Pašnodarbināto personu sociālo iemaksu problemātika Latvijā un ES dalībvalstīs

2023. gadā tika pabeigts promocijas darbs (pētījums) «Pašnodarbinātības sociāli ekonomiskie aspekti». Pētījumā tika identificēta viena no pašnodarbināto personu problemātikām, un tā ir pašnodarbināto personu nepietiekama sociālā aizsardzība. Pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības jautājumi ir plaši pētīti arī citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.

Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu riskus zaudēt ienākumus sakarā ar konkrētiem gadījumiem — sociāli apdrošinātās personas slimība, invaliditāte, maternitāte, bezdarbs, vecums, nelaimes gadījums darbā vai saslimšana ar arodslimību, kā arī papildu izdevumu segšana sakarā ar bērnu kopšanu un sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. 

Pašnodarbinātām personām ES bieži nav piekļuves sociālajiem labumiem tādā pašā apmērā kā darba ņēmējiem. Eiropas Komisijas pētījumā «Piekļuve sociālajai aizsardzībai cilvēkiem, kuri strādā ar nestandarta līgumiem un kā pašnodarbinātie Eiropā, 2017» (Access to socal protection for people working on non–standard contracts and as self–employed in Europe, 2017) identificētas būtiskas atšķirības starp valstīm, kuras nodrošina pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajiem labumiem un kuras — nenodrošina. Pētījumā ES dalībvalstis ir sadalītas četrās grupās, atkarībā no piekļuves sociālajai apdrošināšanai.

1. grupa — pilna un augsta līmeņa piekļuve sociālās apdrošināšanas veidiem (Horvātija, Ungārija, Luksemburga, Serbija, Slovēnija).

2. grupa — augsta un vidēja piekļuve sociālās apdrošināšanas veidiem (Austrija, Dānija, Čehija, Somija, Polija, Rumānija, Spānija, Zviedrija), kur pašnodarbināto personu piekļuve dažiem apdrošināšanas veidiem ir balstīta uz brīvprātīgām iemaksām.

3. grupa — zema vai nav pieejama piekļuve sociālās apdrošināšanas veidiem (Beļģija, Kipra, Francija, Grieķija, Itālija, Latvija, Lietuva, Malta, Norvēģija, un Slovākija).

4. grupa — vidēja vai maza piekļuve sociālās apdrošināšanas veidiem (Bulgārija, Igaunija, Vācija, Īrija, Nīderlande, Portugāle, Lielbritānija).

Turklāt pētījumā norādīts, ka pat tad, ja pašnodarbinātajām personām formāli ir pilnīga piekļuve sociālās apdrošināšanas veidiem, viņu saņemtās apdrošināšanas summas ir nepietiekamas.

Bieži vien ir iespējas veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas minimālā līmenī, kas neatspoguļo faktiskos ienākumus, un liela daļa pašnodarbināto personu izmanto šo iespēju. 

Pēdējo gadu laikā darba tirgū visā ES notiek būtiskas pārmaiņas, rodas arvien jaunas dažāda veida nodarbinātības formas. Līdz ar to tiek aktualizēts jautājums par sociālo apdrošināšanu katrai nodarbinātības formai, tai skaitā pašnodarbinātām personām. Zinot, ka vairums ES dalībvalstu pašnodarbinātas personas netiek apdrošinātas bezdarba pabalstiem, jautājums kļuva aktuāls tieši Covid–19 pandēmijas laikā, kad daudzas pašnodarbinātās personas apturēja vai likvidēja saimniecisko darbību. Pandēmijas laikā tika novērota jauna tendence pašnodarbināto personu vidū — pieauga tiešsaistes platformas, kurās pašnodarbinātās personas piedāvāja dažāda veida pakalpojumus — Wolt, Bolt, Esty u.c.

2020. gadā G20 samita laikā dalībnieku akcents tika vērsts uz sociālo aizsardzību jebkādas nodarbinātības formā, tai skaitā arī pašnodarbinātām personām. Gan 2019. gada septembrī pieņemtā G20 Ministru Deklarācija «Veidot uz cilvēku vērstu darba nākotni» (Shaping a Human Centered Future of Work), gan 2019. gada jūnijā Starptautiskā darba organizācija (Internationa Labour Organization) pieņemtā deklarācija «Nodarbinātības nākotne» (Future of Work) vērš akcentu uz sociālo apdrošināšanu.

Pētījumā Eurofound, 2017, kā arī citu autoru darbos ir uzsvars uz to, ka ES dalībvalstu politikas veidotāji arvien vairāk uzmanību velta tam, kā labāk un pilnīgāk veikt pašnodarbināto personu sociālo aizsardzību. 

Katrā no valstīm atšķiras valsts finansētās sociālās apdrošināšanas programma, tādējādi arī sociālo nodokļu likmes valstīs ir atšķirīgas. 

Latvijā pastāv septiņi sociālās apdrošināšanas veidi:

1. valsts pensiju apdrošināšana;
2. sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;
3. sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;
4. invaliditātes apdrošināšana;
5. maternitātes, paternitātes un slimības apdrošināšana;
6. vecāku apdrošināšana;
7. veselības apdrošināšana (Par valsts sociālo apdrošināšanu, 1998).

Latvijā sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļauti visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas. Persona ir sociāli apdrošināta, un tai (par to) ir jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ir ieguvusi sociāli apdrošināmās personas statusu, izņemot pašnodarbinātā statusu.

Darba ņēmēji ir pakļauti visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, savukārt pašnodarbinātās personas nav pakļautas dažiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Pašnodarbinātās personas, kuras ienākumi sasniedz Ministru kabineta (MK) noteikto obligāto iemaksu objekta minimālo apmēru, ir pakļautas pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai, bet pašnodarbinātās personas, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļautas pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai.

Pašnodarbinātās personas netiek apdrošinātas bezdarba gadījumiem, nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām. Tādās nozarēs kā koksnes, koka un korķa izstrādājumu, mēbeļu ražošana nelaimes gadījumi darbā bija 7% no visiem nelaimes gadījumiem darbā Latvijā 2018. gadā, savukārt būvniecības nozarē tas ir bijis 3.7% (Darba apstākļi un riski Latvijā 2017–2018). Šīs ir nozares, kurās ir liels skaits pašnodarbināto personu. Pašnodarbinātām personām ir noteikts pašām rūpēties par savu drošību un veselību darbā. 2020. gada 30. jūnijā Darba aizsardzības likums tika papildināts ar 16.¹ pantu «Pašnodarbināto drošība un veselības aizsardzība», kas nosaka mijiedarbību starp pašnodarbināto personu un pakalpojuma saņēmēju, ja pašnodarbinātais strādā pakalpojuma saņēmēja darba vidē. Šādā gadījumā pašnodarbinātajai personai ir pienākums ievērot pakalpojuma saņēmēja norādījumus darba aizsardzības jautājumos. Tāpat ir pienākums informēt pakalpojuma saņēmēju par sava darba specifiku, lietotajām metodēm un izmantoto aprīkojumu, ja tas var ietekmēt citu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību.

Latvijā pašnodarbinātās personas neizprot sociālo apdrošināšanas iemaksu nozīmīgumu, tādējādi nevēlas maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Pēc VID datiem pašnodarbināto personu skaits, kuri maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, ar katru gadu palielinās, kas ir izskaidrojams ar 2018. gadā pieņemto likuma normu. Sākot ar 2018. gada 1. janvāri pašnodarbinātām personām obligāti ir jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas vecuma pensijai 5% no faktiskajiem ienākumiem. No 2021. gada 1. jūlija sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika palielināta no 5% uz 10%. 

2017. gadā Valsts darba inspekcija pasūtīja pētījumu «Pašnodarbinātības darba apstākļu uzlabošana». Pētījumā piedalījās 510 pašnodarbinātās personas, kuras veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pētījums tika apkopots un publicēts 2018. gada janvārī, un tajā secināts, ka pašnodarbinātās personas nav ieinteresētas veikt lielākas sociālas apdrošināšanas iemaksas, bet tikai no obligātā minimuma, jo pašnodarbinātajām personām ir zema motivācija un vēlme maksāt nodokļus, kas ir saistīta ar sabiedrībā kopumā valdošo neticību godprātīgai nodokļu iekasēšanai un izlietošanai. Situāciju pasliktina cilvēkiem raksturīgā īstermiņa domāšana un vēlme vairāk saņemt šodien, nekā domāt par vecumdienām. Pētījumā pašnodarbinātās personas atzina, ka nav motivētas maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo netiek apdrošinātas bezdarbam, nelaimes gadījumiem un arodslimībām, neskatoties uz to, ka sociālā likme ir līdzīga darba ņēmējiem. Pētījumā atklāts, ka pašnodarbināto personu izpratnes un informētības līmenis par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) nozīmīgumu nav apmierinošs.

Veicot dokumentārās bāzes un institucionālās sistēmas izpēti, tika sagrupēti faktori, kas bremzē pašnodarbināto personu sociālo aizsardzību:

1. mainīgi ienākumi — pašnodarbināto personu ienākumi parasti ir svārstīgāki salīdzinājumā ar darba ņēmēju ienākumiem, kas padara sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanu un maksāšanu sarežģītāku;
2. iemaksu apmērs — pašnodarbinātām personām pašām no saviem ienākumiem jāveic iemaksas atšķirībā no darbiniekiem, kam iemaksas tiek sadalītas starp darba devēju un darba ņēmēju;
3. atšķirīgi ienākumu gūšanas veidi — pašnodarbināto personu vajadzības pēc sociālās apdrošināšanas un vēlme sevi apdrošināt atšķiras atkarībā no nodarbošanās veida; 
4. administratīvie izaicinājumi — lai pareizi aprēķinātu pašnodarbināto personu VSAOI, nepieciešama regulāra un savlaicīga grāmatvedības kārtošana, atskaišu iesniegšana, kam nepieciešamas atbilstošas zināšanas; 
5. aprēķinu sarežģītība — trīs dažādi nodokļu veidi, kas ir pieejami pašnodarbinātām personām, katram nodokļu veidam savi izņēmumi un aprēķini;
6. nepietiekama izpratne — pašnodarbinātām personām nav pietiekamas izpratnes par sociālās apdrošināšanas būtību, maksājumu nepieciešamību, pabalstu veidiem. 

Sociālā apdrošināšana ir ļoti būtiska katram nodokļu maksātājam, īpaši dažādu krīžu gadījumos. 2020. gads parādīja katras valsts sociālās sistēmas trūkumus, īpaši pašnodarbinātām personām, kuras zaudēja ienākumus un nevarēja izmantot bezdarba apdrošināšanas priekšrocības. 

Daudzas ES dalībvalstis ātri reaģēja uz Covid–19 pandēmijas izraisītām sekām sociālajā jomā. 2020. gadā Starptautiskā darba organizācija (International Labour Organization) ir veikusi pētījumu, kurā apkopoja aktivitātes, kuras ES dalībvalsts ir veikušas, lai aizsargātu pašnodarbinātās personas. 

Piemēram, Lielbritānija (kas tai laikā vēl bija ES dalībvalsts) no saviem fiskālajiem resursiem novirzīja papildu līdzekļus veselības sistēmai, izmantojot Covid–19 paredzētos līdzekļus. 

Vācijā ar Covid–19 slimās pašnodarbinātās personas un pašnodarbināto personu kontaktpersonas varēja pieprasīt «ienākumu aizstāšanas pabalstus» viņu deklarēto ienākumu līmenī. 

Latvijā sakarā ar aizliegumu strādāt Covid–19 laikā valsts piešķīra dīkstāves pabalstus. 

Pašnodarbinātās personas, autoratlīdzību saņēmēji un mikrouzņēmumu darbinieki varēja saņemt dīkstāves pabalstus — 75% no ienākumiem, no kuriem tika maksāts sociālais nodoklis (31,07% apmērā), mikrouzņēmumiem — 50% no mēneša vidējiem ieņēmumiem. Pabalstu griesti bija 700 eiro. Dīkstāves pabalstu dīkstāves periodā izmaksāja pašnodarbinātai personai, kuras saimniecisko darbību bija skārusi krīze. Dīkstāves periods bija terminēts laikposmā no 2020. gada 14. marta līdz 30. jūnijam.

Francija paplašināja bezdarba iegūšanas kritērijus, nosakot, ka arī pašnodarbinātās personas var pretendēt uz šo statusu un pabalstu. Francija, Vācija un arī Latvija bija ieviesušas pašnodarbināto personu nodokļu nomaksas termiņa pagarinājumus. 

Sociālo sistēmu pašnodarbinātām personām jāvērtē, no kādiem ienākumiem un kādos apmēros tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja bāzes vērtība, no kuras tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir maza, tad arī pašnodarbinātās personas tiks nodrošinātas mazākā apmērā, bet, ja bāze būs lielāka — vai pašnodarbinātās personas to spēs samaksāt.

Latvijā, reģistrējoties par saimnieciskās darbības veicēju, var izvēlēties vienu no trim nodokļa veidiem: iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) vispārējā kārtībā (IIN 20%, 23%, 31% + VSAOI 31,07% un VSAOI 10%), mikrouzņemuma nodokli (MUN) (25% no apgrozījuma) vai samazināto patentmaksu (9 EUR pusgadā vai 17 EUR gadā + ierobežojumi). 

Lai pašnodarbinātā persona spētu izvēlēties sev atbilstošāko nodokļu maksāšanas veidu, ir jāvērtē dažādi faktori, viens no tiem ir ieņēmumu un izdevumu īpatsvars. Nav viena nodokļu maksāšanas veida, kurš būtu pilnīgs un derētu visām pašnodarbinātām personām. Katram nodokļu maksāšanas veidam un katrai situācijai (ieņēmumu īpatsvars pret izdevumiem, nodokļa lielums u.c.) ir piemērots savs nodokļu maksāšanas veids. 

Visbiežāk pašnodarbinātās personas izvēlas aprēķināt nodokļus IIN vispārējā kārtībā. Izvēloties šo nodokļa maksāšanas veidu, pašnodarbinātām personām ir jāaprēķina divu veida sociālās apdrošināšanas iemaksas — VSAOI 31,07% no minimālā objekta (ja mēneša peļņa sasniedz valsts noteikto minimālo darba algu) un iemaksas vecuma pensiju apdrošināšanai 10% no pārējiem ienākumiem, un arī IIN 20%, 23% vai 31%. Pašnodarbinātās personas sociālās apdrošināšanas iemaksu piemērošanā iezīmējas divas galvenās problēmas: lielai daļai pašnodarbināto personu nepietiekams apdrošināšanas stāžs un sociālās apdrošināšanas iemaksu sarežģītais aprēķins. 

Pašnodarbinātās personas apdrošināšanas stāžs veidojas no mēnešiem, par kuriem veiktas iemaksas (31,07% apmēra no minimālās darba algas). Tātad, ja pašnodarbinātās personas ienākumi kādā no gada mēnešiem ir mazāki par minimālo darba algu un viņa neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas no valstī noteiktā minimālā objekta, bet tikai 10% pensiju apdrošināšanai, tad par šo periodu persona nav sociāli apdrošināta — invaliditātei, maternitātei, paternitātei un slimībai, vecāku apdrošināšanai un veselības apdrošināšanai, bet ir apdrošināta tikai vecuma pensijai.

Savukārt, tās pašnodarbinātās personas, kuras izvēlējās maksāt MUN, samaksā aprēķināto nodokli 25% apmērā, un tas tiek sadalīts: VSAOI par mikrouzņēmuma īpašnieku — 80% un mikrouzņēmuma īpašnieka IIN par mikrouzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumu daļu — 20%. 

Ja saimnieciskās darbības veicēja ienākumi mēnesī nesasniedz minimālās algas līmeni, tad pašnodarbinātie vispārējā nodokļu režīmā ir apdrošināti tikai vecuma pensijai, bet MUN maksātāji arī invaliditātei, maternitātei, paternitātei, vecāku un veselības apdrošināšanai. Līdz ar to pašnodarbinātās personas, kuras ir izvēlējušās maksāt MUN, var būt labāk sociāli apdrošinātas nekā tās, kuras izvēlējušās maksāt nodokļus IIN vispārējā režīmā. MUN režīms ir vienkāršs un vienlaikus sociāli ietilpīgs — pašnodarbinātā persona MUN maksātāja var tikt sociāli apdrošināta lielākā apjomā (80% no MUN tiek pārdalīts kā VSAOI) nekā pašnodarbinātā persona — vispārējā režīma nodokļu maksātāja. Šo pierādā arī VSAA dati par 2023. gadu.

Šie dati pierāda, ka pašnodarbinātās personas, kuras ir izvēlējušās maksāt MUN, var būt labāk sociāli apdrošinātas, kā tās pašnodarbinātās personas, kuras ir izvēlējušās IIN vispārējo nodokļu režīmu. Diemžēl neviens no nodokļu maksāšanas režīmiem nenosedz pilnu sociālo aizsardzību pašnodarbinātām personām. Līdz ar to problēma par nepietiekamu sociālās apdrošināšanu pašnodarbinātām personām joprojām ir ļoti aktuāla gan Latvijā, gan citās ES dalībvalstīs.

Jums arī varētu interesēt:

• Budžeta iestāde: pamatlīdzekļa atjaunošanas un remonta izmaksas
• Darba samaksa: summētais darba laiks, svētku dienas, minimālā mēneša darba alga
• Notikumi pēc bilances datuma