Līguma neesamība pārrobežu darījumos

Sadarbība starp pārdevēju un piegādātāju Eiropas Savienības (ES) robežās bieži vien notiek bez līguma. Sadarbība notiek pārdevējam pārdodot preci un izrakstot par to nodokļa rēķinu (Invoice), bet preču piegādi apliecina preču transporta pavaddokuments (CMR). Kādas valsts tiesību normas jāpiemēro pārrobežu darījumos, ja starp pusēm nav noslēgts līgums? Vai līguma neesamība pārrobežu darījumos uzliek par pienākumu pircējam pakļauties pārdevēja pārdošanas nosacījumiem?

Pēc aprakstītā ir skaidrs, kā notiek preču piegāde starp dažādu Eiropas valstu partneriem, bet, pieņemsim, ka kādu dienu pircējs saņem no pārdevēja rēķinu ar līgumsodu, kurā ir atsauce uz pārdevēja General sales terms and conditions („Pārdošanas pamattermiņi un noteikumi”), un paziņojumu, ka līgumsods piemērots, ņemot vērā šos pārdevēja noteikumus. Pircējam rodas jautājums: ja līguma nav un nodokļu rēķinā arī nav atrunāts, ka par kavētām dienām tiks piemērots līgumsods, kādā apmērā un kāpēc tiek aprēķināts līgumsods?

Lai saprastu, kuras valsts normatīvie akti ir jāpiemēro, šādos gadījumos ir jāvērtē tiesību kolīziju normas. Kas ir kolīziju norma un kāpēc tā atvieglo strīda risināšanu? Starptautisko tiesību akti regulē starptautiski privāttiesiskās attiecības pēc to iekļaušanas nacionālajās tiesībās. Tās nestāv pāri valsts konstitūcijai, bet ir Latvijas nacionālo tiesību sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka starptautisko privāttiesību normas nerisina kolīziju jautājumus vienas valsts tiesību sistēmā. Šādi jautājumi tiek risināti atbilstoši valstī noteiktajiem starptautisko līgumu un nacionālo tiesību mijiedarbības principiem, t.i., ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas nacionālajās tiesībās, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. 

1 A. Mieriņa. Promocijas darbs „Starptautisko privāttiesību kodifikācija: Eiropas valstu pieredze”.

Kolīziju normas galvenā īpatnība ir tā, ka tā piedāvā izvēli starp divām un vairākām tiesību sistēmām situācijā, kad ikviena no tām pretendē uz vienas un tās pašas tiesiskās attiecības noregulējumu. Tādēļ kolīziju norma norāda uz kādas valsts tiesību sistēmu kopumā, nevis uz konkrētu tiesību aktu vai konkrētu tiesību normu. Pareiza kolīziju normas izvēle ir atkarīga no kolīzijas normas piesaistes faktora (angl.: points of contact; connecting factor; fr.: points de rattachement; vāc.: Anknüpfungsmomente), tāda kā „domicils”, „nekustamais īpašums”, „līgumam raksturīgais izpildījums”, „darījuma noslēgšanas vieta” vai „kaitējuma nodarīšanas vieta” u.tml., kas tiesisko jautājumu sasaista ar noteiktu ģeogrāfisku vietu un tajā spēkā esošām tiesībām un sniedz atbildi uz jautājumu: „Kuras valsts tiesības ir jāpiemēro?¹”

Latvijas Civillikuma „Ievada” 19. un 20. pants satur skaidrojumu, kādos gadījumos likums nosaka līdzēju darbības un normatīvo aktu realizācijas iespējas.

Civillikuma 19. pants regulē kartību, kuras valsts normatīvais akts ir jāpiemēro, gadījumos, ja starp līdzējiem ir bijis noslēgts līgums:

Civillikuma 20. pants regulē līdzēju darbības bez noslēgta līguma:

Civillikums, kas satur kolīziju normas, ir vispārējā tiesību norma, un to piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Vispārējā tiesību norma regulē noteiktās tiesību nozares vispārīgo daļu un ir saistoša visiem vai lielākajai daļai attiecīgās tiesību nozares institūtu. Speciālās tiesību normas saistošas atsevišķiem tiesību institūtiem un regulē noteiktā veida vispārīgās attiecības. Parasti speciālā tiesību norma ir tā, kura: 

2 J. Neimanis „Ievads tiesībās”, Rīga 2004.

1. satur visas tās pašas pazīmes, kuras satur vispārīgā tiesību norma, un vēl vismaz vienu papildu pazīmi;
2. paredz augstākus tiesisko seku iestāšanās priekšnoteikumus;
3. jēga un mērķis prasa, lai tās regulējums tiktu atzīts par izsmeļošu².

Pievienotās vērtības nodokļa likums (PVN likums) ir speciālā tiesību norma, kas regulē

PVN likuma 125. pants nosaka, ka darījumos ar citu dalībvalstu personām par nodokļa rēķinu uzskatāms dokuments, ko saņem no citas dalībvalsts personas un kurā ir ietvertā šāda informācija: rēķina izrakstīšanas datums (preču piegādes datums, ja atšķiras); preču piegādātāja juridiskās personas nosaukums un juridiskā adrese; reģistrācijas numurs un PVN maksātāja reģistrācijas numurs; preču vai pakalpojumu saņēmēja juridiskās personas nosaukums un juridiskā adrese. PVN likuma 12. pantā atrunāts:

Gan vispārējā tiesību norma – Civillikums, gan speciālā tiesību norma – Pievienotās vērtības nodokļa likums atgādina: ja starp pusēm nav noslēgts līgums, tad ir jāpiemēro tās valsts normatīvais regulējums, kur radies saistību pamats vai preču piegādes vieta, tomēr, tas nenozīmē, ka pārdevējam ir tiesības vienpusēji bez nosacījuma piemērot savus pārdošanas noteikumus. Tie būtu apspriežami pēc pārdevēja valsts normatīvajiem aktiem, un tiem ir nepieciešama saskaņošana ar pircēju.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada novembra (137.) numurā.

• Kas „slēpjams” zem Publisko iepirkumu likuma neregulētiem iepirkumiem
• Noilgums komercdarījumos fiziskās personas galvojuma sniegšanas gadījumā
• Kas jāzina par interešu pārstāvības tiesisko regulējumu

BJP NUMURU E-ARHĪVS