Atvaļinājumi 2021. gadā

Tuvojas vasara, un daudzi noteikti cer to izbaudīt. Vai tāda iespēja būs pieejama, to drīzumā uzzināsim, jo aizvien vēl daudz nezināmā (ko un kādā veidā drīkstēs darīt). Tomēr, ja atvaļinājums tiks piešķirts un izmantots, grāmatveža pienākums ir aprēķināt tā apmaksu.

Pēc būtības Darba likumā (DL) nav minēti grozījumi attiecībā uz vidējās izpeļņas noteikšanu, kaut gan tādas darba samaksas "daudzveidības" kā pēdējā laikā arī nekad nav bijis.

Diemžēl arī šajā rakstā jāmin, ka DL, sagaidot savu 19. gadadienu kopš stāšanās spēkā un piedzīvojot 26 grozījumus, joprojām "nav sagaidījis" skaidrojumu attiecīgajos metodiskajos norādījumos grāmatvežu vajadzībām. Tādēļ vieni grāmatveži aprēķinus veic, balstoties un savu saprašanu un pieredzi, citi izmanto kolēģu un padomdevēju ieteikumus. 

NB! Uzskatu, ka riskanti rīkoties, vadoties tikai no ieteikumiem. Pirms rīkojas, jācenšas gūt loģisku skaidrojumu, vismaz "kāpēc" un "kur tas ir rakstīts". Ar to arī sāksim.

Jāatzīst, ka DL grozījumi tomēr ieviesa skaidrību dažos likuma pantos. Piemēram, "pēdējie seši mēneši", kuru darba samaksa tiek ņemta vērā vidējās izpeļņas noteikšanā, beidzot nosaukti par "kalendāra mēnešiem" (nevis sešiem mēnešiem no datuma līdz datumam). 

Pievērsta uzmanība arī tādu situāciju atrisināšanai, kad darbinieks nodarbināts no normālā atšķirīgu (gan vairāk, gan mazāk) darba laiku. Pašlaik veikt aprēķinus ir vienkāršāk. 

Bet ar to ir par maz. Normālā darba laika definīcija "prasa" precizējumu. Neskatoties uz to, ka vienīgajos MK noteikumos, kas veltīti tieši grāmatvežiem (MK noteikumi Nr. 656 par minimālo mēneša algu un minimālo stundas algas tarifa likmi), normālais darba laiks definēts kā darba laiks, iekļaujot tajā svētkos nenostrādātās, bet apmaksājamās stundas, DL minēta citāda definīcija: darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks — 40 stundas (131. pants). Tātad nevis 40 stundas nedēļā, bet ne vairāk par 40 (vai ne vairāk par 35) stundām nedēļā (juristu skatījumā tas nav viens un tas pats). Rodas pretruna, jo grāmatvedis operē ar konkrētiem skaitļiem, nevis ar "ne vairāk" vai "ne mazāk". No tā izriet, ka normālo stundu skaitu var strādāt gan biroja darbinieki, gan maiņas darbinieki, gan tie, kam noteikta summētā darba laika uzskaite. Tātad atšķirība ir tikai nostrādāto stundu uzskaitē (ierobežojumos).

Par nenostrādātām, bet apmaksājamām stundām

Esam nonākuši pie galvenās problēmas: kā apmaksāt tās stundas, kas veido normālo darba laiku, bet tās nav nostrādātas, jo bija kāds no DL 74. panta 1. daļā minētajiem izņēmuma gadījumiem? Turklāt izveidojās dīvaina prakse: attaisnotās prombūtnes gadījumu skaits ir vismaz deviņi, tomēr visi "strīdi" grozās ap astoto punktu (svētku diena, kas sakrīt ar darbiniekam noteikto darba dienu)! Uzskaitījums nav galīgs, un par to jau pārliecinājāmies pandēmijas laikā. 

No minētā panta izriet darba devēja pienākums apmaksāt darbinieka prombūtni, ja reiz likums noteicis to par attaisnoto, un šis nosacījums attiecināms uz visiem nodarbinātajiem neatkarīgi no tā, kā viņi strādā (par izņēmumiem citā rakstā). Pirms vairākiem gadiem šis nosacījums bija attiecināts tikai uz tiem darbiniekiem, kas nevarēja nopelnīt, jo svētku dienā nevarēja strādāt, savukārt tagad — uz visiem.

NB! Sasaistot teikto ar atvaļinājumu tēmu (ar vidējās izpeļņas noteikšanu šim nolūkam), atgādinu, ka DL 75. panta 4. daļā piedāvā noteikt dienas vidējo izpeļņu, darba samaksu dalot ar nostrādāto dienu skaitu. Un turpat paskaidrots, ka par nostrādāto dienu netiek uzskatītas slimības dienas, atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks nav veicis darbu DL 74. panta pirmajā un sestajā daļā minētajos gadījumos. 

Nākamais secinājums: vidējā izpeļņa jārēķina tikai no darba samaksas elementiem, kas ir alga, piemaksas un prēmijas, bet prombūtnes dienas un to apmaksa — nav jāņem vērā. Savukārt, lai kaut ko ņemtu vai neņemtu vērā, tas vispirms ir jāaprēķina. Tātad katrā mēnesī darbiniekam aprēķinātā atlīdzība var veidoties vismaz no divām daļām: samaksa par darbu un samaksa par prombūtni.

Teiktais ir spēkā saskaņā ar likuma burtu, tomēr grāmatveži bieži aprēķina to, kas solīts darba līgumā, īpaši neņemot vērā iepriekš minēto atsevišķo uzskaiti. Ja nostrādāts pilns mēnesis, īpašu problēmu nebūs, bet, ja darbinieks strādājis daļu no mēneša (kad ir svētku dienas), starpība var būt ievērojama (par to lasiet Bilancē Nr. 4 (472), 2021. g., 10.–12. lpp.) 

Kā veidojas vidējā izpeļņa

Visos gadījumos, kad darbiniekam jānosaka vidējā izpeļņa (t. sk. atvaļinājumiem), to rēķina no darba samaksas pēdējos sešos kalendāra mēnešos. Ar darba samaksu 75. panta kontekstā jāsaprot: alga, piemaksas un prēmijas (mazliet atšķiras no DL 59. panta definīcijas). Tātad nekādas citas darbiniekam iepriekš izmaksātās summas aprēķinā nav jāiekļauj (t.sk. pabalsti un algas subsīdijas). Savukārt privātajā biznesā nav aizliegts vidējo izpeļņu palielināt saskaņā ar uzņēmumā izstrādāto un vadītāja apstiprināto grāmatvedības politiku. Biežāk tie ir dažādi pabalsti, piemēram, atkarībā no darba stāža uzņēmumā (maksāt vairāk nav aizliegts). 

Tomēr lielāko problēmu grāmatvedim sagādā prēmijas iekļaušana vidējā izpeļņā, ja tā tiek piešķirta darbiniekiem par ilgāku periodu, piemēram, par iepriekšējā gada rezultātiem. Darba likums šo jautājumu neregulē, bet prēmijas dalīšana ar 12 vai kaut kā savādāk (vadoties no "ieteikumiem"), pirmkārt, nav likumīga, otrkārt — problēmu neatrisina. Skarbākais gadījums manā praksē: darbiniece ilgstoši slimoja un pēdējos sešos mēnešos bija darbā vien dažas dienas. Saskaņā ar DL burtu, summējot algu ar prēmiju un dalot ar nostrādāto dienu skaitu, dienas vidējā izpeļņa un atvaļinājuma apmaksa iznāk fantastiska. 

Nākamais moments — grāmatvedim jānosaka, kura perioda darba samaksa būtu jāiekļauj aprēķinā. Vienkāršākā gadījumā tie ir pēdējie seši kalendāra mēneši pirms atvaļinājuma, ja vien tajos darbinieks bija strādājis. Nespēlē lomu, ja dažos mēnešos minētajā periodā bija attaisnotā prombūtne, proti, nav jāmeklē "pilni nostrādātie" mēneši, jo DL nav šādas prasības. Atsevišķos gadījumos tas var ietekmēt dienas vidējo izpeļņu un attiecīgi — atvaļinājuma apmaksu.

Ja pēdējos mēnešos darbiniekam nav bijusi aprēķināta darba samaksa, grāmatvedim tā ir meklējama citos sešos kalendāra mēnešos pirms attaisnotās prombūtnes. Jāņem vērā, ka iepriekšējos periodos (pirms attaisnotās prombūtnes) var arī nebūt sešu mēnešu, piemēram, darbinieks tikko stājies darba attiecībās. Tad vidējā izpeļņa jānosaka no summām, kuras bija aprēķinātas no pirmās darba dienas līdz attaisnotās prombūtnes sākumam (no dienas līdz dienai). 

Šādos gadījumos ir iespējams novirzīties pat līdz iepriekšējā gada mēnešiem (piemēram, pirms bērna kopšanas atvaļinājuma, ja palika neizmantots ikgadējais atvaļinājums) un jārēķina vidējā izpeļņa no tā laika darba samaksas. Diemžēl likums neprasa vidējo izpeļņu palielināt līdz aktuālajai minimālajai algai gadījumā, ja aprēķins tika veikts no iepriekšējās minimālās algas (jāaktualizē tikai mēneša vidējā izpeļņa, kas nav tas pats, kas atvaļinājums).

No minētās nepatīkamās situācijas ir iespējams likumīgi izvairīties, izmantojot DL 75. panta sestajā daļā teikto: 

Tātad, ja darbiniece atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma (ilgstošā prombūtne) un pagaidām vēl nav nostrādājusi sešus kalendāra mēnešus, bet ir nepieciešams noteikt vidējo izpeļņu (ikgadējam atvaļinājumam, darbnespējas apmaksai vai citam mērķim), tad tā jārēķina no dienas, kad viņa atgriezās pēc attaisnotās prombūtnes, līdz dienai, kad vajadzīga vidējā izpeļņa. 

Dienas vidējā izpeļņa

Dienas vidējās izpeļņas aprēķināšana ir noteikta DL 75. panta 4. daļā: "Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu." Nosakām dienas vidējo izpeļņu un apmaksājam atvaļinājuma laikā esošās darba dienas, ja darbiniekam darba līgumā noteiktas konkrētas darba dienas un tiek veikta to uzskaite. Tās varētu būt gan piecas, gan sešas, gan trīs nedēļā. Vidējo izpeļņu nosaka tieši darba dienai, un tādas pašas dienas apmaksā arī atvaļinājuma laikā. 

Sarežģītāks ir aprēķins, ja darbinieks nodarbināts dažādās nedēļas dienās, turklāt dažādu stundu skaitu. Drīzāk šāda nodarbinātība vairāk izskatās pēc nepilna darba laika, bet tai diemžēl likumā nav minēts vidējās izpeļņas algoritms. Vidējo izpeļņu jau var aprēķināt, bet nav skaidrs, kuras dienas atvaļinājuma laikā būtu jāapmaksā. 

Turpat 75. panta 4. daļas otrā frāze ļauj atrisināt šo problēmu:

Jāatzīst, ka šāds algoritms der pilnīgi visiem nodarbinātības veidiem, turklāt tas dod precīzāku aprēķinu, jo pamatā ir stundas vidējā izpeļņa (katram tāda ir) un darbinieka noslogojums dienā attiecībā pret normālo darba laiku (vairāk vai mazāk stundu). Nosakot dienas vidējo izpeļņu normālā darba laika apstākļos, ir iespēja apmaksāt atvaļinājumā tieši normālā darba laika darba dienas. 

Tātad grāmatveža darbību secība:

• nosaka stundas vidējo izpeļņu, dalot darba samaksu pēdējos sešos mēnešos ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu;
• nosaka vidējo stundu skaitu, ko normālā darba laika darba dienā "nostrādāja" darbinieks (attiecinot (dalot) faktiski nostrādāto stundu skaitu ar normālā darba laika darba dienu skaitu);
• reizina abus lielumus; rezultātā iznāk dienas vidējā izpeļņa, ar kuru ir iespējams apmaksāt normālā darba laika dienu skaitu periodā, par kuru vidējā izpeļņa pienākas.

Ar pirmo reizinātāju nav problēmu, bet otram nosacījumam gan jāpievērš uzmanība. Turklāt šim "vidējam nostrādāto stundu skaitam dienā" nav sakara ar reāli nostrādātām stundām: tas ir vienkārši nosacītais matemātiskais rezultāts (attiecināts uz normālā darba laika režīmu). Darbinieks strādāja dažādu stundu skaitu dienā, bet aprēķinam vajag vidējo stundu skaitu normālā darba laika ietvaros, lai no tā izveidotā dienas vidējā izpeļņa būtu piemērojama tādam pašam normālam darba laikam atvaļinājumā. 

Neskatoties uz to, ka aprakstītais algoritms likumā attiecināts uz summēto darba laiku, tas ir piemērojams visos gadījumos, īpaši tādos, kad darba laiks atšķiras no normālā darba laika (vairāk vai mazāk stundu, atšķirīgas dienas nedēļas ietvaros, dažādas darba laika intensitātes gadījumā). Turklāt arī darba devēja ziņojumā par darbinieka VSAOI, IIN un riska nodevu tiek uzrādītas tieši nostrādātās stundas (nevis dienas) mēnesī! Arī DL 137. pantā noteikts: "Darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Stunda ir stunda, tā vai nu ir, vai tās nav, toties darba dienas mēdz būt ar atšķirīgu stundu skaitu.

Darba dienas, nostrādātās dienas vai tomēr stundas?

Raksta sākumā tika pievērsta uzmanība tam, ka mēneša darba dienas nosacīti dalāmas kā nostrādātas un nenostrādātas, bet apmaksājamas pēc vienāda principa. Savukārt tikai tās dienas, kas ir nostrādātas, turpmāk piedalās vidējās izpeļņas noteikšanā, bet tās, kas ir apmaksātas, bet nenostrādātas, — netiek ņemtas vērā (DL 75. panta 4. daļa). 

Tomēr DL 75. panta 8. daļā ir precizēts: "Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksātā papildatvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā.

Aprēķins būs likumīgs, ja grāmatvedis vidējo izpeļņu noteiks nostrādātajai dienai (darba samaksu dalot ar nostrādāto dienu skaitu) un to piemēros atvaļinājuma apmaksājamām dienām. Bet šāda pieeja der darbiniekiem, kas nodarbināti vienmērīgi, proti, kam noteikts konkrēts darba dienu skaits nedēļā, jo tas nemainās arī tad, kad darbinieks strādā, atrodas atvaļinājumā vai kādā citā attaisnotajā prombūtnē. Vienlaikus DL pieļauj aprēķinā izmantot arī stundas vidējo izpeļņu, jo vienādu stundu skaitu ir iespējams nostrādāt atšķirīgā dienu skaitā, tātad "dienas" ir manipulējama laika vienība.

Piemērs

Darbinieks pieņemts darbā no 06.12.2019. Stundas tarifa likme 10,00 eiro. Pēdējā atskaite par nostrādātajām stundām iesniegta par 2020. gadu (augustā), pārējo laiku darbinieks slimoja. No šā gada 1. maija darbinieks vēlas izmantot divu nedēļu atvaļinājumu.

Pēdējie seši kalendāra mēneši pirms attaisnotās prombūtnes ir periods no 2020. gada marta līdz augustam (ieskaitot). Šeit ir pieņemts, ka arī 2021. gada aprīlī darbinieks arvien slimo (pretējā gadījumā vidējā izpeļņa būtu jānosaka no aprīļa darba samaksas).

Mēnešos, kad darbinieks strādāja, viņam nav attaisnotās prombūtnes, vienkārši šāds grafiks.

Nostrādātas ir 216 stundas, kas sastāda 21,7% no perioda normālā darba laika (no 997 stundas). 

Reizinot stundas vidējo izpeļņu ar divu nedēļu atvaļinājuma laikā esošo stundu skaitu, rezultāts ir jāprecizē ar darbinieka slodzi, jo viņš nav strādājis normālo darba laiku (nav pamata atvaļinājuma laikā apmaksāt normālo darba laiku). 

10 eiro (2160 : 216) × 80 stundas × 0,217 = 173,60 eiro

Vidēji mēnesī darba alga (pieņemot, ka darbiniekam nav bijusi attaisnotā prombūtne) ir 360 eiro, un, zinot, ka atvaļinājuma nauda arī par četrām nedēļām parasti ir mazliet mazāka nekā mēneša vidējā, uzskatu, ka rezultāts ir ticams.

Piemērs

Kā mainās aprēķins, ja darbiniekam bija dokumentāri apstiprināta attaisnotā prombūtne?

Darbiniekam noteikta summētā darba laika uzskaite, strādā nepilnu darba laiku saskaņā ar grafiku, apmaksa pēc faktiski nostrādāto stundu skaita, ņemot par pamatu mēneša darba algu 1200,00 eiro. Tomēr divos mēnešos darbinieks nav strādājis.

Pēc iepriekšējā piemēra parauga stundas vidējo izpeļņu reizinām ar stundu skaitu atvaļinājuma periodā (normālais darba laiks), bet precizējam ar slodzes koeficientu, jo darbinieks strādā nepilnu darba laiku: 1690,04 eiro : 240 st. × 80 st. × 0,353 = 198,86 eiro.

Nostrādātais vai normālais darba laiks

Diemžēl grāmatvedim ir jāsaskaras vēl ar vienu problēmu.

Atgriežoties pie raksta sākumā minētās atsevišķās apmaksas nostrādātajām dienām un papildus — svētku dienām, nebija domāts, ka alga no tā palielināsies. Proti, mēnešalga paliek nemainīga, bet vienas darba dienas vai stundas "cena" samazinās, jo notiek mēnešalgas dalīšana ar normālo mēneša darba dienu/stundu skaitu, kas ir strādāšanai domātais laiks un svētkos nenostrādātais laiks.

Analizējot 2021. gada darba laika tabulu, redzam, ka strādāšanai paredzētais darba laiks ir 252 darba dienas (2009 stundas), bet apmaksājamais — 261 darba diena (2088 stundas). Tātad neviena nodarbinātā persona nezaudē no mēnešalgas ne eiro no tā, ka dažos mēnešos svētku dienas ir iekritušas viņu darba dienās. Tomēr vidēji gan dienas, gan stundas izpeļņa sanāk mazāka, un šo mazāku vidējo (katrā mēnesī, kad bijušas svētku dienas) izmantos atvaļinājuma apmaksai! 

Situācijā, kad darbiniekam tiek piešķirts atvaļinājums, kurā saskaņā ar DL 140. pantu netiek ieskaitītas svētku dienas, un tādēļ atvaļinājums tiek pagarināts, svētku dienas parasti neapmaksāja (bet arī vidējo izpeļņu rēķināja no mēnešalgas, nevis tikai no darba samaksas par nostrādātajām dienām). Iepriekš tika konstatēts, ka, darbiniekam strādājot, svētki darba dienā ir apmaksājami. Savukārt, ja atvaļinājuma apmaksai izmanto tieši "lēto" vidējo, rodas jautājums, vai svētku dienas atvaļinājuma periodā būtu/nebūtu jāapmaksā?

Vai atvaļinājuma laikā jāapmaksā svētku dienas?

Atvaļinājums piešķirts uz divām kalendāra nedēļām no 2019. gada 16. decembra. DL prasa atvaļinājuma laikā apmaksāt darba dienas, un to ir desmit — 8. decembrī un 2. janvārī (sk. shēmu). Pieņemsim, ka darbinieka alga ir 900 eiro un viņš nodarbināts piecas darba dienas nedēļā. 

Vidējās izpeļņas aprēķinam izmantojami dati par pēdējiem sešiem mēnešiem (jūnijs–novembris). Veiksim aprēķinu saskaņā ar DL piedāvāto: atsevišķi apmaksāts nostrādātais laiks un atsevišķi aprēķināta atlīdzība par attaisnoto prombūtni (lai kopsumma būtu 900 eiro). 

* Svētku dienas, kas sakrīt ar darba dienām: jūnijā (1 diena) un novembrī (1 diena)

Lūk, kā izskatās aprēķins, ja ievēro DL 75. panta 4. daļā minēto skaidrojumu, ka par nostrādāto dienu netiek uzskatītas slimošanas, atvaļinājumu un attaisnotās, bet apmaksājamās prombūtnes dienas gadījumos, kas uzskaitīti 74. panta 1. un 6. daļā. Iznāk starpība 159 eiro, kas ir gandrīz 18% no mēnešalgas! Domājams, ka vienīgais un taisnīgais risinājums šādā situācijā: aprēķināt atlīdzību par četrām svētku dienām, ja jau mēneša dienas apmaksu mēs nosakām, dalot mēnešalgu ar darba dienu un svētku dienu kopsummu.

900 : 22 x 4 = 163,64 eiro. Kopā par decembri: 741,09 + 163,64 = 904,73 eiro

Tomēr "labums" 0,5% apmērā no mēnešalgas neatsver zaudējumus, kas ir 18% no tās.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2021. gada maija (473.) numurā.