusi pilsētai daudzus desmitus kilometru veloinfrastruktūras, tomēr līdz Eiropas attīstītākajām pilsētām Viļņai vēl tāls ceļš ejams. «Ja vēlos pārvietoties ar velosipēdu no savas dzīvesvietas uz darbu, saskaros ar lielām problēmām, jo daudzas ielas joprojām nav piemērotas velosatiksmei,» saka G. Ilekīte. Arī A. Grigoņa pozitīvā kontekstā piesauktais sabiedriskais transports brīžam pārsteidz — Viļņā aizvien kursē vecie padomju laika trolejbusi, kas vietām ir burtiski sarūsējuši. Tāpat pilsētā nav atrisināts jautājums ar padomju laiku blokmāju renovāciju, kuras pārsvarā ir tikpat nolaistā kondīcijā kā Rīgā (atšķirībā no Tallinas, kur atjaunoto blokmāju ir krietni vairāk). 

«Jā, ar trolejbusiem mums ir problēmas, tie ir bijuši pilsētas kauna traips daudzu gadu garumā, taču drīz tā būs pagātne. Jau šā gada septembrī saņemsim pirmo sūtījumu ar jaunajiem trolejbusiem, bet viss vecais trolejbusu parks tiks nomainīts tuvāko dažu gadu laikā,» pilsētas plānus atklāj A. Grigonis. Savukārt blokmāju renovāciju kavējot tās pašas problēmas, kas Rīgā — mājas iedzīvotāju nespēja vienoties par šādu lēmumu, tostarp arī tāpēc, ka daudzi no dzīvokļiem ir izīrēti un patiesie īpašnieki dzīvo citur. Arī iekšpagalmu sakārtošanu traucē jau no Rīgas pieredzes zināmā problēma — zeme nepieder pašvaldībai. Tomēr Viļņas dome cenšoties, kur tas iespējams, veikt paraugrenovācijas, lai parādītu labos piemērus un tādējādi arī iekārdinātu citu zemesgabalu un ēku dzīvokļu īpašniekus tiekties pēc vides sakoptības.

Kā «nomedīt» investorus?

Pašvaldības ieguldījumi pilsētvides uzlabojumos ir viens aspekts, bet pārdomāta stratēģija investoru piesaistei un ekonomikas attīstīšanai ir atsevišķs stāsts. Arī šajā ziņā Viļņa jau labu laiku ir Rīgai tālu priekšā.

Ar investoru piesaisti Viļņā nodarbojas šim nolūkam izveidots departaments pilsētas pašvaldībā. Kvalificēts darbaspēks un angļu valodas prasmes (85% Viļņas iedzīvotāju protot angļu valodu), pieejami un ne pārāk dārgi mājokļi (vismaz īres tirgū) bijuši starp galvenajiem argumentiem, kas ļāvuši pārliecināt investorus izvēlēties tieši Viļņu, atklāj A. Grigonis. Savukārt G. Ilekīte norāda, ka piesaistīt investorus palīdzējušas pārdomātas komunikācijas stratēģijas, turklāt tās īstenojusi ne tikai pašvaldība. Piemēram, Lietuvas Banka izvirzījusi mērķi piesaistīt tik daudz finanšu tehnoloģiju (fintech) kompāniju, cik vien iespējams, un pieņēmusi normatīvā regulējuma maiņu, kas ļauj šādām kompānijām licenci Lietuvā saņemt ātrāk. Tā Viļņa izveidojusies par vienu no vadošajiem fintech centriem Eiropā (saskaņā ar A. Grigoņa pausto, pirms dažiem gadiem tā bijusi pat lielākais šāda veida centrs), kur šiem uzņēmumiem izsniegtas licences un atrodas to biroji. Savukārt, kad 2020. gadā Baltkrievijā sākās masu protesti pret Aleksandru Lukašenko un tiem sekojušās represijas, Lietuvas valdība izvirzījusi mērķi piesaistīt pēc iespējas vairāk Baltkrievijas IT kompāniju, kas arī rezultējies ar labiem panākumiem. Tāpat Viļņā mājvietu radušas daudzas IKT kompānijas, datorspēļu izstrādātāji un lāzertehnoloģiju ražotāji, kā arī biotehnoloģiju uzņēmumi. 

A. Grigoņa pieminētie «pieejamie un ne pārāk dārgie mājokļi» jeb jaunuzcelto dzīvokļu, kā arī biroju ēku platības ir vēl viena Rīgai neglaimojoša iezīme konkurencē ar Viļņu. Pēc atsevišķu nekustamo īpašumu kompāniju (piemēram, Colliers) datiem, Viļņā uzbūvēto dzīvokļu apjoms pēdējo padsmit gadu laikā Rīgu pārspēj pat trīs reizes. Tāda mēroga atšķirība nevar būt izskaidrojama ne ar Rīgas sarūkošo demogrāfiju, ne atpaliekošo ekonomiku. O. Krasnopjorovs to skaidro, pirmkārt, ar Rīgā ļoti ilgi valdījušajām sarežģītajām birokrātijas prasībām būvniecības procesā (pēc Doing Business datiem, Rīgā formalitāšu kārtošana prasījusi divreiz ilgāku laiku).

Kopš O. Krasnopjorova pētījuma pabeigšanas aizritējuši pāris gadi. Jautāju pētījuma autoram, vai šajos gados vērojamas kādas pozitīvas pārmaiņas? Vai Rīga beidzot sākusi iet pareizajā virzienā? Kā pilsētu ietekmē lielie RailBaltica būvniecības darbi, vai jaunais domes sasaukums maina pilsētas pārvaldību? «Kaut kāds progress, protams, ir, taču to nevar uzskatīt par fundamentālu. Katrā ziņā jebkura rīdzinieku socioloģiskā aptauja — gan tās, ko veido SKDS par Rīgas domes darbu, gan jaunākais Eiropas Komisijas pētījums par dzīves kvalitāti pilsētās — apliecina, ka būtisku izmaiņu Rīgas iedzīvotāju vērtējumā pagaidām nav. Pozitīvi, ka pilsētas vadība turpina izrādīt interesi par šiem pētījumiem — tātad temats tiek uztverts kā svarīgs. Tas ir pirmais solis — apzināties, ka slikti dzīvojam nevis kādu ārēju faktoru un citu vainas dēļ (piemēram, ģeopolitiskais apdraudējums Viļņai ir vēl lielāks, jo tā atrodas pavisam tuvu Baltkrievijas robežai, Suvalku koridoram), bet gan pašu neizdarību dēļ. Tāpēc runāju par Viļņu kā piemēru — ja viņi to varēja paveikt, tas nozīmē, ka arī mēs to spējam!»

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai Baltijas ekonomiku sacensībā izšķirošā loma pieder galvaspilsētām?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada maija (509.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…