Saeima 17. februārī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem tiek ieviestas jaunas prasības digitālā satura un pakalpojuma atbilstībai līguma noteikumiem, to piegādei, pareizai integrēšanai un modificēšanai. Tāpat likums ietver noteikumus par atteikuma tiesībām, iegādājoties šādu saturu vai pakalpojumu.

Grozījumi likumā bija nepieciešami, lai pārņemtu 2019. gada 20. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2019/770 un 2019/771 prasības, kā arī atsevišķas normas no 2019. gada 27. novembra direktīvas 2019/2161. Tās dalībvalstīm bija jāsāk piemērot no 2022. gada 1. janvāra. Direktīvas paredz veicināt ātrāku digitālā vienotā tirgus izaugsmi, stiprināt patērētāju tiesības un atvieglot pārrobežu tirdzniecību uzņēmumiem.

Grozot likumu, precizētas patērētāja prasījuma tiesības un termiņš, kā arī noteikti tiesiskās aizsardzības līdzekļi digitālā satura vai pakalpojuma neatbilstības vai piegādes neesamības gadījumā.

Grozījumi nostiprina patērētāja tiesības lūgt pārdevējam novērst digitālā satura vai pakalpojuma neatbilstību.

Likumā tiek precizēts, ka digitālais saturs kopā ar materiālo datu nesēju un jebkādi materiāli kustami priekšmeti, kas ietver digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai ir savstarpēji saistīti ar to tādā veidā, ka minētā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesība neļautu precēm pildīt savas funkcijas, uzskatāmi par preci (prece ar digitāliem elementiem).

Savukārt digitālais pakalpojums ir tāds pakalpojums, kas patērētājam dod iespēju sagatavot, apstrādāt un uzglabāt datus vai piekļūt tiem digitālā veidā, vai pakalpojums, kas ļauj kopīgot datus vai jebkā citādi digitālā veidā mijiedarboties ar datiem, kurus augšupielādējis vai radījis patērētājs vai citi minētā pakalpojuma lietotāji.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, šāds precizējums skaidri nodala atšķirību tiesiskajā regulējumā starp preci, t.sk. preci ar digitālu elementu – digitālo saturu un digitālo pakalpojumu atkarībā no konkrētās situācijas. Prece, kas nespēj pildīt savas funkcijas bez digitālā elementa, piemēram, viedtālrunis nespēj pildīt savas funkcijas bez programmatūras, tiks uzskatīts par preci ar digitālu elementu, un gadījumā, ja prece nedarbosies, tiks piemēroti noteikumi, kas attiecas uz precēm.

Savukārt, ja prece spēj pildīt savas funkcijas bez digitāla elementa un digitālais elements ir tikai papildu funkciju nodrošināšanai, piemēram, automašīna ar navigācijas sistēmu (gan automašīnu, gan navigācijas sistēmu var izmantot atsevišķi – automašīnai nav nepieciešama navigācijas sistēma, lai to izmantotu tās paredzētajam mērķim), prasības attiecībā uz automašīnu būs atbilstošas noteikumiem par precēm.

Definēts arī, kas uzskatāms par digitālo vidi – aparatūra, programmatūra un jebkurš tīkla savienojums, kuru izmanto patērētājs, lai lietotu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai piekļūtu tam.

Pirms patērētājs iegādājas digitālo saturu vai pakalpojumu, patērētājam ir jādod iespēja novērtēt attiecīgā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma derīgumu un atbilstību.

Tāpat patērētājam nepieciešams saņemt pilnīgu informāciju par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību, ja līgumsaistības tiek pārkāptas.

Ar grozījumiem papildināta arī distances līguma definīcija – tas ir patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja vienošanās, kuru tie noslēguši, vienlaikus neatrodoties vienā un tajā pašā vietā, bet līdz līguma slēgšanas brīdim un līguma slēgšanas brīdī izmantojot vienu vai vairākus distances saziņas līdzekļus, kā arī organizētu preču, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanas shēmu. Par distances saziņas līdzekļiem uzskatāms tālrunis, tīmeklis, elektroniskais pasts, televīzija, katalogs, presē publicētās reklāmas, kurām pievienots pasūtījuma kupons, un citi informācijas nosūtīšanas un pārraidīšanas distances līdzekļi.

Papildināti arī nosacījumi atteikuma tiesību izmantošanai – pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs (turpmāk saīsināti - pārdevējs) ir tiesīgs pēc atteikuma liegt patērētājam izmantot iepriekš piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, tai skaitā atspējojot patērētāja lietotāja kontu.

Savukārt patērētājs ir tiesīgs izgūt minēto digitālo saturu bez maksas, bez pārdevēja radītiem šķēršļiem, samērīgā termiņā un plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā.

Šie nosacījumi būtu praksē ievērojami, piemēram, ja tiek izmantotas atteikuma tiesības turpmākai grāmatvedības programmas izmantošanai, bet ar tās palīdzību patērētājs ir radījis savu saturu.

Attiecībā uz pārdevēja pienākumu nodrošināt preces un pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem, turpmāk pārdevējs būs atbildīgs par jebkuru preces piegādes dienā esošu neatbilstību, kas atklājas divu gadu laikā no preces piegādes dienas. Ja precei ar digitāliem elementiem ir paredzēta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pastāvīga piegāde noteiktā laikposmā, pārdevējs atbildīgs arī par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas atklājas divu gadu laikā, sākot no šādas preces piegādes brīža. Pārdevējam, ja tas nepiekrīt pircējam, ir pienākums pierādīt, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir bijis atbilstošs visā šajā laikposmā.

Pārdevējam arī jānodrošina, ka patērētājs tiek informēts un prece viņam tiek piegādāta ar tādiem atjauninājumiem, tai skaitā drošības atjauninājumiem, kādi nepieciešami, lai saglabātu preces atbilstību noteiktā laikposmā. Ja patērētājs saprātīgā termiņā neinstalē  šos atjauninājumus, pārdevējs nav atbildīgs par neatbilstību, kuru rada tikai attiecīgā atjauninājuma trūkums, ja vienlaikus ir izpildīti šādi nosacījumi:

• pārdevējs bija informējis patērētāju par atjauninājuma pieejamību un par tā neinstalēšanas sekām;
• iemesls tam, ka patērētājs atjauninājumu neinstalēja vai instalēja nepareizi, nebija trūkumi patērētājam sniegtajās instalēšanas instrukcijās.

Likumā ieviests arī jauns termins - preces vai pakalpojuma garantijai. Turpmāk to dēvēs par komercgarantiju – tā ir ražotāja, pārdevēja apsolījums atmaksāt patērētājam par preci samaksāto naudas summu, apmainīt preci pret atbilstošu preci, bez atlīdzības novērst preces neatbilstību, veikt ar tās funkciju uzturēšanu saistītas darbības jebkādā veidā, ja prece neatbilst specifikācijām, vai veikt citas darbības, ja prece neatbilst komercgarantijā vai reklāmā sniegtajam aprakstam, kas ir pieejams līguma slēgšanas brīdī vai pirms līguma slēgšanas.

Komercgarantiju patērētājam nodrošina pastāvīgajā informācijas nesējā ne vēlāk kā preču piegādes brīdī vienkāršā un saprotamā valodā.

Skaidri norādāmi arī komercgarantijas nosacījumi:

• termiņš — laikposms, uz kuru tā attiecināta,
• tās devēja nosaukums (firma) vai vārds, uzvārds un adrese,
• preču nosaukumi, uz kurām tā attiecas.

Komercgarantijā norāda, ka patērētājam ir noteiktas tiesības saskaņā ar normatīvajiem aktiem un ka komercgarantija šīs tiesības neietekmē. Ja komercgarantija neatbilst šiem noteikumiem, tas neietekmē tās derīgumu un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai komercgarantija tiktu izpildīta.

Komercgarantija ir saistoša tās devējam atbilstoši komercgarantijas dokumenta nosacījumiem un attiecīgajā reklāmā sniegtajai informācijai, kas ir pieejama līguma slēgšanas brīdī vai pirms līguma slēgšanas.

Likumā arī ieviesta jauna sadaļa tieši par digitālā satura un digitālā pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem. Tajā īpaša uzmanība vērsta uz nosacījumu, ka pārdevēja pienākums ir pierādīt, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir piegādāts. Pierādīšanas pienākums nav saistošs vienīgi tad, ja var pierādīt, ka patērētāja digitālā vide nav bijusi saderīga ar digitālā satura vai digitālā pakalpojuma tehniskajām prasībām, un ja pārdevējs pirms līguma noslēgšanas bija skaidri un saprotami informējis patērētāju par šādām prasībām. Patērētāja pienākums ir sadarboties, lai noskaidrotu cēloni digitālā satura vai pakalpojuma neatbilstībai. Šis pienākums ir ierobežots līdz tādiem tehniskajiem līdzekļiem, kas ir pieejami patērētājam.

Likumā arī noteikts, kādos gadījumos drīkst modificēt digitālo pakalpojumu, kā notiek digitālā satura vai pakalpojuma piegāde, kāda informācija norādāma pirms līguma slēgšanas, piemēram, ja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma īpašību dēļ cenu pamatoti nevar aprēķināt iepriekš, norāda cenas aprēķināšanas veidu.

Jauns regulējums likumā iekļauts par patērētāja tiesībām neatbilstoša digitālā satura vai digitālā pakalpojuma gadījumā. Viņš var prasīt, lai pārdevējs:

• novērš digitālā satura vai pakalpojuma neatbilstību;
• samērīgi samazina cenu;
• atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu samaksāto naudas summu.

Ja digitālo saturu vai pakalpojumu piegādā par maksu, patērētājs ir tiesīgs prasīt līguma atcelšanu tikai tad, ja neatbilstība ir nozīmīga. Pārdevēja pienākums ir pierādīt, ka neatbilstība ir bijusi maznozīmīga.

Likuma grozījumi stāsies spēkā šā gada 15. martā, taču pārejas noteikumos ir minēts, ka atsevišķas normas stāsies spēkā vēlāk, lai pagūtu tīmekļvietnēs un līgumos iekļaut jaunās prasības.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada marta numurā.