Kā aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības

Darījumu līgumu nosacījumos ir svarīgi aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības, vienlaikus nepārkāpjot konkurences regulējumu. Visbiežāk pieļautās kļūdas līgumu formulējumos ir teritorijas nenoteikšana, attiecībā uz kuru atsavinājums ir spēkā. Ja nav norādīta teritorija, uz kuru mantiskās tiesības atsavinātas, tās uzskatāmas par atsavinātām attiecībā uz valsti, kurā noslēgts līgums.

Ieskatu intelektuālā īpašuma izmantošanas noteikumos sniedz Līga Fjodorova, ZAB COBALT vadošā speciāliste, zvērināta advokāte.

«Šķiet, nav diskusijas, ka visefektīvākais intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības veids ir reģistrācija, proti, reģistrējot preču zīmi, dizaina paraugu, patentu, jo tad atkrīt diskusija par to, kas ir tiesību īpašnieks,» skaidro L. Fjodorova. «To redz reģistrācijas apliecībā un var skaidri secināt, kurš ir tiesīgs lemt par intelektuālo tiesību objektu izmantošanas kārtību.»

Sarežģītāka situācija ir attiecībā uz tiem gadījumiem, kad runa ir par nereģistrējamu intelektuālo īpašuma tiesību objektu, proti, autortiesībām, vai arī tad, kad situācija ir jārisina un skaidri jānosaka noteikumi līdz brīdim, kad tiek veikta šī intelektuālā īpašuma tiesību reģistrācija ar preču zīmi, patentu vai dizaina paraugu.

Tiesības uz autordarbu

Kuram pieder tiesības uz līguma ietvaros radītiem darbiem? Atšķirībā no atsevišķām anglosakšu jurisdikcijās spēkā esošajiem noteikumiem, kuros ir paredzēts, ka tiesības uz pasūtītu darbu pāriet pasūtītājam un šo tiesību radīšanas finansētājam, Eiropas un arī Latvijas intelektuālā īpašuma tiesību regulējums paredz gluži pretējo. Tās nosaka, ka intelektuālā īpašuma tiesības pieder tai personai, kas darbu ir radījusi.

Autora mantiskās un personiskās tiesības attiecībā uz darbinieka radītu darbu pieder darbiniekam, bet attiecībā uz pasūtītu darbu — izpildītājam (autoram), neskatoties uz to, ka kāda cita persona ir nodrošinājusi vai nu finansējumu, vai darba radīšanas vidi un citus apstākļus.

Autortiesību likums un Patentu likums paredz atsevišķus izņēmumus attiecībā uz specifiskiem intelektuālā īpašuma objektiem. Proti, Autortiesību likumā noteikts, ka tiesības uz datorprogrammu pieder darba devējam, ja datorprogramma radīta, pildot darba uzdevumu.

Tiesības uz patentu

Savukārt Patentu likums nosaka, ka intelektuālās tiesības uz patentu pieder darba devējam, ja izgudrojumu ir radījis darbinieks, kura darba pienākumi ietver:

• izgudrotājdarbību;
• pētniecību, projektēšanu u.c.

Ja darba pienākumos šāda veida darbība neietilpst un izgudrojums ir radīts pēc darbinieka pašiniciatīvas, bet tas ir saistīts ar darba devēja saimnieciskās darbības jomu, tad lielākais, uz ko darba devējs var cerēt, ir tiesības uz šī darba izmantošanu. Taču darba mantisko tiesību īpašnieks un tiesības uz patentu aizvien ir darbiniekam.

Lai šādas situācijas risinātu, ir svarīgi vienoties par to, kam pieder autora mantiskās tiesības, kurš ir tiesīgs lemt par darba tālāku izmantošanu, par atlīdzību, par to, ar kādiem noteikumiem šo darbu atļauj vai aizliedz izmantot citām personām, akcentē L. Fjodorova.

Līgumu spektrs var būt visdažādākais, sākot ar darba līgumiem, līgumiem ar valdes locekļiem, līgumiem par pasūtītu darbu, proti, projektēšanas vai datorprogrammas aplikācijas izstrādes līgumiem, tīmekļvietnes uzturēšanas un satura veidošanas līgumiem.

Ja atbilstoši šiem līgumiem līgumslēdzēja puse vēlas, lai autora mantiskās tiesības uz līguma ietvaros radīto darbu pārietu pasūtītājam, tad svarīgi ir vienoties par mantisko tiesību atsavināšanas kārtību un aspektiem.

Grozījumi Autortiesību likumā

Apjomīgi grozījumi Autortiesību likumā, kas attiecībā uz šo tiesību nodošanu ieviesa jaunu terminoloģiju un jaunu kārtību, stājās spēkā 2023. gada aprīlī. Likumdevējs izvēlējās turpmāk attiecībā uz gadījumiem, kad tiesības tiek nodotas, izmantot jēdzienu, ka tiesības tiek atsavinātas.

L. Fjodorova piekrīt likumdevējam, ka ir iesakāms izvairīties no vārda «nodot» izmantošanas, jo ar šādu formulējumu dažkārt ir lielas grūtības noskaidrot, kāda ir patiesā pušu griba. Vai nodot tiesības izmantot būtu vērtējams kā licence, savukārt mantiskās tiesības paliek aizvien pie darba radītāja, autora? Vai arī pušu vēlme ir bijusi autora mantiskās tiesības nodot tādā veidā, ka turpmāk šo tiesību īpašnieks ir attiecīgi šo tiesību ieguvējs? Tāpēc svarīgi līgumā noteikt, ka notiek tiesību atsavināšana, nevis darba izmantošanas tiesību nodošana.

Tiesības atsavināt atsevišķu izmantošanas veidu

L. Fjodorova norādīja, ka, vienlaikus ar pušu gribu formulēt tiesību atsavinājumu, ir svarīgi atcerēties, ka likums paredz, ka ir tiesības atsavināt ne tikai tiesības kopumā, bet arī kādu atsevišķu tiesību izmantošanas veidu. Piemēram, atsavināt tiesības retranslēt, bet neatsavināt tiesības reproducēt. Vai arī vienoties, ka tiesības tiek atsavinātas attiecībā uz visiem tiesību izmantošanas veidiem.

Autortiesību likums paredz, ka tiesību atsavināšana var būt ierobežota termiņu ziņā. Tas ir vēl viens aspekts, ar ko būtu jārēķinās, formulējot šo mantisko tiesību atsavināšanas klauzulu.

Teritorija, attiecībā uz kuru atsavinājums ir spēkā

Visbiežākais klupšanas akmens attiecībā uz mantisko tiesību atsavināšanas klauzulas formulējumu ir tas, ka ir nepieciešams vienoties par teritoriju, attiecībā uz kādu tiks uzskatīts, ka attiecas šīs atsavinātās tiesības. Gadījumā, ja nav norādīta teritorija, uz kuru ir atsavinātās mantiskās tiesības, tad atbilstoši Autortiesību likumam tiek uzskatīts, ka atsavinājums ir spēkā tikai un vienīgi attiecībā uz to valsti, kurā ir noslēgts līgums.

Tātad, ja abi subjekti ir no Latvijas un līgums ir noslēgts Latvijā, atbilstoši kuram vienojas, ka autora mantiskās tiesības tiek atsavinātas tiesību ieguvējam, un ja nav vienošanās, ka šis atsavinājums attiecas uz Eiropu vai visu pasauli kopumā, tad, piemērojot Autortiesību likuma regulējumu, atsavinājums tiks uzskatīts par spēkā esošu attiecībā uz to valsts teritoriju, kurā noslēgts līgums — tātad Latviju.

Svarīgi, ja sadarbība ar ārvalstīm

Daudz sarežģītākas ir situācijas, kad tiek piesaistīti, piemēram, ārvalstu programmētāji vai ārvalstu darba radītāji — autori. Piemēram, nesen ZAB COBALT vērtēja šķietami korekti noformētu intelektuālā īpašuma tiesību atsavināšanas līgumu, taču tajā nebija norādīta teritorija, attiecībā uz kuru ir spēkā esošs atsavinājums. Šajā konkrētajā gadījumā līgumu parakstīja digitālā formātā ar elektronisko parakstu. No Latvijas to parakstīja Latvijas puse, bet pēdējais, kas parakstīja, bija pārstāvis, kas atradās Ukrainā.

Jautājums ir par to, kurā teritorijā tiek uzskatīts, ka ir noslēgts līgums? Ja vērtējam, ka līgums ir noslēgts tajā teritorijā, kuras puse pēdējā parakstīja līgumu, tad attiecīgi šīs tiesības tiek uzskatītas par atsavinātām tikai attiecībā uz šo teritoriju, kas konkrētajā gadījumā bija Ukraina.

Protams, ka tas ir pārsteigums tiesību ieguvējam — juridiskajai personai, kas atrodas Latvijā un savu produktu attīsta Latvijā ar mērķi to piedāvāt izmantošanai tālāk citās valstīs. Jāsecina, ka tas nebija sākotnējais nodoms — vienoties par mantisko tiesību atsavināšanas teritorijas ierobežojumu tikai attiecībā uz Ukrainu, tas ir, valsti, kurā līguma par tiesību atsavinājumu ir noslēgts.

Tātad teritorija, attiecībā uz kuru tiek atsavinātas autora mantiskās tiesības, ir viens no būtiskākajiem elementiem, akcentēja zvērināta advokāte. Tā ir biežāk pieļautā kļūda, formulējot mantisko tiesību atsavināšanas kārtību.

Taisnīga atlīdzība

Autortiesību likums kopš 2023. gada aprīļa paredz, ka par mantisko tiesību atsavināšanu vai par izmantošanas tiesību piešķiršanu jeb licences izdošanu autoram pienākas taisnīga atlīdzība. Likums arī ieskicē, ko nozīmē taisnīga atlīdzība, proti, atbilst atsavināmo mantisko tiesību ekonomiskajai vērtībai un tā veido samērīgu daļu no tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtā labuma.

Tas savukārt nozīmē, ka ir jāvērtē, vai šī atlīdzība ir atbilstoša tam, kādam mērķim darbs tiek izmantots un kādā veidā (vai tie ir visi izmantošanas veidi), kādā teritorijā un kāds ir ekonomiskais labums, kuru tiesību izmantotājs gūst no atsavinātajām tiesībām.

Likums arī paredz prezumpciju, ka darba samaksa, ko autors ir saņēmis darba attiecībās, uzskatāma par taisnīgu atlīdzību. Bet arī šī ir tikai likumā paredzēta prezumpcija, kuru darbinieks, ja tas uzskata savādāk, ņemot vērā konkrētos viņa radītā darba izmantošanas apstākļus, ir, protams, tiesīgs arī apstrīdēt. Un šāds risks ir jāņem vērā darba devējam.

Licences līguma būtiskie elementi

Ja pušu griba ir vienoties nevis par autoru mantisko tiesību atsavinājumu tiesību ieguvējam, bet gan tikai par tiesībām izmantot attiecīgo darbu uz licences pamata, tad ir jāpievērš uzmanība vairākiem būtiskiem elementiem.

Līgumā ir jāvienojas, vai tā ir ekskluzīva vai vienkārša licence. Ja tā ir ekskluzīva licence, tad licences ņēmējam ir ekskluzīvas jeb izņēmuma tiesības izmantot konkrēto darbu. Savukārt, ja runa ir par vienkāršu licenci, tad tiesības izmantot darbu saglabā gan pats tiesību īpašnieks, gan arī tiesību īpašniekam ir tiesības lemt par šī paša darba tiesību izmantošanas piešķiršanu citām personām.

Tāpat ir jāvienojas par licencēto tiesību loku, kas var būt tikai retranslēšanas, reproducēšana vai raidīšana, vai kāds cits izmantošanas veids. Var vienoties, ka licence attiecas uz visiem Autortiesību likuma 15. pantā minētajiem mantisko tiesību izmantošanas veidiem.

Tāpat kā tiesību atsavināšanas gadījumā, arī licences līgumā ir svarīgi noteikt teritoriju. Ja nav norādīta teritorija, uz kuru mantiskās tiesības licencētas, tās uzskatāmas par licencētām uz valsti, kurā noslēgts līgums.

Klupšanas akmens — termiņš

Visbiežākais klupšanas akmens attiecībā uz licencēm ir termiņš. Atbilstoši Autortiesību likumam ir svarīgi atcerēties, ka likums paredz: ja licence nav ierobežota laika ziņā, tad tiesību īpašnieks var izbeigt licences līgumu vai atsaukt licenci, sešus mēnešus iepriekš paziņojot uzteikumu.

Turklāt Autortiesību likums noteic, ka nav spēkā vienošanās, kas ir pretēja šim noteikumam.

L. Fjodorova skaidro, ka šis tiesību ieguvējam šķietami labvēlīgais formulējums patiesībā ir spēkā neesošs. Ja piemērojams Autortiesību likums un puses ir vienojušās par beztermiņa tiesībām, nevar vienoties, ka šādas tiesības ir neatsaucamas, jo šāda vienošanās ir spēkā neesoša.

Atbilstoši Autortiesību likumam beztermiņa licenci, t.i., licenci, kas nav ierobežota ar noteiktu termiņu, tiesību īpašnieks ir tiesīgs atsaukt jebkurā laikā, par to brīdinot sešus mēnešus iepriekš.

Šajā līguma piemērā ir arī citi neskaidri jautājumi: vai licence var būt bezatlīdzības, jo īpaši situācijā, kad tiesību izmantošana acīmredzami ir komerciālos nolūkos? Vai bezatlīdzības vienošanās ir spēkā esoša?

Vai ir tiesības izsniegt apakšlicences?

Ir vēl arī citi licences līguma elementi, kuriem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Piemēram, izstrādājot datorprogrammu un vienojoties par licenci, ir svarīgi aptvert, vai licence attiecas uz datorprogrammu atjauninājumu vai arī uz modernizētajām datorprogrammas versijām.

Svarīgi noskaidrot, vai ir tiesības izsniegt apakšlicences, īpaši ja uzņēmums ir grupas uzņēmums un licenci ņem konkrēti viena juridiskā persona, bet paredzēts, ka to izmantos citi grupas uzņēmumi. Līgumā ir skaidri jānosaka, vai ir tiesības izsniegt apakšlicences, vai šīs licences ņēmēji ir visa uzņēmuma grupa, uzskaitot, kas ir tieši šīs personas.

Sāpīga ir tā situācija, kad uzņēmums konstatē, ka tas par licenci izmantot trešās personas intelektuālo īpašumu maksā atlīdzību, bet konkurents šīs tiesības izmanto bez licences, nemaksājot atlīdzību. Vienlaikus tiesību īpašnieks neveic nekādus efektīvus līdzekļus, lai apkarotu šo situāciju, kas patiesībā nostāda uzņēmumu kā tiesību ievērotāju nelabvēlīgākā situācijā, nekā to, kas ir tiesību pārkāpējs, uzsver L. Fjodorova.

Ļoti svarīgi ir licences līgumos — vai tā ir retranslēšana, raidīšana internetā vai jebkāda cita veida izmantošana — noteikt, ka tiesību īpašnieks uzņemas atbildību un pienākumu veikt šo tiesību uzraudzību arī tajos gadījumos un veikt pretpasākumus, ja šo darbu izmantošanu trešās personas veic bez atlīdzības un bez attiecīga tiesiska pamata.

Konkurences aspekti

Bieži vien licences līgumos tiek ietverti konkurences tiesību ierobežojumi. Konkurences aspekti, piemēram, ir:

• ierobežojumi tiesības izmantot konkrētā teritorijā;
• aizliegums tiesību izmantošanu atļaut konkurentiem;
• aizliegums līdzīgas funkcionalitātes aplikāciju izstrādāt konkurentiem;
• aizliegums licences ņēmējam (tiesību izmantotājam) konkurēt ar licences devēju (tiesību īpašnieku) u.c.

Nevajadzētu aizmirst, ka šāda veida noteikumu likumība ir jāvērtē no konkurences tiesību viedokļa, jo atsevišķos gadījumos tie var nebūt atļauti.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūnija (522.) numurā.

Lasiet arī:

• Piedāvājuma izskaidrošanas robežas iepirkumos
• Kā stiprināsim noturību pret kiberdrošības riskiem
• Ilgtspējas riski jānovērtē arī maziem un vidējiem uzņēmumiem