Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 9.novembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atstāts negrozīts Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) lēmums, atsakot reģistrēt pieteicēju par Latvijas Republikas pilsoni. Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi interpretējusi Pilsonības likuma normas, tādēļ spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

PMLP atteica reģistrēt pieteicēju par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktu, jo viņa pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvusi Krievijas pilsonību. Atteikumā arī norādīts, ka nav tiesiska pamata reģistrēt pieteicēju par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz šā likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, jo pieteicējas dzimšanas brīdī viņas vecāki nevarēja īstenot Latvijas pilsoņu tiesības okupācijas dēļ.

Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka tā kā pieteicējas vecāki bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, tad atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai un tajā ietilpstošajam pilsonības nepārtrauktības principam, saskaņā ar kuru Latvijas okupācijas periodā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un pāriet nākamajās paaudzēs atbilstoši ius sanguinis (asins tiesības) principam, secināms, ka arī pieteicēja dzimšanas brīdī ieguva Latvijas pilsonību.

Augstākā tiesa atzīst, ka pieteicējai ir jānodrošina tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni neierobežotā laikā.

Vienlaikus Augstākā tiesa norāda, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkta vārdiskā jēga neļauj šo normu attiecināt uz pieteicēju, jo viņa pēc 1990.gada 4.maija ir ieguvusi Krievijas pilsonību. Ja Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts tiktu interpretēts tā, ka tas attiecas tikai uz personām, kas ir dzimušas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad pieteicēja saskaņā ar Pilsonības likumu nevarētu tikt reģistrēta par Latvijas pilsoni, jo arī neviena cita Pilsonības likuma norma uz pieteicēju nav attiecināma. Taču tas būtu pretrunā Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai un arī Pilsonības likuma mērķim.

Tādējādi, lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un Pilsonības likuma mērķa sasniegšanu, Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts Augstākās tiesas ieskatā ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī tādai personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī tās vecāki bija Latvijas pilsoņi.

Augstākā tiesa spriedumā arī norāda, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktā ir ierobežotas tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni, prasot ievērot šā likuma 9.panta otrās vai piektās daļas nosacījumus. Šā likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka personai, kura pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši šā likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktam, dubultpilsonība drīkst izveidoties tikai tad, ja personai ir citas valsts pilsonība, kas ir pieļaujama atbilstoši likuma 9.panta pirmajai daļai. Savukārt Pilsonības likuma 9.panta panta piektā daļa paredz īpašu regulējumu par dubultpilsonības pieļaujamību bērnam, kurš iegūst Latvijas pilsonību pēc 2013.gada 1.oktobra.

Līdz ar to var secināt, ka personai, kurai ir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni, pamatojoties tikai uz Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu, šīs tiesības nav absolūtas. Taču šāds ierobežojums nav pretrunā ne Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai, ne arī Pilsonības likuma mērķim, jo tas liedz reģistrēties par Latvijas pilsoni, vienīgi saglabājot dubultpilsonību ar noteiktām valstīm. Savukārt, ja persona atsakās no tādas valsts pilsonības, ar kuru atbilstoši Pilsonības likuma 9.pantam dubultpilsonība nav pieļaujama, tad šīs personas tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni tiek nodrošinātas.

Augstākā tiesa lietu izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu (Lieta Nr. SKA-595/2018).

Papildus norādāms, ka Augstākā tiesa ir interpretējusi Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punktu jau iepriekš – 2018.gada 22.jūnija spriedumā lietā Nr. SKA 237/2018 un 2018.gada 24.jūlija spriedumā lietā Nr. SKA-268/2018.