Pilsētas turpina zaudēt iedzīvotājus, iekšējā migrācija to nekompensē

Lai arī ir ierasts domāt, ka Rīga kā lielākā Latvijas pilsēta ir tā, kura pie sevis atvilina daudzus iedzīvotājus, atstājot reģionus tukšus, bet pati uzpūšas kā ūdensgalva, realitātē un skatoties statistikas datus — tā gluži nav. Diemžēl valstī iedzīvotāju skaits turpina samazināties. Kaut arī visas pilsētas ir spējušas piesaistīt jaunus iedzīvotājus uz iekšējās migrācijas rēķina, tajās vienlaikus iedzīvotāju nominālais skaits turpina samazināties, tā saasinot vairākas problēmas un neļaujot pilsētām attīstīties ar daudz lielāku jaudu. 

Stipras pilsētas ir būtiski attīstības centri jebkurā valstī, arī Latvijā. Diemžēl joprojām valstī par būtisku attīstības centru var uzskatīt tikai galvaspilsētu Rīgu. Taču arī te ir daudz nianšu. Rīga gluži vairs nav izteikti liela pilsēta ar savām robežām, uz kuru trauktos daudzi iedzīvotāji no reģioniem, bet gan drīzāk izplūdusi kā pankūku mīkla pa vairākiem apkārtējiem novadiem un tuvākajām pilsētām. Iedzīvotāji labāk izvēlas dzīvot blakus pilsētās un novados, bet darbavietu atrod Rīgā. To uzskatāmi arī parāda dati, kuros redzamas iekšējās migrācijas tendences kopš 2000. gada.

Diemžēl pašreizējā nodokļu sistēma — kad iedzīvotāju ienākuma nodoklis (INN) tiek tai pašvaldībai, kur cilvēks deklarējis dzīvesvietu un nevis strādā, ir veicinājusi šādas sistēmas attīstību. Turklāt šī problēma ir ne tikai Rīgai. Piemēram, arī tādām pilsētām kā Liepāja un Valmiera arī jāsamierinās, ka nodokļu nauda aizplūst uz tuvējiem pagastiem. Iemesli tam ir dažādi — gan labāka vide dzīvošanai, gan laba infrastruktūra ar valstspilsētām, gan lētāka dzīve, gan arī viens no svarīgākajiem — pieejamu mājokļu trūkums pašās pilsētās. 

Rīgas faktors

Pēdējo 23 gadu laikā visas valstspilsētas Latvijā ir spējušas kuplināt savu pilsētnieku skaitu, piesaistot iedzīvotājus. Kādai labāk un kādai ne tik labi ir izdevies arī pievilinātos noturēt pie sevis. Līdere spējā piesaistīt un, galvenais, arī noturēt jaunos iedzīvotājus, ir Jūrmala, tai seko Ogre un Jelgava (starpība starp iebraukušajiem un aizbraukušajiem) un tikai pēc šīm pilsētām seko Rīga.

Tiesa, te vienlaikus gan jāuzsver, ka visas valstspilsētas Latvijā šo 23 gadu laikā arī ir zaudējušas iedzīvotājus — tie ir aizbraukuši uz ārvalstīm, novecojuši un nomiruši, turklāt jauni dzimuši pārāk maz. Rīga vien šajā laikā ir «zaudējusi» gandrīz 152 tūkstošus iedzīvotāju. Daļa ir arī pārcēlušies uz Rīgai tuvākajiem novadiem. 

1 CSP izveidotais rīks «Migrācija Latvijā» attēlo ekperimentālās statistikas datus par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju migrāciju pagastos, pilsētās, novados un statistiskajos reģionos (skat. https://tools.csb.gov.lv/migration/lv/map/out/4/2000/2024/points).

Dati labi parāda, ka, nenoliedzami, Rīgas reģions ir viens no pievilcīgākajiem, uz kuru pārceļas no ļoti daudziem Latvijas reģioniem. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem¹, 23 gadu laikā konkrēti uz Rīgu ir pārcēlušies teju 16% iedzīvotāju no citām teritorijām, savukārt aizbraukuši uz citurieni — 11,3%. Taču šajā laikā ļoti strauji ir audzis iebraucēju skaits Babītē (43,6%), Ādažos (45%), Garkalnē (53,3%) un citos Pierīgas novados un arī pilsētās. Ja palūkojamies nomināli, tad, piemēram, Ādažu novadā šajā laikā iedzīvotāju skaits ir praktiski dubultojies — no 12 tūkstošiem 2000. gadā līdz 23,1 tūkstotim jau 2024. gada sākumā. Līdzīgas tendences ir Ķekavas novadā un Carnikavā. 

«Lai analizētu Rīgas situāciju, mums jāskatās daudz plašāk — jāņem vērā visa Pierīga. Tāpat arī jāskatās gan Jūrmalas dati, gan Jelgava, gan arī Ogre. Daudzi iedzīvotāji dzīvo šajās pilsētās, bet strādā Rīgā. Satiksme ir laba, un dzīve šajās pilsētās ir tomēr lētāka, piemēram, ņemot vērā kaut vai nekustamā īpašuma cenas. Turklāt nekustamais īpašums tajās ir arī pieejamāks,» norāda SEB banka ekonomists Dainis Gašpuitis un piebilst — cilvēki Rīgas gadījumā neizvēlas dzīvot pašā centrā, bet gan attīstītā vidē, ar labu transporta satiksmi, netālu no galvaspilsētas.

Kopš 2000. gada, piemēram, Jūrmalā iedzīvotāju skaits uz iekšējās migrācijas (atbraukuši no citām pilsētām vai pagastiem) rēķina ir pieaudzis visstraujāk — par 30,6%, Ogrē — par 25,5%, savukārt Jelgavā par 20,4%. Tiesa, šīs pilsētas, neskatoties uz iekšējo migrāciju, tomēr turpina arī zaudēt iedzīvotājus. Iedzīvotāju pārcelšanās no citiem reģioniem tikai nedaudz ir ļāvusi kompensēt dabiskos zudumus un aizbraukušos vēl uz citurieni. Tā Jūrmalā šajā laikā iekšējās migrācijas dēļ (aizbraukuši uz citām pilsētām vai pagastiem) iedzīvotāju skaits samazinājies par nepilniem četriem tūkstošiem, Ogrē — samazinājums par četriem tūkstošiem, bet Jelgavā — par 11 tūkstošiem. 

Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa piebilst, ka Rīga nenoliedzami ir spēcīgs magnēts. «Protams, no Rīgas iegūst tuvākie novadi. Viņiem nāk iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), viņiem ir resursi attīstībai. Un daudzi to arī dara — Pierīgā attīstās arī skolas un bērnudārzi, viņiem ir līdzekļi,» uzsver Z. Vārpiņa. 

Par to, ka Rīgai vajadzētu atgriezt pie sevis arī iedzīvotājus, arvien aktīvāk runā arī politiķi un galvaspilsētas vadība. Jau atkal daudzu pētnieku teiktajā tiek minēts, ka Rīgai ir potenciāls kļūt par Baltijas valstu reģiona centru. To nosaka galvenokārt ģeogrāfiskā Latvijas galvaspilsētas atrašanās un iespējas, ko šī vieta dod. Taču Rīgai joprojām trūkst iedzīvotāju, kas dzīvotu pašā pilsētā un tādējādi maksātu gan IIN, gan arī nekustamā īpašuma nodokli. Pie pašreizējās nodokļu sistēmas, Rīga arī turpinās palīdzēt ne tikai nabadzīgākajām pašvaldībām ar finanšu izlīdzināšanas fonda starpniecību (Rīga ir lielākais naudas iemaksātājs tajā), bet arī būs savdabīgs finanšu donors blakus esošajām bagātajām pašvaldībām, kuras var atļauties daudz vairāk savai attīstībai nekā galvaspilsēta.

Ienākošā iekšējā migrācija 2000–2024, izejošā iekšējā migrācija 2000–2024, %

Pilsētas bez vilkmes

Ja Rīgai tuvākajām pilsētām attīstības vilkme ir pati galvaspilsēta un tāpēc par savu naudasmaku jāsatraucas maz, tad tālākajos valsts reģionos situācija ir cita. Sevi par reģiona centriem mēģina pieteikt gan Liepāja, gan Valmiera. Diemžēl otra lielākā valstspilsēta Daugavpils joprojām turpina zaudēt iedzīvotājus un nespēj to pat daļēji kompensēt ar iekšējo migrāciju. 

Daugavpils šajos gados ir spējusi piesaistīt tikai 12,3% iedzīvotāju, bet no tās aizbraukuši ir teju 9%. 2000. gadā pilsētā bija teju 116 tūkstoši iedzīvotāju, tagad palikuši vairs tikai nedaudz virs 78 tūkstošiem. 

Ekonomists D. Gašpuitis norāda, ka diemžēl Latvijas otrajai lielākajai pilsētai valstī — Daugavpilij — nav attīstības vilkmes, lai tā tiešām kļūtu par pievilcīgu reģiona centru. «Daugavpilij vajadzētu būt centram, bet tās ekonomiskā aktivitāte ir ļoti vāja. Protams, arī uz šo pilsētu pārceļas iedzīvotāji, jo jebkura pilsēta piedāvā nedaudz vairāk iespēju, taču tas ir maz, jo piedāvājuma jau īsti nav,» saka ekonomists. 

Arī Liepāja šķitusi tikai nedaudz pievilcīga, un tāpēc uz dzīvi šajā pilsētā kopš 2000. gada ir pārcēlušies 14,2% (vienlaikus aizbraukuši no pilsētas 9,8%), bet uz Ventspili — 14,6% (aizbraukuši 11,9%). Dati arī rāda, ka pērn ne Ventspils, ne Liepāja nav spējušas būtiski uzlabot savu migrācijas bilanci — cik daudz atbrauca, tikpat daudz tās iedzīvotāju arī aizbrauca. Turklāt abām pilsētām, salīdzinot ar 2000. gadu, iedzīvotāju skaits ir gājis tikai mazumā un diemžēl iekšējā migrācija nav ļāvusi šo negatīvo bilanci būtiski mazināt. 

Liepājas Attīstības pārvaldes Ekonomikas nodaļas vadītājs Arnis Vītols atzīst, ka arī Liepājā daudzi strādājošie nemaz nedzīvo pilsētā, bet tuvākajā novadā. «Sajūtu līmenī tomēr šķiet, ka Liepājā cilvēki atgriežas. Mums parādās jaunas darbavietas, piemēram, tiek sakārtota bijušā Liepājas metalurga teritorija un tur atveras jauni uzņēmumi. Tāpat pērn uzcēlām jaunu bērnudārzu. Tiesa, problēmas ir ar dzīvojamo fondu,» atzīst A. Vītols. Bet arī par to tiekot domāts — esot atrast brīvs zemesgabals pie jūras, kur plānots būvēt jaunas daudzdzīvokļu mājas.

«Liepāja šķiet laba dzīvesvieta. Taču tā nav vēl spēcīga ekonomiski, lai radītu arī spēcīgu vilkmi un cilvēki gribētu pārcelties uz šo pilsētu,» uzskata Z. Vārpiņa. Tāds pats secinājums viņai ir par Ventspili. 

«Uzskatu, ka Liepāja tikai veidojas par centru. Lai arī pēc publiskiem paziņojumiem nereti šķiet, ka šī pilsēta ir veiksmes stāsts, tā īsti vēl nav. Līdzīgi ir arī ar Valmieru —arī tā tikai aug, un, lai arī mums liekas, ka tur daudz kas notiek un ir dažādi uzņēmumi, skatoties valstiskā līmenī — diemžēl ekonomiskās jaudas arī šai pilsētai ir vēl par maz,» saka D. Gašpuitis. 

Tiek lēsts, ka ik dienu uz darbu Valmierā iebrauc ap 7000 cilvēku gan no Valmieras novada, gan apkārtējiem novadiem. Daudz ir arī gribētāju dzīvot pilsētā, taču patlaban atrast dzīvokli, ko īrēt, ir diezgan sarežģīti, savukārt īres cenas neatpaliek no galvaspilsētas cenu līmeņa, tā ziņo Latvijas Radio. Valmieras pašvaldība gan mēģina šīs problēmas risināt — piedāvājot iegādāties dzīvokļus netālajā Sedā, kā arī ķeroties pie lētu īres dzīvokļu celtniecības pašā pilsētā.

Aiga Pelane, Latvijas Radio speciāli Bilancei

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Pilsētas turpina zaudēt iedzīvotājus, iekšējā migrācija to nekompensē» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada augusta (512.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?
• Atzīst par pamatotu Limbažu novada pašvaldības noteikto nekustamā īpašuma nodokļa likmi
• Izmaiņas budžeta iestāžu kontu plānā un līdz šī gada beigām paveicamie pārklasifikācijas darbi