Saeimas Prezidijs 8. martā ierosināja atsevišķu Saeimas deputātu sagatavoto likumprojektu “Grozījumi Darba likumā”  nodot izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka tā ir parlikumprojektu atbildīgā komisija. Deputāti šādu rosinājumu atbalstīja un likumprojekts nodots izskatīšanai, lai vērtētu, vai to virzīt uz pirmo lasījumu kādā no Saeimas plenārsēdēm.

Rosinātie grozījumi Darba likumā paredz pārtraukt krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju, likumprojektā nosakot, ka turpmāk, veicot darba intervijas, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā darba devējiem ir aizliegts noteikt nesamērīgas prasības konkrētu svešvalodu prasmei. Svešvalodu prasmi turpmāk varētu pieprasīt tikai tad, ja darba pienākumus nav iespējams veikt bez attiecīgās svešvalodas prasmes.

Likums tiek papildināts arī ar 29. panta 1.² daļu, kas nosaka to, ka “darba devējam, ja tas ir valsts vai pašvaldības institūcija vai kapitālsabiedrība, aizliegts pieprasīt valodu, kas nav Eiropas Savienības valoda, zināšanas.” Ministru kabinets nosaka to amatu un profesiju sarakstu, uz ko šī norma netiek attiecināta. Valsts un pašvaldības iestādēs un kapitālsabiedrībās principā nedrīkst prasīt krievu valodas zināšanas, ko gan nebūtu loģiski attiecināt uz krievu teātriem, sabiedrisko mediju, kas veido programmas svešvalodās, kamēr šādas programmas pastāv, tulkiem un tamlīdzīgi. Krievu valodas zināšanu pieprasīšana valsts un pašvaldību institūcijās noved pie tā, ka policijā nenāk latviešu jaunieši, kuri to nemāk. Gadījumiem, kad tā būs nepieciešama, noderēs tulki (tāpat, kā vajadzēs tulkus uz dažādām citām valodām, kas policistam nav jāzina). Taču, prasīt ierēdnim angļu (varbūt arī franču vai vācu valodu) ir pilnīgi atbilstoši, ņemot vērā Latvijas atrašanos Eiropas Savienībā, norādīts likumprojekta anotācijā.

Lai paplašinātu latviešu valodas lietošanas telpu, likums tiek papildināts arī ar 92.¹ pantu “Saziņas valoda”, kurā noteiktas darbinieka tiesības, veicot darba pienākumus, izmantot tikai valsts valodu saziņā ar Latvijas Republikas pilsoņiem, Latvijas nepilsoņiem vai personām, kuras Latvijā ieguvušas uzturēšanās atļaujas.