Vai disciplinārsods var aizskart vārda un biedrošanās brīvību?

Senāta Administratīvo lietu departaments ir izskatījis četras līdzīgas lietas,¹ kurās ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (turpmāk – dienests) rīkojumu vairākiem pieteicējiem piemēroti disciplinārsodi – rājieni. Disciplinārsodi piemēroti par to, ka pieteicēji 2021. gada 14. oktobrī pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas, esot dienesta aizsargtērpā, piedalījās protesta akcijā pret obligāto vakcināciju. Protesta akcijā dienesta darbinieki aicināja Saeimu neatbalstīt Ministru kabineta rīkojumu, kas paredzēja atstādināt no pienākumu pildīšanas iekšlietu sistēmas darbiniekus bez vakcinācijas sertifikāta. Dienesta ieskatā pieteicēji tādējādi radījuši iespaidu, ka tiek pausts oficiāls dienesta viedoklis. Vienā no lietām pieteicējs bija arī arodbiedrības valdes loceklis.² 

1 Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. A420231522, SKA–174/2024; 2024. gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. A420155022, SKA–194/2024; 2024. gada 21. maija spriedums lietā Nr. A420200222, SKA–195/2024; 2024. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. A420165122, SKA–167/2024. 2 Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. A420165122, SKA–167/2024.

Saistībā ar minētajām lietām tika meklētas atbildes uz jautājumiem, vai piedalīšanās šādā akcijā aizsargtērpā, varēja radīt sabiedrībai priekšstatu par dienesta atbalstītu darbinieku pulcēšanos saistībā ar iebildumiem pret darbinieku atstādināšanu par neveiktu vakcināciju? Vai par šādu rīcību pieteicējiem pienākas disciplinārsods – rājiens? Varbūt šī disciplinārlieta pret pieteicēju un citiem ir darba devēja pūles iebiedēt esošos un potenciālos arodbiedrības biedrus, diskriminēt pieteicēju kā arodbiedrības līderi?

Pirmās instances tiesa pieteicēju pieteikumus noraidīja. 

Senāts visās lietās spriedumus atcēla un nodeva lietas jaunai izskatīšanai. Senāts norādīja, ka Administratīvā rajona tiesa nepamatoti nav izvērtējusi konkrēto lietu apstākļus tiesību uz vārda brīvību un biedrošanās brīvību gaismā un, izskatot lietu no jauna, tiesai jāpārbauda, vai ir notikusi iejaukšanās pieteicēja tiesībās uz vārda brīvību un biedrošanās brīvību. Ja tiesa konstatē, ka šāda iejaukšanās ir notikusi, tiesai jāpārbauda, vai tā bijusi noteikta ar likumu, tai ir bijis leģitīms mērķis un tā ir bijusi nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, kā arī ticis ievērots samērīguma princips. Pārbaudot minēto, tiesai jāvērtē lieta kopumā, jāpārliecinās, vai iestāde ir piemērojusi standartus, kas atbilst konvencijā ietvertajiem principiem un turklāt balstījusies uz pienācīgu konkrētās lietas faktu novērtējumu.

Ņemot vērā, ka lietās ir līdzīgi faktiskie apstākļi un spriedumos izteiktas līdzīgas atziņas, tālāk tiks norādītas, galvenās Senāta atziņas, kas piemērotas visās lietās.

Par kasācijas sūdzība ietverto argumentu, ka vārda brīvība piemīt ikvienai fiziskajai personai neatkarīgi no īpašā statusa, kas var būt saistīts ar dienestu, līdz ar to nav nozīmes, vai pieteicējs minētajā pasākumā piedalījies aizsargtērpā, kas asociējas ar dienestu, vai privātā apģērbā

n Šāds pieteicēja viedoklis nav pareizs. Vārda brīvība nav absolūta, un tai pastāv arī leģitīmi ierobežojumi (Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003–05–01 22. punkts). Šo ierobežojumu pārbaude tiesā jānodrošina katrā individuālā gadījumā. Ierobežojums, pat ja tas noteikts likumā, nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams likumā izvirzītā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī padarīt aizsargātās pamatbrīvības faktiski neīstenojamas.

Par tiesībām uz vārda brīvību

n Satversmes 100. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver arī tiesības brīvi paust savus uzskatus. Līdzīgi arī starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos, tostarp jo īpaši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – konvencija) 10. pantā, ietvertas ikviena tiesības brīvi paust savus uzskatus.

3 Piemēram, ECT 2017. gada 24. aprīļa sprieduma lietā Karapetyan and Others v. Armenia, iesnieguma Nr. 59001/08 44. punkts.

n Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) vairākkārt ir uzsvērusi, ka vārda brīvība ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no tās progresa un katra indivīda pašrealizācijas pamatnosacījumiem. Lai gan uz vārda brīvību, kas nostiprināta konvencijas 10. pantā, attiecas vairāki ierobežojumi, tie tomēr jāinterpretē šauri un katrā gadījumā pārliecinoši jāpamato jebkādu šādu ierobežojumu nepieciešamība.³

Pārsūdzētajā spriedumā nav izvērtēts, kuras konkrētās pieteicēja darbības, kas kvalificētas disciplinārlietā, pieteicējs lūdz atzīt par aizsargātām kā vārda brīvības izpausmi

n Tiesai tiesību uz vārda brīvību aizsardzības apjoms šajā lietā jānosaka, ievērojot arī ECT judikatūru (jautājumā par nepieciešamo pārbaudes apjomu, piemēram, ECT 1994. gada 23. septembra sprieduma lietā Jersild v. Denmark, iesnieguma Nr. 15890/89, 31. punkts).

4 ECT 2011. gada 19. jūlija sprieduma lietā Uj v. Hungary, iesnieguma Nr. 23954/10 20. punkts. 5 ECT 2022. gada 2. septembra sprieduma lietā Straume v. Latvia, iesnieguma Nr. 59402/14 92. un 93. punkts. 6 Piemēram, ECT 2019. gada 11. janvāra sprieduma lietā Uskia and Others v. Georgia, iesnieguma Nr. 14237/07 70. punkts. 7 Piemēram, ECT 2023. gada 17. aprīļa sprieduma lietā Hoppen and Trade Union of Amber Grid Employees v. Lithuania iesnieguma Nr. 976/20, 152. un 153. punkts, 2013. gada 11. februāra sprieduma lietā Szima v. Hungary iesnieguma Nr. 29723/11 31. punkts. 8 Sal. ECT 2022. gada 2. septembra sprieduma lietā Straume v. Latvia iesnieguma Nr. 59402/14 89. un 90. punkts, 2013. gada 11. februāra sprieduma lietā Trade Union of the Police in the Slovak Republic and Others v. Slovakia iesnieguma Nr. 11828/08 52.–76. punkts.

n Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī veidu, kādā tās ir paustas.⁴ Savukārt konvencijas 11. pants aizsargā arī vienu no īpašajām biedrošanās formām – apvienošanos arodbiedrībās. Šā panta tvērums attiecas arī uz personu disciplināro sodīšanu par šo tiesību izmantošanu.⁵ Šā panta otrajā daļā attiecībā uz pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem ietverti līdzīgi principi kā konvencijas 10. panta otrajā daļā attiecībā uz vārda brīvību.⁶

n Tas, vai noteicošs ir konvencijas 10. vai 11. pants, ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem.⁷

n Ja priekšplānā izvirzās pulcēšanās vai biedrošanās brīvība, priekšroka dodama konvencijas 11. pantam, taču tas jebkurā gadījumā jālasa konvencijas 10. panta gaismā un otrādāk.⁸

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada 25. jūnija spriedumā lietā Nr. A420165122, SKA–167/2024 pieteicējs kasācijas sūdzībā norādīja, ka tiesa nav ņēmusi vērā vairākus būtiskus apstākļus lietā, kas varēja novest pie nepareiza sprieduma rezultāta: nav ņemtas vērā pieteicēja tiesības uz vārda brīvību, kā arī nav ņemts vērā fakts, ka pieteicējs ir arodbiedrības valdes loceklis.

Senāts šajā lietā konstatēja, ka tiesa spriedumā pievērsusies vienīgi jautājumam par to, vai pieteicējs ir izdarījis disciplinārpārkāpumu, vai dienests pareizi piemērojis tiesību normas par pieteicēja saukšanu pie disciplināratbildības un vai sods bijis samērīgs. Tomēr tiesa nav pārbaudījusi pieteikumā norādītos argumentus par pieteicēja cilvēktiesību ievērošanu konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās – par pieteicēja tiesībām uz vārda brīvību un pienākumu konsultēties ar arodbiedrību, ja disciplinārsods tiek piemērots arodbiedrības pilnvarotajai personai (Arodbiedrību likuma 13. panta sestā daļa). Senāts secina, ka tiesa ir selektīvi izraudzījusies, kurus pieteicēja argumentus vērtēt, un nav motivējusi, kāpēc pārējie pieteikumā norādītie argumenti nav būtiski un nevar ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu. Tādējādi tiesa ir pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 246. panta trešās daļas un 251. panta piektās daļas pārkāpumu.

Par tiesībām tikt uzklausītam

n Tiesai, izskatot lietu, jānodrošina Administratīvā procesa likuma 2. pantā norādīto mērķu sasniegšana:

1. nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu;
2. pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu;
3. nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās. 

9 Briede J. 14.1 panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 212. lpp. 10 Satversmes tiesas 2014. gada 24. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013–12–01 20.2. punkts.

n Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības būt uzklausītam. Uzklausīšana ir cieņas izrādīšana pret personu administratīvajā procesā, ļaujot indivīdam kā cienīgai personai piedalīties un izteikt savu viedokli, lai ietekmētu labvēlīgāka lēmuma pieņemšanu.⁹

n Lai noskaidrotu objektīvo patiesību, ir jāuzklausa abas puses. Rūpīga abu pušu uzklausīšana nodrošina iespēju noskaidrot visas domstarpības un atrast pareizāko risinājumu.¹⁰ Procesa dalībnieku uzklausīšana notiek dažādos veidos, tostarp uzklausot procesa dalībnieka paskaidrojumus, argumentus, apsvērumus un iebildumus pret cita procesa dalībnieka argumentiem un apsvērumiem (Administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas 7., 8., 9. punkts). 

11 ECT 1980. gada 13. maija sprieduma lietā Artico v. Italy iesnieguma Nr. 6694/74 33. punkts. 12 ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Ternovskis pret Latviju iesnieguma Nr. 33637/02 66. punkts.

n Tiesības izteikt apsvērumus, kurus persona uzskata par būtiskiem savā lietā, nevar būt tikai teorētiskas vai iluzoras, tām jābūt konkrētām un efektīvām.¹¹

n Tiesības tikt uzklausītam ir uzskatāmas par efektīvām tikai tādā gadījumā, ja persona tiek faktiski uzklausīta, proti, tās apsvērumi tiek pienācīgi izvērtēti.¹² Tāpēc iepretim procesa dalībnieku tiesībām sniegt paskaidrojumus, izvirzīt argumentus un iebildumus ir tiesas pienākums ņemt vērā un atbildēt uz procesa dalībnieku teikto. To paredz arī Administratīvā procesa likuma 251. panta piektā daļa, atbilstoši kurai tiesas sprieduma motīvu daļā jānorāda procesa dalībnieku argumentu analīze. 

13 ECT 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā Garcia Ruiz v. Spain iesnieguma Nr. 30544/96 26. punkts. 14 Briede J., Višķere I., Litvins G., Bitāns A., Danovskis E. 92. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Balodis R. (Zin. red.). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 140. lpp. 15 Senāta 2022. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. SKA–896/2022, ECLI:LV:AT:2022:1223.A420260419.25.S, 9. punkts.

n Lai arī tiesai nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru procesa dalībnieku argumentu,¹³ jo tiesai ir jāatbild tikai uz tādiem argumentiem, kas attiecas uz lietu un ir nozīmīgi,¹⁴ tiesai ir jāapsver visi procesa dalībnieku argumenti, jo tikai novērtēšanas rezultātā var nonākt pie secinājuma par argumenta būtiskumu un attiecināmību uz lietu.

n Tiesai, ja tā spriedumā nesniedz atbildi uz kādu procesa dalībnieka argumentu, ir jānorāda atbilstošs iemesls un jāpamato konkrētā argumenta nebūtiskums, paturot prātā, ka arguments ir nebūtisks, ja tas nespēj ietekmēt lietas iznākumu, un otrādi – arguments ir būtisks, ja tas spēj ietekmēt lietas iznākumu.¹⁵

Par pieteicēja kā arodbiedrības valdes locekļa disciplināru sodīšanu

n Arodbiedrību likuma 13. panta sestajā daļā īstenota Starptautiskās darba organizācijas pieņemtajā Darbinieku pārstāvju konvencijā Nr. 135 (1971) nostiprinātā aizsardzība un tiesību piešķiršana darbinieku pārstāvjiem. Proti, atbilstoši šīs konvencijas 1. pantam darbinieku pārstāvji uzņēmumos tiek aizsargāti pret jebkuru negatīvu darbību, tai skaitā atlaišanu, viņu statusa vai rīcības darbinieku pārstāvniecības jomā vai līdzdalības biedrībā vai tās pasākumos dēļ, ciktāl viņi rīkojas atbilstoši spēkā esošajiem likumiem vai kolektīvajiem līgumiem, vai citai kopīgi nolemtai kārtībai. 

16 Par šīs normas interpretāciju sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013–15–01 8. un 9. punktu. 17 Šajā jautājumā sk. ECT 2006. gada 21. februāra sprieduma lietā Tüm Haber Sen and Cinar v. Turkey iesnieguma Nr. 28602/95 28. un 29. punktu.

n Latvija Darbinieku pārstāvju konvencijai Nr. 135 (1971) pievienojusies 1992. gada 27. janvārī. Tiesības apvienoties arodbiedrībās ir viens no biedrošanās brīvības veidiem darba (arī dienesta) tiesību jomā, kas tieši norādīts Satversmes 108. panta otrajā teikumā.¹⁶

n Ievērojot, ka Satversmē noteikto pamattiesību satura noskaidrošanai jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tad norādāms, ka biedrošanās brīvību aizsargā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā ietvertās tiesības, par kuru piemērošanu ECT norādījusi, ka vispārīgas tiesības darboties arodbiedrībās ir arī valsts dienestā.¹⁷

n Tiesības biedroties arodbiedrībās valsts īpaši akceptē arī, pievienojoties Eiropas Padomē 1961. gada 18. oktobrī pieņemtajai Eiropas Sociālajai hartai (Latvija tai pievienojusies 2002. gada 31. janvārī), kuras 5. pantā norādīts, ka noteikti ierobežojumi tiek pieļauti attiecībā uz policiju un bruņotajiem spēkiem. 

18 Senāta 2023. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. SKA–309/2023, ECLI:LV:AT:2023:0210.A420216321.11.S, 7. un 8. punkts ar atsaucēm uz Senāta 2015. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA–281/2015, A420511013, 8. un 9. punktu, Senāta 2015. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA–175/2015, A420507411, 7. punktu.

n Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas mērķis ir aizsargāt pret diskrimināciju disciplinārsoda piemērošanas gadījumā personu, kas ir ievēlēta arodbiedrību institūciju amatos vai ir arodbiedrības pilnvarotā persona. Tā kā ne Arodbiedrību likumā, ne Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā vai Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplinār­atbildības likumā nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas piemērošanu arodbiedrības pilnvarotajai amatpersonai, secināms, ka šī norma attiecas arī uz specializētajā dienestā esošu personu, ja tā ir arodbiedrības pilnvarotā amatpersona un tai piemērots disciplinārsods (piezīme vai rājiens) par noteiktās darba kārtības pārkāpšanu.¹⁸

n Lai arī principā valsts dienestā esoša persona, kas ievēlēta arodbiedrības institūcijas amatā, var tikt disciplināri sodīta, pat ja pret to iebilst arodbiedrība, tomēr šāds procedūras pārkāpums var būt būtisks, tāpēc tiesai ir jāvērtē, vai tas nenoveda pie nepamatota soda piemērošanas. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada novembra (137.) numurā.

• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem

BJP NUMURU E-ARHĪVS