Satversmes tiesa 8. martā ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2016-07-01 “Par Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas un 360. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam”.

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzēja – AS DNB banka – 2011. gadā izsolē iegādājās nekustamo īpašumu (dzīvokli). 2015. gadā procesa virzītājs – izmeklētājs – pirmstiesas kriminālprocesa laikā pieņēma lēmumu atzīt minēto īpašumu par noziedzīgi iegūtu mantu un atdot to īpašniekam, kas nekustamo īpašumu bija zaudējis noziedzīga nodarījuma – krāpšanas – rezultātā. Kriminālprocesa gaitā tika noskaidrots, ka izkrāptais nekustamais īpašums vēlāk tika pārdots citai personai, kura savas īpašumtiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā. Pēc tam dzīvoklis nonācis Pieteikuma iesniedzējas īpašumā.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo tās tiesības uz īpašumu un esot pretrunā tiesiskās paļāvības principam. Valstij esot pienākums aizsargāt īpašuma tiesības, kas ir nostiprinātas zemesgrāmatā, tostarp labticīga ieguvēja īpašuma tiesības.

Apstrīdētās normas neatbilstot vienlīdzības principam. Personas, kas savas tiesības aizsargā kriminālprocesā un civilprocesā, atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Civilprocesā tiekot aizsargātas labticīga ieguvēja īpašuma tiesības, turpretim kriminālprocesa ietvaros apstrīdētās normas neparedz šādu aizsardzību, un īpašums tiekot atņemts neatkarīgi no ieguvēja labticības.

Visbeidzot Pieteikuma iesniedzējas ieskatā apstrīdētās normas neatbilstot arī tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo Pieteikuma iesniedzējai kā trešajai personai pirmstiesas kriminālprocesa laikā netiekot nodrošināts procesuālās līdztiesības princips.

Tiesas secinājumi un lēmums par īpašuma tiesību ierobežojumu

Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar tiesībām uz īpašumu. Līdz ar to apstrīdētā regulējuma atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu.

Satversmes tiesa norādīja, ka procesa virzītāja pieņemtais lēmums par Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un atdošanu personai, kas to zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, liedza Pieteikuma iesniedzējai realizēt pilnīgas varas tiesības pār sev piederošo īpašumu. Tādējādi apstrīdētais regulējums ierobežoja Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības.

Satversmes tiesa atzina, ka no apstrīdētā regulējuma izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un apstrīdētajā regulējumā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – citu personu tiesību aizsardzība.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai un likumdevējs ir izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, jo nav alternatīvu kā to sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Demokrātiskā tiesiskā valstī pastāv publiskās ticamības princips, no kura ir atvasināts arī labticīga ieguvēja aizsardzības princips un kurš Latvijā citstarp tiek īstenots ar zemesgrāmatu palīdzību.  Lai gan nekustamo īpašumu ierakstīšana zemesgrāmatā un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta un attiecīgajiem ierakstiem tiek nodrošināta publiskā ticamība pret trešajām personām, tomēr tādi ieraksti, kas zemesgrāmatā izdarīti pēc noziedzīga nodarījuma, nevar tikt atzīti par tiesiskiem. Satversmes tiesa secināja, ka izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa ir pieļaujams, ja tiesisko attiecību pamatā ir noziedzīgs nodarījums.

Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas.

Kriminālprocesa mērķu un uzdevumu sasniegšanai un cietušā tiesību aizsardzībai, demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa.

Personai, kas nekustamo īpašumu zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, jābūt līdzekļiem, kā šo nekustamo īpašumu atgūt.  Tādējādi apstrīdētais regulējums samērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības.

Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzējai pirmstiesas kriminālprocesa laikā Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas 1. punkts nav piemērots un nav radījis tai nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Tāpat tiesa atzina Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas 2. punktu un 360. panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Savukārt pieteikuma iesniedzējas sniegtie argumenti par apstrīdētā regulējuma atbilstības izvērtēšanu Satversmes 92. pantam neattiecas uz apstrīdētā regulējuma saturu. Pušu procesuālās tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem un izteikties par tiem ir noteiktas citās Kriminālprocesa likuma normās. Tādējādi apstrīdētais regulējums šajā aspektā neskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Par tiesiskā regulējuma trūkumu

Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam būtu jānodrošina efektīva rīcība ar noziedzīgi iegūtu nekustamo īpašumu, lai īpašniekam, kas to zaudējis noziedzīga nodarījuma rezultātā, ir iespējams panākt attiecīgā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā uz sava vārda un savukārt trešajai personai – šā īpašuma labticīgai ieguvējai vai labticīgai ķīlas ņēmējai, ir efektīvas iespējas prasīt zaudējumu atlīdzību.