Kur ieguldīt uzkrājumus? Meklējot līdzsvaru starp risku un atdevi

Latvijas mājsaimniecību kopējais noguldījumu apjoms Latvijas komercbankās sasniedzis ap 11 miljardiem eiro. Vēl apmēram tikpat liels ir arī uzņēmumu noguldījumu apjoms. Mājsaimniecību gadījumā lielākā daļa (2024. gada vidū — ap 8 miljardiem eiro) no šīs naudas tiek turēta norēķinu kontos, nepelnot nekādus pieauguma procentus, un tikai apmēram viena piektdaļa noguldīta depozītos. Taču cik ienesīgs naudas investēšanas veids ir termiņnoguldījumi un vai iedzīvotājiem nav pieejami arī izdevīgāki finanšu ieguldīšanas instrumenti? Kuri no tiem ir piemēroti arī «vidusmēra pilsonim», kurš negrasās kļūt par finanšu tirgus ekspertu un nodarboties ar ieguldīšanas operācijām ikdienā? Kā salīdzināt un izvērtēt to iespējamo atdevi un risku? Kuri ieguldīšanas rīki sasniedz vislabāko līdzsvaru?

Noguldījumi nav ceļš uz bagātības vairošanu

Termiņnoguldījumu procenti Latvijas komercbankās aizvien ir pieticīgi. Tie labākajā gadījumā sasniedz vien ap 2% gadā. Piemēram, Swedbank piedāvā divas noguldījumu opcijas — Krājrīks, ar neierobežotām naudas izņemšanas iespējām jebkurā brīdī, ar 1,75% gada likmi, un Termiņdepozīts, kuram savādā kārtā gada procentu likme ir identiska, vien pusgada un mazāka termiņa likme ir minimāli augstāka — 1,8%. SEB bankā termiņnoguldījuma gada procentu likmes ir mazliet lielākas (3 mēnešiem — 1,85%, pusgadam — 1,9%, 1–3 gadiem — 2%). Luminor bankā procentu likmes samazinās, pieaugot noguldījuma termiņam — ja 3 mēnešiem vai pusgadam tās vēl ir 1,8%, tad 9 mēnešiem vai gadam — 1,75%, bet 2, 3 vai 5 gadiem — 1,5%. Citadele bankā pieejams pakalpojums Krājkase, kas sola 3% peļņu, tiesa gan, tikai naudas līdzekļu atlikumam līdz 10 000 eiro, savukārt termiņdepozītu likmes atšķiras atkarībā no perioda un minimālās noguldītās summas, variējot no 1,75% līdz 2,5%. Indexo banka gadam un diviem gadiem piedāvā t.s. salikto procentu likmi 2% apmērā, 3 gadiem — 2,2% (vēl neilgi pēc bankas atklāšanas pērnā gada rudenī procentu likme noguldījumiem tur bija krietni lielāka — 2,75%).

No riska viedokļa uzkrājuma konti un termiņdepozīti, protams, ir viens no visdrošākajiem naudas ieguldīšanas veidiem — noguldījumus līdz 100 000 eiro aizsargā Noguldījumu garantiju likums, praktiski to nodrošina Latvijas Noguldījumu garantiju fonds, kas darbojas saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) direktīvām. Tomēr kā naudas vērtības palielināšanas veids tas ir visai apšaubāms. Pērn gada vidējā inflācija Latvijā bija 1,3%, turklāt tas vēl ir ļoti zems rādītājs (ja atceramies, dažus gadus iepriekš tā tuvojās pat 20% atzīmei). No noguldījuma ienestajiem procentiem jāmaksā 25,5% iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) no kapitāla pieauguma (to ietur pati banka izmaksas brīdī), līdz ar to faktiskā peļņa ir vēl par apmēram ceturtdaļu mazāka nekā banku norādītie depozītu procenti. Tādējādi iznāk, ka pat tik zemas inflācijas gadā kā pagājušais, banku noguldījumu ienestā peļņa knapi nosedz inflācijas apēsto.

Obligācijas — modes tendence vai reāla peļņa?

Augoša interese Latvijā pēdējos gados ir par obligācijām kā ienesīgāku, bet arvien pietiekami drošu ieguldījumu veidu. Obligācijas ir parāda vērtspapīri, kuros emitents (valsts, pašvaldība vai uzņēmums) aizņemas naudu no investora uz noteiktu laiku un apņemas atmaksāt aizņēmumu kopā ar procentiem (kupona maksājumiem). Valstu obligācijas tiek uzskatītas par diezgan drošām, vienīgais risks, kad tās varētu netikt atmaksātas, faktiski ir valsts bankrota iestāšanās. Lielāks risks saistāms ar uzņēmumu obligācijām, jo uzņēmumi bankrotē biežāk, tomēr lielu un spēcīgu uzņēmumu gadījumā risks nav augsts.

Kā jau finanšu tirgū kopumā, cieši saistīta ar riska pakāpi ir arī iespējamā obligāciju peļņas atdeve. Visdrošākajām — valstu obligācijām — ir viszemākie ienesīguma procenti, kas parasti svārstās 2–4% robežās (atkarībā no termiņa), tātad tikai nedaudz pārsniedzot banku depozītnoguldījumu procentus. Uzņēmumu obligācijām potenciālais ienesīgums jau ir augstāks, un arī tas ir diferencēts atkarībā no uzņēmuma kredītriska pakāpes. Lieliem, stabiliem uzņēmumiem obligāciju ienesīgums ir ap 4–7% robežās, savukārt jauni, augoši uzņēmumi, kas meklē finansējumu izaugsmei, var piedāvāt obligācijas ar augstākiem peļņas procentiem — līdz pat 12% un vairāk.

Valsts Kases izlaistās 5 gadu (ar dzēšanas termiņu 2030. gadā) eiroobligācijas (emisijas datums 14. maijs) rāda visai maz pievilcīgu ainu no investora viedokļa — obligāciju peļņas garantētā (kupona) procentu likme ir tikai 2,875%. Savukārt 16. jūnija krājobligāciju laidiena ienesīgums variē atkarībā no to perioda termiņa. Pusgada krājobligācijām tas ir tikai 1,90%, gada — 2,2%, 3 gadu — 2,5%, 7 gadu — 3,2% un 10 gadu — 3,5% apmērā. Redzams, ka panākt kaut cik ievērojami augstāku ienesīgumu, salīdzinājumā ar banku depozītiem, var tikai, iegādājoties obligācijas ar ļoti ilga termiņa dzēšanas periodiem.

Eirozonas valstu obligāciju procentu likmes ir ļoti līdzīgas, un Latvijas piedāvātie procenti to vidū pat ir vieni no augstākajiem. Piemēram, Lietuvai 10 gadu obligāciju likmes ir 3,23%, bet Vācijai — tikai divarpus procentu. Ienesīgākas obligācijas valstu tirgū var meklēt ārpus eirozonas. Tā, piemēram, Polijas 10 gadu obligācijas jūnijā sasniedza 5,5% solīto peļņu, bet Rumānijas — pat 7,63%. Savukārt tādās ārpus eirozonas valstīs kā Dānija vai Zviedrija obligāciju ienesīgums ir pat vēl zemāks nekā eirozonā (attiecīgi 2,46% un 2,31% patlaban).

Uzņēmumu jeb korporatīvo obligāciju tirgū Latvijā nav ļoti plašas izvēles, taču ir vairāki lieli un uzticami uzņēmumi, kas laiž klajā obligācijas. Piemēram, biržā aktīvi obligācijas emitējuši tādi uzņēmumi kā Latvenergo, kas pērn izlaida 6 gadu termiņa «zaļās» obligācijas ar gandrīz 5% ienesīgumu, Rīgas Ūdens, kas šāgada jūnija sākumā laida klajā obligācijas ar 4% kupona likmi vai Citadele banka, kas piedāvā obligācijas ar 5% garantēto peļņu. Vairāki citi uzņēmumi obligāciju tirgū ienākuši ar vēl «dāsnākām» opcijām — piemēram, Eleving group ir 5 gadu termiņa obligācijas ar 9,5% likmi, Storent Holding divarpus gadu obligācijas ar 10% likmi, un citi. Vairums obligāciju tirgū aktīvo uzņēmumu ir no finanšu sektora.

Jāatceras, ka par ienākumiem no korporatīvajām obligācijām, līdzīgi kā banku depozītnoguldījumiem, maksājams kapitāla pieauguma nodoklis. Taču no IIN ir atbrīvoti ienākumi no Latvijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts un pašvaldību vērtspapīriem (to paredz likuma «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» 9. panta pirmās daļas 6. punkts).

Skaidrs, ka valstu obligācijas diži ienesīgas peļņas avots nav, taču — kā ar it kā pietiekami lielu un uzticamu uzņēmumu korporatīvajām obligācijām, kas tomēr solās būt arī gana ienesīgas, ja reiz kupona likme tuvojas vai pat pārsniedz 10% atzīmi? Viss tomēr nav tik vienkārši, kā šķiet, norāda Toms Kreicbergs, ieguldīšanas treneris: «Konceptuāli ir tā — ja obligācija sola 10% gadā, tā skaitās augsta riska obligācija. Cilvēkiem statistiski ir grūti saprast, ko tas nozīmē. Pat ja pastāv tikai 6–7% iespēja, ka emitents bankrotēs, tas ir visai nozīmīgs risks, ja cilvēks iegulda visus savus ietaupījumus. Turklāt, lai diversificētu uzņēmumu obligāciju ieguldījumus, jums vajadzētu vismaz 20–50 dažādas obligācijas. Amatieriem nav viegli ieguldīt obligācijās, jo bieži ir nepieciešamas diezgan lielas minimālās summas, turklāt problemātiski iegādāties obligācijas par labu cenu.»

Uzkrājot pensijai, nav jābaidās no aktīviem ieguldījumu plāniem

Uzkrājumi pensiju 3. līmenī pēc savas būtības ir atšķirīgs investīciju veids — jārēķinās, ka tie ir ļoti ilga termiņa ieguldījumi (protams, atkarībā no tā, cik ieguldītājam atlicis līdz minimālajam kapitāla izņemšanas vecumam, kas ir 55 gadi).

Pensiju 3. līmeņa uzkrājumus pārvalda pensiju fondu pārvaldnieki, ieguldot tos akciju un obligāciju tirgos, kā arī nekustamajā īpašumā un citās investīciju jomās. Jārēķinās, ka, atšķirībā no banku noguldījumiem, šie uzkrājumi (līdzīgi kā 2. pensiju līmeņa uzkrājumi) netiek aizsargāti ne ar kādu normatīvo regulējumu — teorētiski iemaksu veicējs, izņemot kapitālu, var attapties, ka tas ir mazāks nekā gadu gaitā veikto iemaksu kopsumma. Praksē ilgtermiņā pensiju fondi gan parasti strādā ar peļņu, tomēr ieguldītājam jāseko līdzi notikumiem ekonomikā un finanšu tirgos. Par labu praksi tiek uzskatīts izvēlēties aktīvos, dinamiskos (vairāk akciju tirgū strādājošos) plānus, kamēr ieguldītājam vēl tālu līdz kapitāla izņemšanas vecumam, bet, šim vecumam tuvojoties, pāriet uz konservatīvākiem, mazāk svārstīgiem un drošākiem (vairāk ar obligācijām operējošiem) ieguldījumu plāniem. Kā redzēsim, šis uzskats gan nav tik viennozīmīgs.

Saskaņā ar Latvijas Bankas sniegto informāciju, 2024. gadā 3. līmeņa pensiju plānu vidējais ienesīgums sasniedza 11%. Augstāka riska līmeņa pensiju plāni uzrādīja augstākos rezultātus, sasniedzot 15%, bet vidēja un zema riska plāniem attiecīgi 12% un 7%. Tiesa gan, jāņem vērā, ka šie skaitļi ir «vidējā temperatūra slimnīcā». Ir pensiju fondu pārvaldītāji, kuriem konservatīvie uzkrājumu plāni arī ilgtermiņa (5 gadu perspektīvā) uzrāda pat zaudējumus. Tādējādi nav brīnums, ka, kā informē Latvijas Banka: «Kopumā vērojama tendence, ka aizvien vairāk dalībnieku uzkrātos aktīvus izvēlas pārvirzīt no zema riska uz augstāka riska pensiju plāniem.»

Padsmit procentu ienesīgums salīdzinājumā ar noguldījumiem un (valstu vai drošāko uzņēmumu) obligācijām šķiet ievērojams. Tomēr jāatceras, ka pensiju fondu pārvaldnieki ietur arī komisijas maksas. Tās gan pēdējā laikā vairs nav pārāk lielas — ja senāk komisijas maksas varēja sasniegt 2–3% gadā, tad tagad vidēji tās svārstās ap pusprocentu.

Par 3. pensiju līmeņa uzkrājumu izņemšanas brīdī arī maksājami noteikti nodokļi. Jebkurā gadījumā par iegūto peļņas daļu maksājams kapitāla pieauguma nodoklis 25,5% apmērā. Savukārt par uzkrājuma izmaksu IIN jāmaksā tikai par darba devēja veiktajām iemaksām. Ja iemaksas veikusi pati privātpersona, IIN nav jāmaksā.

Priekšrocība 3. pensiju līmeņa uzkrājumam savukārt ir IIN atmaksa par ikgadēji veiktajām iemaksām. No 2025. gada 1. janvāra šī atmaksas likme ir palielināta no 20% uz 25,5% no iemaksātās summas (jāatceras, ka gada ienākumu deklarācijā par 2024. gadu IIN atmaksā saskaņā ar veco likmi — 20%). Atmaksu var saņemt par iemaksām, kas nepārsniedz 10% no kalendārā gada bruto darba samaksas un nav lielākas par 4000 eiro gadā. Ja iemaksas veic darba devējs, nodokļu atmaksa netiek piemērota.

«Pensiju 3. līmeņa pārvaldnieki iegulda dažādās akciju un obligāciju paketēs, lai sasniegtu labākos rezultātus. Lielai daļai cilvēku, kuriem nav lielu summu, ko ieguldīt (piemēram, ja runa ir par 50 eiro mēnesī), labākais risinājums patiešām varētu būt pensiju 3. līmenis. Izvēloties pensiju 3. līmeņa plānu, ieteicams salīdzināt komisijas maksas. Svarīgi ir neieguldīt pārāk konservatīvi. Latvijā cilvēki bieži kļūdās, domājot, ka konservatīvi plāni, kur nauda investēta pamatā obligācijās, ir drošākie. Tomēr šie plāni ilgtermiņā bieži nespēj atsvērt inflāciju. Tāpēc pat vecākam cilvēkam vismaz pusei no naudas vajadzētu būt akciju tirgos. Protams, ir jāizprot uzņemtais risks, lai brīdī, kad tirgus sašūpojas, uzreiz nerastos panika,» iesaka T. Kreicbergs.

Uzkrājošā apdrošināšana — komisijas maksu melnais caurums

Līdzīgi kā 3. pensiju līmenim, IIN atmaksa pieejama arī uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas produktos (to var saņemt, ja dzīvības apdrošināšanas līgums ir noslēgts, sākot ar 2018. gada 1. janvāri, un tā darbības termiņš nav īsāks par 10 gadiem), kas tiek pozicionēti kā integrēts risinājums dzīvības apdrošināšanai un uzkrājumu veikšanai. Daļa no klienta samaksātās apdrošināšanas prēmijas tiek novirzīta dzīvības apdrošināšanas seguma nodrošināšanai, savukārt atlikusī daļa tiek ieguldīta izvēlētajos fondos. Uzkrāto līdzekļu vērtības pieaugums ir tieši atkarīgs no izvēlētās ieguldījumu stratēģijas un finanšu tirgu veiktspējas. Tomēr finanšu tirgus eksperti (piemēram, T. Kreicbergs) vismaz pagātnē par šo iespēju izteikušies ļoti kritiski, pamatā augsto komisijas maksu dēļ — IIN atmaksa esot faktiski vienīgais klienta ieguvums un pat tas reizēm tiekot «noēsts» pilnībā. Vai pēdējos gados kas mainījies?

Aplūkojot pakalpojumu sniedzēju cenrāžus dzīvības apdrošināšanas produktiem, secināms, ka vismaz daļā no tiem augstas komisijas maksas aizvien ir aktuāla problēma. Komisijas mēdz piemērot gan par līguma noslēgšanu, gan kā administrēšanas izdevumus no iemaksātajām apdrošināšanas prēmijām, gan kā administrēšanas izdevumus no uzkrājuma u.c. Kopā tās aizvien var sasniegt un pat pārsniegt 3% no veiktajām iemaksām. Tas nozīmē, ja uzkrājošās apdrošināšanas ienesīgums ir, piemēram, 6% (tas atkarīgs no ieguldījumu plāna, bet precīza informācija ar aktuāliem datiem ir grūti atrodama), reālais ienesīgums uzkrājējam būs tikai 3%, jo pusi «apēdīs» komisijas.

«Uzkrājošā apdrošināšana visā Eiropā ir ar sliktu slavu, jo tai ir augstas komisijas. Būtībā tā ir kā ieguldījumu fonds ar ļoti augstām komisijām. Labā ziņa, ka Latvijas tirgū tagad ir parādījušies daži produkti, kuru izmaksas ir zem 1% gadā, kas būtu pieņemami. Tomēr joprojām ir citi, kur komisijas ir 4% un vairāk, kas ir absolūti bezjēdzīgi. Bieži vien visaktīvāk izplatītie produkti ir tie dārgākie, jo tie ļauj pārdevējiem saņemt dāsnu atlīdzību. Nereti pat paši dīleri nesaprot visas komisiju nianses, nemaz nerunājot par klientiem, un beigās rezultāts ir tāds, kāds tas ir,» T. Kreicbergs aizvien ir gana skeptisks, vērtējot uzkrājošās apdrošināšanas jomu.

Vai Trampokalipse Latvijas akciju tirgū?

Vēl viena, tiesa, parastam uzkrājumu veicējam diezgan sarežģīta ieguldīšanas opcija peļņas gūšanas nolūkā ir akcijas. Ar akcijām var nopelnīt divos veidos — spekulējot (pārdodot dārgāk nekā iegādātas) vai vienkārši turot akcijas un saņemot uzņēmumu izmaksātās dividendes. Tiesa, pirmais veids prasa nopietnu iedziļināšanos gan izvēlēto uzņēmumu finansiālajā situācijā, gan akciju tirgus tendencēs kopumā. Savukārt dividendes ne visi uzņēmumi un ne vienmēr izmaksā — akcionāru pilnsapulce var pieņemt lēmumu no dividenžu izmaksas konkrētā gadā atteikties, kā tas ar atsevišķiem Latvijas biržā kotētajiem uzņēmumiem arī notiek.

Latvijā darbojas neliels akciju tirgus — Nasdaq Riga biržā ir kotēti padsmit uzņēmumi no Latvijas (Baltijas kopējā Nasdaq sarakstā — 71 uzņēmums). Tie tiek iedalīti trijos sarakstos — pamatsarakstā, sekundārajā sarakstā (atvieglotas regulatīvās prasības) un First North sarakstā (jaunāki, mazāki, augoši uzņēmumi). Pamatsarakstā pēc jaunākajiem biržas datiem ir tādi uzņēmumi kā SAF Tehnika un INDEXO, sekundārajā sarakstā — Latvijas Jūras medicīnas centrs, Amber Latvijas Balzams, Rīgas kuģu būvētava u.c., savukārt First North: Virši–A, Madara Cosmetics, Kalve Coffee un citi.

Kopējā tirgus kapitalizācija Nasdaq Riga kotētajiem uzņēmumiem šāgada jūnijā sasniedz ap 600 miljoniem eiro. Jāpiebilst, ka gan Tallinas, gan Viļņas biržās šis apjoms ir daudzkārt lielāks — katrā virs 5 miljardiem eiro. Šīs atšķirības galvenokārt veidojot lieli valsts uzņēmumi, kas ir kotēti kaimiņvalstu biržās, bet kuru nav Rīgas biržā, skaidro Kaspars Peisenieks, vietnes Investoru Klubs galvenais redaktors. Ikmēneša darījumu apjoms Rīgas biržā pēdējā laikā svārstās no 1–3 miljoniem eiro mēnesī. Mazais Rīgas akciju tirgus apjoms rada dažādus nevēlamus efektus — piemēram, lieli atsevišķi pirkšanas vai pārdošanas pasūtījumi var nesamērīgi ietekmēt cenas.

Tieši pagājušais gads Rīgas fondu biržā bijis ārkārtīgi neveiksmīgs. OMXRGI indekss, kas parāda Rīgas biržā kotēto akciju kopējo vērtību (akciju cenu izmaiņas plus dividenžu ietekme) pērn samazinājies par gandrīz 35%. Šāds kritums ir neparasts un raksturīgs tieši Latvijas akciju tirgum, jo plašākas tendences Eiropā pērn bijušas pozitīvas. Vēl gadu iepriekš (2023. gadā) Latvijas akciju tirgus auga par 15,9%, un pat Ukrainas kara pirmajā gadā (2022) kritums bija salīdzinoši neliels (–9,5%).

Pirmais kārdinājums, šķiet, izskaidrojumu meklēt pēdējā laika ģeopolitiskajos satricinājumos, kas Latviju (tiesa gan, arī Baltiju kopumā) varētu parādīt kā investīcijām nepievilcīgu vietu un tādējādi atstāt negatīvu efektu arī uz akciju tirgu. Tomēr galvenais cēlonis šoreiz esot meklējams citur — jau minētajā tirgus mazajā apmērā un tā rezultātā atsevišķu darījumu nesamērīgi lielajā ietekmē. Kā skaidro K. Peisenieks, šāds darījums bijis Latvijas Gāze iziešana no fondu biržas. «Galvenais iemesls šim kritumam ir saistīts ar Latvijas Gāzes iziešanu no biržas, kuras akcijas iepriekš tika tirgotas par cenu tuvu 10 eiro par akciju, bet tās iziešana notika pie cenas aptuveni 3 eiro. Tā kā Latvijas Gāzei bija ļoti liels īpatsvars indeksā, tās aiziešana būtiski ietekmēja kopējo indeksa vērtību,» informē eksperts.

Investoram, kurš nav profesionālis, bet gan «parasts mirstīgais», veiksmīgākā izvēle, darbojoties akciju tirgū, varētu būt īpaši sagatavotu akciju komplektu iegāde, skaidro T. Kreicbergs.

«Akciju tirgum ir gan sliktās, gan labās ziņas. Sliktā ziņa — ja cilvēks mēģinās pētīt un pirkt atsevišķu uzņēmumu akcijas, viņš gandrīz noteikti apdedzināsies. Statistika rāda, ka vidējā akcija ASV akciju tirgū pēdējo 90 gadu laikā zaudēja naudu. Tas nozīmē, ka, izvēloties uz labu laimi, jūs drīzāk zaudēsiet, nekā uzvarēsiet. Labā ziņa — akciju tirgus kopumā ir ļoti stabili audzis ilgtermiņā. Lai gan īstermiņā ir svārstības, ilgtermiņā tas ir pelnījis ļoti labi. Līdz ar to amatierim, kas vēlas ieguldīt akciju tirgū kopumā, ieteicams iegādāties ieguldījumu fondus. Ieguldījumu fondi investē akciju tirgū, veidojot diversificētu portfeli. Pētījumi liecina, ka efektīvam portfelim jābūt vismaz 200–300 dažādām akcijām, ko indivīdam ir nereāli pārvaldīt pašam. Svarīgi izvēlēties fondu, kas ir diversificēts (dažādās valstīs, dažādās nozarēs) un kam ir zemas izmaksas, vēlams, stipri zem 1% gadā. Indeksu fondi bieži ir daudz lētāki, pat ap 0,1% gadā. Tas ir visuzticamākais veids ilgtermiņa ieguldījumiem akciju tirgū,» skaidro T. Kreicbergs.

Lai gan termiņnoguldījumi bankās vēl aizvien ir drošākais veids, kā saglabāt savu kapitālu, tie noteikti nav piemērotākais instruments naudas vairošanai ilgtermiņā — jo īpaši inflācijas laikmetā. Tiem, kas vēlas panākt savu naudas līdzekļu reālu pieaugumu, ir vērts izpētīt arī alternatīvus risinājumus — no valsts un uzņēmumu obligācijām līdz pensiju 3. līmenim vai akciju fondiem. Katrs ieguldījums nes sev līdzi zināmu risku, un izvēle starp drošību un ienesīgumu būs atkarīga no katra cilvēka mērķiem, zināšanām un uzkrāšanas ilgtermiņā.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūlija (523.) numurā.

Lasiet arī:

• Labumu darbiniekiem detalizētāka uzskaite 2025. gadā (IIN atvieglojumi darbinieku piesaistei un mobilitātei)
• Komandējums vai darba brauciens?
• Uzkrātās saistības — palīgs izmaksu uzrādīšanai attiecīgajos pārskata periodos