Finanšu ministrijas sagatavotais likumprojekts "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"", kas izskatīts Valsts sekretāru sanāksmes 4. janvāra sēdē, paredz uzlabot esošo digitālās komercijas nosacījumu regulējumu, kā arī noteikt jaunus nodokļu administrēšanas pasākumu veidus

Precizēta termina “struktūrvienība” definīcija

Likuma 1.panta 24.punktā ir noteikts, ka struktūrvienība ir juridiskās personas vai uz līguma vai norunas pamata izveidotu fizisko un juridisko personu grupu vai to pārstāvju (citas personas) teritoriāli nošķirta saimnieciska vienība, kuras atrašanās vietā tiek veikta saimnieciskā darbība Latvijas Republikā vai ārpus tās. Struktūrvienībai nav juridiskās personas statusa. Par struktūrvienību uzskata arī tīmekļa vietni vai mobilo lietotni, kurā ir izvietotas preču vai pakalpojumu tirdzniecības un pasūtījumu pieņemšanas vai komplektēšanas sistēmas, pasūtījumu sistēma vai norēķinu sistēma.

Informatīvās tīmekļa vietnes, kuras neatbilst struktūrvienības definīcijai, bieži piedāvā izvietot reklāmas, tādējādi tīmekļa vietne arī tiek izmantota ienākumu gūšanai, t.i, saimnieciskajai darbībai.

Turklāt VID kontroles pasākumu laikā ir identificējis maz apmeklētas tīmekļa vietnes, kas piedāvā izvietot reklāmas par maksu, kas nesamērīgi pārsniedz populāru ziņu portālu reklāmu izmaksas. Parasti elektroniskās komercijas jomā maksa par šāda veida pakalpojumu tiek noteikta, balstoties uz kādu objektīvu kritēriju, piemēram, atkarībā no “klikšķu skaita”, reklāmas parādīšanās reižu skaita vai veikto pirkumu skaita. Taču vairākos VID konstatētajos riska gadījumos internetā par tīmekļa vietnēm nav atrasti statistiskie dati (apmeklētāju skaits, popularitāte) vai tīmekļa vietņu apmeklētāju skaits ir ļoti mazs, līdz ar to nav skaidrs reklāmas ievietošanas lietderīgums. Secināts, ka līdzīgas tīmekļa vietnes varētu tikt izveidotas ar mērķi radīt iespaidu par darījumiem (reklāmas izvietošanu), lai “pakalpojuma saņēmējs” varētu iekļaut izmaksās un atskaitīt priekšnodokli par reklāmu internetā. Izvērtējot šādu tīmekļa vietņu minimālo popularitāti, secināms, ka reklāmas kampaņas mērķis (preces vai uzņēmuma popularizēšana) nevar būt sasniegts.

Ņemot vērā likuma 1.panta 24.punktā noteikto struktūrvienības definīciju, minēto tīmekļa vietņu turētājiem (īpašniekiem) nav pienākuma reģistrēt tīmekļa vietni kā struktūrvienību. Tādējādi VID rīcībā esošā informācija par šādu tīmekļa vietņu saimniecisko darbību ir nepilnīga, kas apgrūtina riska analīzes veikšanu.

Līdz ar to ir nepieciešams papildināt termina “struktūrvienība” definīciju, nosakot, ka struktūrvienība ir arī tīmekļa vietne, kurā tiek veikta cita veida (attiecībā pret šobrīd likumā uzskaitītajām struktūrvienības pazīmēm) saimnieciskā darbība, kuras rezultātā tiek gūti ieņēmumi.

Paredzēts pienākums nodokļu maksātājiem informēt VID par to maksājumu kontiem ārvalstu maksājumu iestādē

Likuma 15.panta trešās daļas 9.punkts konkrētiem nodokļu maksātājiem uzliek pienākumu deklarēt VID ārvalstīs atvērtos pieprasījuma noguldījumu kontus 30 dienu laikā pēc to atvēršanas.

No Kredītiestāžu likuma 1.panta 6.punktā un 67.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktā izriet, ka pieprasījuma noguldījuma konts ir naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem ar pienākumu izmaksāt pēc pieprasījuma.

VID regulāri saņem jautājumus par 15.panta trešās daļas 9.punkta piemērošanu dažādās maksājumu sistēmās atvērtajiem kontiem (piemēram, Paysera, u.c.).

Turklāt VID nodokļu maksātāju kontroles pasākumu laikā konstatē gadījumus, kad komersanti, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir ierobežotas izmaksu operācijas kredītiestāžu norēķinu kontos, darījumiem ar šaubīgajiem darījuma partneriem izmanto maksājumu kontus maksājumu iestādēs un elektroniskās naudas iestādēs (piemēram, Paysera, vai līdzīgās), turklāt šos kontus nedeklarē VID, norādot, ka maksājumu konti maksājumu iestādēs un elektroniskās naudas iestādēs neatbilst Likuma 15.panta trešās daļas 9.punkta prasībām, proti, tie nav kredītiestādēs atvērtie konti.

Ņemot vērā, ka maksājumu kontu ārvalsts maksājumu iestādē vai ārvalsts elektroniskās naudas iestādē saimnieciskās darbības veicējs var izmantot darījumu (arī nedeklarēto) nodrošināšanai, līdz ar to ārvalstīs atvērtie maksājumu konti ārvalsts maksājumu iestādē vai ārvalsts elektroniskās naudas iestādē būtu deklarējami VID. Tādējādi ir nepieciešams grozīt Likuma 15.panta trešās daļas 9.punktu, precizējot redakciju tādā veidā, lai iekļautu arī ārvalstu maksājumu iestādēs vai ārvalstu elektroniskās naudas iestādēs atvērtos kontus.

Tādējādi ir nepieciešams papildināt Likuma 15.panta septīto daļu, nosakot VID tiesības pieprasīt informāciju arī no maksājumu karšu datu apstrādes uzņēmumiem, elektroniskās naudas iestādēm un tādiem tehnisko pakalpojumu sniedzējiem, kuru rīcībā ir informācija par darījumiem, kuri veikti, izmantojot šā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus.

Likuma 15.panta sestajā, septītajā un astotajā daļā ir noteikti konkrēti subjekti, kuriem pēc VID pieprasījuma saņemšanas ir pienākums sniegt tā rīcībā esošo informāciju par trešo personu veikto saimniecisko darbību.

Starp šiem subjektiem nav pasta komersantu, kuru rīcībā ir informācija par nodokļu maksātājiem, kas, izmantojot pasta komersanta pakalpojumus, veic saimniecisko darbību. Taču pasta komersanti ir būtisks pakalpojumu ķēdes posms digitālās komercijas saimnieciskās darbības modeļiem, kad prece, kas tiek piedāvāta, izmantojot tīmekļa vietni vai mobilo lietotni, tiek nogādāta līdz pircējam, izmantojot pasta pakalpojumus.

VID 2016.gadā 54 pasta komersantiem nosūtīja pieprasījumu sniegt to rīcībā esošo informāciju par personām, kas 2015.gadā nosūtījušas 3 un vairāk paciņas ar pēcapmaksu, nereģistrētas saimnieciskās darbības identificēšanai.

No 54 pasta komersantiem tikai 9 komersanti sniedza pilnu VID pieprasījumā minēto informāciju, kā rezultātā tika identificētas vairāk kā 70 fiziskās personas, kas nav reģistrējušas saimniecisko darbību, bet 2015.gadā ir nosūtījušas vairāk kā 3 pasta paciņas ar pēcapmaksu, iespējams, veicot nereģistrētu saimniecisko darbību.

Turklāt tikai no pasta komersantiem VID var iegūt informāciju arī par citas dalībvalsts komersantu nosūtīto sūtījumu (ar pēcapmaksu) vērtību uz Latviju. Tādējādi, iegūstot pierādījumus, ka citas dalībvalsts komersantam saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 60.panta otrās daļas 1. un 2.punktu ir pienākums reģistrēties VID pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā un Latvijā maksāt pievienotās vērtības nodokli.

Ņemot vērā iepriekš minēto, un to, ka pasta komersantu rīcībā ir informācija, kas var uzlabot pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu Latvijā, ir nepieciešams papildināt Likuma 15.pantu ar jaunu daļu, uzliekot pienākumu pasta komersantiem pēc VID pieprasījuma sniegt to rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātāju nosūtītajiem, transportētajiem vai piegādātajiem sūtījumiem.