0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

NODOKĻISolidaritātes nodokļa likmes arī attiecībā uz darba devējiem neatbilst Satversmei

Solidaritātes nodokļa likmes arī attiecībā uz darba devējiem neatbilst Satversmei

Satversmes tiesa 16. novembrī pasludinājusi spriedumu lietā Nr. 2016-16-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam”. Apstrīdētās normas Solidaritātes nodokļa likuma 3. pants: “Nodokļa objekts ir ienākums, kas noteikts likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. un 20.2 pantā[1] un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta (turpmāk — obligāto iemaksu objekts) maksimālo apmēru.” Solidaritātes nodokļa likuma 5. pants: “Nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka — un pašnodarbinātie, kuri pakļauti…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Satversmes tiesa 16. novembrī pasludinājusi spriedumu lietā Nr. 2016-16-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam”.

Apstrīdētās normas

Solidaritātes nodokļa likuma 3. pants:

“Nodokļa objekts ir ienākums, kas noteikts likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. un 20.2 pantā[1] un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta (turpmāk — obligāto iemaksu objekts) maksimālo apmēru.”

Solidaritātes nodokļa likuma 5. pants:

“Nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka — un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā pārsniedz saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.”

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants:

“Nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 18. pantu.”

Augstāka juridiska spēka norma

Satversmes 91. panta pirmais teikums:

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”

Lietas fakti

Pieteikumu iesniedzējas ir deviņas juridiskās personas – darba devējas, kas nodarbina darba ņēmējus, kuru ienākumi no darba algas gadā pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Tādējādi atbilstoši apstrīdētajām normām darba devējām iestājas solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums Solidaritātes nodokļa likumā noteiktajā apmērā.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka no apstrīdēto normu mērķa mazināt nodokļu regresivitāti un papildināt valsts pamatbudžetu sociāla rakstura izmaksu finansēšanai izriet darba ņēmēju, nevis darba devēju pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr lielāko daļu no kopējā solidaritātes nodokļa sloga maksājot tieši darba devēji. Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā likumdevējs neesot izvērtējis alternatīvas, kas mazāk ierobežotu darba devēju tiesības.

Apstrīdētās normas ierobežojot pieteikumu iesniedzējām Satversmē noteiktās pamattiesības, jo paredzot atšķirīgu attieksmi pret darba devējiem, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas pasliktinot to darba devēju situāciju, kuri nodarbina augsti kvalificētus speciālistus, nostādot tos neizdevīgākā pozīcijā attiecībā pret citiem darba devējiem, kas šādus darbiniekus nenodarbina. Pieteikumu iesniedzējas arī uzskata, ka apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret visiem darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, attiecībā uz nodokļa likmju piemērošanu. Likumdevējs bez objektīva pamata esot noteicis atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmi darba devējiem atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas riskiem darbinieks ir pakļauts.

Tiesas secinājumi un lēmums

Satversmes tiesa norādīja, ka savus apsvērumus par Satversmes 91. panta saturu solidaritātes nodokļa aspektā tā jau ir sniegusi spriedumā lietā Nr. 2016-14-01. Šajā spriedumā izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl pastāv līdzība solidaritātes nodokļa maksāšanas saistības satura ziņā.

Satversmes tiesa konstatēja, ka solidaritātes nodoklis veido gan to nodokļu maksājumu daļu, kas tiek aprēķināta un ieturēta no darba ņēmēja bruto darba samaksas, gan arī to nodokļu maksājumu daļu, kas tiek aprēķināta un maksāta no darba devēja līdzekļiem. Lai mazinātu darbaspēka nodokļu regresivitāti, likumdevējs ieviesa jaunu nodokļa veidu – solidaritātes nodokli. Tādējādi atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma mērķim tika izlīdzināts darbaspēka nodokļu slogs gan darba ņēmējiem, gan arī darba devējiem.

Satversmes tiesa atzina, ka šajā lietā tāpat kā lietā Nr. 2016-14-01 nodokļa subjekts un objekts paši par sevi nerada vienlīdzības principa pārkāpumu.

Satversmes tiesa norādīja, ka darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, tā likmes ir atšķirīgas atkarībā no sociālajiem riskiem, kuriem ir apdrošinātas to nodarbinātās personas.

Tādējādi Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants paredz atšķirīgu attieksmi pret darba devējiem, kuri atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesa vērsa uzmanību, ka jautājumā par to, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar Satversmē noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, lietas faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir identiski lietas Nr. 2016-14-01 ietvaros izvērtētajiem. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2016-14-01 atzina, ka solidaritātes nodokļa likmes ir noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Līdz ar to nav nepieciešams atkārtoti vērtēt apstrīdētās normas pieņemšanas procesu, un tāpēc arī šajā lietā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2016-14-01 jau izvērtēja jautājumu par Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi un norādīja, ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais leģitīmais mērķis, nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām solidaritātes nodokļa maksātāju grupām. Tāpat arī nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa fiskālais efekts) vai solidaritātes nodokļa maksātāju nelielais skaits paši par sevi nevar tikt izmantoti, lai pamatotu Satversmē nostiprinātā vienlīdzības principa ierobežojumu. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai nebija nepieciešams šādus apsvērumus vērtēt atkārtoti. Satversmes tiesa secināja, ka atšķirīgai attieksmei pret darba devējiem, kas paredzēta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Par Satversmes tiesas sprieduma spēku laikā

Satversmes tiesa norādīja, ka šajā lietā līdzīgi kā lietā Nr. 2016-14-01 ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka arī attiecībā uz darba devējiem Satversmei neatbilstošais Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai likumdevējam būtu iespēja pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ievērojot vienlīdzības principu. Ņemot vērā to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas jāsaskaņo ar kopējo nodokļu politiku un jānodrošina valsts budžeta stabilitāte, Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.