Tiesībsarga birojs sniedzis atbildi uz jautājumu, vai tā nav diskriminācija, ja apdrošināšanas kompānija neapdrošina pret nelaimes gadījumiem ceļojumā cilvēkus, kas ir vecāki par 80 gadiem.

Vērojot tendences apdrošināšanas tirgū Eiropā, Tiesībsargs secina, ka lielākā daļa apdrošinātāju nosaka vecuma limitu ceļojumu apdrošināšanas polisēm, jo vecumu saskata kā būtisku riska faktoru (jo vecāks cilvēks, jo lielāks risks ceļojumos jāuzņemas ne tikai pašam ceļotājam par sevi, bet arī apdrošinātājam) un to kvalificē kā klientu riska profila kritēriju. Turklāt senioriem ceļojumu apdrošināšana izmaksā dārgāk nekā jaunākiem ceļotājiem.

Tiesībstargs citastarp norāda, ka Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos ir noteikti obligātās apdrošināšanas veidi, kuros apdrošinātājam nav tiesību atteikties noslēgt apdrošināšanas līgumu, piemēram, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana. Savukārt ceļojumu vai nelaimes gadījumu apdrošināšana nav obligātās apdrošināšanas veids, un apdrošinātājam nav pienākuma sniegt apdrošināšanas piedāvājumu vai noslēgt apdrošināšanas līgumu, saņemot apdrošinājuma ņēmēja pieteikumu apdrošināšanas līguma noslēgšanai (Apdrošināšanas līguma likuma 6.panta otrā daļa). Šajā jomā valda līgumu slēgšanas brīvība, tajā skaitā arī darījuma partnera izvēles brīvība – abas puses ir brīvas izvēlēties, vai un ar ko tās vēlas slēgt līgumu.

Apdrošināšanas noteikumus, saskaņā ar kuriem apdrošinātājs ir gatavs noslēgt apdrošināšanas līgumu, nosaka pats apdrošinātājs.

Apdrošināšanas līguma likuma 8.panta ceturtajā daļā uzsvērts, ka, apdrošināšanas līguma noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas Republikas spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā Satversmi.

Kad apdrošinātājs vecumu kvalificē kā riska faktoru, tad risku segšanas princips, kas ir apdrošināšanas pamatā, skar arī principus, uz kuriem balstās diskriminācijas aizliegums. Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības iestāžu prakse, izskatot saņemtās sūdzības, liecina, jo lielāks ir apdrošināmās personas vecums, jo augstākam diskriminācijas riskam tā ir pakļauta. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības iestāžu vērojumi norāda arī to, ka vecuma kritērijs apdrošināšanas jomā tomēr lielākoties ir balstīts uz pieņēmumiem, aizspriedumiem un stereotipiem. Līdz ar to, lai novērstu uz vecuma pamata balstītu diskrimināciju apdrošināšanas jomā, būtu vēlams, ka senioru gadījumā apdrošinātāji piemērotu individuālu riska izvērtējamu. Pretējā gadījumā - vecuma izmantošana riska novērtējumā apdrošinātājam būtu jāpamato ar precīziem datiem, pētījumiem un statistiku. Riska faktori saistībā ar vecumu nav diskriminējoši, ja tiek pierādīts, ka šie faktori ir galvenie riska novērtēšanas faktori.

Cilvēkam, kam ir pāri 80 un vēlas droši ceļot, iegādājoties apdrošināšanas polisi pret nelaimes gadījumiem, pašam vai ar kāda palīdzību būtu jāveic apdrošināšanas tirgus izpēte – jāizpēta piedāvājums un jāpainteresējas, vai nav iespējami individuāli risinājumi un risku izvērtējumi. Nereti kā izņēmums vecuma limitam mēdz būt apdrošināšanas kompāniju lojālie ilggadējie klienti, kam ir izveidojusies klientu vēsture vairāku gadu garumā.