Arī biedrībai kā juridiskajai personai ir konstatējams patiesais labuma guvējs

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 28. decembra spriedumā lietā  SKA-169/2023 uzsvērta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadlīniju izstrādes mērķis un nozīme Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFN likums) normu piemērošanā, kā arī atzīts, ka biedrības patiesā labuma guvēja noskaidrošanai ir piemērojamas NILLTPFN likuma normas. 

Konkrētajā lietā VID veica NILLTPFN likuma prasību izpildes pārbaudi grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējai. Pārbaudes rezultātā VID konstatēja vairākus NILLTPFN likuma pārkāpumus, proti, pieteicēja NILLTPFN likumā noteiktajā termiņā nebija izvērtējusi savas iekšējās kontroles sistēmas aktualitāti, nebija to aktualizējusi, kā arī nebija identificējusi un izpētījusi sešus klientus. VID kā galīgo administratīvo aktu pieteicējai piemēroja soda nauda 1000 eiro.

Kā savu lēmumu pamatojis VID, no NILLTPFN likuma 11.¹ panta pirmās un sestās daļas, 18. panta pirmās daļas, 37.² panta un 25. panta pirmās daļas izriet, ka likuma subjektam jāizpēta klients, tostarp klients jāidentificē, jāpārbauda iegūtie dati un jānoskaidro patiesais labuma guvējs, kā arī jādokumentē klienta izpētes pasākumi un jānoskaidro, vai klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona vai ar to saistīta persona.

Pieteicēja norādījusi, ka patiesā labuma guvēja un politiski nozīmīgu personu noskaidrošana biedrībām ir sarežģīts process, un no biedrībām netika saņemti identifikācijas un izpētes pasākumu apliecinošie dokumenti. Turklāt biedra kā patiesā labuma guvēja norādīšana būtu pretrunā biedrības būtībai, ka tās biedri nedrīkst gūt labumu no biedrības.

Skatot pieteicējas - grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzējas - kasācijas sūdzību, Senāts norādīja, ka no NILLTPFN likuma normām izriet, ka VID kā uzraudzības un kontroles institūcijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība par minētā likuma pārkāpumiem katrā konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru.

Senāts spriedumā tāpat norādījis, ka VID ar 2019. gada 10. oktobra ar rīkojumu Nr. 456 apstiprinātās vadlīnijas „Sankciju noteikšanas vadlīnijas par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas Legalizācijas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” ir izstrādātas, lai nodrošinātu ārējo tiesību normu – NILLTPFN likuma – vienveidīgu un paredzamu piemērošanu un privātpersonu tiesību ievērošanu. Vadlīnijas veicina vienlīdzīgu sankciju piemērošanu, un arī sašaurina VID rīcības brīvību sankciju piemērošanā. Tās ir saistošas pašai iestādei, nevis privātpersonai, un tās nosaka detalizētākus kritērijus piemērojamo sankciju veida un apmēra noteikšanai noteiktajos apstākļos. Vadlīnijas ir arī vērstas uz soda noteikšanas procesa lielāku caurskatāmību un vienveidīgu praksi, kas vērsta uz konkrētu mērķi – nodrošināt privātpersonu tiesību un vienlīdzības principa ievērošanu.

Pārkāpums rodas, kad likuma subjekts neievēro nevis vadlīnijas, bet gan konkrētā likuma prasības, kuru praktiskai piemērošanai ir izstrādātas vadlīnijas. Arī sankcijas likuma subjektam tiek piemērotas par likuma pārkāpumu, nevis vadlīniju neievērošanu.

NILLTPFN likums neparedz īpašu regulējumu attiecībā uz patiesā labuma guvēja pazīmēm atkarībā no juridiskās personas veida vai darbības būtības, bet nosaka vienotus kritērijus patiesā labuma guvēja noskaidrošanai.

Juridiskā persona ir juridiska fikcija, ko vienmēr kontrolē fiziska persona.

Līdz ar to nav iespējama situācija, kurā juridiskai personai, arī biedrībai, vispār nepastāv patiesais labuma guvējs. Tādējādi arī biedrības patieso labuma guvēju noskaidrošanai ir piemērojams minētajā likumā noteiktais regulējums.

Vienlaikus nav izslēgtas situācijas, kurās patiesā labuma guvēja noskaidrošana var būt apgrūtināta vai noteiktos apstākļos pat neiespējama. Šādos gadījumos  ir piemērojama minētā likuma 18. panta septītā daļa. To rekomendē arī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs.

Šajā tiesību normā ir paredzēta patiesā labuma guvēja noteikšanas kārtība gadījumos, kad likuma subjekts ir izmantojis visus iespējamos noskaidrošanas līdzekļus, bet objektīvi nav izdevies noskaidrot nevienu fizisko personu – patieso labuma guvēju –, kā arī izslēgtas šaubas, ka juridiskajai personai ir cits patiesais labuma guvējs. Šādos gadījumos minētais likums arī nosaka likuma subjekta pienākumu atbilstoši pamatot un dokumentēt darbības, ko likuma subjekts veicis, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju.