Uzņēmumiem, kuri veic preču un pakalpojumu tirdzniecību patērētājiem, jo īpaši digitālajā jomā, kā arī pārrobežu mērogā, svarīgi ņemt vērā jaunās izmaiņas normatīvajā regulējumā. Saeima 9. februārī otrajā lasījumā steidzamības kārtā pieņēma grozījumus Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā, kas izriet no 2019. gada 27. novembrī pieņemtās Direktīvas (ES) 2019/2161¹ prasībām. Grozījumi paredz gan dažādu negodīgu komercprakšu aizliegumus, gan jaunas iespējas patērētājiem savu tiesību aizsardzībā, gan izmaiņas komersantiem piemērojamo naudas sodu apmēros un noteikšanas kārtībā.

Patērētāju aizsardzība pieaugs

Patērētāju tiesību aizsardzībā negodīgas komercprakses situācijās konstatētas nepilnības Eiropas Savienības (ES) līmenī. Jaunais regulējums šos „caurumus” plāno labot, paredzot patērētājiem, pret kuriem īstenota vai kurus skārusi negodīga komercprakse, tiesības prasīt no komersanta:

1. preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura cenas samazināšanu;
2. līguma atcelšanu un samaksātās naudas summas atmaksu;
3. kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts patērētājam negodīgas komercprakses īstenošanas gadījumā.

Patērētājs ar komersantu varēs vienoties arī par citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (piemēram, tiesības uz preces remontu vai nomaiņu), ja vien tie efektīvi nodrošina, ka tiek novērsta negodīgas komercprakses ietekme uz patērētāju. 

Būtiski ņemt vērā, ka, lai patērētājs varētu izmantot šīs tiesības, vispirms jānotiek negodīgas komercprakses fakta konstatācijai. To varēs izdarīt divos veidos – Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) saskaņā ar likuma 14. pantu vai vispārējās jurisdikcijas tiesa pēc patērētāja prasības celšanas tiesā.

Ja negodīgas komercprakses fakts tiks konstatēts, patērētājam zaudējumi nebūs jāpierāda. Vienlaikus tas neietekmēs patērētāja tiesības prasīt arī zaudējumu atlīdzību, kas tam radušies negodīgas komercprakses īstenošanas dēļ. Ja zaudējumi ir radīti un persona cenšas tos piedzīt, individuāli vēršoties tiesā, tas civillietā būs jāpierāda, tomēr nebūs vēlreiz jāpierāda un jāpamato komercprakses pārkāpums, skaidrots grozījumu anotācijā. 

Mainīsies soda naudas apmēri

Direktīva paredz dalībvalstīm soda sankciju ieviešanu komersantiem par „plaši izplatītiem” un „Eiropas Savienības mērogā plaši izplatītiem” pārkāpumiem. To, kas uzskatāms par šāda veida pārkāpumiem, nosaka 2017. gada 12. decembra Regula Nr. 2017/2394 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Proti, ar jēdzienu „plaši izplatīts pārkāpums” tiek saprasti ES patērētāju tiesību aizsardzības aktu pārkāpumi, kas rada vai varētu radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm vairākās dalībvalstīs (vismaz trijās vai vismaz divās, neskaitot pārkāpuma vai pārkāpēja izcelsmes valsti), savukārt ar jēdzienu „Savienības mēroga plaši izplatīts pārkāpums” tiek saprasts plaši izplatīts pārkāpums, kas ir radījis, rada vai varētu radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm vismaz divās trešdaļās dalībvalstu, kuru kopējais iedzīvotāju skaits veido vismaz divas trešdaļas no ES iedzīvotāju skaita.

Tā kā direktīva nosaka, ka šādos pārrobežu pārkāpumu gadījumos komersantam piemērojamais maksimālais soda naudas apmērs ir līdz 4% no komercprakses īstenotāja gada apgrozījuma (ieņēmumiem) no saimnieciskajiem darījumiem, savukārt līdzšinējās nacionālā likuma normas paredz šo soda naudas apmēru pat līdz 10% no apgrozījuma, ar grozījumiem plānots samazināt maksimālo soda apmēru un pielāgojot to ES regulējumam (4%). Tas nepieciešams, lai neveidotos absurdas situācijas, kad, sodot par vienādu pārkāpumu, par Latvijā veiktu darbību tiktu piemērots naudas sods līdz 10% no apgrozījuma, bet, piemēram, Lietuvā un Igaunijā – līdz 4% no apgrozījuma.

Vienlaikus gan tiek palielināts maksimālais soda naudas apmēra monetārais slieksnis par iekšzemes pārkāpumiem – līdz šim tas bija 100 000 eiro, taču ar likuma grozījumiem tas paaugstināts līdz 300 000 eiro. Tas darīts tāpēc, ka praksē konstatētas situācijas, kad 100 000 eiro naudas sods nav izrādījies pietiekami proporcionāls izdarītā pārkāpuma kaitējumam (patērētājam nodarītajiem zaudējumiem, kas bijuši mērāmi arī vairākos miljonos eiro). Savukārt par pārrobežu mērogā veiktiem negodīgas komercprakses pārkāpumiem saskaņā ar direktīvu komercprakses īstenotājam iespējams piemērot soda naudu līdz pat diviem miljoniem eiro. 

Izmaiņas skars arī soda naudas noteikšanas metodiku. Direktīva paredz dalībvalstu iestādēm elastīgākas pieejas iespējas, nosakot komersanta apgrozījumu jeb ieņēmumus, kuriem piemērojams soda naudas īpatsvara procentuālais slieksnis. Līdz šim likumā bija definēts, ka tas attiecas uz „pēdējo finanšu gada neto apgrozījumu”, tagad tas aizstāts ar jēdzienu „apgrozījums (ieņēmumi) no saimnieciskajiem darījumiem”. Tas nozīmē, soda naudu no ieņēmumiem varēs aprēķināt arī nereģistrētas saimnieciskas darbības veicējiem (piemēram, influenceriem jeb ietekmeļiem) un citiem komercprakses īstenotājiem. Līdz šim tas attiecās tikai uz komersantiem, kuriem ir pienākums iesniegt gada pārskatus. Citiem vārdiem, subjektiem, kam nav gada apgrozījuma pārskata, soda nauda tiks rēķināta (visbiežāk) no ieņēmumiem, kas gūti pēdējā saimnieciskajā gadā pirms pārkāpuma konstatēšanas. Tomēr arī šeit iespējami izņēmuma gadījumi. Piemēram, ja šādam subjektam iepriekšējā gadā ieņēmumi nav bijuši vai bijuši ļoti nelieli, tas neatbrīvos no soda. Šādā gadījumā kā atskaites kritēriju iespējams piemērot citu ieņēmumu gūšanas periodu. Piemēram, ja tiek konstatēts ilgstošs pārkāpums, kas skar vairākus gadus, tad iestāde attiecīgi vērtēs, kurā no gadiem ir radīts vislielākais kaitējums patērētājam un sods tiks piemērots no šī gada apgrozījuma (visu iesaistīto gadu ieņēmumus soda naudas noteikšanai summēt nav paredzēts – sods tiks noteikts tikai no viena gada apgrozījuma). Jauniem komercprakses īstenotājiem, kuri darbojas mazāk par gadu, ņems vērā to periodu, kas ir pagājis no darbības uzsākšanas līdz pēdējam pilnam darbības mēnesim pirms lēmuma pieņemšanas par soda naudas piemērošanu. Savukārt situācijās, kad nebūs pieejama ticama informācija par komercprakses īstenotāja apgrozījumu, tiks piemērots sods bez sasaistes ar apgrozījumu, saskaņā ar jau minēto ES mēroga monetāro slieksni – diviem miljoniem eiro. 

Ar atsauksmēm blēdīties nevarēs

Saskaņā ar direktīvas prasībām likuma grozījumi paredz par maldinošu komercpraksi atzīt arī nepatiesu atsauksmju (par preci, pakalpojumu) un ieteikumu publicēšanu. Likuma 10. pants „Maldinoša noklusēšana” papildināts ar septīto daļu, kas nosaka: „Ja komercprakses īstenotājs nodrošina piekļuvi patērētāju atsauksmēm par precēm vai pakalpojumiem, digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, par būtisku uzskatāma informācija attiecībā uz to, vai un kā komercprakses īstenotājs nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu ir izmantojuši vai iegādājušies.” Savukārt 11.  pants tiek papildināts ar jaunām normām, kas par „maldinošu komercpraksi jebkuros apstākļos” paredz atzīt komercprakses īstenotāja apgalvojumus, ka atsauksmes par precēm vai pakalpojumiem (arī digitāliem pakalpojumiem un digitālo saturu) snieguši patērētāji, kuri faktiski iegādājušies/lietojuši šīs preces/pakalpojumus, ja komercprakses īstenotājs to nav pārbaudījis. 

Par maldinošu komercpraksi jaunajā likuma redakcijā atzīta citu personu algošana, lai tās sniegtu nepatiesas patērētāju atsauksmes vai ieteikumus, kā arī patērētāju atsauksmju vai ieteikumu sagrozīšana reklāmas nolūkā (piemēram, ja tiek publiskotas tikai pozitīvās atsauksmes, dzēšot vai liedzot iespējas publicēt negatīvās atsauksmes). 

Likumā skaidrāk noteikts arī tas, ka maldinoša komercprakse ir preces pārdošana vienā dalībvalstī, uzrādot to kā identisku citās dalībvalstīs pārdošanā esošām precēm, lai arī ir nozīmīgas atšķirības preces sastāvā vai raksturīpašībās (ja vien tās nav pamatotas ar „leģitīmiem un objektīviem faktoriem”). Komersantiem jārūpējas, lai patērētāji skaidri atšķirtu viņu tirgotās dažādās preces versijas, un ir svarīgi patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju (šāda informācija ne vienmēr jāsniedz uz preču marķējuma, tie var būt arī citi informācijas sniegšanas veidi).

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada marta (117.) numurā.