Iegādājies aktīvus vai pārņēmis uzņēmumu?

Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzņēmumu aktīvu pārdošanu nereti vērtē kā uzņēmumu pāreju un mēģinājumu izvairīties no nodokļu samaksas, kā rezultātā aktīvu jaunajam ieguvējam liek nomaksāt iepriekšējā saimnieka parādus. Lai tā nebūtu, darījumā iesaistītajām pusēm, bet visbiežāk tieši pircējam ir jāpierāda, ka tas patiesi ir iegādājies aktīvus, nevis pārņēmis pārdevēja uzņēmumu vai tā daļu kā aktīvu un saistību kopumu un tādējādi arī nodokļu parādus.

Par uzņēmumu pārejas problemātiku VID kontekstā ir runāts salīdzinoši daudz, tomēr secināms, ka joprojām ir aktuāla VID taktika aktīvu pārdošanas darījumos par pārdevēja vēsturiski nenokārtotajām nodokļu saistībām likt atbildēt aktīvu pircējam, jo VID darījumā saskatījis uzņēmuma pāreju, norāda Rūdolfs Vilsons, advokātu biroja TGS Baltic Nodokļu, kā arī Korporatīvo darījumu un M&A prakses grupas zvērināts advokāts un sertificēts nodokļu konsultants.

Konstatējot atbilstību formāliem kritērijiem, visbiežāk neiedziļinoties darījumā iesaistīto uzņēmumu saimnieciskās darbības apstākļos, kā arī neveicot padziļinātu faktu izvērtējumu, VID nereti pieņem lēmumu, kurā konstatēts uzņēmuma pārejas fakts. Lēmums rada negatīvas nodokļu sekas aktīvu pircējam, jo, pirmkārt, tam jāatbild par pārdevēja vēsturiski nenokārtotajām saistībām. Otrkārt, uzņēmumu pāreju atšķirībā no aktīvu pirkuma darījuma neapliek ar pievienotās vērtības nodokli (PVN). Tas nozīmē, ka pircējam darījuma ietvaros, samaksājot PVN par it kā aktīviem, VID neļauj atskaitīt samaksāto priekšnodokli, jo VID ieskatā ir notikusi uzņēmuma pāreja.

VID pieeja uzņēmumu pārejas jautājumos veidojusies vēsturiski sūrā pieredzē, kad «veikli» uzņēmēji, nespējot vai nevēloties risināt nodokļu saistības, palika valstij parādā, bet, veicot juridiskas manipulācijas, faktiski visus aktīvus, darbiniekus un nemateriālās vērtības pārlika jaunā sabiedrībā. Jaunais uzņēmums turpināja iepriekš ierasto komercdarbību, nereti tās klientiem vai pat sadarbības partneriem par to nenojaušot. VID uzsāka cīņu pret šādiem nodokļu nemaksātājiem, piedzenot nodokļus no jaunajām sabiedrībām, pamatojoties uz uzņēmumu pārejas regulējumu. «Jau kādu laiku varam atzīt, ka VID šo regulējumu piemēro tik plaši interpretējot, ka neapšaubāmi cieš arī godīgie nodokļu maksātāji,» akcentē R. Vilsons.

Uzņēmumu pārejas regulējums

Uzņēmuma pārejas jēdziens ir ietverts Komerclikuma 18. un 20. pantā, Darba likuma 117.–121. pantā, Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7. panta otrajā un trešajā daļā un 2001. gada 12. marta Padomes Direktīvā 2001/23 EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā.

Minētās Komerclikuma normas pēc būtības nosaka, ka par uzņēmumu uzskatāma organizatoriski saimnieciska vienība, kas ietver ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citus saimnieciskus labumus, ko komersants izmanto komercdarbībai. Uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pārejas gadījumā ieguvējs atbild par visām uzņēmuma saistībām.

Par saistībām, kas radušās pirms pārejas un kuru izpildes termiņš vai nosacījums iestājas piecu gadu laikā pēc pārejas, gan uzņēmuma nodevējs, gan ieguvējs atbild solidāri. Tāpat uzņēmuma pārejas gadījumā prasījumi un citas tiesības pāriet uz uzņēmuma ieguvēju.

Kā piemēru uzņēmuma pārejai R. Vilsons min situāciju, kurā uzņēmums pārdod rūpnīcu. Uzņēmuma pārejas ietvaros tiek nodots viss, kas nepieciešams, lai rūpnīca varētu turpināt darboties — ēkas, iekārtas, darbinieki, prasījumu tiesības, tiek pārslēgti piegāžu, nomas līgumi, utt. Šajā gadījumā rūpnīca nav tikai nekustamais īpašums vai iekārtas, bet gan pilnvērtīgs no aktīviem un pasīviem sastāvošs funkcionējošs uzņēmums.

Ar uzņēmuma patstāvīgas daļas pārdošanu jāsaprot rūpnīcas daļas pārdošanu, piemēram, piena pārstrādes uzņēmums nodod jaunajam īpašniekam (uzņēmumam) visu, kas attiecināms tikai uz saldējuma ražošanu — iekārtas, pasūtītāju līgumus, darbiniekus, kas nodarbināti saldējuma ražotnē. Uzņēmums — pārdevējs turpinās nodarboties ar piena pārstrādi, turpinot ražot citus piena produktus, bet saldējuma ražotne tiek pārdota jaunajam pircējam tā, lai pēc iegādes pircējs var ražot saldējumu savā uzņēmumā.

Jautājumi attiecībā uz darbinieku un ar tiem saistīto tiesību un pienākumu pāreju jau konkrētāk regulēti Darba likumā un Direktīvā 2001/23 EK.

Nav preču piegāde pret atlīdzību

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7. panta otrā daļa nosaka, ka par preču piegādi par atlīdzību neuzskata uzņēmuma pāreju (mantas kopības vai tās daļas pāreju, kas izpaužas kā aktīvu un saistību nodošana) cita saimnieciskās darbības veicēja īpašumā vai lietošanā, ja, nododot aktīvus un saistības par atlīdzību, vai bez tās, vai ieguldot kapitālsabiedrības pamatkapitālā vai personālsabiedrības ieguldījumā (kapitālā), uzņēmuma ieguvējs kļūst par atdevēja tiesību un saistību pārņēmēju Komerclikuma izpratnē un tiek turpināta saimnieciskā darbība, kas nav saistīta ar uzņēmuma izpārdošanu vai komercsabiedrības likvidēšanu.

Panta trešā daļa nosaka, ka, ja minētās uzņēmuma pārejas rezultātā uzņēmuma ieguvējs nekļūst par atdevēja tiesību un saistību pārņēmēju Komerclikuma izpratnē un saimnieciskā darbība netiek turpināta, aktīvu un saistību nodošana uzskatāma par atsevišķu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu (iegūtās tiesības un citi nemateriālie aktīvi), kas apliekami ar nodokli šajā likumā noteiktajā kārtībā.

«No minētā būtiskākais, kādēļ VID aktīvu pārdošanas darījumos identificē uzņēmuma pāreju ir, pirmkārt, pārdevējam ir konstatēti vēsturiski nodokļu parādi, kuru piedziņa ir apgrūtināta,» skaidro advokāts. «Otrkārt, uz pircēju attiecināma solidārā atbildība par pārdevēja nodokļu saistībām, kas pārdevējam radušās pirms attiecīgā darījuma.»

Pārņemot uzņēmumu, tā ieguvējs atbilstoši Komerclikuma 20. panta pirmajai daļai atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām, noteiktos gadījumos — solidāri ar uzņēmuma nodevēju. Tātad saistības tiek pārņemtas līdz ar uzņēmuma pārņemšanu, un, pārņemot uzņēmumu, tā ieguvējs saistības pārņem tādas, kādas tās ir attiecīgajā brīdī.

Kā nostiprināts tiesu praksē, pārņēmējam nav pamata prasīt pārskatīt saistības vai arī pārskatīt pirms tam tiesas procesā par tām pieņemtus nolēmumus tikai tā iemesla dēļ, ka tas pirms uzņēmuma pārejas konstatēšanas nebija piedalījies saistību dibināšanā vai attiecīgā tiesiskajā strīdā (Senāta 19.12.2023. spriedums lietā Nr. SKA–141/2023).

Ja pērk pamatlīdzekļus

«Uzņēmumu vai tā daļas pārdošanas darījumiem sastādot arvien lielāku īpatsvaru Latvijas tirgū, līdztekus kapitāla daļu pārdošanas darījumiem VID uzņēmumu pārejas institūtu sāka interpretēt valsts budžetam vēlamajā gaismā,» uzskata R. Vilsons. «Laika gaitā manāmas vairākas VID rīcības iezīmes. Pirmā — aktīvu pārdošanas darījumos VID, identificējot kādu no uzņēmumu pārejas pazīmēm, liedz aktīvu pircējam atskaitīt priekšnodokli. Otra — VID, secinot, ka aktīvu pārdevējam ir problēmas ar nodokļu nomaksu un redzot, ka tas ir pārdevis aktīvus citam, vēršas pie aktīvu pircēja, norādot uz uzņēmumu pārejas pazīmēm, tādā veidā pārdevēja nodokļus (nesaistītus ar konkrēto darījumu) piedzenot no aktīvu pircēja. Trešā iezīme, kas gan bija izteiktāka pirms kāda laika, — uzņēmumiem faktiski slēdzot uzņēmumu vai to daļas iegādes līgumus, VID norādīja, ka faktiski PVN likuma izpratnē ir notikusi aktīvu iegāde, nevis iecerētā uzņēmumu pāreja, tādēļ darījumā bija jāpiemēro PVN, kas nav ticis izdarīts.»

Pazīmes plaši interpretējamas

Advokāts komentē no tiesu prakses izrietošos biežākos VID lēmumos identificētos kritērijus, kuros VID balsta secinājumu par notikušu uzņēmumu pāreju:

• identisks vai līdzīgs saimnieciskās darbības veids — VID pārdevēja un pircēja uzņēmumiem identificē vienādu NACE kodu, vai secina, ka abi uzņēmumi darbojas vienā nozarē;
• aktīvu un pamatlīdzekļu pārņemšana — VID norādītā «materiāltehniskās bāzes pāreja». Bez aktīvu pirkuma līgumā ietverto aktīvu un pamatlīdzekļu nodošanas, piemēram, pircējs pārņem un pārreģistrē uz savu uzņēmumu pārdevēja iepriekš lietotos kases aparātus;
• uzņēmējdarbības vietas un kontaktinformācijas izmantošana — pārdevēja izmantoto telpu pārņemšana ar tajās esošajiem tālruņiem un tālruņu numuriem; 
• amatpersonu vai dalībnieku/patiesā labuma guvēju saistība ar abiem uzņēmumiem — viena no pazīmēm, kas vairumā gadījumos varētu pamatoti ļaut VID izdarīt secinājumu par iesaistīto pušu vēlmi izmantot uzņēmumu pārejas instrumentu, lai izvairītos no uzkrāto nodokļu saistību izpildes;
• darbinieku pāreja — viens no zīmīgākajiem VID identificētajiem uzņēmumu pārejas kritērijiem. Darbinieki beiguši darba attiecības vienā un pēc dienas (vai mēneša) uzsākuši darbu pie pircēja uzņēmuma. Lai arī šie fakti var liecināt par pāreju, VID reti vērtē to, ka piemēram, uzņēmumi darbojas nišā ar ierobežotu speciālistu skaitu, attiecīgi darbinieku pāreja pie konkurenta vai identiskas darbības veida uzņēmumā ir saprātīgi pamatojams fakts, kas neliecina par uzņēmuma pāreju. Tāpat objektīvi pamatojams būtu fakts, ka reģionā vienā jomā darbojas tikai daži uzņēmumi, un, vienam darba attiecības izbeidzot, viņi būs laipni aicināti pie konkurenta. Šie argumenti nereti iegūst savu svaru tikai tiesā, nonākot līdz VID lēmuma pārsūdzēšanai;
• sadarbība ar pārdevējuzņēmuma sadarbības partneriem/partneru pārņemšana — nereti no VID puses ļoti formāli analizēts kritērijs, jo uzņēmumi, kas darbojas šaurā jomā, bieži sadarbojas ar vieniem un tiem pašiem darījumu partneriem. Piemēram, ēdināšanas jomā strādājošie uzņēmumi pārsvarā visi sadarbojas ar lielākajiem Latvijas pārtikas preču, dzērienu pārdevējiem. Šeit nozīme ir faktiem un detaļām, kā noticis sadarbības partneru līgumu pārslēgšanas process;
• pārdevēja uzņēmuma grūtības veikt nodokļu nomaksu. Nereti objektīvs kritērijs, ja pārdevējs tiešām ir maksātnespējas priekšvakarā un tādēļ atsavina savus aktīvus. Tomēr bieži netiek pietiekami analizēts tas, ka maksātspējas grūtībās nonācis uzņēmums var atsavināt savus aktīvus, lai gūtu līdzekļus tālākiem norēķiniem ar kreditoriem. Šis kritērijs būtu cieši jāvērtē kontekstā ar uzņēmuma ieguvēju amatpersonu/dalībnieku saistību ar atsavinātāju. Nereti VID formāli vai pat abstrakti norāda uz to, ka apstākļu kopums liecina par uzņēmuma ieguvēja ieinteresētību uzņēmuma pārejā, tomēr faktiski uzņēmuma ieguvēja un pārdevēju nesaista nekādas saites. Vienīgā pircēja interese ir bijusi iegūt aktīvus, pieņemt kādu jaunu darbinieku, vai izmantot biznesa iespēju tur, kur tā tirgū radusies, bez mērķa pārņemt cita uzņēmuma darbību vai izvairīties no nodokļu nomaksas.

Netiek analizēts nodoms

«Sākotnēji uzņēmumu pārejas lietās VID lēmumos vērtēja arī iesaistīto pušu nodomu aktīvu nodošanai un uzņēmumu pārejai, proti, gūt priekšrocību nodokļu veidā,» klāsta advokāts. «Šobrīd, balstoties uz solidārās atbildības principu, VID nereti formāli norāda, ka pircējam bija jāzina par pārdevēja parādiem un notikušo uzņēmuma vai tā daļas pārņemšanu. Formāla minēto kritēriju izvērtēšana, neizprotot vai nevēloties izprast uzņēmējdarbības praksi, faktiski rezultējas tipveida VID lēmumos, kas ne vienmēr balstīti saprātīgos apsvērumos un objektīvos spriedumos.»

Lai arī tiesu praksē ir manāmas iezīmes, ka tiesa norāda uz nepieciešamību VID izvērtēt lietas apstākļus pēc būtības, ne tiekties pēc rezultāta, tādējādi it kā motivējot VID atkāpties no formālo kritēriju vērtēšanas, šķiet, būtiskas izmaiņas VID praksē vēl neseko, secina R. Vilsons.

Ierakstīja pat līgumā

TGS Baltic pārstāvis stāsta, ka praksē gadās visādi. Ir gadījumi, kad klienti, nekonsultējoties ar juristiem, vēlas iegādāties dažāda veida pamatlīdzekļus, bet faktiski noslēdz uzņēmuma pārejas līgumu. Lai gan līgumā uzņēmuma pārdevējs apliecinājis, ka nododamajam uzņēmumam ar nodokļu nomaksu viss ir kārtībā, pēc pusgada pircēja uzņēmums saņem VID lēmumu par pārdevēja uzņēmuma nenomaksāto nodokļu bezstrīdus piedziņu.

«Lai arī pircējs pirms piedziņas lēmuma tika brīdināts divas nedēļas iepriekš, sagatavotie paskaidrojumi un pretargumenti netika vērtēti pēc būtības,» stāsta R. Vilsons. «Tā rezultātā, neveicot nodokļu labprātīgu lēmumā norādītās summas apmaksu, līdzekļi tika noņemti no uzņēmuma kontiem. Lai arī sākotnēji klients par VID lēmumu iesniedza sūdzību, tā kā tas ir nodokļu piedziņas lēmums, tā apstrīdēšana pēc būtības ir ierobežota. Šajā situācijā veiksmīgā kārtā pircējam bija iespēja vērsties pret pārdevēju civiltiesiskā ceļā.»

VID lēmuma apstrīdēšana

Jautājums par uzņēmuma pārejas konstatēšanu ir pakārtots nodokļa parāda piedziņai, kuru VID īsteno bezstrīdus kārtībā administratīvā procesa ietvaros, pieņemot lēmumu par nodokļu parāda bezstrīdus piedziņu.

Likuma «Par nodokļiem un nodevām» 37. panta sestā daļa nosaka: Nodokļu maksātājs, attiecībā uz kuru ir veikti šajā likumā noteiktie izpildes nodrošināšanas pasākumi vai izdots lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, var iesniegt sūdzību, ja izpildu darbības neatbilst likuma noteikumiem. Sūdzību var iesniegt VID ģenerāldirektoram septiņu dienu laikā, bet lēmumā konstatētas uzņēmuma pārejas gadījumā — viena mēneša laikā no dienas, kad nodokļu maksātājs ir uzzinājis par izpildu darbību. 

«Uzņēmumam ir tiesības iesniegt sūdzību par VID lēmumu par nodokļu parāda piedziņu mēneša laikā, bet sūdzību var iesniegt par izpildu darbību neatbilstību likumam. Tas nozīmē, ka nevar apstrīdēt VID konstatēto uzņēmuma pāreju pēc būtības,» uzskata R. Vilsons. «Praksē, sniedzot sūdzību, tiek sagatavoti arī argumenti saistībā ar VID konstatēto pāreju un attiecīgi no tās izrietošajām piedziņas darbībām. Jāņem vērā, ka, saņemot VID nodokļu piedziņas lēmumu, aktīvu pircējam nav iespēju iepazīties ar pārdevēja uzņēmuma nodokļu uzrēķina apstākļiem un VID sākotnējo lēmumu, kā arī nav iespēju to termiņā pārsūdzēt.»

VID ģenerāldirektora lēmumu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Pārsūdzēt iespējams tikai pirmās instances tiesā, un nelabvēlīga sprieduma pārsūdzēšana augstākas instances tiesā nav iespējama. Turklāt sūdzības tiesa izskata rakstveida procesā, nepiedaloties procesa dalībniekiem un balstoties tikai uz administratīvās lietas materiāliem.

«Aktīvu pircējam pārsvarā gadījumu nav pieejama informācija par pārdevēja uzņēmuma nodokļu saistībām, darījumu vēsturi un VID veikto nodokļu uzrēķinu. Rezultātā pircējam ir būtiski ierobežotas iespējas un laiks veikt pietiekamus pasākumus, lai sagatavotu savu aizstāvības pozīciju,» norāda advokāts.

Jāpārliecinās par maksātspēju

Lai pērkot aktīvus vai pamatlīdzekļus no cita uzņēmuma pēc iespējas izvairītos no situācijas, kad VID mēģina darījumu uzskatīt par uzņēmumu pāreju, kā būtiskus priekšnoteikumus, kam jāpievērš uzmanība, advokāts izceļ pārliecināšanos par pārdevēja maksātspēju un iegādājamo aktīvu portfeļa izvērtēšanu.

«Proti, ja rodas šaubas, ka pārdevējam ir problēmas ar maksātspēju vai tam ir nodokļu parādi, iegādes darījumam jāpievērš īpaša uzmanība. Jāpārskata, vai kaut teorētiski VID darījumā varētu identificēt kādu no iepriekš minētajām uzņēmumu pārejas pazīmēm,» akcentē R. Vilsons. «Iegādājoties aktīvus, jāvērtē, vai ir, un ja ir, tad cik lielas ir aktīviem sekojošās saistības. Piemēram, pērkot iekārtas, tiek pārslēgti arī iekārtu apkalpošanas līgumi ar tiem pašiem darījumu partneriem. Gatavojoties šādiem darījumiem, īpaši jāpievērš uzmanība darījumu dokumentācijas noformēšanai.»

Advokāts iesaka nepaļauties tikai uz «VID veselo saprātu» un pieņēmumu, ka īstenotais darījums ir atbilstošs biznesa praksei un tā nozarē ierasti dara. «VID mēdz akcentēt sev vēlamās detaļas un ne vienmēr raugās uz kontekstu, kā rezultātā tā pieņemtie lēmumi nereti ir formāli un nodokļu maksātājiem attiecīgi nelabvēlīgi. Attiecībās ar VID, šķiet, īpašu nozīmi iegūst teiciens «velns slēpjas detaļās,»» uzsver R. Vilsons.

Valsts ieņēmumu dienesta komentārs

Kā VID vērtē, vai notikusi uzņēmuma pāreja?

VID darba procesā konstatēja, ka daļa uzņēmēju, saskaroties ar nokavēto nodokļu maksājumu (nodokļu parādu) samaksas problēmām, «pamet» uzņēmumu, kura saimnieciskā darbība tiek pārcelta uz citu uzņēmumu (gan jaundibinātu, gan uzņēmumu, kas jau iepriekš ir reģistrēts komercreģistrā), un secināja, ka komersanti veic darbības, lai nenorēķinātos ar kreditoriem, tai skaitā arī VID.

Komerclikuma 20. pantā reglamentēts uzņēmuma pārejas institūts un tā sekas, proti, uzņēmuma pāreja jāklasificē pēc pārejas fakta un rezultāta, nevis pēc pārejas formas.

Vērtējot uzņēmuma pāreju, VID ieskatā apstākļi, kad uzņēmums pārdod citam uzņēmumam pamatlīdzekļus, darbinieku pāriešana strādāt citā uzņēmumā vai viena ārpakalpojuma grāmatveža sniegtie grāmatvedības pakalpojumi diviem uzņēmumiem, uzņēmuma pāreju ne apstiprina, ne noliedz. Konstatējot tikai šos apstākļus, VID nevēršas pie jaunā uzņēmuma ar aicinājumu nomaksāt iepriekšējā uzņēmuma parādus.

Šie apstākļi tiek vērtēti kopsakarā ar citiem uzņēmuma pāreju apliecinošiem faktiem, piemēram, uzņēmumu amatpersonu un īpašnieku saistība, saimnieciskās darbības veida, saziņas līdzekļu, saistību, preču vai krājumu, juridiskās adreses un/vai saimnieciskās darbības vietas pārņemšana, darbinieku un darījumu partneru pārņemšanas apstākļi, uzņēmuma nodevēja saimnieciskās darbības izbeigšanas saistība ar uzņēmuma pārņēmēja saimnieciskās darbības uzsākšanu un/vai apgrozījuma palielinājumu, uzņēmuma nosaukuma maiņa, tīmekļvietņu, zīmolu, preču zīmju pārņemšana. To apstākļu kopums, kas liecina par uzņēmuma pāreju, var būt atšķirīgs katrā konkrētajā gadījumā.

Uzņēmuma pāreja neapšaubāmi var notikt arī tad, kad nepastāv nekāda saistība starp fiziskām un/vai juridiskām personām, kas pārstāv uzņēmuma nodevēju un arī ieguvēju. Uzņēmuma pārejas būtība ir tāda, ka tiek iegūts uzņēmums, kas jau ir spējīgs darboties. Tātad arī «sveša» persona no malas var pārņemt kādu uzņēmumu, gūstot no tā labumu, proti, neesot nepieciešamībai veikt materiālus un citus ieguldījumus, lai izveidotu uzņēmumu, kas spēs darboties, bet «ielecot» jau gatavā «produktā».

Kā atzīts judikatūrā, Komerclikuma 20. panta mērķis «ir novērst tās situācijas, kurās komercsabiedrība tiek «iztīrīta» no aktīviem, neatstājot tās kreditoriem cerības saņemt tiem pienākošo samaksu. Tas nozīmē, ka līdz ar uzņēmuma aktīviem — materiālām un nemateriālām vērtībām — uzņēmuma ieguvējam pāriet atbildība par saistībām, lai tādā veidā pasargātu gan kreditorus, gan darbaspēku (darbiniekus) no uzņēmuma pārejas izraisītām negatīvām sekām. Proti, kreditors var celt prasību pēc izvēles — vai nu pret uzņēmuma nodevēju (pārdevēju), vai ieguvēju.» (Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 9. novembra sprieduma lietā Nr. C33355814, SKC 340/2017 7.1. apakšpunkts.)

Lai atzītu uzņēmuma pārejas faktu un secinātu, ka ir notikusi uzņēmuma vai uzņēmuma patstāvīgas daļas nodošana, ir būtiski konstatēt, ka ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir pietiekams patstāvīgas, neatkarīgas saimnieciskās darbības veikšanai. Līdz ar to faktisko apstākļu izvērtējums šajā kontekstā veicams, apsverot, vai ieguvējam ir nodots viss, kas ir nepieciešams pastāvīgai saimnieciskās darbības turpināšanai. Savukārt tas, kāds elementu kopums ir pietiekams, ir atkarīgs no konkrētā saimnieciskās darbības veida (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 21. maija spriedumu lietā Nr. SKA–631/2019).

Tieši šie visi iepriekš minētie ap≠stākļi kopsakarā ir izvērtējami, lai noskaidrotu, vai ir notikusi uzņēmuma pāreja, tomēr vienlaikus nav secināms, ka uzņēmuma pāreja ir konstatējama vien tajos gadījumos, kad divu personu darbības izvērtējumā ir konstatējama savstarpēja saistība starp visiem iepriekš minētajiem ap≠stākļiem, kas var liecināt par uzņēmuma pāreju.

Tādējādi VID 2019. gadā uzsāka uzņēmuma pārejas apstākļu vērtēšanu. Gadījumos, kad konstatētie apstākļi liecina par uzņēmuma pārejas realizēšanu, VID attiecīgi pieņem lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, uzsākot nodokļu parāda piespiedu izpildi no uzņēmuma ieguvēja.

Statistika liecina, ka VID rūpīgi izvērtē apstākļu kopumu, kas liecina par uzņēmuma pāreju katrā konkrētā gadījumā. Piemēram, 2024. gadā VID saņemtas 53 sūdzības un to izskatīšanas rezultātā ir pieņemti trīs lēmumi, atceļot sākotnēji pieņemtos lēmumus. 

Savukārt tiesvedības procesā tiesa izskatīja 21 lietu un atcēla četrus VID lēmumus. Zaudēto tiesvedību rezultāts saistīts ar tiesas atšķirīgo pierādījumu novērtējumu, t.sk., ievērojot papildus iegūtos pierādījumus, kas nebija VID rīcībā (liecinieku liecības, papildu iesniegti dokumenti).

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada maija (521.) numurā.

Lasiet arī:

• Vai Lietuvas un Igaunijas uzņēmējiem jāveido pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā?
• Kad vērts vērsties pie jurista?
• Uzņēmuma vadītājs un viņa grāmatvedis