Remontu ietekme uz pamatlīdzekļu vērtību vai peļņu

No uzskaites viedokļa daudzējādā ziņā joprojām līdz galam neatrisināta ir to investīciju uzskaite, kas saistās ar komercsabiedrības ražošanas un sociālās bāzes sistemātisku atjaunošanas un uzturēšanas ekspluatācijas kārtībā nodrošināšanu. Šo bāzi, kas lietderīgās lietošanas laikā nolietojas un zaudē savas sākotnējās tehniskās īpašības, morāli noveco, veido daudz dažādu sastāvdaļu, kuru atjaunošanu un uzturēšanu ekspluatācijas kārtībā uzskaitē atspoguļo kā remontus, iedalot tos saskaņā ar pastāvošo praksi:

• kapitālajā remontā un
• kārtējā remontā.

Pēc būtības iekārtu un transporta līdzekļu kapitālais remonts ietver pilnu agregāta pārbūvi, bāzes un galveno korpusa daļu un mezglu maiņu, aizvietošanu vai maiņu visām nolietotām detaļām un mezgliem ar jauniem un moderniem; agregāta regulēšanu un pārbaudi. Ēku un būvju kapitālais remonts ir nolietoto detaļu un konstrukciju nomaiņa ar izturīgākām un modernākām, kas uzlabo objektu ekspluatācijas iespējas.

Diemžēl grāmatvedības uzskaites normatīvie akti nenosaka kapitālā un kārtējā remonta noteikumus.

Saskaņā ar pastāvošo praksi pie kārtējā remonta pieder periodisks remonts, kas nodrošina būves ekspluatāciju no tās būvniecības vai kapitālā remonta nobeiguma līdz nākamajam remontam vai rekonstrukcijai. Pareizam iedalījumam kapitālajā un kārtējā remontā ir liela nozīme uzskaitē, jo no šī iedalījuma ir atkarīga remontos ieguldīto līdzekļu norakstīšana — kārtējā remonta izmaksas tiek norakstītas izdevumos tajā pārskata periodā, kad tās veiktas, bet kapitālā remonta izmaksas tiek kapitalizētas (pievienotas aktīva uzskaites vērtībai) un norakstītas pakāpeniski.

Atkarībā no tā, kādu pieeju izvēlas uzņēmuma vadība — kapitalizēt izmaksas vai norakstīt izdevumos —, var mainīties informācija finanšu pārskatos.

Tā kā finanšu uzskaites viens no svarīgākajiem pamatnoteikumiem ir darījumu atspoguļošana pēc būtības, tad arī izdevumi jāuzskaita pēc to būtības, ievērojot šādus pamatnoteikumus:

• izdevumi, kas dod labumu nākotnē vairāku pārskata periodu garumā, ir kapitalizējami un uz izmaksām attiecināmi laikā, kurā šie nākotnes labumi tiek saņemti;
• aktīvu kārtējā remonta un uzturēšanas izdevumi ir atzīstami par izmaksām peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tiklīdz tie rodas.

Īpašumu, ražotņu un iekārtu remonta un uzturēšanas tēriņi kalpo, lai atjaunotu vai saglabātu ekonomiskos labumus nākotnē, kurus var gaidīt no sākotnēji noteiktā aktīva objekta darbības rezultātu standarta. Parasti tēriņus atzīst par izdevumiem tad, kad tie rodas. Tā iekārtu apkalpošanas vai remonta izmaksas parasti ir izdevumi, jo tās nevis uzlabo, bet gan atjauno sākotnēji noteikto aktīva objekta darbības rezultātu standartu.

Taču šāds iedalījums ir pārāk vispārējs un nepietiekams, konkrētos gadījumos komercsabiedrībai nākas grūti izšķirties par to, ko pieskaitīt kārtējām remonta izmaksām, ko — kapitālajām izmaksām. Skaidru atbildi nedod arī pastāvošie normatīvie akti.

Atkarībā no pieņemtā lēmuma par izlietoto līdzekļu iedalījumu kapitālieguldījumos vai pārskata perioda izdevumos:

• ietekmē gada peļņu vai zaudējumus;
• ietekmē nekustamā īpašuma nodokļa apmēru;
• ietekmē (vai neietekmē) remontētā aktīva bilances vērtību.

Attiecībā uz izmaksām kārtējam remontam jāņem vērā — pārskata perioda remonta izdevumi ir sistemātisks un ekspluatācijas vajadzībām atbilstošs remonts, lai apturētu objektu no priekšlaicīgas nolietošanas un uzturētu ekspluatācijas (darba) stāvoklī, izņemot tos gadījumus, ja izdevumi ir relatīvi lieli salīdzinājumā ar parastajām ilgtermiņa materiālo aktīvu uzturēšanas vai saglabāšanas izmaksām un no remonta gūtais ekonomiskais guvums saistāms ar vairākiem pārskata periodiem. Ja viena vai vairāku nākamo periodu ieņēmumi ir atkarīgi no pārskata periodā izdarītajām ilgtermiņa materiālo aktīvu remonta izmaksām, tad šīs izmaksas var norakstīt pakāpeniski attiecīgajos pārskata periodos.

Nepieciešams nodalīt uzturēšanas remontu izmaksas u.c. izmaksas, kas saistītas ar aktīva ekspluatāciju. Aktīva objekta remonta un apkalpošanas izmaksas var būt samazinātas, bet tas var izraisīt citu izdevumu palielinājumu, piemēram, degvielas, darbaspēka izmaksas. Tādā veidā, ja aktīva atdeves izmaksas paliek nemainīgas, tad aktīva tīrais ienākums komercsabiedrībā samazinās. To var radīt nepieciešamie remonti sakarā ar aktīvu novecošanos. Remontu daudzums samazina aktīva lietderīgo laiku un tā produktivitāti. Atbilstoši amortizācijas koncepcijai, kas pamatojas uz ražošanas potenciāla atjaunošanu, aktīva produktivitātes pazemināšanos nepieciešams ņemt vērā.

Būtisks uzlabojums saistīts ar sākotnējo funkciju paplašināšanu vai izmantošanu. Uz to var norādīt:

• izmaiņas aktīva funkcijā vai izmantošanā;
• būtiska lietderīgā izmantošanas laika pagarināšana un pieaugums ražošanas apjomos;
• būtiskas izmaiņas aktīva ārējā veidolā;
• neproporcionāli liela investīcija aktīvā, salīdzinot ar tā bilances vērtību.

Sevišķi autotransporta nozarē remontos iztērēto līdzekļu uzskaitei ir būtiska nozīme. Autotransporta ekspluatācijas izdevumi ir saistīti ar atsevišķu daļu un materiālu iegādi, remontiem, tehniskām apskatēm, tehnisko apkopi, apdrošināšanu u.c. Nomaināmās automašīnu detaļas, daļas un materiāli lielākoties tiek uzskaitīti kā krājumi un atzīti par izmaksām peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tos izlietojot, ja vien tie netiek izmantoti kapitalizējamu automašīnas uzlabojumu veikšanai.

Ja neņem vērā morālo nolietojumu un aktīvu atjaunošanas (nomaiņas) politiku, tad tāda aktīva ekspluatācijas laiks, piemēram, kravas transportam, ir kāda dzīvībai svarīgas detaļas kalpošanas ilgums. Bez nepieciešamā remonta un savlaicīgas detaļu nomaiņas objekta kalpošanas laiks ir līdzvērtīgs tā galveno detaļu kalpošanas laikam, piemēram, riepas pārduršana var būt liktenīga mašīnai. Bet bojātu riepu parasti maina vai remontē, kas pagarina mašīnas kalpošanas laiku, līdz sabojājas vai nolietojas cita detaļa. Citi aktīvi, piemēram, vēstures un kultūras vērtības, saglabājas sākotnējā vērtībā, bet izdevumi to uzturēšanā lielā mērā pārsniedz parastā remonta izmaksas.

Šeit būtu nepieciešams atrast skaidrojumu terminam «uzturēšana», kas šajā gadījumā nozīmē īpašuma saglabāšanu darba stāvokli, t.i., paredzamos pārskata perioda remontus. Termins «remonts» nozīmē aktīva atjaunošanu bez sagaidāmā kalpošanas laika palielināšanās. Tomēr remontam ir divi veidi:

• mašīnas vai tās detaļu remonts sākotnējo darbaspēju atjaunošanai;
• vienas vai vairāku aktīva detaļu nomaiņa pret jaunu, bet bez vērtības palielinājuma.

Izdevumi uzturēšanai un remontiem var pieaugt ekspluatācijas laikā. Ja kāds aktīva elements tiek nomainīts katru gadu, bet cits — lielākā laika intervālā, tad laika gaitā būs novērojama aizvietojuma pieaugums, tāpēc arī remonta izdevumi. Piemēram, tehnoloģiskās iekārtas detaļu nolietojuma rezultātā samazinās tā ražošanas potenciāls. Tomēr, ja katru detaļu laikus nomainītu pret jaunu, tad tehnoloģiskā iekārta saglabātu ražošanas jaudas un ražošanas potenciāla samazinājuma nebūtu. Tātad amortizācijas atskaitījumu vietā ir izdevumi ražošanas potenciāla uzturēšanai, t.i., aktīva uzturēšanas izdevumi. Bet tas nozīmē, ka amortizācijas atskaitījumi ietver izdevumus aktīvu uzturēšanai, kurus komercsabiedrība nenodrošina.

Vairumā gadījumu mašīnas un iekārtas ietver detaļu sistēmu, kuras nolietojas dažādā ātrumā. Izdevumi detaļu regulārai nomaiņai var tikt attiecināti uz atskaites periodu, jo elementu regulāra nomaiņa paredzēta aktīva ekspluatācijas nodrošināšanai normatīvā kalpošanas laikā. Tādu izdevumu kapitalizācija nedod nekādas priekšrocības tāpēc, ka nav iespējams izdevumiem pretstatīt ienākumus. Katrā atskaites periodā ir tādi izdevumi (aizvietošanas), un to kapitalizācija un sadale pa atskaites periodiem amortizācijas rezultātā nedos labāku rezultātu.

Pamatlīdzekļu izslēgšana

Pamatlīdzekli izslēdz no grāmatvedības uzskaites, kad tas:

• atsavināts (pārdots vai apmainīts, nodots finanšu nomā, ziedots vai dāvināts, ieguldīts citas kapitālsabiedrības kapitālā);
• likvidēts, jo no tā lietošanas vai atsavināšanas nākotnē vairs netiek gaidīti saimnieciskie labumi (arī zādzības vai avārijas rezultātā).

Pamatlīdzekļa izslēgšanu atspoguļo grāmatvedībā tajā pārskata gadā, kad tas atsavināts vai likvidēts. Ar atsavinātā vai likvidētā pamatlīdzekļa izslēgšanu saistītos ieņēmumus un izmaksas peļņas vai zaudējumu aprēķina posteņos norāda neto vērtībā. Ja izslēgtais pamatlīdzeklis ir bijis novērtēts, izmantojot pārvērtēšanas metodi, tad, aprēķinot peļņu vai zaudējumus no pamatlīdzekļa izslēgšanas, ņem vērā arī ieņēmumus, kas radušies, izslēdzot no bilances posteņa «Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve» šā pamatlīdzekļa vērtības pieauguma summas atlikumu.

Publicēts žurnāla "Bilance" 2020. gada februāra (458.) numurā.

Pamatlīdzekļi un to uzskaite komercsabiedrībās – II daļa (pamatlīdzekļu nolietojums)

Kā veikt pamatlīdzekļu pārvērtēšanu? - III daļa