Ministru kabinets šā gada 28. marta sēdē atbalstīja grozījumu Ēku energoefektivitātes likumā virzīšanu apstiprināšanai Saeimā.

Līdz ar rosinātajiem grozījumiem likumā tiks paplašināts esošais regulējums ar ēku kategorijām, kurām tiek piemērots atbrīvojums no minimālo ēku energoefektivitātes prasību pienākumu izpildes – turpmāk energoefektivitātes prasības nebūs jāievēro ēkām, kuras ir īslaicīgas lietošanas būves, kuru ekspluatācijas laiks nav ilgāks par diviem gadiem, tāpat arī rūpnieciskās ražošanas ēkām un lauku saimniecību nedzīvojamām ēkām, kurām ir mazs enerģijas patēriņš.

Piedāvātie grozījumi likumā paredz, ka energosertifikācija būs jāveic ne tikai ēkām, kuras ir valsts vai pašvaldības īpašumā, bet arī ēkām, kuras izmanto valsts iestādes noteikto funkciju nodrošināšanai, un kuru kopējā izmantojamā platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus. Tādējādi ēkas energosertifikācija būs jāveic:

• projektējamai, rekonstruējamai vai renovējamai ēkai, lai to pieņemtu ekspluatācijā vai pārdotu;
• ekspluatējamai ēkai, lai to pārdotu, izīrētu vai iznomātu;
• ekspluatējamai valsts vai pašvaldības īpašumā vai lietošanā esošai publiskai ēkai, kuras kopējā telpu platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus;
• ēkas daļai projektējamā, rekonstruējamā vai renovējamā ēkā, lai pārdotu šo ēkas daļu, ja tai ir individuāla energonesēja vai siltumenerģijas uzskaite;
• ekspluatējamas ēkas daļai, kuras kopējā telpu platība pārsniedz 50 kvadrātmetrus, lai to pārdotu, izīrētu vai iznomātu, ja šai ēkas daļai ir individuāla energonesēja vai siltumenerģijas uzskaite;
• ja ēkas īpašnieks būs pieņēmis lēmumu par ēkas energosertificēšanu.

Savukārt, lai pārdotu, izīrētu vai iznomātu ekspluatējamas ēkas daļu bez individuālas energonesēja vai siltumenerģijas uzskaites, šīs ēkas daļas energosertificēšana nebūs jāveic. Arī gadījumā, ja ekspluatējamas ēkas daļai jau ir spēkā esošs ēkas energosertifikāts vai ēkas pagaidu energosertifikāts, energosertifikācija nebūs jāveic. Tādējādi ēkas daļas īpašniekam netiks radīts papildu slogs, veicot ēkas daļas energosertifikāciju.

Pēc grozījumu likumā stāšanās spēkā energosertifikāts būs nepieciešams par katru darījumu, kad ēka vai ēkas daļa tiek uzbūvēta, pārdota, izīrēta vai iznomāta jaunam īrniekam vai nomniekam.

Līdz ar grozījumiem likumā tiks samazināts administratīvais slogs ēku un ēkas daļu īpašniekiem, nosakot ka ēkas pagaidu energosertifikāta derīguma termiņš būs 3 nevis 2 gadi. Tādējādi, izstrādājot pamata energosertifikātu, izmērītos datus būs iespējams iegūt par divām pilnām apkures sezonām.

Cita starpā paredzēts noteikt pienākumu un atbildību visiem publisku ēku īpašniekiem, ja to īpašumam atbilstoši likuma prasībām jāveic energosertificēšana, izvietot energosertifikātu apmeklētājiem redzamā vietā.

Tāpat likumprojekts paredz, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Būvniecības valsts kontroles birojs uzraudzīs, lai informācija par energosertifikātu tiktu korekti norādīta saskaņā ar likumā noteikto.

Ēku energoefektivitātes likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu mērķis ir veicināt energoresursu racionālu izmantošanu, informējot sabiedrību par ēku enerģijas patēriņu, kā arī uzlabojot ēku energoefektivitāti. Lai sasniegtu minēto, līdz ar tiesisko regulējumu likumā ir paredzētas prasības ēku minimālajām energoefektivitātes prasībām, noteikti gadījumi, kad veicama ēku energosertificēšana, prasības apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudei, kā arī paredzētas potenciālo īrnieku vai ēkas pircēju tiesības iepazīties ar ēkas energosertifikātu.

Ar Ēku energoefektivitātes likumu Latvijā tiek pārņemta 2010. gadā pieņemtā Ēku energoefektivitātes direktīva, kuras uzdevums ir sekmēt ēku energoefektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā, ņemot vērā āra klimatiskos apstākļus un vietējās īpatnības, kā arī prasības attiecībā uz telpu mikroklimatu un rentabilitāti.