Koronavīrusa pandēmijas laikā, kad ierastā došanās ārzemju ceļojumos atvaļinājumu laikā šogad ir ļoti ierobežota, neredzēti liels tūristu skaits apceļo Latvijas un Baltijas iekšējos galamērķus. Tāpēc noderīgi meklēt idejas tādām apskates vietām, kuras varētu dēvēt par "apslēptajām pērlēm" - vietas, kuras ir skaistas un/vai interesantas, taču nav tik plaši zināmas. Piedāvāju dažas no šādām vietām pēc savas Latvijas apceļotāja pieredzes.

Bukurags

Pludmales vispār ir pateicīga vieta pastaigām epidēmijas apstākļos - Latvijas jūrmalas ir plašas, ievērot divu un pat krietni vairāk metru distanci nevarētu būt nekādu problēmu pat tad, ja konkrētajā pludmalē pastaigāties gribētāju netrūkst. Taču, ja Jūrmala, Saulkrasti un pat Vidzemes klinšaino atsegumu krasti vai Kaltenes akmeņainā jūrmala ir jau daudziem zināmas un krietni iecienītas vietas, tad Latvijā joprojām ir ārkārtīgi skaistas un neparastas jūras piekrastes, kur parasti nav gandrīz nevienas dzīvas dvēseles. Viena no tādām ir Bukuraga jūrmala Kurzemes rietumkrastā (gandrīz pa vidu starp Liepāju un Ventspili), kur Baltijas jūras stāvkrasts atklājas ainaviskā panorāmā kā gara, gluži vai ģeometriski precīzi nogriezta zemes mala, kas aizstiepjas tālumā.

Pagrabkalnu iekšzemes kāpas

Šī pārsteidzošā vieta pavisam noteikti zināma tikai retajam. Viduslatvijas zemienes austrumu daļā, netālu no Mentas stacijas, atrodas neparastas iekšzemes eolās kāpas - Pagrabkalni. Vēl neparastāka ir šī konkrētā kāpa, kurai noņemta zemsedze, uzsākot šajā vietā smilšu karjera izstrādi, atklājot kailu smilšu pauguru, kurš izskatās tā, it kā būtu paņemts gabaliņš no Kuršu kāpām un iesviests Sēlijas mežu vidū.

Ververu krauja

Ververu krauja ir viens no lieliskajiem skatu punktiem uz Daugavas lokiem. No apmēram 40 metru augstās kraujas paveras majestātisks skats uz vienu no upes līkumiem, tā sauktajiem "Daugavas vārtiem". Pretī pa diagonāli atrodas arī Slutišķu loks, ar Slutišķu krauju, vecticībnieku sādžu un Markovas pilskalnu. Ververu krauja gan nav viegli sasniedzama, uzreiz jābrīdina - šī vieta būs piemērota mazliet rūdītākiem ceļotājiem, nevis ģimenes pastaigām ar maziem bērniem.

Akmeņupītes ūdenskritums

Nezinu, cik korekti ir saukt šo vietu par "ūdenskritumu", bet Akmeņupītes krāces ir ap 100 metru garš posms tuvu tās ietekai Ogrē, kur upīte veic diezgan strauju kritumu, un ūdens plūsma lauž ceļu starp daudziem (no ledus laikmeta?) te uzkrājušamies akmeņiem. Atšķirībā, no, piemēram, netālu esošā Velna klēpja, uz kuru ved marķētas, šauras taciņas, koronavīrusa laikā Akmeņupītes ūdenskritums ir drošāka izvēle, jo, lai gan tā pēdējos gados ir diezgan popularizēta, šis ir "neorganizēts" apskates objekts, kuru ir samērā grūti atrast un sasniegt (tas garantē, ka "svētdienas izbraucēju" tūkstoši te nemaldīsies). Var nokļūt no vairākām pusēm, brienot caur mežiem un pļavām - pieeju pētiet Balticmaps kartēs, jo Google Maps nesniedz vajadzīgo detalizāciju. Staigājot pa upītes apskalotajiem, slidenajiem akmeņiem labāka kadra meklējumos, gan jābūt uzmanīgiem (šo rindu autoram par to atgādina mazliet līks pirksts, kas palicis pēc kritiena akmeņos).

Vērenes ozolu aleja

Ļoti ainaviska, vairākus kilometrus gara ozolu aleja nomaļā un klusā apvidū - lieliska vieta netraucētām pastaigām. Turpat apskatāms arī Vērenes ugunsnovērošanas tornis - neparasta, ar lubiņām apdarināta konstrukcija.

Ķintu aka

Ķintu aka ir viens no neparastākajiem un unikālākajiem cilvēka radītajiem veidojumiem Latvijā. Ar ko tā ir tik īpaša? Ar to, ka veidota no īpaši lieliem, turklāt akurāti apstrādātiem akmens bluķiem - lielākie no tiem sasniedz gandrīz divu metru garumu un sver apmēram tonnu, bluķi veido precīzu kvadrātu ar 1,25 metru garām malām. Akas vecums ir vismaz 200 gadu, taču tā varētu būt arī krietni senāka. Nav arī izskaidrots, ar kādiem mehānismiem tolaik pārvietoti tik masīvi akmeņi un kāpēc kāds savulaik ir tā nopūlējies, lai izbūvētu aku. Atliek pieņemt saglabājušos nostāstus, ka to paveicis tuvējo māju saimnieks - spēkavīrs Ķintis, kuram acīmredzot piederējusi ne mazāk spēcīga, balta ķēve, kuras vilktajos (neticami izturīgajos) ratos bluķi tikuši pārvietoti. Ķintu aku iespējams atrast diezgan viegli - tā atrodas Dzērves skolas un Dzēkaiņa ezera tuvumā, ap 200 metru no Avotiņu mājām. No celiņa, kas ved gar ezeru, ap 300 metru no Birzīšu mājām atrodas norāde, tālāk ejot pa lauka malu, seko vēl vairākas.

Apriķu luterāņu baznīca

Apriķu luterāņu baznīca ar tās krāšņo, ekstravaganto, pat "jancīgo" baroka un rokoko interjeru ir viena no neparastākajām un pārsteidzošākajām baznīcām Latvijā. Baznīcas pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā, bet tās iespaidīgais interjers saglabājies no 18. gadsimta. Baznīcu var apmeklēt, sarunājot vizīti ar tās laipno, atsaucīgo un zinošo gidi Inesi Vīdneri, kura ciemošanās laikā izstāstīja daudz interesantu faktu (leģendu?), kurus nekur citur internetā neizlasīt. Piemēram, neparastais fakts, ka "kungu loža" baznīcā ir uzcelta augstāk par mācītāja kanceli - tāda esot bijusi vietējā muižkunga griba. Tad vēl - savdabīgais robs baznīcas torņa stūrī esot liecība no kādas garām lidojušas lielgabala lodes, kas celtni mazliet aizķērusi... Arī pašā baznīcā ir tik daudz vizuāli interesantu elementu, ka ne visus izdodas atjēgties pienācīgi pamanīt, nofotografēt - kožu pirkstos, ka nenobildēju impozanto eņģeļa skulptūru, kas ar rokām un galvu balsta mācītāja kanceli... Savukārt izcelsmes jēgu pavisam savādajiem zilajiem "ananāsiem", kas redzami pie baznīcas griestiem (tieši blakus 18. gs. gleznojumiem, kuros gan neesot attēloti kādi jau daudzviet ekspluatēti Bībeles tēli, bet gan alegorijas par "taisnības", "piesardzības", "cerības" un citām morālām vērtībām), ja pareizi atceros, pat gide nezināja pastāstīt.

Veckalsnavas luterāņu baznīcas drupas

Kādreiz (ja precīzi, līdz 1944. gadam) te bija skaista, neparasta, 1835. gadā celta baznīca, taču arī Veckalsnavas baznīcas drupas ir ļoti ainaviska vieta. Īpaši saulainā vasaras vai pavasara dienā, kad sarkanīgās drupas veido perfektas krāsu kombinācijas ar zaļo zāli un kokiem un zilajām debesīm. Bez tam drupas piedāvā visdažādāko kompozīciju rakursus, fotogrāfiem te ir neskaitāmas iespējas radoši izpausties. Ne velti drupas mūsdienās tiek joprojām aktīvi izmantotas kā laulību ceremoniju un koncertu rīkošanas vieta, droši vien iecienītas arī fotosesijām. Personīgi man šī vieta atgādina no bērnības atmiņā iespiedušos skumīgi idillisko Eduarda Rozenštrauha plates noformējumu (sk.: http://plates.lv/Eduards-Rozenstrauhs-Eduards-Rozenstrauhs-LP-vinila-skanuplate-12-inch-vinyl-record-riga).

Šī ir tikai maza daļa no Latvijas skaistajām, neparastajām un vienlaikus ne pārāk populārajām apskates vietām. Vairāk par šādām vietām var uzzināt un maniem nākamajiem atklājumiem sekot līdzi: www.fotovietas.com