0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

TIESĪBASTIESU PRAKSEEiropas Savienības tiesa atbild uz jautājumu par pastāvīgās dzīvesvietas saistību ar deklarēto dzīvesvietu, izsniedzot autovadītāja apliecību

Eiropas Savienības tiesa atbild uz jautājumu par pastāvīgās dzīvesvietas saistību ar deklarēto dzīvesvietu, izsniedzot autovadītāja apliecību

Eiropas  Savienības tiesa ( EST) 25. jūnijā pasludināja spriedumu lietā C-664/13 Nīmanis. Šajā lietā Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa uzdeva jautājumu, lai noskaidrotu, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006. gada 20. decembra 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (turpmāk – Direktīva 2006/126/EK) 12. pants, lasot to kopsakarā ar preambulas (2) punkta pirmo teikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka vienīgais veids, kā pierādīt, ka persona pastāvīgi dzīvo šajā valsti (Latvijā), ir šīs personas deklarētā dzīvesvieta? Lieta saistīta ar tiesvedību starp privātpersonu – K.Nīmani – un VAS "Celu satiksmes drošības direkciju" (turpmāk - CSDD). K.Nīmanis vērsās…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu,
nepieciešams iegādāties abonementu

12 € / mēnesī *

Pirmās 30 dienas tikai par 1€

ABONĒT

* Atjaunojas automātiski, vari pārtraukt jebkurā brīdī!

 Jau ir BilancePLZ abonements?
Pieslēdzies

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
ES tiesaEiropas  Savienības tiesa ( EST) 25. jūnijā pasludināja spriedumu lietā C-664/13 Nīmanis. Šajā lietā Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa uzdeva jautājumu, lai noskaidrotu, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006. gada 20. decembra 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (turpmāk – Direktīva 2006/126/EK) 12. pants, lasot to kopsakarā ar preambulas (2) punkta pirmo teikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka vienīgais veids, kā pierādīt, ka persona pastāvīgi dzīvo šajā valsti (Latvijā), ir šīs personas deklarētā dzīvesvieta?

Lieta saistīta ar tiesvedību starp privātpersonu – K.Nīmani – un VAS "Celu satiksmes drošības direkciju" (turpmāk - CSDD). K.Nīmanis vērsās ar iesniegumu CSDD, lai nomainītu transportlīdzekļa vadītāja apliecību, taču saņēma atteikumu jo, lai saņemtu pakalpojumu, K.Nīmanim jāuzturas Latvijā ilgāk par 185 dienām un jādeklarē sava dzīvesvieta Latvijas tiesību aktos noteiktajā kārtībā. K.Nīmanim nebija deklarētā dzīvesvieta Latvijā. K.Nīmanis iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – par transportlīdzekļa vadītāja apliecības maiņu. Administratīvās rajona tiesa K.Nīmaņa pieteikumu apmierināja, bet par spriedumu tika iesniegta apelācijas sūdzība. Savukārt Administratīvā apgabaltiesa pieņēma lēmumu lūgt EST sniegt prejudiciālo nolēmumu.

EST atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums palīdz tostarp cīņā ar “vadītāja apliecību tūrismu”, jo dalībvalstu tiesību akti par vadītāja apliecību izsniegšanu nav pilnībā saskaņoti, un šis nosacījums ir vajadzīgs, kontrolējot, kā tiek ievērots piemērotības transportlīdzekļa vadīšanai nosacījums. Tādējādi atsevišķos gadījumos nosacījuma par parasto dzīvesvietu neievērošana pati par sevi var būt pamats tam, lai dalībvalsts atteiktos atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību. Līdz ar to ir būtiski, lai par vadītāja apliecību izsniegšanu un atjaunošanu atbildīgās iestādes var ticami pārliecināties, ka pieteicējs tiešām atbilst pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumam.

Lai gan EST atzina, ka Direktīvā 2006/126/EK nav nevienas normas, kas precizētu kārtību, kādā pierāda šādas dzīvesvietas esamību vadītāja apliecību izsniegšanas vai atjaunošanas dalībvalsts atbildīgajām iestādēm, tā norādīja, ka dalībvalstīm, lai novērtētu, vai šī persona atbilst pastāvīgās dzīvesvietas prasībai, ir jānovērtē, vai kritēriji, kas ir uzskatīti direktīvas 12. pantā, ir izpildīti. Tādējādi kārtībai, kādā pierāda pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma izpildi, nebūtu jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai dalībvalsts vadītāja apliecības izsniedzošās vai atjaunojošās kompetentās iestādes varētu pārliecināties, ka attiecīgā persona ievēro šo nosacījumu.

EST atzina, ka tas, ka dalībvalsts pakārto vadītāja apliecību izsniegšanu un atjaunošanu pienākumam par deklarētu dzīvesvietu tās teritorijā varētu būt pienācīgs līdzeklis, kas atvieglotu kompetentajām iestādēm pārbaudi par pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma ievērošanu. Tomēr EST norādīja, ka absolūts pienākums, lai dalībvalsts teritorijā būtu deklarēta dzīvesvieta, un tātad liegums vadītāja apliecības pieteicējam izmantot citus pierādīšanas līdzekļus, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai ļautu kompetentajām iestādēm pārliecināties, ka pieteicējs ievēro pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu.

EST ieskatā Direktīvas 2006/126 12. pantā ir paredzēta virkne objektīvu kritēriju, kas ļauj konstatēt, vai pieteicēja pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā teritorijā. Līdz ar to ir iespējams, ka pieteicējs atbilst šiem kritērijiem, kas ļauj pierādīt viņa pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalsts teritorijā, arī ja viņam nav deklarētās dzīvesvietas šajā dalībvalstī. Šādos apstākļos šim pieteicējam varētu tikt atteikts un viņam būtu jāatsaka izsniegt vadītāja apliecību, balstoties uz pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu, arī citās dalībvalstīs, ciktāl viņam nav pastāvīgās dzīvesvietas Direktīvas 2006/126 12. panta izpratnē pēdējo minēto teritorijā. Tādējādi pieteicējam vispār nebūtu iespēja saņemt vadītāja apliecību.

Spriedumā pasludināts: Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka personai, kura lūdz izsniegt vai atjaunot vadītāja apliecību šajā dalībvalstī, vienīgais veids, lai pierādītu, ka tā atbilst nosacījumam par “pastāvīgo dzīvesvietu” minētā 12. panta izpratnē šīs dalībvalsts teritorijā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā, ir pierādīt deklarētas dzīvesvietas esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Savukārt Direktīvas 2006/126 12. pantā ir paredzēts:

Šajā direktīvā “pastāvīga dzīvesvieta” ir vieta, kur persona parasti dzīvo, tas ir, vismaz 185 dienas katrā kalendārajā gadā personīgu un darba saistību dēļ vai, ja personai nav darba saistību, personīgo saistību dēļ, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saistību ar vietu, kur tā dzīvo.

Tomēr par tādas personas pastāvīgo dzīvesvietu, kuras darba saistības ir citā vietā nekā personīgās saistības un kura secīgi dzīvo dažādās vietās, kas atrodas divās vai vairākās dalībvalstīs, uzskata personīgo saistību vietu, ja attiecīgā persona tur regulāri atgriežas. Šis pēdējais nosacījums nav jāievēro, ja persona dzīvo dalībvalstī, lai veiktu uzdevumu kādu konkrētu laiku. Mācības universitātē vai skolā nenozīmē pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.”