Vidējais vīriešu dzīves ilgums Latvijā pēc došanās pensijā ir ļoti mazs — nepilni četri gadi, savukārt sievietēm — 14 gadi. Vīriešiem tas ir gandrīz par 16 gadiem mazāk nekā Norvēģijā vai Zviedrijā, savukārt sievietēm par desmit gadiem mazāk nekā Slovēnijā vai Austrijā, noskaidrots ekonomikas zinātņu doktora Edgara Voļska sadarbībā ar starptautisko revīzijas un konsultācijas kompāniju BDO veiktajā pētījumā par vidējo dzīves ilgumu pēc pensijas vecuma iestāšanās, ņemot vērā vidējo dzīves ilgumu noteiktās valstīs¹. E. Voļskis vērtē Latvijas pensiju sistēmu un skaidro, kas tajā būtu jāmaina.

1 Centrālā statistikas pārvalde izmanto citādāku metodoloģiju nekā pētījuma autori un norāda, ka 2022. gadā Latvijā bija paredzams, ka vīrieši pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo vēl 14 gadus, bet sievietes — 19 (sk. https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/preses-relizes/19617-csp-precize-virietis-pensija) — red. piezīme.

Pensiju sistēma ir ļoti nopietns un datu ziņā apjomīgs sociālekonomisks modelis, kurā ir jāpiemēro sarežģīti ekonometriski aprēķini. Viens no mainīgajiem rādītājiem, kuru ņem vērā, rēķinot pensiju, ir iedzīvotāju vecuma struktūra. Bet, ņemot vērā apstākli, ka pensija katram ir individuāla, neveidojas vidējā vai vidējā svērtā pensija. Paskatoties uz šiem skaitļiem un salīdzinot iedzīvotāju sagaidāmo dzīves ilgumu, esot pensijā, jāsecina, ka pat pie esošā pensionēšanās vecuma, kas no 2025. gada 1. janvāra būs 65 gadi, tas gan vīriešiem, gan sievietēm ir ļoti mazs.

Algoritmā, pēc kā tiek rēķināta pensija, kad sasniedzam pensionēšanās vecumu, ir iekļauts koeficients G. Tas ir gadu skaits — teorētiskais vidēji svērtais dzīves ilgums pēc pensionēšanās, ko prognozē Labklājības ministrija. Pašreizējais koeficients G, dodoties pensijā 65 gadu vecumā, ir 15,51 gads. Mazliet ironiski, ka ministrija mūsu vietā pasaka, cik gadus būs jānodzīvo, aizejot pelnītā atpūtā.

Kā nosaka pensijas ikmēneša summu? Ikviena uzkrāto pensijas kapitālu izdala ar rādītāju G un iegūst gada pensijas lielumu. Pēc tam šo skaitli izdala ar mēnešu skaitu — 12, tādā veidā iegūstot mēneša summu.

Ja paskatāmies nākotnes dzīves ilguma statistiku BDO pētījumā pret noteikto G koeficientu, skaitļi ļoti atšķiras. Līdz ar to viens no faktoriem vai mainīgajiem pensijas aprēķināšanā, iespējams, ir jāpārskata.

Vai nu koeficients G, vai algoritms, pēc kāda kopumā rēķina pensiju. Tas nav vienkāršs matemātikas uzdevums — formula no trīs rādītājiem. Tas ir nedaudz sarežģītāk.

Kad aizvadītā gadsimta 90. gadu vidū tika veidota jaunā pensijas sistēma, mainīgo rādītāju aprēķinos bija ļoti daudz. Tie bija: sagaidāmais algu pieaugums, iedzīvotāju un vecuma struktūra, sagaidāmais dzīves ilgums, sociālās apdrošināšanas likmes un sociālās apdrošināšanas budžeta lielums, bilance un dinamika. Tika ņemti vērā arī migrācijas rādītāji — rēķināja, cik Latvijā ir nepieciešams ievest darbaspēku no trešajām valstīm, lai pensiju sistēma viena, otra vai trešā scenārija gadījumā turpinātu labvēlīgi un ilgstoši darboties.

Tieši tā. Kā jau minēju, tie ir sociālekonomiskie apstākļi. Ekonomiski, pielietojot dažādas matemātiskās formulas, varam veikt noteiktus aprēķinus. Bet ir šie sociālie jeb kvalitatīvie rādītāji, piemēram, veselības un psiholoģiskais stāvoklis, cilvēku labklājības līmenis valstī, kas noved pie tā, ka diemžēl liela daļa vīriešu un sieviešu aiziet no dzīves ātrāk, nekā ir noteikts G koeficients.

Pēc Eurostat pētījumiem Eiropas Savienībā vidēji vīrieši veselīgi nodzīvo 63,4 gadus, bet sievietes — 64,5 gadus. Latvijā šie cipari ir daudz zemāki: attiecīgi 52,6 un 54,3 gadi. Ļoti liela atšķirība.

2 2020. gadā Latvijā ir bijis augstākais absolūtā alkohola patēriņš sabiedrībā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidū — 12,1 l uz vienu iedzīvotāju, neieskaitot tūristu patēriņu. Savukārt 2021. gadā šis rādītājs turpināja palielināties, sasniedzot 12,2 l. — red. piezīme.

Tas ir tāpēc, ka nerūpējamies par savu veselību. Cilvēki salīdzinoši maz nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Varētu teikt, ka cilvēkiem ir neaktīvs dzīvesveids. Nesen bija pētījums par alkohola patēriņu, kas apliecināja, ka esam pirmajā vietā. Īpaši negatīvi tas ir tāpēc, ka daudz lietojam stipro alkoholu.² Tā ir ļoti būtiska problēma, kas tiešā veida pasliktina iedzīvotāju veselības stāvokli.

Negribētu teikt, ka vajadzētu mainīt sistēmu. Vairākas reizes esmu teicis, ka Latvijas sociālekonomiskā situācija ir tāda, ka iedzīvotāju «eglīte» lēnām kļūst par palmu. Proti, vecāku cilvēku kļūst arvien vairāk, strādājošo — mazāk, proporcija mainās. Ir zemi dzimstības radītāji, daudzi cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši. Tas, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, daudzi emigrēs, tika prognozēts, veidojot jauno pensiju sistēmu.

Jāuzsver, ka Latvijas pensiju sistēma tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē, nodrošinot ilgtermiņa stabilitāti. Bet, tajā pašā laikā, ja skatāmies pašas sistēmas izejas datu rezultātus absolūtos skaitļos — vecuma pensiju lielumu, un salīdzinām to pret ārējiem ekonomiskiem rādītājiem (cenu līmenis, inflācija u.c.), tad diemžēl absolūtie skaitļi nerunā par labākajiem cipariem. Tātad norāda uz to, ka sistēmas ieejas dati — zemais un krītošais iedzīvotāju skaits, pieaugošā vecuma struktūra, salīdzinoši zemais algu līmenis —, noved pie tā, ka izejas skaitļi absolūtajā izteiksmē ir tādi, kādi ir. Latvijā ir virkne makro un mikro līmeņa lietu, kas sociālekonomiski ir jāsakārto.

Ir jāmaina Latvijas tautsaimniecības attīstības (nevis izaugsmes) mērķi, kas ir tendēti uz Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanu gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā izteiksmē. Latvijas pensiju sistēma ir tautsaimniecības spogulis. Kad runāju par tautsaimniecību, es nerunāju tikai par ekonomiku, skatos nedaudz plašākā kontekstā. Angļu valodā ir divi dažādi jēdzieni — economy un economics. Tā tas ir arī attiecībā uz ekonomiku un tautsaimniecību. Ekonomika — tas ir process, bet tautsaimniecība — tie esam visi mēs, kas strādā un darbojas, un tā ir mūsu labklājība.

Tautsaimniecībā ir viena būtiska negatīva lieta, par ko politiķi tikai tagad lēnām sāk runāt — diemžēl Latvijā iedzīvotāji izmirst. Paies aptuveni 100–150 gadi, un mēs būsim katastrofāli maz, ja nekas nemainīsies.

Vai nu mēs aizveram acis, ka problēmas nav, vai arī pieņemam būtiskus lēmumus. Pirmkārt, ir jādomā par stabilu iedzīvotāju skaita saglabāšanu, dzīves kvalitātes un labklājības uzlabošanu.

Ko ar to saprotu? Kad runāju par kvalitāti, ar to domāju izglītību skolās un augstskolās. Latvija ir atvērta valsts, liberāla ekonomika, varam ceļot, piesaistīt ārvalstu investīcijas, izmantot jaunākās tehnoloģijas. To varam izmantot, apmācot bērnus, jauniešus un studentus pēc modernām metodēm. Izglītībā ir vajadzīga nopietna reforma, lai uzlabotu tās kvalitāti.

Man bija iespēja pavasarī mācīties ASV, varēju salīdzināt izglītības sistēmas ASV un Latvijā. Attiecībā pret sistēmu aiz okeāna mums vēl ir ejams ilgs un tāls ceļš. ASV studiju virziens ir, lai studenti reāli apgūst profesiju un ir gatavi darba tirgum. Latvijā stāsta teorijas un, kad jaunietis ierodas darbā, viss ir jāmācas no jauna.

Ar labklājību saprotam, ka cilvēkiem ir jānodrošina atbilstošs darbs iegūtajai izglītībai un arī atbilstoša samaksa. Ja salīdzinām vidējo algas lielumu Latvijā un citur, atkal diemžēl esam kaut kur beigās. Labklājību nodrošina arī pieejamie valsts un pašvaldības pakalpojumi, kas ir sniedzami savlaicīgi un kvalitatīvi.

Domāju, visi to saprot ļoti labi, bet visi runā vienā rāmī. Ar rāmi saprotu sociālās apdrošināšanas budžeta iespējas. Runājam ne jau par sociālo budžetu absolūtos skaitļos. Runājam par mūsu iedzīvotājiem, to struktūru, skaitu, atalgojumu. Tātad par tautsaimniecību. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, kas ir jāpieņem un par ko sāk runāt Ekonomikas ministrija, ir par migrāciju.

Esmu vairākkārt minējis, ka Latvijā ir nepieciešami vismaz 100 000 trešo valstu iedzīvotāji. Viņus nevajag vienkārši atvest, viņus vajag integrēt — lai ieiet darba tirgū un nākotnē kļūst par pastāvīgiem Latvijas iedzīvotājiem. Ko ar šo gribu pateikt? Paskatieties uz ielām, trešo valstu pilsoņu Latvijā jau ir daudz! Apkalpojošā sektorā strādā trešo valstu iedzīvotāji, visi to redzam. Kādā nodokļu režīmā darbojas trešo valstu pilsoņi? Kurš to uzrauga, kontrolē un pieņem lēmumus? Manuprāt, neviens.

Ja savlaicīgi nepieņemsim lēmumus, kā trešo valstu atbraucējus uzraudzīt, monitorēt un integrēt, viņi atbrauks un saveidos kopienas kā Rietumeiropā, un no tā nebūs nekādas jēgas.

Es to neatbalstu. Manuprāt, tas nebija prātīgs lēmums: cilvēkam ir jābūt zināšanām un spējām pašam ieguldīt naudu. Kā arī — ir jābūt iespējām, kur ieguldīt naudu.

Jāsaprot, ka, izņemot uzkrājumus no 2. līmeņa, tiek noņemti 30–40% no nākotnes pensijas. Ja iedzīvotājs šo summu 10–20 gados neaizvietos ar ko citu, tad diemžēl atkal nonāksim situācijā, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra sarēķinās pavisam mazu pensiju. 2. līmeņa nauda būs jau notērēta, un nebūs ne pensijas, ne cita veida uzkrājumu.

Turklāt, nonākot milzīgai naudas masai patēriņa tirgū, tas dzen uz priekšu inflāciju. Patlaban Eiropas Centrālā banka, paceļot EURIBOR likmes, cenšas mazināt inflāciju.

Svarīgi saprast, ka katram pensija krājas individuāli. Katram jāseko līdzi uzkrājumiem, kas veidojas 2. līmenī. Ja kaut kas neapmierina, pensiju plānu ir iespējams mainīt. Tā ir katra paša atbildība.

Nav tādas vidējās pensijas valstī. Svarīgi, cik ir katra cilvēka konkrētā pensija. Ja pensijā saņem 40–60% no iepriekšējās algas, tad tā ir nabadzība, ja 60–80% — tad optimāli. 

Ir jānodala pārvaldītāju komisijas un plānu ienesīgums. Ar izmaiņām Valsts fondēto pensiju likumā komisijas ir samazinājušās, bet joprojām tās ir par augstu. Ja paskatāmies pasaules statistiku — Rietumeiropu, ASV , tur pārvaldīšanas komisijas ir 0,2–0,3%.

Manuprāt, Latvijā 2. līmeņa pensiju pārvaldītāju un plānu ir par daudz. Uz nelielo iedzīvotāju un līdz ar to dalībnieku skaitu, nav vajadzīgi desmit pārvaldītāji un 27 ieguldījumu plāni.

Protams, komisijas maksas ir pensiju pārvaldītāju ienākums, lai viņi varētu nosegt savas administratīvās izmaksas, ieguldījumus tehnoloģijās, lai to visu varētu pārvaldīt. Ja ir 10 pārvaldītāji, izmaksas dalās, un katrs cīnās par komisijas maksu, konkurence ir ļoti augsta. Ja paliktu divi, trīs pārvaldītāji, tas dotu iespēju, ka viņi varētu kvalitatīvi pārvaldīt un ieguldīt naudu, un pilnībā pietiktu ar 0,2–0,3% komisiju, bet absolūtos skaitļos viņi saņemtu atbilstošus ienākumus, lai pārvaldītu plānus.

Ienesīgums ir runga ar diviem galiem. Saka: ieguldiet dažāda veida vērtspapīros, projektos Latvijā, bet jautājums — vai tiek piedāvāti projekti, kur ilgtermiņā ieguldīt, lai nodrošinātu ienesīgumu?

Latvijā skandināvu bankas caur savām mātes bankām var ieguldīt dažāda veida finanšu instrumentos pasaules tirgū. Līdz ar to es tik daudz akmeni nemestu pārvaldītāju lauciņā, bet skatītos, cik Latvijā ir projektu, kur var ieguldīt.

Rietumeiropā tiek realizēti daudz dažādi vērienīgi valsts infrastruktūras attīstības projekti, kuros tiek emitētas obligācijas, kuras iegādājas pensiju plāni. Piemēram, tiek attīstīti enerģētikas, autoceļu būves projekti, kas tiek īstenoti publiskajā — privātajā partnerībā. Tiesību subjektam, kas pārvalda šos projektus, tiek emitētas obligācijas, tiek garantēta naudas plūsma no valsts caur nodokļu maksājumiem. Ja daļa no šo projektu ienesīguma aizietu pensiju plānā, tas būtu tikai apsveicami, tas būtu stabils un drošs instruments.

Svarīgi, lai ienesīgums būtu augstāks nekā inflācijas rādītāji, lai nauda saglabā savu pirktspēju. Diemžēl patlaban ir augsta inflācija. Bet tas ir īstermiņa apstāklis. Būtiskāki ir plānu ienesīguma rādītāji ilgtermiņā. Ja paņemsim inflācijas rādītājus noteiktām preču un pakalpojumu grupām pa 20 gadiem, ienesīgumam ir jābūt augstākam nekā inflācija. Ja ir pretēji, tad kapitāls zaudē vērtību.

Jā, noteikti ir jāatliek, jo nevar cerēt, ka mums palīdzēs tikai 1. un 2. līmenis. Ir papildus jāveic uzkrājumi: 5–10% no bruto ienākumiem mēnesī.

Ja patlaban iemaksājat 40 eiro mēnesī, par šo naudu tiek nopirkti vērtspapīri, kas ir «bedrē». Agri vai vēlu akciju tirgus, kaut arī svārstās, bet lēnītēm ies uz augšu. Arī konservatīvie pensiju plāni mēdz reizēm būt ar mazu mīnusu. Bet ilgtermiņā vērtība pieaugs, tāpēc ir vērts veidot šāda veida uzkrājumus.

Tagad kaut ko strauji ņemt ārā būtu nepareizi. Jā, kaut kādā brīdī ienesīgums krītas, bet tad tas atkal ceļas. Nerunāju par depozītu uz vienu — diviem gadiem, bet par uzkrājumiem 10–20 gadu garumā. Lai arī ik pa laikam akciju tirgus nosvārstās, gala rezultātā 3. līmeņa uzkrājumu veidošana būs ar plus zīmi.

Smejos, ka tie ir 0. un 4. pensiju līmenis, kas gan nav rakstīti likumā. 0. pensiju līmenis ir ieguldīt savos bērnos, viņu izglītībā. Ja bērniem būs laba izglītība un viņi saņems labu atalgojumu, noteikti vecākiem sniegs vajadzīgo atbalstu.

 4. pensiju līmenis varētu būt ieguldījumi neamortizējamos aktīvos. Ar to saprotam dārgmetālus — zelts, platīns, briljanti, kas ilgtermiņā nekad nezaudēs vērtību. To vērtība pēdējos 100 gadus vienmēr ir būtiski augusi.

Otrais ieguldījumu veids ir mākslas darbi, kas ilgtermiņā saglabās vērtību. Trešais ir zeme. Māja var sagrūt, nodegt, bet zemi neviens nekur neaiznesīs un neizpostīs. Tai vienmēr būs vērtība. Jebkurā brīdī šie ir likvīdi aktīvi, kurus var pārdot.

Pie 65 gadiem Latvijā būtu jāapstājas, jo ir jārunā pat iedzīvotāju gan fiziskās, gan mentālās veselības stāvokli, cik viņi noteiktā vecumā spēj ģenerēt ekonomisko produktu. Pēc 65 gadiem jānāk vietā vai nu jauniem cilvēkiem, vai, ņemot vērā iedzīvotāju struktūru, cilvēku darbs ir jāaizvieto ar tehnoloģijām — procesu automatizācija, datorprogrammas, mākslīgais intelekts.

Tieši tā. Tā arī ir atbilde.

Svarīgi ir saglabāt pensiju sistēmu, kāda tā ir šodien, padomāt par migrācijas rādītājiem un par darba tirgus aizpildīšanu.

Lasu lekcijas studentiem par sociāli apdrošinātu pensiju. Solidaritātes princips nav par to, ka jaunie cilvēki, strādājot darba tirgū, atbalstītu vecos. Es solidaritāti salīdzinu ar vārdu «līdzatbildība»: cilvēks, esot darba tirgū, maksā atbilstošus nodokļus, piedalās pensiju sistēmā, bet valsts nodrošina drošu pensiju sistēmu, tiesisko ietvaru. Tā veidojas līdzatbildība, ko saucu par solidaritāti.

Tieši tā! Bet viņiem būtu jāpiedalās līdzvērtīgā nodokļu režīmā, kādā esam mēs visi, jāveic iemaksas un jāintegrējas Latvijas sabiedrībā — jāiemācās latviešu valoda, jāapgūst tradīcijas utt. Tas būtu ceļš, pa kuru jāiet. Nevajadzētu ievest viesstrādniekus uz sezonu, un tad darba devējs viņus aizved atpakaļ.

Pēc būtības šī problēma bija jārisina jau vakar. Ievest 100 000 trešās valsts pilsoņu vajadzētu līdz 2030. gadam. Šie dati ņemti, saskaitot iedzīvotāju skaitu, sociālās apdrošināšanas izmaksas un ieņēmumus, kuros gados veidojas attiecīgie uzkrājumi, cik liela ir sociālo iemaksu likme, cik aiziet pensiju sistēmas 1. un 2. līmenī. Saliekot šos elementus sociālekonomiskajā modelī, redzam, cik ir vajadzīgi iemaksu veicēji, lai pensiju sistēmā nodrošinātu atbilstošus ienākumus.

Tirgus parāda, ka ir vajadzīgas darba rokas. Iztrūkums ir gan privātā, gan valsts sektorā — ir daudz atvērto vakanču. Tirgus pats sakārtojas.

Te nav pat jautājuma, ir vai nav gatavi, tas ir jādara! Vai gribam, ka pēc 100 gadiem mūsu te nav un šajā teritorijā dzīvo citi? Gribam taču saglabāt valsti un mantojumu nākamajām paaudzēm! Līdz ar to ir jāpieņem attiecīgi lēmumi.

Inese Helmane

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada septembra (501.) numurā.