Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2023. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma piemērošanu, valdes locekļa nodarbinātības jautājumiem, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu, kas var noderēt arī darba strīdu risināšanā. Ņemot vērā žurnāla ierobežoto apjomu, atsevišķiem nolēmumiem norādīsim tikai galvenās tēzes.

2023. gada 6. septembra spriedums lietā Nr. SKC–565/2023

Vai prasītājs tiesvedībā kā pierādījumus drīkst izmantot izdrukas no atbildētājas profila Facebook, kā arī ekrānšāviņus un izdrukas no atbildētājas tīmekļvietnes? Vai ar šādiem pierādījumiem var fiksēt brīdi, kad izdarīts kāds pārkāpums? Vai pietiek ar to, ka uz tiem redzams laiks un datums, kad tie izdarīti, vai tomēr šim faktam jābūt zvērināta tiesu izpildītāja fiksētam?

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka prasītājas iesniegtās izdrukas un ekrānšāviņi neatbilst Civilprocesa likuma 95. panta pirmajai daļai un nav uzskatāmi par fakta fiksēšanu. Apgabaltiesa papildus uzsvērusi Civilprocesa likuma 95. panta otrās daļas normu un turpmāk atzinusi, ka pārkāpuma faktu var pierādīt ar Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktā minēto zvērināta tiesu izpildītāja amata darbību – fakta fiksēšanu, bet prasītājas iesniegtie pierādījumi pārkāpuma faktu pierādīt nevar.

Tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam

Senāts skaidro, ka Civilprocesa likuma 95. pantā regulēta nevis konkrētu pierādījumu, bet pierādīšanas līdzekļu pieļaujamība. Pieļaujamie pierādīšanas līdzekļi uzskaitīti Civilprocesa likuma 17. nodaļā: pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, eksperta atzinums un institūcijas atzinums.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 110. pantu rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.). 

Tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam un attiecīgi ir pieļaujami pierādījumi Civilprocesa likuma 95. panta pirmās daļas izpratnē.

Vispārīgi civilprocesā lietas dalībniekiem atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai. 

Tiesu izpildītāja izdarītai fakta fiksācijai būs augsta ticamība, bet tas nenozīmē, ka citi pierādījumi nav pieļaujami

Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmā daļa reglamentē zvērināta tiesu izpildītāja veicamo amata darbību klāstu, nevis imperatīvi uzliek pienākumu tiesvedībā izmantot tikai šādā formā fiksētus pierādījumus. Lai gan tiesu izpildītāja izdarītai fakta fiksācijai būs augsta ticamība, tas nenozīmē, ka citi pierādījumi nav pieļaujami. 

Rakstveida pierādījumu patiesīguma apstrīdēšana

Ar patiesīgumu jāsaprot objektīvās realitātes adekvāts atspoguļojums, t. i., rakstveida pierādījumā ietverto ziņu atbilstība tiem faktiem vai notikumiem, kuri fiksēti šajā pierādījumā (sk. Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 112. lpp.).

Rakstveida pierādījuma patiesīgumu jeb īstumu var apstrīdēt divos veidos: vai nu, pirmkārt, Civilprocesa likuma 178. panta kārtībā, iesniedzot iebildumu par rakstveida pierādījuma patiesīgumu (vai paša parakstīta pierādījuma vai likumā noteiktā kārtībā apliecināta akta apstrīdēšanas gadījumā ceļot atsevišķu prasību), vai, otrkārt, Civilprocesa likuma 179. panta kārtībā, iesniedzot motivētu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu. 

Viltojuma strīds ir akta īstuma apstrīdēšanas krasāka forma un tas saistīts ar nopietnām sekām personai, kas šo strīdu ceļ; otrs īstuma apstrīdēšanas veids, pieteicot šaubas par akta īstumu, ir mīkstāka forma (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 408. lpp.).

Nepietiek ar vienas puses nemotivētu un vispārīgu iebildumu, lai otras puses iesniegto pierādījumu atzītu par nepatiesu un izslēdzamu no pierādījumiem. Arī piemērojot Civilprocesa likuma 178. pantu, jāņem vērā vispārīgie noteikumi par pierādīšanas nastu (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa) un pierādījumu novērtēšanu (Civilprocesa likuma 97. panta pirmā daļa).

Civilprocesa likuma 178. panta pirmās daļas normas piemērošanas gadījumā dokumenta patiesīguma pierādīšanas nasta vispirms tiešām gulstas uz prāvnieku, kurš apšaubīto pierādījumu iesniedzis. Tomēr, lai prasītājs šo pienākumu varētu izpildīt, atbildētājam, iebilstot pret šāda pierādījuma patiesīgumu, ir jānorāda apstākļi, kas var pamatoti radīt viņam šaubas par konkrētā pierādījuma patiesīgumu (īstumu). 

Ja pierādījumi iesniegti elektroniskā veidā – kā datnes ar metadatiem

Tiesai bija jānovērtē, vai metadati nav pietiekami, lai prasītāja būtu izpildījusi savu sākotnējo pienākumu attiecībā uz pierādīšanu. Tādā gadījumā savu iebildumu pierādīšanas nasta pāriet atbildētājai, kurai, iebilstot pret šāda pierādījuma patiesīgumu, ir jānorāda un jāpierāda apstākļi, kas var pamatoti radīt viņai šaubas par konkrētā pierādījuma patiesīgumu (īstumu).

Piemēram, ja tiek apšaubīts datnes izveides datuma patiesīgums, tad tiesai, izvērtējot šos metadatus, citstarp būtu jāapsver pierādījuma ietekmēšanas tehniskā iespējamība, kā arī tas, cik ticami prasītāja varētu būt ieinteresēta attiecīgā datuma sagrozīšanā konkrētajos apstākļos. 

Nevar piekrist pozīcijai, ka pierādījums netiek atzīts par patiesu (īstu) tikai tādēļ, ka tas ir vienīgais pierādījums par konkrēto faktu

Salīdzināšana ar citiem lietā iesniegtiem pierādījumiem ir tikai viens no veidiem, kā pārbaudīt apstrīdētā pierādījuma patiesīgumu, bet citu pierādījumu neesība pati par sevi nav pamats atzinumam, ka iesniegtais pierādījums ir neīsts. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada maija (131.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS