Saskaņā ar likumu par Uzņēmumu ienākuma nodokli, vieni no ar saimniecisko darbību nesaistītajiem izdevumiem, kuri ieskaitāmi ar UIN apliekamajā bāzē, ir pret darījuma vērtību nesamērīgi lielas soda naudas, naudas sodi un līgumsodi. Nereti rodas jautājums, kā noteikt, kad šie izdevumi ir samērīgi, un kad - jau uzskatāmi par nesamērīgiem?

Izrādās, tā noteikšanai pieejami skaidri un konkrēti likumā noteikti kritēriji, skaidro Nelda Janoviča, zvērināta revidente un sertificēta nodokļu konsultante.

Pirmkārt, Civillikuma 1716. panta trešā daļa paredz, ka par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu laikā piemērojamais līgumsods nedrīkst pārsniegt 10 procentus no pamatparāda vai galvenās saistības (darījuma apmēra) vērtības.

"Vienkāršs piemērs - ja noslēgts līgums ar kravas pārvadātāju par preces pārvedumu par 1000 eiro, tad samērīgs līgumsods par šīs saistības pienācīgu neizpildīšanu var būt maksimāli 100 eiro (10%). Savukārt, ja kravas pārvadātājam šajā situācijā piemērots līgumsods 500 eiro apmērā, tad iznāk, ka UIN apliekamajā bāzē jāliek 400 eiro (500-100)," ilustrē N. Janoviča, piebilstot, ka, protams, pārvadātājs varētu tiesāties ar pasūtītāju un šos 400 eiro atgūt, pamatojoties uz to, ka Civillikums aizliedz lielāku līgumsodu par desmit procentiem.

Otrkārt, Ministru kabineta noteikumu Nr. 677 "Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi" 64. punkts paredz, ka par samērīgiem izdevumiem attiecībā pret darījuma vērtību uzskatāmas "valsts institūciju uzliktās soda naudas, līgumsodi un naudas sodi, kā arī soda sankcijas, kas nepārsniedz Civillikumā noteikto likumisko procentu apmēru". Likumisko procentu apmērs patlaban, kā to nosaka Civillikuma 1765. pants, ir seši procenti gadā.

Minētais punkts nosaka arī, ka, gadījumā, ja pārkāpumu, kura dēļ iestājušies soda naudu, līgumsodu, naudas sodu izdevumi, izdarījusi privātpersona (piemēram, uzņēmuma darbinieks, kurš sodīts par ātruma pārkāpšanu) un uzņēmums šai privātpersonai neprasa atlīdzināt nodarīto kaitējumu, izdevumi ir iekļaujami ar UIN apliekamajā bāzē (pat, ja tie ir summas ziņā samērīgi). "Tātad uzņēmums drīkst neprasīt darbiniekam atlīdzināt zaudējumus, bet vienkārši izvēlēties nomaksāt UIN, un šādā situācijā nav pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās iemaksas," rezumē N. Janoviča.

Tāpat jāatceras, ka, skaitot līgumsodus, naudas sodus vai soda naudas saistītai personai vai uz ārzonu (zemu nodokļu vai beznodokļu valsti vai teritoriju), tie jebkurā gadījumā jau no pirmā eiro centa tiks uzskatīti par ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem, kas jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē.

Neldas Janovičas semināra “Aktuālais un svarīgais – 2019. gada uzņēmumu ienākuma nodoklis un 2019. gada pārskats” videoierakstu iespējams iegādāties šeit.

Par UIN deklarācijām lasiet arī:

Grāmatveža darbi, tuvojoties pārskata gada pēdējās UIN deklarācijas iesniegšanai